Avoti. Proletariāta vēsture 

Teksts Zane Volkinšteine   Foto Kristīne Madjare

“Nez kāpēc ir pieņemts par Rīgai raksturīgu un autentisku uzskatīt to pilsētas centra daļu ar greznajām ēkām – jūgendstils un visa tā buržuāziskā arhitektūra. Manuprāt, tas ir pilnīgi aplami – tāpat kā godināt pilis un uzskatīt, ka tās ir Latvijas idejai piederošas. No valstiskuma idejas viedokļa tikai degoša pils varētu būt simbols varai, ko pārņēmusi tauta. Nacionālā ideja taču izauga sociālistiskā vidē – jaunlatvieši, Rainis… Un tieši šis rūpnieciskais rajons, tieši Avotu un Grīziņkalna apkaimes, bija sociālismu barojošā vide. No šejienes nāca tie strādnieki, kas cīnījās par Latviju. Latvijas vēsture notika šeit, nevis Eizenšteina būvētajās mājās. Elite baidījās no šī rajona, kas vēlāk izveidoja Latviju kā valsti. Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Avotu apkaimi viņš pazīst jau vairākas desmitgades, jo lielāko savas līdzšinējās dzīves daļu nodzīvojis, pieturoties pie pasta indeksa LV-1009.

Avoti pie apkaimes statusa tika starpkaru periodā, 1934. gadā. Lai arī šo Rīgas teritoriju vieno industriālā pagātne un specifiska apbūve, tomēr apkaimes robežas ne visur ir skaidri samanāmas – vienīgā nepārprotamā robeža ir dzelzceļa loks gar Satekles un Vagonu ielu. Apkaimes centrālā ass ir Avotu iela visā tās garumā, bet pārējos virzienos robežas iezīmē Dzirnavu, Aleksandra Čaka, Artilērijas, Krāsotāju, Lienes un Augusta Deglava iela. “Tādi nogriezti ielu galu pārsvarā sanāk, nevis realitātē jūtamas robežas,” spriež Artūrs, tādējādi izskaidrojot to, kamdēļ Avoti reti tiek uztverta kā patstāvīga apkaime – pat paši tās iedzīvotāji nereti savu dzīvesvietu uzskata kā Centra vai Grīziņkalna apkaimei piederošu.

Artūrs Punte ir viens no mākslinieku grupas “Orbīta” dalībniekiem. “Orbīta” sevi mēdz dēvēt par urbānajiem dzejniekiem – un vairāki apvienības mākslas projekti bijuši saistīti ar Rīgas pētniecību. Tā, piemēram, pirms dažiem gadiem tapa Artūra iniciēts projekts “Rīgas dzejas karte”, kurā tika radīti dzejas un citu mediju mākslas darbi, kas piesaistīti konkrētai Rīgas vietai – apkaimei, ielai, parkam, ēkai… Artūram ir dzejolis, kas veltīts Tallinas ielai, un ir darbs, kas tapis, iedvesmojoties no Avotu-Grīziņkalna apkaimju bāriem. “Cēsu mākslas festivālam veidoju kādu videoinstalāciju ar tekstu, kas sastādīts no frāzēm – sievietes un vīrieša balsī pamīšus ierunātām replikām – tāda teksta bize tiek sapīta, un atskaņota kopā ar video, kur redzamas daudzos slāņos salīmētas un noplēstas afišas. Sākotnēji biju domājis šīs frāzes noklausīties apkaimes ūķos, dažas reizes uz tādiem aizgāju, bet sapratu, ka vairāk neizturēšu – nolēmu tās frāzes tālāk sarakstīt pats,” teic mākslinieks un savu interesi par dzejas un pilsētas attiecībām skaidro ar abus vienojošo elementu – ritmu. “Dzeja top no ritma – no staigāšanas. Ritms vārdus saliek tādā secībā, kādā tie darbojas. Un vieta nezbēgami ietekmē tekstu. Pat ja vēlāk pats konteksts pazūd un paliek tikai teksts – dzejolis –, tomēr kaut kāds sajūtu raksturs ir atšifrējams.”

