Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

Teksts Zane Volkinšteine   Foto Laura Viļuma 

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga, kas ar Bieriņiem viņa bijusi saistīta visu savu dzīvi. Devāmies kopīgā apgaitā gar Mārupīti un cauri Tēlnieku parkam, lai aprunātos par vides objektiem, laiku maiņām un laukiem pilsētā.

Pīļu pēkšķināšana, dzeņa klaudzināšana un dažādu lauku putnu treļļi rada pilsētai neierasti daudzveidīgu skaņu ainavu. “Vai jums Bieriņos ir arī vārnas, kaijas un baloži – tipiskie Rīgas putni?” rodas jautājums Laurai, un viņa pacilāti atrauc, ka šeit esot viss iespējamais, tomēr dominējot lauku skaņas. “Bet ir arī lidmašīnas – pavisam netālu ir lidosta, tāpēc tās tepat paceļas un nolaižas. Bet mani tas netraucē, pat patīk. Salīdzinot ar motokrosa rēkoņu padomju laiku Bieriņos, lidmašīnas ir nemanāmi klusas. Izdevīgā novietojuma dēļ (Bieriņi atrodas pie pašas Rīgas robežas, blakus Mārupes novadam un vairākām Rīgas apkaimēm – turpat netālu atrodas Torņakalns, Atgāzene un Ziepniekkalns) Bieriņos mītot vesela lidotāju tauta – stjuartes, piloti, lidostas darbinieki. Taču vairums bieriņiešu šajā apkaimē dzīvo krietni senāk, vairākās paaudzēs. Dažas dzimtas šeit bāzējoties pat vēl kopš pēcmuižu laikiem, kad sadalītas 19. gadsimtā celtās Bieriņu muižas (vāciski dēvētas par Lindenruh) zemes.

Laura Bieriņus ir pieredzējusi kopš septiņdesmitajiem gadiem, laikā, kad viņas tēvam, tēlniekam Ojāram Feldbergam, gandrīz vienlaicīgi ar vēl citām tēlnieku ģimenēm šeit tika piešķirta zeme mājas-darbnīcas būvēšanai. Nu jau labu laiku Ojārs dzīvo un strādā Pedvālē, kur viņš ierīkojis Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, bet Bieriņos saimnieko Laura Feldberga – diplomēta grafiķe, bet praksē vairāk instalāciju un performanču autore, mazliet rakstniece un buto deju grupas “Ideagnosis” dalībniece.

Lielā māja esot būvēta gadiem, pat desmitgadēm un arī šobrīd neskaitoties īsti pabeigta. Lauras darbistaba vairāk atgādina balles zāli vai plašu viesistabu – kamīns, galds, plaukti un ļoti daudz vietas visapkārt. Nekādus iesāktus darbus, māksliniecisko nekārtību vai izejmateriālu gūzmu telpā nemana. “Te varbūt neizskatās kā darbnīcā, bet es te strādāju. Izdaru, izstādu, novācu un sapakoju. Neturu tādā darbnīcas veidolā telpu visu laiku,” stāsta Laura. Stāvu zemāk, puspagrabā, ir krietni brangāka darbnīca ar 5 metrus augstiem griestiem. Tur stāv pabeigti un iesākti tēlniecības objekti, gleznu rāmji un instrumenti. Tur darbojoties divi citi tēlnieki. “Kādreiz te mans tēvs strādāja, bet nu viņa darbnīca pilnībā ir pārcelta uz Pedvāli. Šad tad arī es te kādu lielāku objektu uzbūvēju, bet man to nevajag tik bieži, negribēju, lai telpa stāv tukša, tāpēc priecājos, ka citi šeit strādā. Bet nefotografējiet te tik daudz, tas nebūs godīgi, jo tā nav mana darbnīca!” teic Laura.


