Āgenskalns. Šlāgerpanks, slepenās ejas un literatūra

Teksts Harijs Vagrants   Foto Krists Luhaers

Ar rakstnieku, publicistu, nerimstošu pagrīdes mūziķi un vienkārši marginālu personību – Edmundu Frīdvaldu – tiekos spiedīgi saulainā, bet ne īpaši siltā dienā pie Āgenskalna tirgus. Ieraudzījis manu rozā skrejriteni, viņš nosaka, ka es esot palicis galīgi traks. Deviņdesmitajos Edmunds Frīdvalds piedzīvojis leģendāro Āgenskalna pagrīdes ierakstu studiju “Tornis”, kā arī bijis ģistārists grupā Krampī sarāvējs. Vēlāk dibinājis pagrīdes postpunk/dark-wave projektu Darba Dienests, vēlāk aizsācis projektu Trakais Markuss, kā arī spēlējis ģitāru tagadējā “Radio Naba” direktora Madara Štramdiera grupā Nāves instinkts. Pēdējos gados Frīdvalds iespraucies cilvēku zemapziņā kā latviešu industriālās mūzikas pārstāvis un grotesku performanču veidotājs. Kā norāda pats mākslinieks – industriālās mūzikas projektu nosaukumi laika gaitā mainījušies un mutējuši: “Sākumā Showinist, Helio Tampax, pēdējo gadu laikā Speedwald.” Sava tumšā mūža plūdumā Frīdvalds veidojis arī audiālos fonus dzejas performancēm, publicējies izdevumos “Karogs”, “Rīgas Laiks”, “Diena”. Kopā ar Rūtu Mežavilku, Jāni Elsbergu un Māri Salēju bijis viens no literārā izdevuma “Luna” redaktoriem, kā arī vadījis laikraksta “Literatūra un Māksla” literatūras nodaļu. 2001. gadā apgāds “Pētergailis” izdevis Edmunda Frīdvalda stāstu krājumu “Čūska azotē”.

Kamēr Frīdvalds mani priecē ar īsu, bet treknu savas raibās dzīves retrospekciju, piepeši esam sasnieguši saules sirreāli paspilgtināto Kolkasraga ielu. Uz šīs ielas Frīdvalds vada savu tagadni.


Tu tiešām esi dzimis un audzis Āgenskalnā? Kurā Āgenskalna galā?
Slokas ielā – tur, kur brauc 4. un 5. tramvajs. Braucot no centra, nākamā pietura aiz tās lielās viesnīcas (Bellevue Park Hotel Riga” – H.V.).

Tur, kur mūsdienās atrodas veikals “Zirgu stallis”?
Jā! Kādreiz zirgu veikala vietā atradās grāmatnīca. Es izaugu tādā Bordertaunā (robežpilsētā – H.V.), kur no vienas puses bija centrālā iela – mašīnas, tramvaji, centrs piecu minūšu brauciena attālumā. Bet otrpus manai mājai sākās Āgenskalna lauki. Visādas puķu ielas, žubīšu ielas, mazītiņas privātmājiņas, pa retam arī kāda lielāka dzīvokļu māja. Tas bija septiņdesmito gadu sākums, astoņdesmito gadu vidus. Man pašam vienmēr ir sajūta, ka esmu uzaudzis laukos. Te bija tāda atvērtība, vēl nebija privātīpašumu…

Veto_Agenskalns_KL-37

Viss vēl skaitījās nacionalizēts…
Jā. Mēs, puišeļi, bijām tādi kā mazie arheologi, kuriem patika visa tā bēniņu un pagrabu romantika. Mēs bijām izložņājuši gandrīz visas Āgenskalna ēkas. Zinājām dažādus slepenos ceļus – kā, piemēram, no Smiļģa ielas pēkšņi nokļūt Puķu ielā pa kaut kādu pagrabu. Tagad diemžēl es pat neatcerētos tos visus pagrabu ceļus.

