Bars un tā bailes

Intervija ar režisoru Viesturu Meikšānu

Teksts Ieva Deņisova

Tas, kā darbojas bara instinkts un bara bailes, tiek pētīts režiosora Viestura Meikšāna izrādē “Ainava un bars”, kas pirmizrādi Dirty Deal Teatro (DDT) piedzīvoja 12. maijā un šajā sezonā vēl būs skatāma 2. un 5. jūnijā. Biļetes pieejamas šeit.

Izrāde ir stāsts par mūsdienu Rietumu cilvēka bailēm un fobijām, kas viņā ieaugušas, radot neirozes un neadekvātu uzvedību. “Ainava un bars” reizē saista un atgrūž ar savu ironisko pārspīlējumu par sabiedrību kā baru un tās bailēm no visa un reizē nekā. Aizdomīgi liekas bērni, kas dara pašsaprotamas lietas, izlijis piens, kam pieskaroties, pirksti kļūst eļļaini un uz plaukstām it kā sāk augt spalvas.  Meitenei, kura vienkārši kļuvusi klusāka, sāk piedēvēt visneiedomājamākās parādības un iespējamās vainas. Kolektīvas bailes no kaut kā, un to spēja pēkšņi pāraugt kolektīvā, muļķīgā histērijā. Bars sevi moka ar pašizdomātām bailēm, bet uzskata, ka rīkojas pareizi – tā, kā ir visdrošāk. Tomēr aktuāls ir jautājums – kurš no visiem patiešām domā ar savu galvu un kurš vienkārši pievienojas bara viedoklim?

“Ainavas un bara” režisora Viestura Meikšāna pieredze ir visai bagāta – viņš iepriekš iemēģinājis roku gandrīz visos Latvijas lielākajos teātros. Ilgāku laiku darbojies Valmieras drāmas teātrī, iestudējis izrādes Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, Latvijas Jaunā teātra institūta organizētajos festivālos un tagad arī DDT. Režisoram šī sezona aizrit uz rakstnieka Mariusa fon Maienburga darbu viļņa – Valmieras teātrī iestudējis viņa lugu “Apjukums”, JRT martā pirmizrādīja “Mācekli”, savukārt maijā DDT – “Ainava un bars”(pēc lugas “Brīva redzamība”). Tikāmies ar režisoru, lai parunātu par teātri, mākslu, bailēm un jaunāko izrādi.


Izrādē “Ainava un bars” daudz runāts par bailēm. Kādas, jūsuprāt, ir mūsdienu sabiedrības lielākās bailes un fobijas?
Sabiedrība baidās no visa neparastā, neierastā, nezināmā, no nepareizi domājošiem cilvēkiem. Latvijā, šķiet, cilvēkiem raksturīga tāda viensētu domāšana, kas paredz arī bailes no kaimiņiem. Īpaši tagad, kad mediji nemitīgi kurina bailes no iespējamā uzbrukuma. Patiesībā par to arī ir izrāde – cilvēkiem tiek piedāvāta pasaciņa, uzpūsts informatīvais materiāls, bet neviens nezina, kā ir patiesībā, kas aiz tā slēpjas. Tāpēc mēs fantazējam un iedomājamies visu ko, bet tieši šis fantāzijas mūs nogalina.

Kas kultivē šis bailes, no kurienes tās rodas?
Mēs varbūt gluži nepiedzimstam ar bailēm, bet tās ļoti ātri parādās – arī mazam bērnam jau septiņu mēnešu vecumā ir bail no kaut kādiem trokšņiem vai tumsas. Bailes rodas no nezināšanas, no tā, ka mūsu komforta zona vai drošības saliņa ir apdraudēta, un mēs nezinām, kas var notikt. Tā ir normāla psiholoģiska īpašība jebkuram cilvēkam. Sabiedrībā tās bailes tikai kultivējas, aug augumā.

