Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Teksts un foto   Landa Lagzdiņa

Ar rollerderbiju Ieva Rune sāka nodarboties pirms diviem gadiem. Par šo ekstrēmo sporta veidu, kurā divas komandas cīnās, skrituļojot pa apli un cenšoties aizturēt pretinieku uzbrucēju, kā arī grūstot pretinieku bloķētājus, lai izbrīvētu ceļu savam uzbrucējam, viņa uzzināja, klausoties radiointerviju ar mūziķi MNTHA, kura tobrīd bija “Riga Roller Derby” komandā. Drīz pēc tam Ieva ieradās uz atvērto treniņu, un kopš tā laika skrituļošanas sports ir kļuvis par daļu no viņas dzīvesveida.

Pēdējos pāris gadus Ieva dzīvo Rīgas centrā, taču dzimusi un augusi viņa ir Čiekurkalnā, kur joprojām regulāri iegriežaas, lai apciemotu vecākus. Viņai šī apkaime nozīmē īpašu noskaņu un neskaitāmas atmiņas, kurās viņa labprāt dalās, vedot pastaigā pa savām mīļākām vietām – ne tikai gremdējoties pagātnes notikumos, bet arī ar ietrenētu skrituļotājas aci vērojot un vērtējot tagadnes Čiekurkalna takas un ceļus.


Kāda bija tava bērnība Čiekurkalnā?
Grūti pateikt, jo bērnībā par to tā īpaši nedomā – kā ir, tā ir. Man šķiet, ka tā deviņdesmito gadu bērnība vispār ir fenomens, neatkarīgi no atrašanās vietas. Uzaugu Čiekurkalnam tipiskā divstāvu daudzzīvokļu koka mājā. Mājā dzīvoja vairāki bērni un parasti kāda no kaimiņu tantēm mūs visus kopā ganīja. Lielākoties jau skraidījām pa pagalmu, bet ārpus pagalma bija tik daudz vilinošu vietu – turpat blakus esošais dzelzceļš, sveši ābeļdārzi un vairākas stroikas no padomju laikos iesāktajiem un nepabeigtajiem būvprojektiem. Mana bērnības māja atrodas 200 metru attālumā no dzelzceļa, un reizēm kaimiņu tantes mūs veda turp pastaigāties. Lai arī lielākā daļa no dzelzceļa sliežu ceļiem netika aktīvi izmatoti, tā tāpat neizklausās pēc drošākās rotaļu vietas. Bet toreiz viss šķita normāli – spēlējāmies uz sliedēm, vācām metāllūžņus un vilkām tos uz pagalmu. Tāpat arī regulāri notika savstarpējās cīņas ar citiem rajona bērniem par tiesībām uz blakus esošās veterinārās poliklīnikas dārzā augošajām ābelēm un ķiršu kokiem. Pieaugušie mūs nesaprata un nāca mūs biedēt ar sargsuņiem. Garlaicīgi patiešām nebija.

Kas raksturīgs Čiekurkalnam?
Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas. Un tam visam fonā vēl slejas TEC-1 skursteņi. Atšķirībā no citām Rīgas apkaimēm, šeit nav ielu, bet gan līnijas – 1. garā, 2. garā un deviņas šķērslīnijas. Tas daudziem šķiet mulsinoši. Misiones Evanģēliski luteriskā baznīca ir visai unikāls objekts, kas nedaudz atgādina Gaudi stilu, jo to klāj mazas flīžu mozaīkas. Reiz bārā “Chomsky” biju lieciniece epizodei, kurā kāds puisis mēģināja savaldzināt ārzemju meiteni – teica, ka vēloties parādīt viņai latviešu Gaudi. Tā nu viņi abi ziemas naktī ar taksi brauca no Centra uz Čiekurkalnu, lai apskatītu šo baznīcu.

Kā tev centrā pietrūkst no dzīves Čiekurkalnā?
Dzīvojot Rīgas centrā, man aiz loga nav pilnīgi nekāda skata, dažreiz pat nevar zināt, kāds gadalaiks, kamēr šeit aiz loga ir koki, vasarās dzied putni, sisina sienāži – kā laukos.

Kādas ir būtiskākās izmaiņas, ko Čiekurkalns pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojis?
Agrāk šeit liela daļa teritorijas bija betona bloku sētu apjozta, un tas lika domāt, ka puse no Čiekurkalna ir kaut kāda slepenā teritorija. Var jau būt, ka bija arī – reiz, manos pusaudžu gados, man kāds dzelzceļa strādnieks piesējās par to, ka es fotografēju sliedes. Nosauca mani par amerikāņu spiegu un aizliedza apkārtnē jebko bildēt.

Tagad lielākā daļa šo sienu ir nojauktas un iepriekš nepieejamās teritorijās ir uzplaukušas Iekšlietu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta ēkas. Īsi bloksētu fragmenti joprojām rindojas gar dzelzceļu un gar veloceliņu. Kopumā Čiekurkalns kļuvis krietni solīdāks. Tomēr es teiktu, ka zināmā mērā Čiekurkalns ir mainījies un vienlaikus arī nav mainījies. Piemēram, pirms pāris dienām biju te atbraukusi un izgāju pastaigāties gar dzelzceļu, kas ir mana mīļākā vieta apkaimē, un man pretī nāca iereibis vīrietis, kuram vienā rokā bija maisiņš, bet otrā – metru gara koka nūja. Sākumā, protams, bija nedaudz bail, bet viņš mani tikai krieviski pasveicināja un aizgāja pačurāt. Tas šķita tāds tipisks Čiekurkalna moments, kas savā ziņā raksturo rajonu – no malas var izskatīties bīstams, bet patiesībā ir galīgi nekaitīgs.