Tādas kā slepenās ejas?
Jā. Piemēram, vairākas it kā pilnīgi atšķirīgas mājas, celtas dažādos laikaposmos, bet, izrādās, tām iekšā ir viena kopīga eja – kaut kas līdzīgs gaitenim. Āgenskalna mājās bija tik daudz apslēptu lietu, eju. No ārpuses vērojot, neiedomāsies. Tās mājas jau joprojām tur stāv…

Kur tu mācījies? Arī Āģītī?
41. vidusskolā.

Mans tētis arī tur mācījās. Tas ir drusku vēl aiz Āgenskalna priedēm un Botāniskā dārza, drīzāk jau uz robežas ar Iļģuciemu.
Jā, pareizi. Mēs to arī uzskatījām par Iļģuciemu skolas laikā.

Ar ko vispār Āgenskalna jaunieši nodarbojās tajā laikā?
Manā bērnībā jau vēl bija tāds “patiesais sovjets”. 1971. gadā piedzimu un jau no 11 gadiem apzināti dzīvoju. Sākotnēji gan Āgenskalnā nebija nekādu izteiktu subkultūru, bija tikai krievi un latvieši. Latvieši bija pārsvarā viss mans rajons, bet aiz robežas – Aleksandra Grīna bulvāra – jau mitinājās krievi. Tie bija kaut kādos pēcakara gados ievestie, kā arī viņu bērni.

Konfliktējāt?
Kā jau tas parasti notiek – krievi bija fiziski aktīvāki, gāja uz boksu. Bija šeit arī divi tādi kinoteātri – “Sarkanā ausma” un “Oktobris”. Tajos varēja noskatīties kādu filmu un šad tad arī dabūt pa purnu par to, ka esi atnācis uz kino un esi latvietis. Turklāt Āgenskalnā tajos laikos pastāvēja arī paliela čigānu komūna, kas arī visai labprāt apmeklēja kino. Viņi nesapratās nedz ar latviešiem, nedz ar krieviem.

Vai vēlākajos gados Āgenskalns jebkad ir kalpojis kā kādas konkrētas subkultūras pulcēšanās vieta?
Runājot par Āgenskalnu un uņģiku (andergraundu – pagrīdes kultūru – H.V.), man liekas, ka joprojām nav tādas īpaši Āgenskalnam piesaistītas subkultūras, kuras pārstāvji staigātu riņķī ar Āgenskalna karogu.

Veto_Agenskalns_KL-42

Kad es mācījos Āgenskalna ģimnāzijā, skolēnu vidū klīda urbānā leģenda, ka Āgenskalna tirgus, sevišķi diennakts tumšajās stundās, čum un mudž no reperiem ar pistolēm. Mēs kaut kā izvairījāmies no Āgenskalna tirgus apkaimes. Āgenskalna priedēs mēs visai enerģiski dzīvojāmies, bet uz tirgus pusi sevišķi negājām.
(Smejas) Par reperiem ar pistolēm neko nezinu, tomēr, runājot par mūziku, šis rajons gan ir ļoti iedvesmojošs. Piemēram, slavenā ierakstu studija “Tornis” Alīses ielā. Turp muzicēt un ierakstīties brauca cilvēki no visas Rīgas. Pat ne tikai no Rīgas, arī no Ventspils.

Pats arī kuplināji “Torņa” ģimeni?
“Tornī” biju iesaistīts visai minimāli. Ar dažiem saviem projektiem jau gan ņēmos, bet tomēr salīdzinoši īsu laiku.

Man vienmēr šķitis amizanti, ka Āgenskalna ūdenstornī bijusi ierīkota latviešu pagrīdes mūzikas populārākā ierakstu studija… Pavisam sirreāls koncepts.
Toreiz Ulda Gedras, viņš laikam joprojām ir grupas Baložu pilni pagalmi bundzinieks, tēvam pavērās iespēja dabūt telpu ūdenstornī. Tas arī bija aizsākums. Tornis bija ideāla vieta. Tur cilvēki varēja par velti organizēt mēģinājumus, savā starpā sarunāt izdevīgus laikus. Kad es tur mēģināju, tur bija ļoti daudz grupu. Nekādu savstarpēju kašķu par to, kura grupa un kad mēģinās, gan nebija.