Bars, protams, ir rupjš nosaukums sabiedrībai, bet tas ir patiess. Liels cilvēku kopums, bars nekad nevar būt intelektuāls – vēsture pierāda, ka ir spēcīgi individuālisti, kas var “izvilkt” sabiedrību, bet tas nenozīmē, ka tās intelekts vai spriestspēja uzlabosies, ja viņiem būs vadonis, kam kalpot un paklausīt.

Kā sabiedrība var atbrīvoties no savām bailēm?
Viens paņēmiens ir iedomāties, ka neesam atrauti no visa kopuma, ka esam daļa pasaules, visi esam saistīti un neviens cilvēks negrib citam sliktu, jo visi būtībā ir labi. Te talkā var nākt arī Austrumu filosofijas; es ieteiktu vienkārši nodoties aksēzei, meditācijai, lai nebūtu jādzīvo kontrastā ar šo nezināmo, kas, protams, savā ziņā ir interesants.

xlarge_203a

Skats no izrādes “Ainava un bars”. Foto: Inga Plūme

Ko, iestudējot izrādi “Ainava un bars”, esat atklājis sev?
Man jaunums bija, ka varu atļauties pats būt savas izrādes horeogrāfs, lai gan es dejot nemāku. Bet kopumā iestudēšanas procesā man ļoti interesanta bija teātra valodas, kā arī mūsdienu cilvēka zemapziņas pētīšana. Sapratu, ka zemapziņa nav nekas konkrēts – tā ir kā ļoti plūstošs, mainīgs organisms.

Kāda, jūsuprāt, ir teātra vērtība, ko tas dod sabiedrībai?
Teātrim nav jāpilda skolotāja funkcija, tas nav pedagoģisks vai didaktisks, tam ir jābūt neatkarīgam. Katrs cilvēks var izvēlēties – apmeklēt teātri vai nē. Bet, no otras puses, mums, teātra cilvēkiem, ir jābūt atbildīgiem, jo spējam ar savu darbu ietekmēt cilvēkus. Mums jābūt gudriem, saprātīgiem un tajā pašā laikā nedaudz provocējošiem, lai virzītu un ietekmētu skatītāja domāšanu.

Teātrim jābūt kaut kur pa vidu, lai ir veselīgs balanss, jo teātris un māksla vispār spēj arī degradēt sabiedrību.

Vai režisoram ir vieglāk strādāt pilnīgi brīvos apstākļos vai tomēr, sekojot konkrētā teātra, aktieru un auditorijas vadlīnijām?
Pilnīgas brīvības patiesībā nav nekad. Katram teātrim ir auditorija, ar ko jārēķinās un kas nosaka toni. Piemēram, Dailes teātrī un citos valsts teātros gan režisoriem, gan aktieriem ir gribot negribot jājūt kaut kāda paškontrole un pienākums pret konkrēto publiku.

Savukārt Dirty Deal Teatro apmeklētāji ir jauneklīgāki, viņi meklē svaigāku elpu, un tas man dod nosacītu freestyle. Es kā režisors tur varu justies brīvāk un atļauties nekomerciālākus paņēmienus – šāda pozitīva pieredze man vismaz reizi gadā ir vajadzīga. Līdzīgi ir arī, darbojoties Jaunā teātra institūtā.

Sarunā ar Ilmāru Šlāpinu satori.lv minējāt, ka, jūsuprāt, Latvijā teātris ir pārāk nopietna māksla.
Jā, Latvijas skatītāji no teātra sagaida kaut ko episku. Cilvēkiem tas ir liels notikums – teātri viņi apmeklē vidēji četras reizes gadā, biļetes tiek pirktas trīs mēnešus iepriekš un pati iešana uz teātri ir vesels pasākums. Citādi būtu, ja teātris būtu ikdiena – ja cilvēks vēl no rīta nezinātu, ka vakarā piedzīvos kādu mākslas aktivitāti. Tā būtu tāda spēlīgāka un brīvāka attieksme, un nebūtu jānosoda redzētais, ja tas būtu bijis nekvalitatīvs vai neizdevies.

