Bišumuiža. Kāpas, rokmūzika un spoka meklējumi

Teksts un foto Solveiga Kaļva

Sniegam skaļi gurkstot zem kājām, mēroju ceļu uz Bišumuižu, nelielu Rīgas apkaimi pilsētas pievārtē, kas robežojas ne vien ar Ziepniekkalnu un Katlakalnu, bet arī ar Ķekavas novadu. No vienas puses Bišumuižu norobežo Ziepniekkalna iela, bet no otras puses apkaimi savā ielokā ietver Bauskas iela, uz kuras lepni izvietojušās vairākas rūpnīcas – tajā skaitā Latvijas Finiera “Troja” un Rīgas Piena kombināts. Tiesa, par piena izstrādājumu ražotnes piederību Bišumuižai vēl var arī pastrīdēties – “ar vienu kāju” kombināts atrodas Katlakalnā, tomēr tā telpās mājo viens no Bišumuižas kultūras dzīves epicentriem, Rīgas centrālās bibliotēkas Bišumuižas filiāle.

Šī Rīgas apkaime sākusi veidoties ap 18. gadsimtā celto Bišu muižu, ko agrāk devēja arī par Šildera vai Hilzena muižu. Ievērojamākais Bišumuižas iemītnieks bijis komponists un Pēterbaznīcas ērģelnieks Johans Gotfrīds Mītels, leģendārā komponista Johana Sebastiana Baha pēdējais māceklis. Uz muzikālas nots noris arī mūsu intervija.

Bišumuižas ēkā tiekamies ar Ernestu Lībieti, mūziķi un pedagogu, dažādu radošo projektu realizētāju, īsāk sakot – sabiedrisko darbinieku. Ernests Bišumuižā nodibinājis rokmūzikas skolu, ko nodēvējis savā vārdā – Ernesta Lībieša Rokmūzikas skola. “Rokmūzikas skolu nosaukumam izvēlējāmies ne tāpēc, ka spēlētu tikai rokmūziku, bet gan tādēļ, ka rokmūzika asociējas ar izpausmes brīvību. Piedāvājam apgūt arī arfas spēli, kas galīgi nav rokmūzikas instruments, bet – kāpēc ne? Mēs neuzliekam robežas, negribam ierāmēt radošo procesu. Atslēgas vārds ir brīvība.” Šķiet, ka brīvība piemīt arī visai Bišumuižas apkaimei.


Interesanti, kāpēc ārdurvis iepriekš bija vaļā? Ceru, ka, prom ejot, kādu neieslēgšu. Nu tā, iesim, iesim paskatīties, kas Bišumuižā ir tāds interesants! Protams, visievērojamākais apkaimes objekts ir pati muiža.

Lēnā solī dodamies cauri muižas pagalmam un uzkāpjam pakalniņā.

Ievērības cienīgas vietas… Bišumuižas apkaimē atrodas Latvijas Finiera rūpnīca “Troja”, kas ierīkota kādreizējās lenšu fabrikas teritorijā. Savukārt vecās papīrfabrikas telpās darbojas celtniecības uzņēmums “Monum”. Vēl šeit savulaik atradās sērkociņu fabrika “Komēta”, kas pagājušā gadsimta sākumā attīstījās kā Kuldīgas sērkociņu fabrikas “Vulkāns” filiāle. Tagad gan tur nekā nav, viss ir nojaukts, palicis vien milzīgs, tukšs laukums. Spriežot pēc detālplānojuma, tur cels jaunu mikrorajonu ar daudzdzīvokļu mājām un birojiem. Netālu būs arī paraolimpiskais centrs. Rajons pamatīgi attīstīsies. Vispār jau te ir ļoti forši, gluži kā laukos – skraida stirnas, ļepato zaķi. Kā pirmo reizi ienācām muižā, paskatījāmies pa logu un iesaucāmies: “Skaties, re, stirna!” Ik pa laikam viņas te skraida.

Sniegā nudien redzami gan garaušu, gan stirnu pēdu nospiedumi.

Bišumuižā jau izsenis līdzās pastāv gan industriālā rūpniecība, gan daba. Kas ir vairāk jūtams?

