24 stundu klejojumi Rīgas ielās

Teksts Linards Āboltiņš   Foto no Metjū Lansita personīgā arhīva

Ceturtais Rīgas pasaules filmu festivāls mājīgajās “Kino Bize” telpās jau ceturto dienu pulcē daudzus pazīstamus ārzemju režisorus un vietējos kino gardēžus, lai līdz šīs nedēļas beigām ļautos dokumentāli etnogrāfiskiem kino estētikas valdzinājumiem trīspadsmit kino seansos. Tikāmies ar vienu no režisoriem – Metjū Lansitu (Matthew Lancit) no Kanādas –, kura darbs Flâneurs – Street Rambles” jeb “Ielu klejojumi” ir iekļauts festivāla programmā. Šodien, 30. aprīlī, festivāls noslēdzas un interesentiem vēl ir iespēja pagūt uz šīs dienas filmu seansiem.

Metjū ir dzimis un audzis Toronto, Kanādā, kādu laiku dzīvojis un strādājis Ņujorkā, ASV, taču šobrīd jau pāris gadus pavada Parīzē. Tieši tur, pie Sēnas krastiem, ir tapusi viņa jaunākā, festivālā iekļautā filma. Pēc meitas piedzimšanas parīzietis no Kanādas bija spiests izvērtēt savu sliņķa dzīvesveidu un saprast, vai tajā ir kas vērtīgs, ko nodot nākamajai paaudzei… vai viņam drīzāk būtu jāmeklē darbs. Staigājot šurpu turpu pa Parīzes ielām un ieskatoties jauna tēva ikdienas ģimenes ainās, atklājās dialektika starp bērnu, kurš mēģina izprast pasauli, un klejojošajiem vīriešiem, kas dara to pašu.

Viņa filmas ir godalgotas un izrādītas muzejos, galerijās, universitātēs un dažādos filmu festivālos visā pasaulē. Viņa pazīstamākie darbi ir “Funeral Season” (2010), “Death of a Gentleman” (2006) un “Flâneurs – Street rambles” (2016).


Ir pagājušas nedaudz vairāk nekā 24 stundas, kopš esi ieradies Rīgā, vai šī ir tava pirmā viesošanās reize šeit? Kādi ir iespaidi?
Jā, šī ir mana pirmā viesošanās Rīgā. Pirms nācu uz šo tikšanos, ar mani norisinājās ļoti interesantas lietas. Divas meitenes, šķiet, no kādas kristiešu sektas, pienāca pie manis un mēģināja mani pievērst kristietībai. Mums sanāca gara saruna. Es viņām teicu, ka esmu ebrejs un viņas man jautāja – kādēļ, jo pagātnē ar ebrejiem ir notikušas tik daudz sliktas lietas. Viņuprāt, tas ir tādēļ, ka ebreji nav pieņēmuši Jēzu, un tas arī ir bijis iemesls holokaustam. Godīgi sakot, tas mani pamatīgi šokēja, nekas tāds nekad nenotiktu tur, kur tagad dzīvoju – Parīzē. Parīzē viņas, manuprāt, pat varētu tikt arestētas. Bet tomēr tas nebūt nav mans pirmais iespaids par Rīgu, tā bija tāda dīvaina izņēmuma situācija, kas tikko notika. Vispār rīdzinieki man šķiet ļoti draudzīgi, un šeit ir jauka atmosfēra ar visām savām dīvainībam, kas liek samulst. Rīga ir ļoti skaista pilsēta, viss ir bijis lieliski līdz šim. Protams, te ir burvīga arhitektūra, īpaši skaistas šķiet jūgendstila ēkas. Esmu aizrāvies, vēlos izzināt šo pilsētu vēl vairāk. Kamēr esmu Rīgā, esmu iecerējis doties uz lielo krāmu tirgu centrā (tirgus “Latgalīte” – L. Ā.).

Kādēļ esi izvēlējies doties tieši uz turieni?
Gluži vienkārši – es vēlos redzēt ne tikai šo skaisto Rīgu ar jūgendstila namiem, bet arī to Rīgu, kuru parasti nereprezentē tūristiem.

