Brasa. Kaimiņu būšana

Teksts Zane Roķe   Foto Linda Ansone

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece. Ikdienā viņa rada bērnu apģērbu un veic personalizētus izšuvumus savam zīmolam, bet paralēli paspējusi iesaistīties arī “Rada Brasa” radošajā kustībā, dēvētā arī par “kaimiņu darbu”. Brasa tik tiešām rada – ne vien daudzviet aizmirsto kaimiņu būšanu, bet arī svētkus ikdienā un 100 gadus senas izjūtas. Un Lielo kapu tramvajs nebūt neesot vienīgā šīs apkārtnes aktualitāte.

Lai gan Brasu par mājvietu sauc jau vairāk nekā gadu, Guntas balsī joprojām dzirdama pirmās iemīlēšanās sajūsma un vieglums. Viņa vairākkārt apgalvo, ka Brasā esot viss. Sākot ar ikdienišķām iestādēm un pakalpojumiem un pilsētas centra tuvumu, beidzot ar tiešās bioloģisko produktu pirkšanas pulciņiem, jogu, tirdziņiem un visdažādākajām brīvā laika aktivitātēm.

VISI CEĻI VED UZ BRASU

“Vienmēr, kad kaut ko vajag, nāk īstās lietas” ir pārliecināta Gunta. Brīdī, kad viņa meklēja dzīvokli, bija piedāvājums tieši Brasā. Jau pirmajā mirklī Brasa šķita pareizā vieta. Sevišķi iepatikusies tās pretimnākošā infrastruktūra cilvēkam bez automašīnas. Jo tik tiešām – šeit ir visi ceļi. Te ir pieejams vilciens, autobuss, tramvajs un trolejbuss, dažu minūšu laikā varot aizbraukt līdz Centrāltirgum vai 20 minūšu laikā aizvizināties līdz Vecāķiem izpeldēties. “Te ir tāds kā mazais centrs – runā, ka Brasa tik tiešām esot Rīgas ģeogrāfiskais centrs. Ja noliek Rīgas karti un apvelk ar cirkuli, šeit sanākot centrs jeb Rīgas sirds.”

Atšķirībā no Centra apkaimes, Brasa sveicinot ar savu mierīgo dienas ritējumu un daudzajiem smaidiem. Brasieši viens otru pazīst un sveicina. Nevar aiziet līdz veikalam, nesatiekot pa ceļam vismaz trīs cilvēkus, ar kuriem pārrunāt ikdienu. Reiz pat Gunta satikusi astoņus paziņas desmit minūšu laikā. Brasa esot tāda kā mazliet laucinieciska variācija par pilsētu.

“Brasas filosofija atļauj darboties un būt radošam. Šī ir tāda radoša vieta, kur katrs ap sevi kaut ko apriņķo. Līdzīgās vibrācijas pievelkas. Un ir labi visiem – gan lieliem, gan maziem,” teic Gunta.

ATGRIEŠANĀS SAKNĒS, ATGRIEŠANĀS MĀJĀS

Pēdējos 7 gadus Gunta dzīvojusi ārpus Rīgas, bet vēl pirms tam 20 gadus bijusi rīdziniece. “Tāpēc tagad ir tik patīkami satikt uz ielas paziņas – tā ir tāda kā atgriešanās saknēs un atgriešanās mājās,” teic Gunta, “man vienmēr ir pietrūcis “Rīgas smaržas” – ne jau izpūtēju smakas, bet tās sajūtas, ka viss ir tuvu. Sasniedzamība un ātrums. Vienmēr esmu pārvietojusies ar velosipēdu – arī laikā, kad dzīvoju ārpus Rīgas. Bet tagad agrāko 16 kilometru vietā man pietiek ar piecām minūtēm, lai nonāktu centrā. Tā ir lieliska sajūta, ka viss ir pa rokai.”