(atšifrēts teksts no audio-video instalācijas “Grīziņkalns”) 

Viņi strīdas tikai ar spēļu automātiem, citādi viņi ir nekaitīgi

Jebkurš krodziņš, kur vispār ir televizors, skaita taimus šajā laikā

Jā, reizēm tikai izskrien uz ielas, lai pateiktu, ka it kā aizkavēsies darbā

Vieta saucas “Alus un automāti” – tur dzer alu un spēlē automātus

Zem katras krūts gandrīz nemanāma rēta no lētas operācijas

Bet alus dzertuvē smaržo nevis pēc alus, bet slapja suņa, kas šeit nav skrējis pat garām

Un viņas it kā savā frekvencē pateiks tā, ka tu vienīgais dzirdēsi: “20 lati”

Atšķirība ir tāda, ka uz labākajiem galdiņiem stāv pelnu trauki

Smēķētāju āda ir tik sausa kā cigarešu papīrs, reizēm liekas, ka var dzirdēt, kā tā čaukst

Mūsējie gandrīz uzvarēja, un bārmenis dod atlaidi, kaut arī alus šeit tāpat ir lēts 

Ja uz sejas nav pūdera, uzreiz redzams, ka bijusi pie savējā, nevis klienta

Labāk hokejs, jo, ja pēc tam pārdos formu, būs par ko ielikt zobus

Nopūderējusies mūžīgi kā japāņu teātrī, birst tā kā apmetums uz paklāja

Dzēru, kamēr kredītkartei kodu atcerējos, bet skaidru naudu pie viņiem nekur nepieņem

Es nezinu, manējais varbūt arī nemīl, bet arī nesit

Stikla cukurtrauktiem ir gari metāla uzgaļi, ar tādu varētu līdz pat sirdij trāpīt

Ja sāk biežāk no aizmugures ņemt, tātad drīz pametīs

Pulss iekšā tāds palicis… Sirds dauzās, rauj no kājām nost

Ar viņu es tā kliedzu kā O’Konora tajā “In Your Hands”

Bet tas, kurš paspēlēja, skatos – iziet uz ielas un man seko

Un šeit tev mani sāniņi virs jostas un pati es uz iereibušiem papēžiem

Redzu – no piedurknes rokā ieslīd asmenis

Es pat matus īsus apgriezu, lai nevar ap roku aptīt

Eju, pēkšņi vēl viena ēna iznirst zem kājām

Satvēruši no visām pusēm kā roka boulinga bumbu

Dodamies izlūkot Avotus. Gandrīz ik kvartālā Artūram ir pa stāstam no astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem vai mūsdienām – lai tajos dalītos, viņš uz brīdi piestāj un ar pieredzējuša gida cienīgu attapību nodrošina pārejas no vienas tēmas uz nākamo, sniedz informāciju par vēsturisko kontekstu, izklāsta pa kādai personīgās dzīves ainiņai un iesaistās sarunās ar kontaktēties gribošiem garāmgājējiem.  “Nofotografējiet mani arī,” pētniekiem cenšas pievienoties kāds sportiski ģērbts apkaimes vietējais ar apskādētu aci. “Kad acs sadzīs, tad varēs bildēties,” attrauc Artūrs. Tālākos kvartālos viņu vairākkārt uzrunā nomaldījušies pretimnācēji. “Vagonu iela ir uz to pusi, tikai tā ļoti dīvaini izlokās tajā galā, nenomaldieties!” uzsauc Artūrs.

Pastaigu sākam tā dēvētajā “Ģertrūdes ielas pagalmā” – kādreizējās rūpnīcas teritorijā, kur šobrīd bāzējas dažādas kultūrorganizācijas, tajā skaitā arī “Orbīta”. Ģertrūdes ielas 101a nams atrodas trešajā iekšpagalmā. Ēka būvēta 1954. gadā Remontceltniecības pārvaldei nr. 2, un plānojumā bija arī aktu zāle ar skatuvi, kas šobrīd atrodas Ģertrūdes ielas teātra pārziņā.


Manuprāt, visas Avotu apkaimes stāsts ir industriālās utopijas un pēcindustriālās apokalipses sekas – rajons savulaik tika pārbūvēts, izejot no tā, ka pilsētas robežās ienāk virkne rūpnīcu, kurās paredzēts liels strādnieku daudzums – un viņi visi kaut kur ir jāizmitina. Tika nojauktas vecās koka ēkas un būvētas jaunas. Veidojās jauna tipa kvartāli, un gandrīz katrā kvartālā bija kāda rūpnīca. 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma rūpnīcas ir veidotas kā tādi cietokšņi – tām apkārt ir augsta sēta vai pat siena, teritorijas vidū ir administratīvais tornis, bet apkārt tornim – ražošanas telpas. Tāda cietokšņa tipa uzbūve. Šī rūpnīca Ģertrūdes ielā gan ir būvēta mazliet vēlāk, bet arī te var redzēt līdzīgu izkārtojumu.

