Brasa. Kaimiņu būšana

Teksts Zane Roķe   Foto Linda Ansone

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece. Ikdienā viņa rada bērnu apģērbu un veic personalizētus izšuvumus savam zīmolam, bet paralēli paspējusi iesaistīties arī “Rada Brasa” radošajā kustībā, dēvētā arī par “kaimiņu darbu”. Brasa tik tiešām rada – ne vien daudzviet aizmirsto kaimiņu būšanu, bet arī svētkus ikdienā un 100 gadus senas izjūtas. Un Lielo kapu tramvajs nebūt neesot vienīgā šīs apkārtnes aktualitāte.

Lai gan Brasu par mājvietu sauc jau vairāk nekā gadu, Guntas balsī joprojām dzirdama pirmās iemīlēšanās sajūsma un vieglums. Viņa vairākkārt apgalvo, ka Brasā esot viss. Sākot ar ikdienišķām iestādēm un pakalpojumiem un pilsētas centra tuvumu, beidzot ar tiešās bioloģisko produktu pirkšanas pulciņiem, jogu, tirdziņiem un visdažādākajām brīvā laika aktivitātēm.

VISI CEĻI VED UZ BRASU

“Vienmēr, kad kaut ko vajag, nāk īstās lietas” ir pārliecināta Gunta. Brīdī, kad viņa meklēja dzīvokli, bija piedāvājums tieši Brasā. Jau pirmajā mirklī Brasa šķita pareizā vieta. Sevišķi iepatikusies tās pretimnākošā infrastruktūra cilvēkam bez automašīnas. Jo tik tiešām – šeit ir visi ceļi. Te ir pieejams vilciens, autobuss, tramvajs un trolejbuss, dažu minūšu laikā varot aizbraukt līdz Centrāltirgum vai 20 minūšu laikā aizvizināties līdz Vecāķiem izpeldēties. “Te ir tāds kā mazais centrs – runā, ka Brasa tik tiešām esot Rīgas ģeogrāfiskais centrs. Ja noliek Rīgas karti un apvelk ar cirkuli, šeit sanākot centrs jeb Rīgas sirds.”

Atšķirībā no Centra apkaimes, Brasa sveicinot ar savu mierīgo dienas ritējumu un daudzajiem smaidiem. Brasieši viens otru pazīst un sveicina. Nevar aiziet līdz veikalam, nesatiekot pa ceļam vismaz trīs cilvēkus, ar kuriem pārrunāt ikdienu. Reiz pat Gunta satikusi astoņus paziņas desmit minūšu laikā. Brasa esot tāda kā mazliet laucinieciska variācija par pilsētu.

“Brasas filosofija atļauj darboties un būt radošam. Šī ir tāda radoša vieta, kur katrs ap sevi kaut ko apriņķo. Līdzīgās vibrācijas pievelkas. Un ir labi visiem – gan lieliem, gan maziem,” teic Gunta.

ATGRIEŠANĀS SAKNĒS, ATGRIEŠANĀS MĀJĀS

Pēdējos 7 gadus Gunta dzīvojusi ārpus Rīgas, bet vēl pirms tam 20 gadus bijusi rīdziniece. “Tāpēc tagad ir tik patīkami satikt uz ielas paziņas – tā ir tāda kā atgriešanās saknēs un atgriešanās mājās,” teic Gunta, “man vienmēr ir pietrūcis “Rīgas smaržas” – ne jau izpūtēju smakas, bet tās sajūtas, ka viss ir tuvu. Sasniedzamība un ātrums. Vienmēr esmu pārvietojusies ar velosipēdu – arī laikā, kad dzīvoju ārpus Rīgas. Bet tagad agrāko 16 kilometru vietā man pietiek ar piecām minūtēm, lai nonāktu centrā. Tā ir lieliska sajūta, ka viss ir pa rokai.”