Šobrīd vairāk jūtama daba. Un labi, ka tā. It kā atrodamies Rīgā, tepat ir tramvaja galapunkts. Bet šis tramvajs atved uz laukiem.

Kāpēc savai rokmūzikas skolai izvēlējāties tieši Bišumuižu? Rīgā taču ir tik daudz apkaimju…

Varianti bija visādi, bet Bišumuiža izcēlās tieši ar lauku mieru. Mēs nevienam netraucējam, un mums neviens netraucē. Muižas teritorijā gan darbojas dažādi uzņēmumi, katrs kaut ko dara, bet citus netraucē. Apkaime nav blīvi apdzīvota. Principā, tu atbrauc uz laukiem un vari šeit darīt to, ko gribi. Radošai izpausmei tas ir ļoti svarīgi. Tieši tas arī visvairāk uzrunāja.

Vai iepriekš jau bijāt saskāries ar Bišumuižu? Kā jūs atradāt šo vietu?

Praktiski nebiju saskāries. Kāds draugs atsūtīja telefona numuru un teica: “Painteresējies, varbūt tur var kaut ko pasākt!” Nebija nekāda sludinājuma par muižas izīrēšanu. Ēka stāvēja tukša, īpašnieki par to rūpējās, taču pielietojuma muižai nebija. Viņus uzrunāja mūsu ideja, un tā mēs šeit lēnām attīstāmies.

Cik sen jau šeit esat?

Dažus mēnešus. Sākām darbu 11. septembrī. Iekārtošanas darbus sākām augustā.

Kāds bija pirmais iespaids par pašu apkaimi?

Absolūti pozitīvs. Vakaros šeit ir ļoti kluss, varbūt tikai ielas šķiet mazliet par tumšu. Bet cik tad te ir to iedzīvotāju? Visā Bišumuižā droši vien dzīvo tikai kādi divi tūkstoši cilvēku. Caurmērā šis ir privātmāju rajons ar pāris daudzdzīvokļu namiem. Paga, laikam arī tās daudzstāvu ēkas, kas atrodas pretī izstāžu centram “Rāmava”, pieder pie Bišumuižas. Bet nezinu… Tās te neiederas. Bišumuiža man asociējas ar apkārtni Dienvidu tilta šajā pusē.

Tieši gribēju par to jautāt. Ja skatās kartē, tad Jāņa Čakstes gatve Bišumuižu sadala divās daļās. Kā ir realitātē?

Jā, jā, tur jau ir cits rajons. Oficiāli skaitās Bišumuiža, bet pēc sajūtām tā nešķiet. Čakstes gatve sašķeļ šo apkaimi. Vispār pat nezinu, kas tur tālāk atrodas. SEB banka? Nē, bet tā jau pieder Ķekavas novada teritorijai. Vēl tur ir tuvākais lielais pārtikas veikals. Te ir viens veikaliņš uz Bauskas ielas, bet pavisam maziņš. Tur var nopirkt kādus divus pīrādziņus un ūdeni.

Nu jau esam sasnieguši pakalniņa virsotni. Pie kājām paveras skats uz muižas pagalmu, bet uz otru pusi plešas kāpas.

Nu lūk, te man patīk, muiža labi redzama. Kad vasarā šeit ieradāmies pirmo reizi, bija sajūta, ka te kaut kur ir paslēpusies jūra. Viss vienās kāpās. Tagad gan manāma viena māja, bet vasarā, kad viss ir sazaļojis, redzamas tikai smiltis un priedes. Tās ir devona laikmeta aizsargājamās kāpas, teorētiski te neko nedrīkst darīt, bet diemžēl viss izbraukāts ar kvadracikliem. Paveras arī jauks skats uz TV torni. Īpaši vakaros, kad dodos prom – ārā tumšs, bet tornis izgaismots. Pirmais, ko ieraugu, izejot pa durvīm.

Nojaušu, ka muižai ir muzikāla vēsture. Pastāstiet, lūdzu, ko vairāk!