Cik senas ir tavas attiecības ar Bieriņiem?
Visu manu mūžu un pat vēl ilgāk. Stāsts ir ārkārtīgi romantisks. Es šeit ierados vēl pirms dzimšanas  – mani vecāki šurp atbrauca 70. gadu vidū, lai meklētu vietu darbnīcai. Patiesībā viss sākās ar nesen mūžībā aizgājušo tēlnieku Induli Ranku, kura darbnīca ir tepat blakus. Viņš bija viens no pirmajiem tēlniekiem, kam šeit bija darbnīca, un pirmais, kas savas skulptūras sāka izstādīt laukā, publiskajā telpā. Drīzumā arī citiem tēlniekiem tika piedāvāta iespēja Bieriņos būvēt sev darbnīcu, un tāpēc šajā apkaimē ir liela tēlnieku koncentrācija. Pēc Induļa šurp pārcēlās mans tēvs Ojārs Feldbergs, Ligita Franckeviča (Ulmane), Jānis Nagliņš… Vēlāk, jau astoņdesmitajos, tēlnieku īpatsvars vēl vairāk palielinājās. Šķiet, pēdējais, kas atnāca uz šejieni, ir Igors Dobičins, kurš šeit dzīvo un darbojas joprojām.

Tieši šo zemesgabalu mani vecāki izvēlējās tāpēc, ka te ziedēja mežrozītes. Tās vēl arvien spraucas ārā visapkārt mājai. Un gadījās tā, ka, būvējot darbnīcu, piedzimu arī es – 1975. gadā. No tā laika līdz pat šim brīdim mans mūžs ir bijis saistīts ar šo māju, un lielāko savas dzīves daļu ar maziem izņēmuma posmiem esmu pavadījusi šeit. Māja tika celta ārkārtīgi ilgi – tie bija gadu desmiti, un paralēli tēvs šeit strādāja. Auga māja, un arī sadzīve šeit pamazām nobāzējās. Tas bija 80.-90. gadu sākums, laiks, kad arī kaimiņi šajā apkārtnē bija iekārtojušies un visstraujāk auga skulptūru dārzs – Bieriņos tolaik tika iekārtots vides objektu parks, un šeit notika arī tēlniecības simpoziji. Tas bija tēlniecības uzplaukums.

Man uz šo vietu grūti paskatīties distancēti. Bet atceros, ka sākotnēji šeit bija pilnīgi lauki – ganījās govis, kazas, zirgi… Šobrīd gan arī var pa kādam zirgam ieraudzīt, bet toreiz daudzās sētās bija mājlopi. Īsta lauku dzīve – ielas bez asfalta, mazi, bet kārtīgi dārziņi ap namiem. Tagad tas ir pilnīgi mainījies – rajons kļūst arvien prestižāks, smalkāks. Bet līdz galam tā pilsēta arī šobrīd nav uz šejieni atnākusi, un tā ir visskaistākā šīs vietas īpašība.

Kas tev ir Bieriņi – tavas mājas, tēlnieku sabiedrība, gleznainā apkaime…?
Man to ir grūti atzīt, bet tā ir visa mana dzīve. Atmiņas, konkrētā māja… Skola gan ne – sākotnēji es mācījos 4. vidusskolā (tagad Rīgas Angļu ģimnāzija) un pēc tam Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Bet manā apziņā braukšana uz Vecrīgu vienmēr ir došanās “uz pilsētu”. Tā laikam ir tāda distance manā galvā. Tagad gan varbūt kaut kas mainīsies, jo nu mums ir riteņbraucēju celiņš, kas savieno ar centru, un arī sabiedriskais transports ir daudz ērtāks nekā agrāk. Manos skolas gados pie manis ļoti reti brauca ciemos draugi, jutos tā, it kā es dzīvotu vismaz Ogrē. Cilvēkiem tas attālums šķita liels – vispirms jābrauc ar sabiedrisko, tad jāiet ar kājām, tad ēkas kļūst arvien mazākas, priekšā ir pļava, gandrīz mežs…

Vai šejienes iedzīvotājiem ir vienojoša identitāte?
Jā – mazdārziņš. Gandrīz visiem. Bet es noteikti esmu visslinkākā, sliktais piemērs – man ir akmensdārzs un divas apšaubāmas puķudobes. Tāpēc arī katrs turas savā dārziņā, maz tiekas ar citiem. Bieriņos gan, par laimi, ir diezgan laba iniciatīvas grupa, kas organizē kopējas aktivitātes, galvenokārt tieši Tēlnieku parkā. Notiek arī blusu tirgus… Reizēm arī ar mākslu un kultūru saistītas aktivitātes. Pati esmu divreiz rīkojusi publiskus pasākumus savā darbnīcā.