Sākotnēji vislielākās bažas esot radījis Brasas cietums, kas savulaik Guntai par šo apkaimi licis domāt kā par kaut ko ļoti smagnēju. Taču blakus esošais kolorītais policijas iecirknis nomierinot. Un runā, ka šajā cietumā esot citādāka vide nekā stereotipiskos cietumos – arī Brasas cietums dara un rada, tur pat esot šūšanas darbnīca. Reizēm gadoties satikt cilvēkus, kuri stāsta, ka tur pabijuši.

“Katrai vietai ir sava enerģija un savas tipiskās vietas. Vienmēr jau mēs negribam iet uz tiem kapiem, bet šeit tuvumā ir kapi. Un pat vairāki – tādi, kur vēl gulda cilvēkus, un tādi, kur vairs ne. Bet Brasa ir arī vieta, kur viegli nodarboties ar sportu un staigāt ar suņiem. Tas drīzāk ir tāds kā mierīgs parciņš. Sataisīti arī ērti veloceliņi – 20 minūšu braucienā uz skolu ir tikai viens luksofors – mūsu vienīgais apstāšanās iemesls,” stāsta Gunta. Pavasarī Brasā esošā Upes iela, kļūst par riteņbraucēju lielceļu, kas savieno Skansti ar Mežaparku.

KAIMIŅI UN PANKŪKAS

“Es nebiju gaidījusi tik viesmīlīgu uzņemšanu. Tajā nedēļā, kad mēs pārvācāmies, brīvdienās jau mūsu mazajā pagalmiņā nesu laukā biezās pankūkas – ēdām kopā ar tuvajiem kaimiņiem,” atceras Gunta un priecājas par pagalmu, kas ir piemērots bērniem un vasarās zaļš. Tur ir gan nelielas old school šūpoles no riepas un ķēdes, gan smilškaste. Pērnvasar starp futbola skrējienu varēja paķert arī kādu izaugušu rukolu vai plūmi. Bieži vien, kamēr vairāku ģimeņu bērni spēlējas laukā, kāds no kaimiņiem iet iekšā pagatavot ēdienu, bet otrs paliek pieskatīt. Sanāk tāda vecāku kooperācija. Pat skolā mammas cita citai piedāvājot vest bērnus uz treniņiem pēc maiņu grafika – vienu nedēļu viens, otru – otrs vecāks. Šī mainīšanās arī aizvedusi Guntu pie Hospitāļu ielas radošās komandas: “Viens ceļš aizved pie nākamā, un Brasā tas ir ļoti izteikti.”

Turpinot Ilzes Lasmanes-Brožes apkaimju “Nama svētkus”, Inese Auziņa ar savām kaimiņienēm Eviju Prikuli, Ingu Kalniņu un Daci Peilāni ir  aizsākušas “Rada Brasa” kustību, kuras ietvaros tiek veidotas dažādas darbnīcas, tirdziņi un citas kopā sanākšanas. Ir bijušas adventes vainagu veidošanas meistarklases profesionālas floristes vadībā, hennas darbnīcas un kolektīva zeķu adīšana. Un šogad notika jau 4. Hospitāļu ielas svētki! Kopīgas aktivitātes veicinot kaimiņattiecības un paplašinot savstarpējo pazīšanās loku. Tāda plaša mēroga draudzēšanās. Beidzot esot arī nodibinātā biedrība “Brasa”, kas tagad brasiešiem ļaujot oficiāli runāt ar citām iestādēm. “Iepriekš bija aktivitātes, taču, atšķirībā no citām apkaimēm, biedrības nebija,” stāsta Gunta un atzīmē, ka radošums komūnas sapulcēs lidojot tik augstu, ka lieti noderētu kāds biznesa cilvēks, kas sapņus mācētu savienot ar realitāti.