Konkrētā muižas ēka celta 19. gadsimta 20. gados, bet muiža kā tāda šeit pastāv kopš 18. gadsimta vidus. Nezinu gan, kā izskatījās toreizējā ēka, nekur neesmu atradis zīmējumus. Savu mūža nogali Bišumuižā pavadījis komponists un Pēterbaznīcas ērģelnieks Johans Gotfrīds Mītels. Šobrīd viņa mūziku sāk izpildīt arvien vairāk, jo tā ir viegli uztverama. Pēdējos divdesmit mūža gadus viņš nodzīvoja Rīgā. Viņš bija ne tikai lielisks komponists, bet arī Johana Sebastiana Baha pēdējais māceklis. Tieši Mītels ir tas, kurš pie Baha nāves gultas pierakstīja viņa pēdējos skaņdarbus un pat vēl deviņus mēnešus pēc komponista nāves strādāja pie viņa darbu pabeigšanas. Pats Mītels nomiris Bišumuižā, bet nezinu, kur apglabāts. Būtu interesanti to noskaidrot. Domāju, ka viņa atdusas vieta varētu būt meklējama Katlakalna kapos. Smejamies, ka tās lielās kolonnas muižas ēkas priekšējā fasādē uzceltas viņam par godu, lai uzsvērtu, ka šeit dzīvojis komponists. Tā kā tāda mazā opera. Varbūt pirmie operas mēģinājumi notikuši šeit?

Senākos laikos apkaimes centrs droši vien bija muižas ēka, bet ko jūs izjūtat kā Bišumuižas centru šodien?

Tramvaja galapunktu. Par muižas ēkas eksistenci šajā apkaimē reti kurš nojauš. Parasti pat taksometru šoferi par to brīnās. Otrs centrs varētu būt Rīgas Piena kombināta apkārtne, jo tur atrodas kafejnīca un bibliotēka.

Kā radies apkaimes nosaukums?

Nezinu gan…

Varbūt varat radīt savu leģendas versiju?

Kaut ko mēs štukojām šajā sakarā. Pieļauju, ka tuvākajā apkārtnē bijušas bišu dravas. Varbūt te bijis medus piegādes punkts visai Rīgai. Kaut kā tā.

Dodamies laukā no muižas teritorijas uz Gulbju ielas pusi.

Ā, skat, dižkoks! Dižozols. Droši vien tas te tā cēli stāv kopš muižas pirmsākumiem. Savukārt šeit atrodas Bišumuižas grāvis.

Ar ko tas īpašs?

Bišumuiža aizsākusies ar Katlakalna dzirnavu izveidi, bet dzirnavas tika uzceltas uz šī grāvja. Pēc tam attīstījās arī viss pārējais.

Nonākam krustojumā. Priekšā paveras skats uz bijušo “Komētas” teritoriju. Cauri laukam var aiziet uz Rīgas Piena kombinātu un Bišumuižas bibliotēku.

Kā jūs raksturotu Bišumuižā valdošo gaisotni?

Tā ir ļoti mierīga. Absolūti savrupa. Bižumuiža atgādina kādu Latvijas mazpilsētu, piemēram, Strenčus. Cilvēki dzīvo savā pasaulītē. Īpašu noskaņu piešķir arī tramvajs.

Dodamies uz priekšu pa Gulbju ielu. Ernests norāda uz sarkanu koka ēku, kas reiz bijusi skola, bet tagad funkcionē kā dzīvojamā māja.

Kā vislabāk notvert šo mazpilsētas sajūtu?

Labs jautājums. Laikam jau tomēr Bišumuižu īsti nevar saukt par mazpilsētu, jo mazpilsētām raksturīga kopienas izjūta, savukārt šeit tāda nav jūtama. Bet Rīgā jau reti kur jūtama kopiena. Īpaši centrā. Tomēr šeit ir sastopami cilvēki, kuri sevi izjūt tieši kā bišumuižniekus. To var novērot bibliotēkā, kur satiktie cilvēki saka: “O, jā, mēs esam bišumuižnieki!” Man liekas, ka vislabāk to īsto sajūtu var notvert, aizejot uz muižas parku un izstaigājot visas kāpas. Vēl var aiziet uz bibliotēku un parunāt ar bibliotekārēm, viņas vienmēr visu zina.

Nonākam pie zīmes “Peldēties nav ieteicams drošības apsvērumu dēļ”. Zīme atrodas pļavas vidū.

Nekādi nevaru saprast, kur te var peldēties? Un kas tas par doktorātu? Muižas ēkā gan savulaik tāds esot darbojies. Bet nu vairs ne.