Šobrīd ražošanas vajadzības ir pilnīgi mainījušās un liela daļa fabriku kļuvušas nevajadzīgas. Ja tās nav pavisam pamestas novārtā, visbiežāk tā ir tāda regresīva lietošana – vairāk vai mazāk izmantojamas telpas tiek izīrētas visdažādākajām vajadzībām, visbiežāk ne pārāk parocīgas telpas, jo komunikācijas ir vecas un telpas ir pārāk lielas, lai tās piemērotu birojiem vai mūsdienu ražošanas vajadzībām.

Ejot pa šo apkaimi var labi novērot industriālās utopijas sekas – piemēram, “Ģertrūdes ielas teātris” atrodas strādnieku kultūras nama telpās, kas bija domātas šīs pašas iestādes strādniekiem. Acīmredzot, valsts bija iedomājusies noteiktu sabiedrības modeli – ka strādnieki pa dienu strādā, bet vakarā apmeklē pašdarbības pulciņus, rīko uzvedumus un rāda tos citiem. Interesanti, ka šī skatuve atrodas slēgtā zonā, trešajā iekšpagalmā, nevis fasādes mājā. Arī “Orbītas” telpas ir tepat blakus. Interesanti, ka šeit pats no sevis ir izveidojies mazs kultūras klāsters – attiecības starp ēkas saimniekiem un īrniekiem ir komerciālas, bet īrnieki šeit pārsvarā ir kultūras jomas pārstāvji.

Iesim tālāk?

Gadu gaitā ir būtiski mainījušās attiecības starp privāto un publiski pieejamo: manā 80. gadu bērnībā rūpnīcu teritorijas bija nepieejamas, slēgtas, ar vārtiem vai barjerām. Legāli tur nevarēja iekļūt, vienīgi no skolas mūs veda uz darba praksēm rūpnīcās – kaut kādus gružus pārkrāmējām, visādas nevajadzīgas lietas darījām. Mūsu skola parasti strādāja hidrometeo aparātu rūpnīcā, kuras abreviatūru HMP mēs regulāri uz fasādes uzraksta ar krītiņiem pārveidojām par HMR – Heavy Metal Rock. Jā, rūpnīcu teritorijas toreiz bija slēgtas, toties dzīvojamo māju pagalmi bija brīvi pieejami, jebkuram kvartālam varēja iziet cauri pa pagalmiem. Šobrīd ir otrādi – fabriku teritorijās atrodas biroji, stāvvietas un citas publiskas telpas, kas pieejamas visiem, savukārt pagalmi nu ir nožogoti, aprīkoti ar vārtiem, un caurstaigāšana ir apturēta. No mājām tālajā Stabu ielas galā uz 15. vidusskolu Visvalža ielā gājām tikai caur pagalmiem un taciņām, nevis pa ielām. Pa ceļam kāvāmies arī ar citiem vietējiem, īpaši ar “100. pagalmu”, kā toreiz tika saukta Ģertrūdes ielas 100. māja. Mums, Stabu ielas bērniem, bija jāiet uz skolu caur viņu pagalmu, un gadījās kautiņi.

Re, dažos pagalmos cauri vārtrūmēm var redzēt mājas divos, trīs un pat četros līmeņos. Arī tā ir viena līdz galam neīstenotās industriālās utopijas pazīme, ko mēs vērosim visu pastaigas laiku. Strādnieku mājas vairākos līmeņos – šī apbūve būtiski atšķiras no centra apbūves, kur mājas izkārtotas kvartālos – tās iet apkārt kvartālam, nevis svītrās. Centrā tik ļoti nedomāja par vietas taupīšanu, bet šeit vajadzēja ietilpināt iespējami vairāk iedzīvotāju. Dažviet, piemēram, Jāņa Asara ielā, var vērot vēl pārsteidzošākus skatus – tur šī industrializācija savulaik nav paspējusi ienākt pilnībā, un tur katrā nākamajā līmenī pārstāvēts cits laikmets – daudzstāvu fasādes māja, kuras pagalmā var redzēt  divstāveni, tālāk – 19. gadsimta muižiņu, bet trešajā līmenī vēl ieraugāmi pilnīgi lauki: lauku guļbūve ar malkas šķūnīšiem… Neviens projekts nevar būt absolūts – teritoriju nav iespējams pilnībā apgūt un atbrīvot no visa iepriekšējā, un tie slāņi te labi parādās.