Cilvēki bija savstarpēji lojāli. Par ierakstu gala rezultātiem, šķiet, tolaik rūpējās grupas Ir bijuši mati un izbijuši basģitārists Jānis Daugavietis.

Veto_Agenskalns_KL-29

Vai tavā īpašumā ir saglabājušies kādi ieraksti no “Torņa” laikiem?
Runājot par ierakstiem, man savā ziņā nepaveicās – savulaik tika pazaudēts ļoti daudzu stundu materiāls, kuru es tagad labprāt gribētu klausīties. Spēlējot panku grupā Krampī Sarāvējs, mēs kaut kā satusējām ar vietējo šlāgergrupu. Es gan neatceros nosaukumu. Sākām spēlēt kopā. Šlāgeris + pankroks.

Vai tā bija Āgenskalna šlāgergrupa?
Jā. Abi šlāgermūzikas džeki dzīvoja man kaimiņos, izrādās. Un kā jau šlāgerniekiem viņiem bija kaudze labas aparatūras: sintezatori, mikseri, pastiprinošā aparatūra, par kādu panku grupas tolaik vispār pat nesapņoja. Šlāgerniekiem savukārt mūsu kopprojekts likās tāds amizants. Viņi to uztvēra mazliet kā joku. Bet mēs varējām izmantot viņu aparatūru uz tā rēķina, ka viņi spēlēja kopā ar mums.

Viņi piedalījās mūsu koncertos, viņiem šķita interesanta tā publika, kas nāca uz mūsu koncertiem. Bieži viņu aparātus varēja aizņemties uz mājām – visādus sintiņus, no kuriem gan es tolaik neko daudz nesapratu. Uz tausti visu darīju. Tad es arī neskaitāmas kasetes sarakstīju ar kaut kādiem eksperimentiem. Pēc tam, kad tehnoloģijas jau kļuva attīstītākas un sāku skaņu taisīt uz kompja, šķita – ko tad tur, nav vērts glabāt ierakstus. Visas kasetes izmetu ārā. Līdzīgi kā ar roku aprakstītas lapeles vienkārši tiek izmestas ārā, un viss.

Kā aizsākās Tava pankošana?
Man ļoti paveicās ar audzināšanu. Manī jau no bērnības tika ieaudzināta liela mīlestība pret grāmatām. Lasīt iemācījos jau četru gadu vecumā. Biju tāds načitannijs (daudz lasījis – H.V.) sīkais. Vectēvs vienmēr mācēja man nemanāmi un nepiespiesti atgādināt to, cik svarīgi dzīvē ir nesaplūst ar masu. Tai pašā laikā arī nepretstatīt sevi masai kā kaut ko labāku. Vienkārši iet savu ceļu. Vectēvs bija ļoti vieds vīrs. Tā kā tēva man nebija, viņš man bija tēva vietā. Kara laikā viņš bija Rīgas SS arhīva direktors. Pēc tam štāba virsnieks Itālijā, kur tika jeņķu (amerikāņu – H.V.) gūstā, galu galā amerikāņi viņu atdeva krieviem un viņš vēl paspēja mani izaudzināt.

Kā vectēvu uzņēma PSRS vidē?
Tad, kad vectēvu jeņķi atdeva krieviem, viņš jau kā Rīgas arhīva direktors nebija pat ieroci turējis rokā. Vairāk ar papīriem darbojās. Laikam tāpēc, ka tieši amerikāņi viņu bija izdevuši Krievijai ar attiecīgajiem papīriem un dokumentācijām, viņš par visiem saviem grēkiem dabūja divus gadus Valmierā, kaut kādos ķieģeļu cepļos. Pa brīvdienām drīkstēja apciemot ģimeni. Pēc tam, iznācis no cepļiem, viņš vēl iekārtojās strādāt par galveno grāmatvedi lielajā Rīgas eletromašīnbūves rūpnīcā.