Kopš Čiekurkalnā atrodas Iekšlietu ministrija un VID, šeit arī apgrozās daudz vairāk cilvēku. Nav vairs tās mazkustīgās pilsētas nomales sajūtas. Un arī retāk cilvēkiem jāskaidro, kur atrodas Čiekurkalns. To agrāk ir sanācis darīt diezgan bieži. Tāpat arī pēdējos gados šeit uz dzīvi ir pārvākušās daudzas jaunās ģimenes, kas iegādājušās koka mājas un uzņēmušās tās atjaunot. Pamazām Čiekurkalns kļūst švītīgs – kā Āgenskalns.

Tu pielīdzini Čiekurkalnu Āgenskalnam?
Jā, zināmā mērā. Lai arī man ir diezgan svešas attiecības ar Pārdaugavu, līdzīga tipa koka mājiņas raksturīgas abiem rajoniem. Es jūtu kaut kādu emocionālo piesaisti tām – atceros, ka vidusskolā pat rakstīju domrakstu par to, cik skumji redzēt, ka koka mājas tiek nolaistas – reizēm pat līdz stāvoklim, kad tās atliek tikai nojaukt̄. Tā tomēr ir vērtība.

Tagad apkaimē aktīvi darbojas Čiekurkalna attīstības biedrība, viņi kādas piecas reizes gadā rīko mājražotāju tirdziņus, kas, manuprāt, ir diezgan līdzīgi Kalnciema kvartāla tirdziņiem. Čiekurkalna tirdziņi notiek netālu no Valsts ieņēmumu dienesta ēkas, un turpat blakus atrodas daudzstāvu mājas ar pensionārēm-kaķu tantēm, kurām simts gadus nevajag pirkt latviešu ražojuma vīnu, neadekvāti dārgu vidējā čiekurkalnieša ienākumiem. Un tomēr viņi turpina rīkot šos pasākumus – acīmredzot dzīves līmenis apkaimē ir audzis. Un tas ir tikai pozitīvi.

Kāda bija tava pirmā pieredze ar skrituļslidām?
Deviņdesmito gadu beigās pabeidza būvēt Čiekurkalna tiltu, un, pirms to nodeva ekspluatācijai, mēs gājām tur braukāties ar skrituļslidām. Tas bija vienkārši fantastiski! Svaigs asfalts, kalniņš uz leju, absolūti lieliski! Man toreiz bija astoņi gadi. Savas pirmās skrituļslidas es neatceros, bet zinu, ka man ir bijušas arī tās oldskūlīgās padomju laiku skrituļslidas ar ritentiņiem divās rindās. Tās, kas bija jāpiesien pie apaviem. Tajā laikā es tās nenovērtēju, bet tagad gan priecātos par tik interesantu objektu savā skrituļslidu kolekcijā.

Vai pirms rollerderbija tev bija bijusi kāda līdzīga sporta veida pieredze?
Īsti nebija, vienīgi savā ERASMUS semestrī es kā izvēles kursu paņēmu daiļslidošanu, kas, manuprāt, vēlāk palīdzēja veiksmīgāk uzsākt rollerderbiju. Skolas laikā gan man nebija īpašas patikas pret sportu, kur nu vēl komandu sporta veidiem, tāpēc rollerderbiju uzskatu par ko maģisku, jo man tur viss šķiet perfekti un bez problēmām.

Atmiņā palicis, kā savulaik mēdzu regulāri doties uz slidotavu tepat netālu – tur, kur tagad atrodas Jaunā Teika. Tur vienmēr skanēja radio “Star FM”, kur izteiktā rotācijā bija A-Eiropa. Kopš tā laika man vienmēr ir paticis slidot mūzikas pavadījumā, arī tagad tā daru. Gan Rīgas ielās, gan “roller disco” ballītēs, kas ik pa laikam tiek rīkotas. Ir sanācis likt mūziku arī dažos no tiem pasākumiem, un man tik ļoti iepatikās spēlēt uz slidām, ka skrituļslidas tagad ir daļa no mana dīdžeja skatuves tēla.

Vai apkaimes ceļi ir velosipēdistiem un skrituļotājiem draudzīgi?
Drīzāk ir diezgan skumīgi. Ir labākas un sliktākas vietas, bet vairāk ir slikto vietu. Kad nolīst lietus, vietumis peļķe nosedz pilnīgi visu ielu. Arī tilts velobraukšanai ir pilnīgi nepiemērots, nemaz nerunājot par skrituļslidām. Labakā izvēle, protams, ir pārvietoties pa veloceliņu tur, kur tas ir. Bet arī centrā situācija nav daudz labāka, jo daudzas ielas un ietves tagad nobruģē ar ķieģelīšiem, kas nav piemēroti skrituļslidām. Ušakovs mudina jauniešus sportot, palaikam uzrīkojot kampaņu, kad visi var braukt pa Brīvības ielas vai Valdemāra ielas svaigi atjaunoto brauktuvi. Bet kāds man prieks no gludās brauktuves pārējā laikā, kad jādrebinās braucot pa bruģētajām ietvēm? Būtu vismaz izvēlējušies gludāku bruģi.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.