Šī gada sākumā intervijā Londonas starptautiskajam dokumentālo filmu festivālām tu mēji, ka reiz Parīzē tavi francūžu draugi tevi nosauca šajā netulkojamajā vārdā ‘Flâneur‘, kas ir filmas nosaukums un apzīmē tādu nesteidzīgu ielu klejotāju.
Es dažus gadus strādāju Ņujorkā un, pirms pametu darbu reklāmā, biju aizbraucis uz Eiropu, kur iztērēju savus ietaupījumus. Es tur satiku franču meiteni, un devos viņai līdzi uz Kamerūnu Centrālāfrikā, kur tapa mana pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Funeral season” jeb “Apbedīšanas sezona”. Pēc filmas uzņemšanas nolēmām kopā doties uz Parīzi. Toreiz mani parīziešu draugi šajā vārdā mani nosauca, jo tad, kad es tikko biju ieradies Parīzē, man nebija nokārtoti nepieciešamie dokumenti, lai es varētu strādāt. Manas franču valodas zināšanas bija ierobežotas, zināju tikai dārzeņu, augļu un dažu dzīvnieku vārdus. Laika posms starp maniem radošajiem projektiem bija ievilcies, un mani pārņēma slinkums un depresija. Man bija tikai daži draugi, un man nebija īsti ko darīt. Es lasīju, gāju pastaigāties pa parkiem, gāju uz kinoteātriem, pabiju daudzos, dažādos Parīzes rajonos. Tad, kad mani nosauca šajā vārdā, es meklēju tā nozīmi, jo angliski tas īsti nav tulkojams. Tagad esmu izpētījis, ka šis franču vārds patiesībā ir cēlies no skandināviem. Šis vārds kaut kādā veidā ir spējis palikt kopā ar mani, un tas šķiet ļoti jauks apzīmējums man pašam un, es pieļauju, arī manam raksturam. Tas ir atrodams arī daudzos literatūras darbos, īpaši 19. gadsimta ievērojamā dzejnieka un kritiķa Šarla Bodlēra daiļradē. Tā nu es kopā ar savu meitu Madleinu devos pastaigās pa Parīzes ielām iepazīt šo klejotāja tēlu, ceļā satiekoties ar dažādiem cilvēkiem.

Kā no reklāmas nozares darbinieka tu kļuvi par režisoru?
Laikā, ka strādāju reklāmā, es tāpat veidoju īsfilmas, bet tam atlika arvien mazāk laika, lai gan ļoti centos to vienmēr atrast. Mana darba alga reklāmā bija diezgan laba, bet tas bija pilna laika darbs, un es īsti nejutu tādu iekšēju piepildījumu un vēlējos darīt ko radošāku. Laikam ejot, es sapratu, ka es nedaru to, ko es dzīvē vēlos darīt, un nolēmu ķerties klāt režijai tā pa īstam… Jau pēc laiciņa attapos, ka esmu Kamerūnā un veidoju savu pirmo pilnmetrāžas filmu.

Vai pēc filmas uzņemšanas vēl aizvien jūties kā Flâneur?

Es nezinu, vai es tagad varu šādi sevi saukt – varbūt reizēm, bet ne visu laiku. Patiesībā, veidojot filmu, tā mani pacēla augšup. Šīs pastaigas filmas tapšanas laikā palīdzēja man tikt galā ar daudzām lietām, tai skaitā slinkumu un depresiju, kā arī kopumā lika justies labāk. Filmas tapšana bija lieliska iespēja doties ārpus mājas, iepazīt ārpasauli. Šajā filmā ir ietverts diezgan burtisks vēstījums par manu tā brīža ikdienas dzīvi.

Kā ir iespējams izveidot filmu, vienlaikus sadzīvojot ar slinkumu un klejotāja ikdienu? Vai tas tomēr nav zināms eskeipisms? Filmas veidošana ir smags darbs, un tas taču nav tikai filmēšanas process…
Nē, eskeipisms ir bēgšana no realitātes, es tomēr esmu ienteresēts izzināt realitāti. Patiesībā šis vēl aizvien ir ļoti labs, neatbildams jautājums man pašam, jo es ne tikai veidoju filmu, bet esmu arī tēvs, kuram ir ārkārtīgi daudz atbildības. Ilgstoši es nevarētu turpināt šādu dzīvesveidu, tas ir absolūti nepraktisks. Tiešām nezinu, ko lai atbildu. Ceru, ka filmā ir meklējama atbilde uz šo jautājumu. Man filmu veidošana kopumā ir tāda klejošana pa pasauli. Tagad manā dzīvē ir daudz vairāk atbildības sajūtas – neesmu vairs students, esmu garlaicīgajā pusmūžā. Viens no filmas jautājumiem principā ir, vai es, būdams pusmūžā, varu atļauties būt flâneur. Ja esi students, tad ir skaidrs, ka vari atļauties tāds būt, jo ir daudz vairāk laika, tas man šķiet ļoti skaisti.

Vai tu vēlies aizceļot atpakaļ laikā, kad biji students?
Jā, un ne tikai – labprāt atgrieztos vēl senākā pagātnē, kad biju bērns. Tas ir iemesls, kādēļ filma tapa, man esot kopā ar Madleinu. Man vienmēr bija un vēl aizvien ir vēlme uzlūkot pasauli viņas acīm, jo bērna skatījumā viss ikdienišķais ir iespaidīgāks nekā pusmūža cilvēka uztverē, un es vēlētos spēt izjust šīs sajūtas. Pieaugot mēs kļūstam noteiktāki un norobežotāki, bērni ir daudz atvērtāki. 

Redzu kameru tavās rokās – vai top filmas turpinājums vai kāds jauns kino projekts?
Jā un nē. Es vienmēr ņemu līdzi savu kameru un ceļojot cenšos staigāt apkārt, iepazīt cilvēkus, vidi, ikdienas kultūru un dokumentēt notiekošo. Varbūt tu man varētu parādīt vietas, kuras man vajadzētu apmeklēt, kamēr esmu Rīgā?

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.