Norāde par doktorātu saglabājusies pat Google Maps.

Bet trakākais jau tas peldēšanās aizliegums. Te jau nav pat kur mēģināt nopeldēties. Grāvī? Redz – atkal grāvis. Bet it kā pirms vairākām desmitgadēm gan te esot peldējušies. Draugi stāstīja, ka savā bērnībā 80. gados lekuši tramvajā un braukuši šurp peldēties. Te kādreiz bijis dīķis. Starp citu, šo ielu sauc par Gulbju ielu, jo dīķī dzīvojuši gulbji.

Jūsu izdomāta leģenda?

Nē, nē, es to kaut kur lasīju. Bibliotēkā.

Esam atnākuši līdz Gulbju ielas krustojumam ar Bauskas ielu. Ernests man rāda tumši dzeltenu koka ēku, kurā reiz atradies krogs, kā arī ķieģeļu namu, kas agrāk pildījis bibliotēkas funkcijas. Rādot uz stūra ēku, viņš izsaucas: “Skaties, te pat ir jūgendstils!”.

Kāda jums sanāk saskarsme ar vietējiem?

Diezgan minimāla. Pie manis nāk pāris audzēkņi no Bišumuižas, bet viņi nav īsti vietējie, nesen pārcēlušies dzīvot uz šejieni. Domāju, ka viņi šeit meklē lauku sajūtu.

Minējāt, ka ir arī cilvēki, kuri sevi uzskata par īstiem bišumuižniekiem. Kā jūs raksturotu “vidējo bišumuižnieku”?

Domāju, ka tas ir cilvēks, kurš dzīvo savā teritorijā, savā pasaulē un viņam pārāk neinteresē, kas notiek apkārt. Viņam ir ļoti labi ar sevi, tāda izteikta pašpietiekamība.

Teicāt, ka šeit nav diži jūtama vienota apkaimes kopiena. Vai jums šķiet būtiski kopienas sajūtu radīt?

Jā, jā, protams! Mani tas ļoti interesē. Ceru, ka ar savu skolu palīdzēsim to radīt. Vispār, lai Rīga būtu sakarīga pilsēta, kas visiem patīk, ir svarīgi radīt apkaimju kopienu sajūtu. Reti kurš cilvēks spēj uztvert Rīgu kā vienu kopumu, tā ir pārāk liela. Bet cilvēkam ir ar kaut ko jāidentificējas. “Es esmu no Rīgas” – tas ir pārāk plaši. Cilvēks to nevar aptvert. Ja viņš sevi asociē ar apkaimi, tad jūtas piederīgāks arī pilsētai kopumā. Ceru, ka spēsim šeit izveidot izteiktāku kopienas sajūtu. Bet tam vajadzīgs laiks.

Pats sevi lēnā garā sākat asociēt ar Bišumuižu?

Jā, man te ļoti patīk. Domāju, ka ar laiku es varētu pārcelties uz dzīvi Bišumuižā. Esmu no Rīgas, bērnībā dzīvoju centrā. Vēlāk kādus sešus gadus nodzīvoju Valkā. Tur sapratu, ka Latvijas lielākā vērtība meklējama ārpus Rīgas. Ne jau tāpēc, ka Rīgā kaut kas nebūtu labi, bet gan tāpēc, ka Rīgu grūti uztvert kā kopumu. Valkā tas bija ļoti vienkārši – maza kopiena, ko iespējams aptvert. Gandrīz visi cilvēki ir pazīstami, var strādāt pie kopīgām pilsētas attīstīšanas idejām. Domāju, ka arī Rīgā, lai būtu normāla pārvaldība, nevajag kaut kādus oficiālus veidojumus, kas pakļauti Rīgas domei, bet pašiem iedzīvotājiem jāpulcējas kopā un jādomā, ko grib pasākt ar savu apkaimi, kādu redz tās attīstību. Idejas jāvirza tālāk. Un nav jau tā, ka neviens neieklausās.

Re, vecā dzirnavu ēka, kurā patlaban atrodas celtniecības firma “Monum”! Un tur tālāk ir “Troja”.

Rūpnieciskais gars gan te nav miris.