Nogriežamies uz Ādmiņu ielas? Man ļoti patīk tās forma, pat Vecrīgā reti kura iela ir tik šķība. Šeit vienā pagalmā mēs gājām pēc āboliem – te pagalmā auga ābele. Kādā reizē, kad gājām ābolos, mūs gandrīz nošāva. Pa Ādmiņu ielu staigāja vīrs ar medību bisi un sāka uz mums šaut – manuprāt, tas nebija zagto ābolu dēļ, viņš vienkārši bija traks. Vienkārši šāva, skrotis ripoja pa visu ielu, mēs slēpāmies aiz būdām un automašīnām. Kad viņš izšāva divas reizes, kliedzu pārējiem, ka tagad ir jābēg. Mans vectēvs arī bija mednieks, tāpēc zināju, ka bisei ir tikai divi lādiņi – dažas sekundes bija droši skriet, kamēr viņš pārlādēja un šāva atkal.

Un tepat ir arī kādreizējā rūpnīca “Elektra”, kur tika ražotas un apstrādātas kažokādas. Tas ir tipisks cietokšņa tipa būves piemērs – centrā stāv tāda kā administragtīvā ēka-sargtornis, un apkārt ir izvietotas darba ēkas. Arī šeit vienubrīd bija izveidojies kultūras klāsters – noise un industrial community te bija ievākušies.

Te, nogriežoties uz Stabu ielas, var redzēt ļoti dīvainas arhitektūras stilu kombinācijas – starp divām gadsimta sākuma daudzstāvenēm pa vidu iebūvēta padomju laikos celta bloku māja. Otrā ielas pusē var redzēt senāku laiku pārpalikumus – pa kādai koka mājai un pat muižiņai vēl ir palicis. Muiža, koka namiņš, jūgenstils, padomju piecstāvene un koka būda, kas, cik vien sevi atceros, ik pēc dažiem gadiem ir degusi un atkal atjaunota. Tas viss blakus – vienā Stabu ielas kvartālā, un šis uzskatāmi parāda, ka industriālā utopija turpinājās dažādos laikmetos – te ir gan 20. gadsimta sākumā, gan starpkaru periodā strādniekiem būvētās mājas, ko sabūvēja senāko rūpnīcu laikos, gan šī mikrorajoniem tik raksturīgā piecstāvene, ko astoņdesmitajos saviem strādniekiem uzbūvēja “Russo-Balt” rūpnīca. Mana mamma tur strādāja par ekonomisti, un mums šajā namā piešķīra dzīvokli.

Ejam apskatīties valrieksta koku pagalmā! Tas iestādīts drīz pēc mājas uzcelšanas astoņdesmitajos – te ir aizvējš, saulains pagalms, koks aug tuvu mājas sienai – apstākļi kā dienvidos, un katru gadu ienākas maisiem riekstu. Visiem kaimiņiem pietiek. Un tepat no pagalma var redzēt “Elektras” sētu, bērnībā tur kāpām pāri.

Īpašs stāsts ir arī par šo blakusmāju. Mūsu blokmājai nebija savas vārtrūmes, gājām pa kaimiņu vārtiem, jo viss bija kopīpašums. Bet pēc neatkarības atgūšanas blakusmāju mantoja kāds emigrantu pēctecis. Viņš īsti nemācēja namu apsaimniekot, netika, piemēram, ar žurkām galā. Tās apsēda pagrabu un pirmo stāvu, un viņš nevis cīnījās ar tām, bet gan aizsita ciet pirmā stāva logus, likvidēja dzīvokļus un visu iedzīvi pārcēla augstāk. Arī karogu, kas tagad karājas ceturtā stāva līmenī. Un ar kaimiņiem viņš nedraudzējas, ilgu laiku gribēja atņemt kopīgo vārtrūmi – vienīgo ieeju blakus pagalmā.