Līdzās radošumam brasiešus raksturojot arī sadraudzība – viņi esot gatavi sanākt. Satikšanās vieta parasti ir Hospitāļu ielas “Cacao” kafejnīca, kur notiek liela daļa radošās plānošanas procesu. Šīs kafejnīcas izveidotāji – ģimene ar trīs bērniem – arī protot ap sevi pulcēt cilvēkus. Gunta teic: “Bieži vien apmeklētāji kāro ne vien pēc kūkas, bet arī pēc vienkāršas sarunas ar īpašnieku Ansi, viņa sievu Eviju vai pat pēc kopīga muzikāla vakara. Līdzīgi kā tas bija pirms gadiem 20 vai 30, kad dzimšanas dienās mēdza uzdziedāt, šeit cilvēki sanāk arī uz sadziedāšanos. Spēlē dzīvā mūzika un – jā, brasieši dzied karaoki!”

Arī “importa” svētki – Helovīns – pulcējot garu rindu apkaimes bērnu, kas sapucējušies visdažādākajos tērpos. Arī “Cacao” kafejnīca uzņemot visa veida mošķveidīgos uz tematisko ballīti 31. oktobrī.

Arī apkaimes kultūras un izglītības iestādes iesaistās kopīgajos plānos. Pagājušo gadu kino studija “Rija” deva telpas “Rada Brasa” Ziemassvētku tirdziņam, bet šogad 10. decembrī plānoto tirdziņu uzņems nesen izveidotā privātskola “Laisma”, kas ierīkota senlaiku drēbju ķīmiskās tīrītavas vietā.

KARA HOSPITĀĻA ŠARMS

“Visas mazās ieliņas ir ar vecīgu patinu. Sevišķi ziemā sajūta tāda, it kā pastaigātos 100 gadus senā pagātnē. Vienīgi mūsdienu zābaki kājās nodod! Pūš vējš, snieg, sētas mazliet apšķiebušās slīpi. Tas viss kopā ar daudzviet esošo bruģi dod to šarmu,” klāsta Gunta. Viņa noskatījusies Hospitāļu ielai veltīto raidījumu ”Ielas garumā” un uzzinājusi, ka vienā no senatnīgajām mājām savulaik bijusi veļas mazgātava, citā notikusi lopu kaušana un atradušies zirgu staļļi. Visslavenākais objekts šajā apkaimē noteikti ir kara hospitālis, kas bija viens no iemesliem šī rajona attīstībai. Tas ir viens no vecākajiem un lielākajiem kara hospitāļiem visā Austrumeiropā, tas tika atklāts 1754. gadā.

Atgriešoties pie mūsdienām, Gunta ieminas, ka šogad esot bijis iecerēts apkaimē izzāģēt ap 200 koku. Bet vietējie sarosījās un devās tos nosargāt. “Brasā ir spēks – aleju, trokšņa aizturētāju, starp kara hospitāli un dzelzceļu mums izdevās saglabāt. Ekonomika attīstās, un vajadzības mainās, tāpēc kara hospitālis noteikti varētu kļūt par kaut ko citu, ne tikai par lūžņu kaudzi. Tam apkārt ir milzīga teritorija, es pat pieļauju, ka tur sēņot varētu!” tā Gunta.

BRASA – VIETA, KUR GRIBAS PALIKT

Logi biežāk kļūstot pelēki, nekā tas bijis, dzīvojot ārpus Rīgas, bet tas nebūt neliedzot Guntai Brasu saukt par vietu, kur gribas palikt. Apkaime galvenokārt pulcē tādus cilvēkus, kas domā par senlaicīgākām vērtībām – cilvēkus, kuriem negribas dzīvot Skanstes augstceltnēs, bet kuriem vairāk ir vēlme izjust senatnes elpu. Lieliska iespēja novērtēt jebkuras apkaimes attīstības un iemīļotības pakāpi ir ieiet ss.lv sludinājumos un aplūkot, kuros rajonos ir visgrūtāk atrast dzīvesvietu. Un Brasā ir grūti.

Visvairāk Guntu priecē fakts, ka vecās vērtības – tādas kā kaimiņu draudzība – nekur nav pazudušas. Viņa aicina nedzīvot katram tikai savā šūnā: “Pat vienkāršai aizskriešanai pie otra uz kafiju ir nozīme.”

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.