Vectēvs tevī ieaudzināja vēlmi iet savu ceļu, un ar laiku tu kļuvi par Āgenskalna panku?
Lai arī es vectēvu pusaudžu gados par autoritāti neatzinu, tos viņa ieteikumus biju pārtvēris tomēr. Tieši tā viņš teica – nevis pretstatīt sevi visiem cilvēkiem, drīzāk nesoļot vienā solī ar viņiem. Tad es izlasīju Andreja Dripes grāmatu par Rietumvāciju (“Līdzatvestais” – H.V.). Tas bija dokumentāls apskats, kas izdots grāmatas formātā. Andrejs Dripe, kas mīlēja rakstīt pusaudžiem, bija uzrakstījis, ka Vācijā sastopami panki. Grāmatā bija arī kādas divas fotogrāfijas. Un tad, kad es izlasīju šo darbu, es biju kādus 12 gadus vecs un pēkšņi atskārtu – o, panki, tas ir tas! Vēl pēc kādiem diviem gadiem man jau bija tādi paši mati kā pankiem fotogrāfijās. PSRS laikos, protams, ar prikidu (apģērbu – H.V.) bija sarežģīti. Varēja, piemēram, skolas žaketē diodes sabāzt… Kaut gan domāju, ka no šodienas skatpunkta tas pat bija labāk. Ko nozīmē tagad veikalā nopirkt gatavu panku jaku – jau sakniedētu, ar nozīmītēm un uzšuvēm? Kādreiz katrs pats pa daļām vāca kopā savu jaku – atrada kniedi uz ielas un bija priecīgs, jo bija vēl viena kniede, ko iedurt jakā.

Tā arī es apmēram četrpadsmit gadu vecumā uz ilgu laiku kļuvu par visai tipisku panku. Vissāpīgākais manā pieredzē bija tas, ka sākumā šķita, ka vienaudži taču mani atbalstīs. Jo es taču es esmu par brīvību – pret visu sistēmu! Taču bija otrādi. Kā jau visās klasēs vienmēr ir sportisti un teicamnieki, kuriem kaut ko nozīmē klases gods, arī manā klasē tādi bija. Viņi mani aiz matiem vilka klāt un teica: “Tu taču mūsu klasei kaunu dari, lai tu rīt ar šitādiem matiem vairs nerādītos!” Nu, un tad es reizēm arī vienkārši nerādījos. Klīdu kaut kur pa Vecrīgu, kur savukārt miliči ķēra aiz matiem. Kas gan bija visai savādi – Āgenskalnā es ne reizi neatrāvos pa muti, būdams panks. Te, rajonā, savā tusiņā tomēr visi bija vairāk vai mazāk marginalizēti.

VETO_KL_1-18

Āgenskalnā bija sastopami vēl kādi panki bez tevis?
Vairāk gan tas bija tāds metaļoru (metālistu – H.V.) tusiņš, kas te izveidojās jau vēlāk, kad kopā ar bērnības draugiem “uzsēdāmies” uz metāla. Mēs bijām vismaz kādi septiņi astoņi cilvēki, kas klausījās pasmagāku mūziku un izskatījās ne tā, kā visi pārējie padomju pilsoņi. Varētu teikt, ka mēs te, Āgenskalnā, bijām vesela subkultūra. Bet arī šajā periodā, kad aktīvi klausījos metālu, tas mans pancisms vilkās cauri. Kaut kā tikai pēdējos gados tas ir atkritis. Lai gan panki man vēl joprojām patīk.