Te tālāk, uz Valmieras ielas, kādreiz bija auduma rūpnīca… Turpat blakus ir “Rīgas Piensaimnieks” – vēl viens cietoksnis. Bet šī ir drausmīga iela. Elle. Briesmīgāka par Čaka, Brīvības un Valdemāra ielu. Te visi mēģinājumi humanizēt vidi beidzas. Tur tālāk ir dzelzceļš un gāzes torņi, bet tik tālu laikam neiesim? Te ir leģendārā jau pieminētā rūpnīca “Russo-Balt”, kur ražoja pirmos Krievijas impērijas automobiļus. Cara laikos te bija liela rūpnīca, vairākus tūkstošus mašīnu pirms revolūcijas paspēja saražot. Imperators Nikolajs brauca ar “Russo-Balt” mašīnu. Re, pat vēsturiskais cehs ir saglabājies. Šeit mana mamma strādāja, es tur bieži gāju. Šī rūpnīca un rūpnīcas vispār bija daļa manas ikdienas vides. Tur iekšā nebija īpaši omulīgi – pagalmā bija sadzīti visurgājēji, ko te remontēja. Tobrīd, padomju gados, “Russo-Balt” vairs neražoja automobiļus kā 19. un 20. gadsimtu mijā, bet gan skaitījās militārā rūpnīca, jo remontēja GT-T mašīnas. Tās gan miera laikos izmantoja ziemeļu tundrā kā visurgājējus, bet bija paredzēts, ka kara gadījumā tam visurgājējam var uzlikt ložmetēju, pārvēršot to par vieglo tanku. Tāpēc “Russo-Balt” skaitījās militārā rūpnīca, un šī iemesla dēļ mammai neieskaitīja darba stāžu. Viņa nevienu ieroci pat redzējusi netika – sēdēja administratīvajā ēkā un dokumentos tikai detaļu artikulus redzēja. Nezinu, kāpēc viņi nevarēja remontrūpnīcu uzbūvēt tuvāk ziemeļiem, kāpēc tie GT-T bija jādzen uz Latviju labot… Bet vispār viņi bija kaitīgi tundrai – ja tik smaga mašīna vienreiz nobrauc, tad tās pēdas paliek gadu desmitiem…

Bet tepat blakus joprojām ir “Russo-Balt” kantoris – viņi cenšas noturēt to zīmolu, kaut gan mūzdienās ražo vieglo mašīnu piekabes un ekskluzīvus automobiļus pāris eksemplāros.

Ejam tālāk? Šajā pagalmā mēs arī tusējām… Bet vispār šai apkaimei ir ļoti spilgta iezīme, uz kuru gribētos uzmanību vērst vēl un vēlreiz: ielas nav pārāk platas, taču vietas pietiek visam: ir stāvvietas mašīnām, vienā vai dažkārt pat abās ielas malās ir sastādīti koki, ir ļoti platas ietves, un ir vieta braukšanai. Pat par daudz vietas – šeit varētu vēl atrast vietu veloceliņam, ja atļautu parkoties tikai vienā pusē. Interesanti, ka uz centra ielām, kas ir daudz platākas, nekam nepietiek vietas – uz Barona ielas, piemēram. Toties Grīziņkalnā ielas ir vēl šaurākas, bet arī tur visur ir vieta gan gājējiem, gan mašīnām, gan kokiem. Man ļoti patīk šīs ieliņas, tādas cilvēcīgas. Berlīnē arī ir tādi klusi, vienkārši dzīvojamie rajoni – te varētu komfortabli un omulīgi visu sakārtot. Bet vajag cilvēku pieplūdumu. Ja šo apkaimi sakoptu, te varētu kļūt pat ļoti mājīgi – ne pārāk augsta apbūve, humāns mērogs, patīkamas ielas, koki… Interesanti, ka, gandrīz simts gadus vēlāk būvējot mikrorajonus, vairs par cilvēcisko mērogu nedomāja tik daudz kā, būvējot rajonus gadsimta sākuma strādniekiem. It kā abos gadījumos ēkas ir celtas strādniekiem, bet mikrorajoni ir pavisam citāda utopija; milzīgas mājas, nav ielu, ēku masīvi un pagalmi tikai.