Sākotnēji vislielākās bažas esot radījis Brasas cietums, kas savulaik Guntai par šo apkaimi licis domāt kā par kaut ko ļoti smagnēju. Taču blakus esošais kolorītais policijas iecirknis nomierinot. Un runā, ka šajā cietumā esot citādāka vide nekā stereotipiskos cietumos – arī Brasas cietums dara un rada, tur pat esot šūšanas darbnīca. Reizēm gadoties satikt cilvēkus, kuri stāsta, ka tur pabijuši.

“Katrai vietai ir sava enerģija un savas tipiskās vietas. Vienmēr jau mēs negribam iet uz tiem kapiem, bet šeit tuvumā ir kapi. Un pat vairāki – tādi, kur vēl gulda cilvēkus, un tādi, kur vairs ne. Bet Brasa ir arī vieta, kur viegli nodarboties ar sportu un staigāt ar suņiem. Tas drīzāk ir tāds kā mierīgs parciņš. Sataisīti arī ērti veloceliņi – 20 minūšu braucienā uz skolu ir tikai viens luksofors – mūsu vienīgais apstāšanās iemesls,” stāsta Gunta. Pavasarī Brasā esošā Upes iela, kļūst par riteņbraucēju lielceļu, kas savieno Skansti ar Mežaparku.

KAIMIŅI UN PANKŪKAS

“Es nebiju gaidījusi tik viesmīlīgu uzņemšanu. Tajā nedēļā, kad mēs pārvācāmies, brīvdienās jau mūsu mazajā pagalmiņā nesu laukā biezās pankūkas – ēdām kopā ar tuvajiem kaimiņiem,” atceras Gunta un priecājas par pagalmu, kas ir piemērots bērniem un vasarās zaļš. Tur ir gan nelielas old school šūpoles no riepas un ķēdes, gan smilškaste. Pērnvasar starp futbola skrējienu varēja paķert arī kādu izaugušu rukolu vai plūmi. Bieži vien, kamēr vairāku ģimeņu bērni spēlējas laukā, kāds no kaimiņiem iet iekšā pagatavot ēdienu, bet otrs paliek pieskatīt. Sanāk tāda vecāku kooperācija. Pat skolā mammas cita citai piedāvājot vest bērnus uz treniņiem pēc maiņu grafika – vienu nedēļu viens, otru – otrs vecāks. Šī mainīšanās arī aizvedusi Guntu pie Hospitāļu ielas radošās komandas: “Viens ceļš aizved pie nākamā, un Brasā tas ir ļoti izteikti.”

Turpinot Ilzes Lasmanes-Brožes apkaimju “Nama svētkus”, Inese Auziņa ar savām kaimiņienēm Eviju Prikuli, Ingu Kalniņu un Daci Peilāni ir  aizsākušas “Rada Brasa” kustību, kuras ietvaros tiek veidotas dažādas darbnīcas, tirdziņi un citas kopā sanākšanas. Ir bijušas adventes vainagu veidošanas meistarklases profesionālas floristes vadībā, hennas darbnīcas un kolektīva zeķu adīšana. Un šogad notika jau 4. Hospitāļu ielas svētki! Kopīgas aktivitātes veicinot kaimiņattiecības un paplašinot savstarpējo pazīšanās loku. Tāda plaša mēroga draudzēšanās. Beidzot esot arī nodibinātā biedrība “Brasa”, kas tagad brasiešiem ļaujot oficiāli runāt ar citām iestādēm. “Iepriekš bija aktivitātes, taču, atšķirībā no citām apkaimēm, biedrības nebija,” stāsta Gunta un atzīmē, ka radošums komūnas sapulcēs lidojot tik augstu, ka lieti noderētu kāds biznesa cilvēks, kas sapņus mācētu savienot ar realitāti.