Klau, bet kā tu sāki pievērsties literatūrai? Tas taču kaut kā netipiski izklausās – it kā panks, it kā metālists un tad piepeši sāki rakstīt prozu.
Kā jau minēju iepriekš, es daudz lasīju. Man nekad nebija garlaicīgi atšķirībā no citiem bērniem. Jāsaka, ka līdz 20 gadu vecumam man šķita, ka rakstnieki, dzejnieki – tas viss ir kaut kas ārpus manis, kaut kas tāds piepacelts. Tas tāpēc, ka tolaik informācijas deficīts bija daudz lielāks nekā šodien. Pēc tam, kad informācijas slūžas sāka vērties, es uzzināju par tādu tipāžu kā Niks Keivs, kurš paralēli savai mūzikai raksta dzeju un pat romānus. Padomāju, ka šādi cilvēki, mūziķi un alternatīvās kultūras pārstāvji taču patiesībā var arī rakstīt. Tā es pamazām sāku – turklāt sāku ar dzeju. Neviens pantiņš gan nekad nav ticis publicēts.

Un tad izdevniecība “Pētergailis” 2001. gadā izdeva tavu stāstu krājumu “Čūska azotē”.
Ar to pārsviešanos uz prozu, cik es atceros… Jā, tas notika Āgenskalnā. Es sāku nopietnāk rakstīt, kad, strādājot Stradiņa slimnīcā par liftnieku, izlasīju visus Franca Kafkas darbus. Kādus trīs gadus tur nostrādāju. Slimnīcas vide bija ļoti iedvesmojoša rakstniecībai. Tur varēja redzēt ļoti daudz ko. Sevišķi atmiņā palicis 15. korpuss – dzemdību nodaļa. Divos naktī varēja iebrāzties kaut kādi bratoki sarkanās žaketēs, pielikt pistoli pie purna un prasīt, kur ir viņu Marinka, kas vienos dienā vienam no viņiem ir dzemdējusi dēlu. Vienos dienā viņa bija dzemdējusi, bet tagad viņam divos naktī beidzot savajadzējās viņa jaundzimušo dēlu un Marinku satikt. Kamēr mēs braucām ar visiem bratkiem liftā uz sesto stāvu, viņi jau bija paspējuši man zvērēt mūžīgu draudzību, sastumt manas kabatas pilnas ar desmitniekiem. Tās bija deviņdesmito beigas, divtūkstošo gadu sākums. No rīta pēc maiņas, ejot no slimnīcas mājās gar Āgenskalna tirgu, varēju pie aktiera Ulda Pūcīša nopirkt kūkas. Mūža pēdējos gadus Uldis Pūcītis strādāja Āgenskalna tirgū un tirgoja kūkas.

Vai tu piedalījies arī tā laika dzejas un prozas lasījumos vai jauno autoru semināros?
Tajos laikos, lai piedalītos lasījumā, vajadzēja atzinību. Jauno autoru semināri bija ļoti nopietns pasākums, kas notika Rakstnieku savienības pakļautībā. Tas vēl bija pirms mana stāstu krājuma iznākšanas. Es tur gāju ar saviem dzejolīšiem. Atceros, viens no jauno literātu recenzentiem tajā laikā vēl bija rakstnieks Arnis Akmentiņš.

Bet tavi stāsti ir diezgan groteski un dīvaini. Tieši “Čūsku azotē” lasījis neesmu, bet pēc lasītajiem stāstiem paliek tāda drausmu, antiutopijas un sirrealitātes pēcgarša psihē.
Jā, es parasti mēģinu rakstīt kaut ko pilnīgi vājprātīgu. Pancisms un pagrīdes kultūra atstājušas manī tādu īpašību, ka es nekad sevi neesmu uzskatījis par nopietnu mūziķi. Tieši tāpat es sevi nekad neesmu uzskatījis par īstu rakstnieku vai dzejnieku. Man vienkārši patīk to darīt. Kad sagribas, es to daru. Kad negribu – nedaru.

Ja man būtu iespēja pelnīt naudu tikai kā rakstniekam, es to, visticamāk, nedarītu. Es apbrīnoju, piemēram, vienu no saviem joprojām dzīvajiem favorītiem – Stīvenu Kingu. Nu, kā var rakstīt tik daudz? Tādos apjomos un reizē tik labi. Turklāt tie stāsti ir tik pateicīgi ekranizēšanai.