Kāpēc tēvs no jau iekārtotās vides pārcēlās uz Pedvāli?
70. gadu beigās radās Tēlnieku parka ideja – bija plāns izveidot skulptūru ekspozīciju no šejienes cauri Arkādijas parkam, gar Mārupīti līdz pat gandrīz Rīgas centram. Tāds mākslas koridors – neticama, spēcīga ideja. Īpaši jau tam laikam. Interesanti, ka padomju vara principā atbalstīja šo ideju vai vismaz nelika šķēršļus, bija pāris kultūras entuziastu, kas šo iniciatīvu aizstāvēja. Rezultātā Bieriņu centrā tika izveidots liels asfaltēts laukums, kur tēlniekiem strādāt – tāda atvērtā darbnīca – un tika atvērta tēlnieku rezidence. Tolaik notika arī pirmie tēlniecības simpoziji. Tika radītās pirmās skulptūras, bet, kad nomainījās valsts iekārta, daļa no zemes, kur bija jau sākts veidot parku, izrādījās privātīpašums. Jaunajiem īpašniekiem vairs nebija intereses par parku. Uz šo notikumu fona radās Pedvāles brīvdabas muzejs, bet es paliku šeit. Es gan arī esmu vairākus gadus strādājusi Pedvālē. Lai gan savulaik Mākslas akadēmijā studēju grafiku, vairāk esmu darbojusies tieši ar objektiem. Gadā, kad beidzu Akadēmiju, izmēģināju pirmos telpiskos darbus un uzreiz pārslēdzos – objekti, instalācijas, sākotnēji vairāk ārtelpā. Pedvālē man bija liels vingrināšanās laukums. Vēlāk pievērsos galeriju darbiem, un pēdējos piecus sešus gadus veidoju arī performances.

Vienubrīd es mēģināju arī rakstīt. Bet laikā, kad rakstīju, es gandrīz nemaz neveidoju vizuālās mākslas darbus. Rakstīšana prasīja vēl vairāk laika nekā mākslas radīšana. Šobrīd izvēlos veltīt laiku vizuālajai mākslai.

Par ko tu runā savos darbos?
Vienubrīd noformulēju, ka tā mana tēma ir iekšējā redze. Tas katra cilvēka individuālais skatiens, kuram uzlikti visādi filtri – ilūzijas, sapņi, personīgie iespaidi, pieredze. Mēs neviens nekādu objektīvo realitāti neredzam.

Vai, pētot cilvēkus, esi sapratusi kaut ko par iespēju šīm dažādajām realitātēm satikties?
Manuprāt, tieši māklsā šīs dažādās realitātes satiekas un saprotas. Ir iespējams iedot savu emociju ierakstu otram. Vistiešākajā veidā tas notiek mūzikā, bet arī vizuālajā mākslā tas mēdz notikt. Reiz to piedzīvoju ar kādu savu telpisko instalāciju, par kuru mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle bija uzrakstījusi dažus teikumus recenzijā – un viņa bija noķērusi tieši to emociju, ko es biju tur ielikusi. Tas mani pārliecināja, ka tā ir jāstrādā – jāliek iekšā emocija, un saskare notiks.

Es mēģinu atrast, kā šī skatīšanās ar iekšējo redzi notiek, kā šo it kā nereālo pasauli kaut kādās zīmēs var parādīt reālā materiālā. Brīžiem tās zīmes atspoguļotjas ļoti sentimentālās lietās – pieķeršanās kādiem cilvēkiem, zaudējumi, mīlestība, draudzība, šķiršanās… Cilvēku attiecību stāsti, bet arī cilvēku saistība ar vietu. Piemēram, mans projekts “Cilvēki – kalni”, kur cilvēki uz brīdi stāv sastinguši. Projekts ir par pieķeršanos vietām, par ainavām, kas mūs iespaido. Tas ir stāsts, ka mēs katrs esam neredzamām saitēm saistīti ar vietām – un es apzinos, ka ar Bieriņiem un šo māju esmu tik daudzām neeredzamām saitēm sieta, ka noplēst būtu grūti un sāpīgi. Tas nav neiespējami, bet tas būtu kā plēst nost sev ādu.