Nez kāpēc mūsdienās, kad ir uzvarējis humānisms, bija grūtāk radīt humānu vidi nekā toreiz.

Bet es neņemos prognozēt, vai kaut kam drīzā nākotnē šo apkaimi sakārtos. Industriālais vilnis ir noplacis, un mūsdienu pilsētai ir grūti apgūt kaut ko tik specifisku – nav to masu. Gan projektēts, gan būvēts, gan apdzīvots tas viss tika laikmetā, kad cilvēki plūda uz pilsētām. Toreiz lietas risinājās masu mērogos. Šobrīd notiek tieši pretējais: cilvēki bēg no centra, kā mēs zinām, šobrīd ir citi ideāli – privātmāja piepilsētā vai laukos. Tikai kardinālas pārmaiņas vietējā ekonomikā varētu palīdzēt šo visu apdzīvot – piemēram, ja Rīga kļūtu par Eiropas mēroga IT galvaspilsētu un pēkšņi pie mums masveidā brauktu studēt programmētāji no Āzijas… Jauna tipa tehnoloģiskā industrializācija varētu palīdzēt atrast pielietojumu šim rajonam un milzīgajām, tukšajām ēkām.

Tagad jau mēs esam atklīduši līdz Grīziņkalnam, te to robežu ir grūti pamanīt. Bet es gribēju parādīt šo māju, jo tā lieliski iederas stāstā par strādnieku šķiru. Runājot par industriālās utopijas humānajām pazīmēm, šī māja ir ļoti labs piemērs – tas vairs nav 20. gadsimta sākums, tā ir būvēta starpkaru periodā kā mēģinājums citādāk paskatīties uz strādnieku dzīvi. Tās vairs nav mājas trīs rindās kvartāla dziļumā, kur tālākajā rindā nekad neredz sauli. Šeit vairs nav galvenais izmitināt iespējami vairāk strādnieku. Tā ir celta ulmaņlaikos, pirmā māja no tipveida apbūves ieceres… Uz Eksporta ielas ir pāris līdzīgu risinājumu… Tas ir mēģinājums buržuazēt proletārisko – katram ir balkoniņš, dažiem pat terase, ir milzīgs kopīgs pagalms, strūklaka-jūras lauva. Dzīvojamā platība varbūt nav liela, bet ar labierīcībām, lieliem logiem. Ietilpīgs, bet daudz foršāks variants nekā vēlāk uzceltās deviņu vai divpadsmit stāvu mājas. Lai arī doma bija šādas ēkas būvēt tipveidā, tām tomēr ir individualitāte – dažādas fasādes detaļas, mazliet atšķirīgi plānojumi, risinājumi dzīvokļiem. Manuprāt, šī celtne atspoguļo proletāriskās revolūcijas sasniegumus – ka nu jau no buržujiem varēja pieprasīt vairāk, lielāku komfortu, tādu, kas jau tuvinās dzīves apstākļiem pilsētas centrā. Pazīme tam, ka proletariāts desmitgažu laikā sev atkaroja zināmu labklājības līmeni. Es šajā namā vienubrīd īrēju dzīvokli, bija ļoti mājīgi.

Un tepat blakus ir pats Grīziņkalna parks – tas uzkalniņš gar malu, tur savulaik, padomju laikos, bija bumbu patvertne, kur mēs bērnībā mēģinājām ielīst. Bet šobrīd tur atrodas pazemes datu centrs, visdrošākais visā Ziemeļaustrumeiropā. Zem tā paugura rūc serveri… Stabu ielas galā veselā mājā mīt failiem.lv, šeit ir pazemes serveri – tas ir virziens, kurā visa apkaime varētu attīstīties – ja veco laiku industriju nomainītu jauna veida industrija. Bet tik daudz IT speciālistu Latvija šobrīd neizlaiž, lai mēs varētu kļūt par pasaules līmeņa IT centru – tūkstošiem jaunu speciālistu gadā vajadzētu.