Nav, nav, tas jau šo rajonu arī attīsta! Tāpēc jau te kādreiz ievilka tramvaja līniju. Šī ir īpaša līnija, brauciens ar 10. tramvaju ir vesels piedzīvojums. Tas gan nav ātrākais transporta līdzeklis, ar ko nokļūt centrā. Ar autobusu ir divreiz ātrāk. Bet tramvajs ir interesants. Tam ir tikai viena sliežu līnija. Reiz braucu diezgan pavēlu un atklāju, ka var aprunāties ar tramvaja vadītāju! Paprasīju, kā šajā līnijā tramvaji vispār izmainās. Izrādās, ka tiešām ir gadījumi, kad kaut kas nenostrādā, un pēkšņi divi tramvaji brauc viens otram pretī. Tad vienam no tiem jābrauc atpakaļ, lai varētu izmainīties. Te pa ceļam ir divas vai trīs “kabatas”, kurās to var izdarīt. Elektrība no stangas ejot uz vadu, notiekot kaut kāds klikšķis, un pretī braucošajam šoferim luksoforā parādoties sarkanā gaisma. Bet, redz, dažkārt kaut kas nojūkot.

Kas jums kā mūziķim šķiet visraksturīgākā šīs apkaimes skaņa?

Klusums. Staigājot šeit (atrodamies uz Bauskas ielas – S.K.), valda liels mašīnu troksnis, bet muižas ēkā, kur pavadu lielāko daļu laika, ir pilnīgs klusums. Vai pašu radītās mūzikas skaņas. Jā, tas ir tas tipiskais. Ak, vēl jau arī tramvajs! To dažkārt var dzirdēt pat muižā.

Esam atnākuši līdz Bišumuižas vienīgajai pārtikas bodei. Tai pašai, kurā varot nopirkt tikai “divus pīrādziņus un ūdeni”.

Kā apkaime ietekmē jūsu radošo karjeru?

Šī ir ļoti iedvesmojoša vieta. Īpaši miera un klusuma dēļ. Mana pieredze rāda, ka vislabākā vieta, kur radoši strādāt, ir tur, kur absolūti nekā nav. Kur tevi nekas netraucē. Savā ziņā pat labi, ka te nav nekādu kafejnīcu, veikalu. Jauniešiem, kas atbrauc uz rokmūzikas skolu, pat negribas doties prom. Ja skola atrastos centrā, tā noteikti piesaistītu vairāk audzēkņu, bet jaunieši nāktu kā tādā caurstaigājamā koridorā. Nevarētu noķert radošo garu.

Kā ar vietējām mūzikas grupām? Vai pastāv Bišumuižas pagrīdes mūzika?

Netālu no Rīgas Piena kombināta dzīvo Ģirts Strumpmanis no grupas Čipsis un Dullais. Senāk viņam bija grupa S.I.L.S., šķiet, ka koncertos viņi vienmēr minēja, ka nāk no Rāmavas, kas tepat vien ir.

Esam izmetuši loku pa apkaimi, dodamies atpakaļ uz muižas ēku.

Kā vietējie uztvert to, ka muižas ēkā izveidojāt rokmūzikas skolu?

Bibliotēkā visi līksmo, ka muiža attīstās. Arī īpašnieki ir priecīgi. Bet domāju, ka daudzi pat nezina, ka te kaut kas notiek. Nav pamanījuši. Gaisma vakaros deg, bet tas arī viss. Ārā jau nekas nav dzirdams.

Jāsarīko kāds brīvdabas koncerts, lai visi beidzot sadzird, ka te atgriezusies dzīvība.

Jā, domājam, ka vasarā vajadzētu kādu koncertu sarīkot. Piemēram, kādu “BišuFestu”. Drīzumā šeit būs Ziemassvētku koncerts.

Daudzās muižās ir pa kādam iemītniekam no iepriekšējiem gadsimtiem. Kā ar spokiem šeit, Bišumuižā?

Paši gudrojam visādas leģendas. Ja ir kādi dīvaini trokšņi, jauniešiem stāstām, ka vainojams spoks. Ļoti ceram, ka te varētu dzīvot Mītela spoks.

Pat cerat?

Nu ja – lai palīdz radoši darboties!

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.