Pavasarī man bija “Cilvēku – kalnu” performance Amerikā, un tā nu ir vieta, kas ārkārtīgi atšķiras no Latvijas tādā ziņā, ka visi iedzīvoātji tur ir ieceļotāji, jautājums tikai – cik paaudzēs. Daudzi vietējie turklāt atrodas tālu prom no savām pirmajām mājām, kurās ir dzimuši. Manas performances dalībnieki lielākā daļa bija mākslas studenti, un gandrīz visi šobīrd dzīvo citā pilsētā, prom no mājām. Viņi vairākas reizes dzīvē veic simtiem un tūkstošiem kilometru tālas pārcelšanās, dzīvi sāk pavisam no jauna. Bet tik un tā tās saites ar vietām izveidojas, tomēr pieķeršanās vairāk notiek citādi nekā Latvijā – pašai dzīvei pieķeras vai apkārtējiem cilvēkiem, bet arī tie pārceļoties nenāk līdzi… Performances brīdis man šķita atšķirīgs no tā, kas bija Latvijā – man šķita, ka latvieši to pieķeršanās brīdi nostāv ar citu spēku. Amerikā katrs pieķeras savam mazajam gabaliņam, nevis visai zemei, un reizē pie tā gabaliņa viņiem ir ciešāk jāturas, bet arī jābūt gataviem to atlaist. Dalībnieku sejās tas nolasījās. Mirklī, kad visi skatītāji gāja šiem “kalniem” cauri, tas bija kā iet cauri ugunij – to kvēlo vibrāciju varēja just. Latvieši savukārt stāv kā tāds koris. Tā kompozīcija un sejas…

Varbūt dodamies pastaigā?

Laura atvadās no kaķa, parāda savas grafikas, kas pakārtas priekšnamā pie sienas, aizslēdz ārdurvis, un cauri akmeņainajam pagalmam pa taciņu ved uz kaimiņmājas pusi – otrpus nelielai pļavai ir vēl viena tēlnieku darbnīca, kur ilgus gadus saimniekojuši Ojārs Breģis un Ligita Franckeviča. Šeit un arī tālākajās takās ik pa pārdesmit metriem var ieraudzīt pa kādam vides objektam, tāpat tipiska vietējās ainavas sastāvdaļa ir akmeņu krāvumi tēlniekmāju tuvumā. 

Kā šie akmeņi te ir nonākuši?

Mūsējie ir palikuši vēl no manas bērnības, no laikiem, kad šeit bija mana tēva darbnīca. Tagad to ir ļoti maz, kādreiz patiešām bija pilns pagalms un vēl ārpusē gulēja kaudzes. No dažādām vietām tie tika savesti, arī no citām zemēm. Katram tēlniekam bija sava kaudze, pie katras mājas.

Esmu uzaugusi tēlnieku darbnīcas pagalmā, tāpēc, protams, granīts man saistās ar visu to pārveidošanas procesu – kā atved laukakmeni, kā tēlnieki cīnās ar materiāla pretestību. Tas ir viens no cietākajiem, smagākajiem materiāliem, bet man tā bija brīnišķīga pasaule, tāds liels atrakciju parks.

Un te ir svarīgs Bieriņu punkts – skrējēju akmens. To uzstādīja mans tēvs. Savulaik Mākslas dienu laikā šeit notika skriešanas sacensības, krosi. Vīriem 8 kilometru distance, sievietēm – 4 kilometri. Paralēli notika dažādi mākslas pasākumi. Pirmais iegravējums akmenī ir veikts 1986. gadā, 2001. ir pēdējais ieraksts par krosa rezultātiem – rau, sieviešu skrējienā toreiz uzvarēja Jeļena Prokopčuka. Akmens bija starta un finiša vieta. Cilvēkus vieno tādas vietas svinēšanas.