Vispār kopumā, manuprāt, uz šo apkaimi ir jāskatās kā uz proletariāta vēsturi – un Avoti un Grīziņkalns šobrīd ir atstāti novārtā, jo proletariāta nav. Šī vide radīja revolūciju, un visa apbūve vēsta par kompromisu meklēšanu starp proletariātu un buržuāziju. Visi šie dialogi un kompromisi atspoguļojas apbūvē – visi šie sociālie projekti, izmaiņas sabiedrībā, ir redzami. Sākot no senākiem gadsimtiem, kad šeit bija tāds piepilsētas privātmāju un muižu rajons, kas vēlāk ļoti strauji un radikāli tika pārveidots ar lēto masu apbūvi. Bija periods 20. gadsimta sākumā, kad Rīgā būvēja ap 300 ēku gadā – gandrīz katru dienu pa ēkai, tajā skaitā arī rūpnīcas. Vienubrīd Rīga auga neticamā ātrumā – centrā bija maz vietas, un šī bija viena no visstraujāk uzbūvētajām apkaimēm. Desmitiem rūpnīcu, tūkstošiem strādniekiem, sociālais “sprādziens”, nacionālā valsts, kompromiss ar buržuāziju, vēlāk nāca padomju proletariāts, kas nomainīja buržuāzisko proletariātu – tika pārveidotas rūpnīcas, nāca jauna tipa dzīvojamo ēku apbūve. Un visbeidzot proletariāta iznīkšana, rūpniecības iznīkšana vai pilnīga pārveidošanās – tūkstoš strādnieku vietā pēkšņi pietika ar desmit…  Līdz ar to rajons zaudēja savu lomu, palika novārtā, pustukšs…

Arī vietējā kontingenta īpatnības ir saistītas ar vēsturiskajām pārmaiņām – industrijas vairs nav, bet daļa proletāriešu vai viņu pēcteču ir palikuši. Un līdz ar to, protams, rodas sociālais diskomforts un nespēja… Jo vairs nav skaidrs, kas tas par slāni, kādas ir viņu intereses un kur viņiem darboties. Tas mazliet degradē šo apkaimi – nenodarbināts proletariāts kļūst diezgan kriminalizēts.

Ieiesim kaut kur sasildīties? Kopš manas bērnības apkaimē saglabājušies tikai “Trīs vīri laivā”. Vispār te no bāriem izdzīvo tikai tie, kas saprot apkaimes likumus – jaunatvērtam krogam jāizskatās tā, it kā tas jau šeit būtu atradies vismaz 20 gadus un viena paaudze jau būtu nodzērusies šajā vietā. Tikai tad ir cerība, ka nāks cilvēki un kafejnīca izvilks. Pārāk laba virtuve šeit neder. Dārgs alkohols – neder. Pavisam maza ēdienkarte – neder. Pārāk stilīgs interjers norok jebkādas cerības, jo reti kurš ieies iekšā apskatīties. Pat pārāk tīra vieta nedrīkst būt. Jāmeklē līdzsvars. Piemēram, “Divi dolāri” ļoti veikli noimitēja to autentiskumu.

Kur es dzīvotu agrāko laiku Rīgā? Tas jau būtu atkarīgs no izcelsmes… Es noteikti būtu proletārietis, jo man nav nekādi buržuji rados… Laikam augstākais, uz ko es varētu tēmēt, būtu tā ulmaņlaiku kvadrātmāja. Vai es piedalītos revolūcijā, to gan es nezinu. Tas laikam atkarīgs no apspiestības pakāpes. Manā ģimenē par to nav stāstu, jo manas saknes tālākās paaudzēs nāk no laukiem…

***

cara laika rūpnīca

šķiet ka pēdējā centrā

turas vēl pretī

ar saviem mūriem un torni tā

atgādina nelielu

Livonijas cietoksni

pagānu mežā

bet neviens taču neuzbrūk

pamestām rūpnīcām

tikai laiks tur savā

bezcerīgajā aplenkumā…

tiešām ilgi es stāvēju pagalmiņā

līdz pamanīju izbalējušu uzrakstu

[ t a r t a r a r t ]

uzpūstu kādreiz ar trafaretu

es zinu, kas to uzpūta

nebija nemaz tik sen

tāds neatlaidīgs puisis

uz Londonu aizbrauca, knapi pabeidzis skolu

viņa blogs sen nav atjaunots

runā, viņš ierīko audiosistēmas

savieno vadiņus

ceru, ka pelna labi

vienkārši atcerējos

cik ļoti viņš gribēja

“visu ar visu savienot”

_

(Artūrs Punte, atdz. J. Elsbergs)

 

Artūra Puntes dzejolis “Tallinas iela”:

 

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.