Līdzās radošumam brasiešus raksturojot arī sadraudzība – viņi esot gatavi sanākt. Satikšanās vieta parasti ir Hospitāļu ielas “Cacao” kafejnīca, kur notiek liela daļa radošās plānošanas procesu. Šīs kafejnīcas izveidotāji – ģimene ar trīs bērniem – arī protot ap sevi pulcēt cilvēkus. Gunta teic: “Bieži vien apmeklētāji kāro ne vien pēc kūkas, bet arī pēc vienkāršas sarunas ar īpašnieku Ansi, viņa sievu Eviju vai pat pēc kopīga muzikāla vakara. Līdzīgi kā tas bija pirms gadiem 20 vai 30, kad dzimšanas dienās mēdza uzdziedāt, šeit cilvēki sanāk arī uz sadziedāšanos. Spēlē dzīvā mūzika un – jā, brasieši dzied karaoki!”

Arī “importa” svētki – Helovīns – pulcējot garu rindu apkaimes bērnu, kas sapucējušies visdažādākajos tērpos. Arī “Cacao” kafejnīca uzņemot visa veida mošķveidīgos uz tematisko ballīti 31. oktobrī.

Arī apkaimes kultūras un izglītības iestādes iesaistās kopīgajos plānos. Pagājušo gadu kino studija “Rija” deva telpas “Rada Brasa” Ziemassvētku tirdziņam, bet šogad 10. decembrī plānoto tirdziņu uzņems nesen izveidotā privātskola “Laisma”, kas ierīkota senlaiku drēbju ķīmiskās tīrītavas vietā.

KARA HOSPITĀĻA ŠARMS

“Visas mazās ieliņas ir ar vecīgu patinu. Sevišķi ziemā sajūta tāda, it kā pastaigātos 100 gadus senā pagātnē. Vienīgi mūsdienu zābaki kājās nodod! Pūš vējš, snieg, sētas mazliet apšķiebušās slīpi. Tas viss kopā ar daudzviet esošo bruģi dod to šarmu,” klāsta Gunta. Viņa noskatījusies Hospitāļu ielai veltīto raidījumu ”Ielas garumā” un uzzinājusi, ka vienā no senatnīgajām mājām savulaik bijusi veļas mazgātava, citā notikusi lopu kaušana un atradušies zirgu staļļi. Visslavenākais objekts šajā apkaimē noteikti ir kara hospitālis, kas bija viens no iemesliem šī rajona attīstībai. Tas ir viens no vecākajiem un lielākajiem kara hospitāļiem visā Austrumeiropā, tas tika atklāts 1754. gadā.

Atgriešoties pie mūsdienām, Gunta ieminas, ka šogad esot bijis iecerēts apkaimē izzāģēt ap 200 koku. Bet vietējie sarosījās un devās tos nosargāt. “Brasā ir spēks – aleju, trokšņa aizturētāju, starp kara hospitāli un dzelzceļu mums izdevās saglabāt. Ekonomika attīstās, un vajadzības mainās, tāpēc kara hospitālis noteikti varētu kļūt par kaut ko citu, ne tikai par lūžņu kaudzi. Tam apkārt ir milzīga teritorija, es pat pieļauju, ka tur sēņot varētu!” tā Gunta.

BRASA – VIETA, KUR GRIBAS PALIKT

Logi biežāk kļūstot pelēki, nekā tas bijis, dzīvojot ārpus Rīgas, bet tas nebūt neliedzot Guntai Brasu saukt par vietu, kur gribas palikt. Apkaime galvenokārt pulcē tādus cilvēkus, kas domā par senlaicīgākām vērtībām – cilvēkus, kuriem negribas dzīvot Skanstes augstceltnēs, bet kuriem vairāk ir vēlme izjust senatnes elpu. Lieliska iespēja novērtēt jebkuras apkaimes attīstības un iemīļotības pakāpi ir ieiet ss.lv sludinājumos un aplūkot, kuros rajonos ir visgrūtāk atrast dzīvesvietu. Un Brasā ir grūti.

Visvairāk Guntu priecē fakts, ka vecās vērtības – tādas kā kaimiņu draudzība – nekur nav pazudušas. Viņa aicina nedzīvot katram tikai savā šūnā: “Pat vienkāršai aizskriešanai pie otra uz kafiju ir nozīme.”

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.