Un šeit jau ir Breģa un Franckevičas darbnīca. Ar viņu bērniem, tāpat kā ar Induļa Rankas bērniem, draudzējāmies visu bērnību. Tāds tēlnieku māju trijstūris, pa kuru skraidījām. Tēlnieku bērnu specifika ir spēlēt dažādas lomu spēles – piemēram, pieminekļa uzstādīšanu mēdzām izspēlēt. Mans brālis zīmēja arī kapa pieminekļu skices ģimenes locekļiem. Iedvesmojās no tēva darba.

Šeit savukārt tēlnieks Igors Dobičins ir izlicis savus darbus. Viņš ir ļoti liels apkaimes entuziasts, viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti atbalsta ideju, ka arī mūsdienās Bieriņos vajadzētu vēl vairāk mākslas. Radīt un izstādīt. Viņš arī nosaukumus savējiem darbiem ir salicis, kā izstādē.

Šobrīd “mākslas koridoru” papildina tikai katrs tēlnieks individuāli?
Lai arī vienubrīd šķita, ka tēlnieku parka ideja ir izgāzusies, tā tomēr nav  – te stāv skulptūras un piesaista cilvēkus. Ja ir entuziasms un ticība, manuprāt, tieši māksla Bieriņos varētu būt tas cilvēkus piesaistošais faktors. Par mākslas centru varētu kļūt. Un vide, kurā ir ielikts mākslas objekts, kļūst kulturāla – mainās sarunu tēmas, cilvēku izturēšanās. Tas rada īpašu noskaņu un atmosfēru.

Vai pati pārzini katru šeit izstādīto objektu?
Kad šeit pastaigājos, eju tādā savā solī, savās domās, nedodos klāt katram objektam, ne visus esmu rūpīgi izpētījusi. Ja pamanu, ka ir kaut kas mainījies, pieeju klāt.

Jums ir jauns veloceliņš, ir vides objekti – laba motivācija šeit iegriezties ne tikai vietējiem. Ja pēkšņi uz Bieriņiem sāktu plūst tūristi, vai tas, tavuprāt, būtu sasniegums vai drīzāk nopietns traucēklis vietējiem?
Labs jautājums… Man kā vecam Bieriņu dinozauram, protams, ir dalītas jūtas. Es pat eju pastaigāties agri no rīta, lai izbaudītu mirkli vienatnē. Gandrīz katru dienu es izeju pastaigā caur Bieriņu parku. Gar upīti vai pa augšu. Cilvēku šeit sarodas arvien vairāk. Atceros šo vietu arī nekoptu un nolaistu – ar riepām un izmestiem ledusskapjiem – tā tas bija manos skolas gados, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Labāk jau ir tagad, kad viss ir sakopts, bet tajā pašā laikā nevajadzētu krist galējībās, gribas notērīt šī rajona šarmu.

Desu kioskiem un publiskajām tualetēm nē?
Varbūt ne pastāvīgi. Uz pasākumiem – kāpēc ne? Galvenais tomēr, lai vietējiem iedzīvotājiem šeit ir forši, droši, lai būtu labi pasākumi.

Kas kopš tavas bērnības ir mainījies, neskaitot ledusskapjus, kuru vairs upītē nav?
Vide tiek kopta, jā. Reizi gadā ir Lielā talka. Ir, protams, ainavas elementi, kas ir saglabājušies – lielie bērzi, vairākas kļavas. Bet vairāk Bieriņus visos laikos raksturo tieši vairāku elementu kopums – te ir melnalkšņi, ir slīkšņas, pret kurām brīžiem cīnās. Bet nevajadzētu, jo tā ir īpaša dabas forma,  pateicoties tām, šeit dzīvo tik daudzi dažādi putni un pavasaros zied vizbulītes un purenes. Manā bērnībā upīte un slīkšņas aizsala, bija īsta lauku bērnu dzīve.