VETO_KL_1-2

Bet, ja runājam par mūziku – pēdējā laikā tu vairāk spēlē tādu tumšu, atmosfērisku, elektronisku mūziku.
Jā. Uz elektroniku, visvairāk uz vecās skolas industrial gan mani iedvesmoja nevis Āgenskalns, bet Centrāltirgus. Tur strādāja kaut kādi divi džeki, kuri tirgoja pirātiskos diskus. Ja viņi manīja, ka klientam ir kādas specifiskas intereses, kas atšķiras no plauktā izliktā klāsta, viņi piedāvājās no savām platēm pārrakstīt kaut ko matricās.

Kad piestaigāju pie viņiem, aptuveni zināju, ka pastāv Ministry un Nine Inch Nails, kas gan gluži nav industrial, vairāk industriālais metāls, bet tolaik pat nenojautu šādas nianses. Šie čaļi visai veiksmīgi uztvēra manu pulsu, apgādāja ar agrāk nedzirdētu industrial projektu ierakstiem, pirkos pie viņiem vairākus gadus, kamēr ievērojami paplašinājās mana izpratne par to, kas notiek mūzikā, kuru neatskaņo raidstacijās.

Bet tu joprojām arī performē. Nesen notika tavs koncerts “Hāgenskalna komūnā”.
Jā, reizēm uzstājos. Vienīgi mani maz kur aicina, jo es ne ar vienu netusēju.

Man liekas, ka jau ir gana. Pietiks runāt. Lai nav tā, ka intervija pārāk gara. Lai normāls cilvēks var izlasīt.

Seko “Apkaimju stāstu” jaunumiem Facebook lapā!

#58rīdzinieki

Veto_Agenskalns_KL-9

VETO_KL_1-33

VETO_KL_1-32

VETO_KL_1-27

VETO_KL_1-4

Veto_Agenskalns_KL-28

Veto_Agenskalns_KL-22

Veto_Agenskalns_KL-20

Veto_Agenskalns_KL-12

Veto_Agenskalns_KL-14


Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,

Sep, 2017

Tiks atklāts Baltic Sea Docs filmu forums

Ar īpašu brīvdabas seansu Kalnciema kvartālā sestdien, 2. septembrī sāksies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs). Skatītājiem tiks izrādīta filma “Velosipēdi pret automašīnām” (Bikes vs Cars), kas pievēršas satiksmes izaicinājumiem dažādās pasaules pilsētās. Pirms filmas notiks paneļdiskusija par satiksmes dalībnieku iekļaušanos vienotā satiksmē Latvijā, un pēc seansa – tikšanās ar filmas režisoru Fredriku

Aug, 2017

Viss, ko nezināju. Piezīmes par kādu festivālu

Teksts un foto Ance Šverna Tā bija viskarstākā vasaras diena. Kaķi satupa tuvējās pilsētiņas koku zaros, veikalnieces aizslēdza bodi vēlāk nekā parasti, bet večas, kas saņēmās pamest visu dienu kā nebūt vēsinātās istabas, atļāvās rušināties pa upes krastos ierīkotajiem dārziem līdz tumsai, pa laikam iešļūcot ūdenstilpnē arī pašas. Mums tuvojās toijota, kuras spīdīgā krāsa saplūda

Aug, 2017

Jauniešu iesaukums youngkim?

kim? Laikmetīgās mākslas centrs aicina pieteikties aktīvus jauniešus vecumā no 15 līdz 25 gadiem,  kuriem ir idejas un interese par jebkādu tematu vai parādību un kuri ir ieinteresēti eksperimentēt, kopā ar kim? atbalstu veidojot  pasākumus citiem jauniešiem, kā arī radīt un uzturēt youngkim? bloga saturu un iesaistīties diskusijās (audio, foto vai tekstuālās) par saviem iespaidiem