Bet Latvijas auditorija teātri tur stingrā pavadā un nelaiž vaļā, tāpēc šis mākslas veids te ir kļuvis tāds robusts, monumentāls – pamatīgas ēkas ar lielām zālēm un tūkstošiem skatītāju. Daudzi man nepiekritīs, bet es uzskatu, ka latviešu teātrim pietrūkst bērnišķīga prieka.

Jums patīk savās izrādēs izmantot ironiju. Vai jums šķiet, ka tā var vieglāk sasniegt izrādes mērķi?
Es vienkārši citu jēgu neredzu – man pašam  patīk pa teātri ņemties, tas man sagādā prieku, kas nāk caur humora izjūtu vai ironiju. Tomēr manas izrādes nav satīriskas vai izsmejošas – es vienmēr mēģinu veselīgi pasmieties un arī pret smagām tēmām izturēties veselīgi un viegli. Tāpēc arī Maienburgs man šķiet vērtīgs, jo viņš par smagām tēmām var runāt viegli.

Jāņem vērā, ka uz teātri nāk ļoti, ļoti maza sabiedrības daļa, un viņi jau ir pieraduši pie tā, ka teātra māksla ir savā ziņā komiska. Tomēr reizēm gadās, ka skatītāji nesaprot vēstījumu un jūtas aizskarti. Piemēram, mana izrāde “Māceklis”, kurā diezgan skarbi un ironiski tiek runāts par reliģiskām tēmām, protams, varētu aizskart ticīgus cilvēkus. Tomēr – lai nevienu neaizskartu, nedrīkstētu teikt vispār neko. Mans mērķis nav aizskart – ir jābūt cieņai pret citiem, bet jāspēj arī raisīt diskusiju.

Vai, iestudējot izrādi, varat paredzēt, kā skatītāji uz to reaģēs?
Nē, to es nevaru paredzēt – man tā vienmēr ir pilnīga alķīmija, es tiešām nezinu, kas notiks ar skatītājiem, un reakcijas dažreiz ir gluži neprognozējamas. Piemēram, izrādes “Ainava un bars” skatītājiem esot lielas pretenzijas pret finālu, bet tā ir radikāla iešana līdz galam – lugas autors un mēs savā izrādē šo fantāziju gribam novest līdz smagam punktam, kas visiem noteikti paliktu galvā.

Savu izrāžu tēmas izvēlaties, balstoties uz sabiedrības aktualitātēm vai vairāk personiskām pārdomām, izjūtām?
Līdz šim es vairāk esmu izvēlējies tēmas, kas man pašam interesē un uzrunā, tajā pašā laikā iekšēji analizējot to, kas mūsu sabiedrībā strādā vai nestrādā. Un esmu secinājis, ka sociāli politiskās izrādes Latvijā īpaši “neaiziet” – šeit tomēr individuāli personiskas tēmas vienmēr ir uzvarējušas.

Kā jūs attiecaties pret režisora tiesībām izmainīt lugas tekstu? 
Režija un rakstīšana ir divas dažādas profesijas – kā pilnīgi dažādas planētas. Ja mēs gribam lasīt, mēs ņemam grāmatu vai kādu citu ierīci un lasām, bet, ja mēs gribam teātri, tad mēs ejam un skatāmies mūsdienu režisora skatījumu uz lugu. Režisors var izmantot visādus līdzekļus – arī teksta tīrīšanu vai kompilēšanu no citiem materiāliem, iespējas ir bezgalīgas. Protams, ir daži lugu autori, kas aizliedz savus tekstus mainīt, un tas ir jārespektē.

Vai ir kāda izrāde, ko sapņojat iestudēt?
Nākamā sezona man jau ir nokomplektēta, bet esmu māņticīgs, tāpēc konkrētus vārdus un nosaukumus nesaku, kamēr līgumi nav noslēgti. Bet man ir sapnis atrast tādu materiālu, par kuru es tiešām varētu teikt – esmu gatavs dzīvot un mirt, lai to uztaisītu! Bet es to vēl meklēju.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.