Bet šis tas ir mainījies. 70.-80. gados šeit bija mototrase. Regulāri notika sacensības. Tieši gar mūsu māju viņi brauca, un tie pasākumi bija diezgan bieži.

Tā arī ir tā mana iekšējā redze – mēs ejam pa šo taciņu gar Mārupīti, un man klājas pāri tie visi citi laiki, tās atmiņas. Piemēram, ejot pa šo taciņu, vienmēr atceros, kā, maza būdama, te skrēju pie savas draudzenes Ilzes. Ja es šeit pastaigājos viena, tad nekad neesmu viena – nāk līdzi visi kādreizējie draugi, sarunas.

Interesanti, ka, visu laiku dzīvojot vienā vietā, tev nav nodzēsušies, pārklājušies tie notikumi. Ja slīkšņu nosusinātu un pārklātu ar asfaltu, vai kaut kas aizbērtos arī atmiņās?
Protams, klājas pāri – tas slānis arvien biezāks krājas, visi tie piedzīvotie laiki. Nesen mums ierīkoja riteņbraucēju celiņu, bet es vēl arvien eju pa to pašu dubļaino taciņu savā prātā – tur arī visas atmiņas dzīvo.

Tagad esam nonākuši pie Induļa Rankas veidotajiem darbiem. Ar šo vietu sākās Tēlnieku parks. Tā māja no brūnajiem koka dēļiem bija viņa darbnīca. Šeit Indulis visus savus darba gadus ir strādājis un dzīvojis kopā ar savu sievu – keramiķi Māru Ranku. Vēl pirms parka idejas viņš sāka izstādīt savas skulptūras.

Viena no manām bērnības skaņām, kas līdz ar Induļa aiziešanu ir beigusies – skaņa, kas rodas, tēlniekiem ar kaltu un āmurīti kaļot akmeņus. To var dzirdēt tālu: tik-tik-tik-tik. Varbūt vēl uzradīsies kāds, kas strādās akmenī, bet šobrīd te vairs nav tādu tēlnieku. Dobičins strādā citā tehnikā, mans tēvs tagad darbojas Pedvālē…

Vēl viena Bieriņiem raksturīgā skaņa – īpaši ziemas vakaros – ir drifta troksnis. Šis aplis, ko daudzi dēvē par drifta apli, ir rajona jaunatnes tikšanās vieta. Autospēju pārbaude. Drifta aplis īstenībā ir laukums, kur agrāk notika tēlniecības simpoziji. Tur bija savesti akmeņi un strādāja tēlnieki. Tas bija tik vērienīgi uztaisīts, jo simpozijs bija domāts kā projekts uz gadu desmitiem. Realitātē tas laiks bija īss. Iesim gar upi!

Mārupīte te jau uzņēmusi platumu.
Man ļoti patīk, ka Mārupīte ir tik brūna – tādā kafijas brūnumā! Tas no dzelzs, no purviem nāk. Uz Mārupes pusi ir vairāki purvi. Varbūt, ka tur var kaut kā izlaivot cauri kādreiz, redzēt, izpētīt, kur Mārupīte sākas. Ar laivu “Rupucis” varbūt varētu tādiem purviem un brikšņiem tikt cauri.

Paiesimies vēl gar krastu, un tad atpakaļceļā redzēsim arī dažas mājas, kas palikušas no muižas laikiem.  Zirgu stallis ir saglabājies, viena no mazajām muižiņām arī… Un mājas, kas sabūvētas ap muižas ēkām, kad cilvēki savā īpašumā dabūja sadalīto muižu zemi. Un daudz ir padomju laikos uzbūvēto māju ar mazdārziņiem. Tagad arī aktīvi būvē jaunas mājas. Interesanti, ka daudzi vietējie tagad dala savu zemi – pusi atstāj sev, otru zemes pusi pārdod kādam vai nodod saviem bērniem apbūvēšanai.

Vai tev ir zināmi kādi bieriņiešu dzimtu stāsti?

Man prātā paliek tikai tādi fragmenti. Pārzinu atsevišķus Bieriņu vēstures fragmentus, zinu, piemēram, ka vienā no pirmajām Latvijas brīvvalsts filmām – “Vilkiem mests laupījums” (1921) – iemūžināts romantizēts stāsts par Bieriņu baronu dzimtu, kas šeit muižās dzīvoja – nelaimīga mīlestība un melodramatisks sižets. Bet, protams, ilgstoši šeit dzīvojot, notiek saskare ar apkārtējiem, lai arī vairāk mana saistība ir tieši ar tēlnieku ģimenēm. Agrāk, kad regulāri braucu ar sabiedrisko transportu, biju iemācījusies apkārtnes sejas, vismaz tās, kas brauca ar mani vienā laikā. Un gadu laikā var pamanīt izmaiņas šajās sejās – kuram uzradusies ģimene, kurš pa 20 gadiem ir sāpīgi novecojis, vēl kādam dzīve ļoti nodarījusi pāri. Kaut ko tādu var piedzīvot tikai, ja ļoti ilgi dzīvo vienā apkaimē.

Bet spilgtākos apkaimes personāžus pazīst visi… Savulaik manu māju tuvumā dzīvoja kāds kungs, kuru visi pazina kā Dunduru. Viņam bija mērķis nodzīvot līdz 100 gadiem, un viņš visu darīja, lai tā tas notiktu – mērcējās mumijo vannās, piekopa veselīgu dzīvesveidu… Visiem vienmēr bija jāapstājas ar viņu parunāt. Bet diemžēl viņš aizgāja mūžībā krietni pirms 100 gadu sasniegšanas.

Vispār informācijas apmaiņa agrāk bija ļoti svarīga. Atceros, ka uz Tēriņu un Bramberģes ielas bija ļoti svarīgs punkts – tur bija piena un maizes veikali. Uz turieni gāja visi. Un ne tikai iepirkties, arī nodot ziņas. Jebkādas. Mūsu ģimenē daudzus gadus dzīvoja tuksneša bruņurupucis. Reiz viņš no mums aizmuka, bet drīz vien mēs viņu ieraudzījām veikalā. Kāds bija atradis un pārdevis veikalam par pieciem rubļiem. Mans tēvs viņu atpirka atpakaļ, un Rupucis atgriezās mūsu ģimenē. Veikals bija tas īpašais punkts, kur gan nodot, gan meklēt bruņurupuci. Tomēr otrā bēgšana bruņurupucim izdevās, tur vairs pat veikals nelīdzēja.

Esmu reizēm domājusi, vai vajadzētu sveicināt apkaimes biedrus. Bet mēs tomēr laikam vairāk pilsētnieki esam. Sasmaidāmies varbūt, bet skaļi neko nesakām. Ar ļoti retiem izņēmumiem.

Kādus tu gribētu redzēt Bieriņus nākotnē?
Ideālajā gadījumā Bieriņiem vajadzētu būt Rīgas zaļajai zonai – cerams, ka tie tādi vienmēr paliks. Man šķiet, ka pret šo vietu jāizturas ļoti saudzīgi, to nevajag daudz uzlabot. Jāļauj tai būt tādai, kā ir. Bet – lai tā tāda paliktu, vajag laiku un uzmanību. Bieriņi kā augstvērtīgas, nebanālas mākslas vieta būtu liels ieguvums. Tas ir šīs vietas spēks.

 

Seko “Apkaimju stāstu” jaunumiem Facebook lapā!

#58rīdzinieki

Nov, 2017

Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas.

Nov, 2017

Norisinās “LULU” laikmetīgo operu cikls bērniem

‘’LULU bērniem’’ nu jau kļuvis par neatņemamu sezonas notikumu tiem vecākiem un bērniem, kuri vēlas sadraudzēties ar laikmetīgās operas un baleta pasauli. Arī šoziem katru svētdienu no 19. novembra līdz 10. decembrim plkst. 13:00 kino Splendid Palace Cafe Film Noir zālē būs iespēja vērot īpaši izvēlētus priekšnesumus vadošo pasaules orķestru un solistu izpildījumā. Kā jau

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,