Daugavgrīva. Cilvēciskās iejūtības klātesamība 

Teksts Irina Bučinska   Foto Kristīne Madjare

Daugavgrīva ir apkaime, kur mīt daudz mākslinieciski un sabiedriski aktīvu personību. Domājams, daudziem pirmā asociācija ar vārdu ‘Daugavgrīva’ būs cietoksnis – viena no šīs apkaimes pazīšanās zīmēm. Tāpat iespaidīga apkārtnes pērle ir Buļļupes skulptūru parks. Daugavgrīvā nav grūti atrast senu militāro objektu pēdas – piemēram, sociālās aprūpes centrs „Stella maris” atrodas kādreizējā armijas hospitāļa telpās. Apkaimi izpētīt devāmies kopā ar Solvitu Rudoviču – centra vadītāju, personību, kurai piemīt ass prāts, mērķtiecība un pilnveidošanās tieksme.

Kopš 2014. gada maija Solvita Rudoviča ir sociālās aprūpes centra „Stella maris” direktore. Jau kopš bērnības viņa vēlējusies saistīt savu dzīvi ar medicīnu, jo izjustusi dvēseles aicinājumu ārstēt un palīdzēt. Sākumā Solvita Rudoviča patiešām apguvusi ārsta palīga profesiju, bet vēlāk sekoja sociālā darbinieka profesija un studijas LU Ekonomikas un vadības fakultātē ar Sociālo zinātņu maģistra grādu Sabiedrības vadībā. Jau trīs gadus Solvita Rudoviča ar patiesu degsmi īsteno ieceri „Stella maris” un strādā pie tā, lai izveidotu ērtu vidi, kurā valda ģimeniska un draudzīga atmosfēra, savstarpēja cieņa un iecietība.


Man ļoti patīk tas, ka atrodamies pavisam netālu no jūras. Pēc darba vasarā es varu ar kājām aiziet līdz pludmalei un tur mierīgi līdz pulksten deviņiem vai desmitiem pavadīt laiku. Vēl mums te ir savs parks. Arī aprūpes centra iemītnieki var iziet ārā. Tur ir tāda jauka lapenīte, kur iemītnieki ar saviem piederīgajiem var paunāties, padzert tēju vai kafiju. Tad mums Daugavgrīvā ir Buļļupe, tur vienmēr ir gulbju bari. Šad tad es tur piestāju ar auto, izkāpju ārā un skatos, pavēroju tos gulbjus. Šādas pauzes ir ļoti nepieciešamas. Man ļoti tuva vieta ir arī Vakarbuļļi, kas man ārkārtīgi patīk. Tur dzīvo un darbojas mākslinieki Aija un Pauls Jaunzemi. Pauls ir akmeņkalis, bet Aija nodarbojas ar lietišķo mākslu un auž. Viņiem ir arī savs ģimenes ansamblis „Akmens un mūzika”. Viņi ir viesi arī dažādos mūsu centra pasākumos, kur uzstājas ar saviem priekšnesumiem. Buļļupes krastā atrodas skulptūru parks – Jaunzemu ģimenes darbi. Tā ir tāda ļoti pozitīvi uzlādējoša vieta,  tur paveras ļoti skaista ainava! Arī kā cilvēki viņi ir ļoti jauki un gaiši, parasti, kad pie viņiem aizbraucu, redzu vai nu, kā viņi rosās pa dārzu, vai arī kā Pauls upes krastā veido akmens skulptūras. Brīvdienās es mēdzu turp aizbraukt pastaigāties. Uz šejieni vedu arī savus viesus, un tā noteikti būtu vieta, ko es parādītu arī ārzemju viesiem.

Tāpat man ļoti patīk Daugavgrīvas cietoksnis, kurš diemžēl brīvdienās gan ir slēgts – šodien netiksim. Tam ir notikumiem bagāta vēsture. Protams, kad sāku šeit, Daugavgrīvā, strādāt, sāku arī vairāk interesēties par šo apkaimi, un es priecājos par to, ka šeit ir dažādas vietas, kurās var aktīvi un izzinoši pavadīt brīvdienas – piemēram, dotiez uz Daugavgrīvas putnu novērošanas torni.

Mūsu centram ir ļoti laba sadarbība ar Bolderājas bibliotēku, kur ir atrodami izzinoši materiāli par Bolderāju un Daugavgrīvu. Bibliotēkā norisinās arī informatīvās lekcijas. Darbinieki atbrauc arī pie mums, pastāsta par apkaimi arī „Stella maris” iemītniekiem. Par vēsturi, par dabu, par to, kā Daugava ir mainījusi savu gultni – gan mākslīgi, gan dabīgi. Un tas padara šo vietu patiešām īpašu.

Minējāt sadarbību ar Bolderājas bibliotēku, lai gan „Stella maris” atrodas Daugavgrīvā. Kur atrodas Bolderājas-Daugavgrīvas robeža? 

Daugavgrīva sākas šeit, pārbraucot pāri Buļļupes tiltam, šis tilts ir robeža. Upes vidū atrodas Mīlestības saliņa, tai patiešām ir sirds forma. Savulaik upei pāri vedis cits tilts, no koka. No Bolderājas, cauri Mīlestības saliņai līdz Daugavgrīvai. Pati uz Mīlestības saliņas gan neesmu bijusi, jo šobrīd turp var nokļūt tikai ar laivu vai peldot.

Vēl tepat tuvumā atrodas priežu mežs. Priežu silā es gūstu pozitīvu enerģiju.

Pastāstiet par “Stella maris” aprūpes centru!

Šobrīd šeit dzīvo 116 cilvēki, izvietoti divos namiņos. Manuprāt, šis ir ļoti labs modelis – jo mazāka ēka, jo lielāka iespēja radīt draudzīgu, mīlīgu un ģimenisku vidi. Mēs esam kā viena liela ģimene, un tās ir mūsu mājas, kuras mums ir jācenšas padarīt mīlīgākas un mājīgākas, vienam pret otru esot sirsnīgākiem. Jāpiebilst, ka “Stella maris” vairākus gadus sniedza atbalstu arī Bolderājas pareizticīgo baznīcai – tad, kad baznīca vēl nebija uzcelta, aprūpes centra zālē notika draudzes dievkalpojumi.

Septembrī „Stella maris” palika 23 gadi. Pirms trim gadiem skaisti nosvinējām 20 gadu jubileju. Man dikti būtu gribējies, lai „Stella maris” 25 gadu jubileja sakristu ar Latvijas simtgadi, taču diemžēl tā nesanāk…

Daudz sirsnības un labsirdības šeit ienes brīvprātīgo darbs. Iemītnieki ir jau pieraduši, ka pie viņiem nāk, viņi brīvprātīgos ļoti gaida. Arī es pati eju apraudzīt iemītniekus uz viņu istabiņām. Protams, tas laiks, ko katram varu veltīt, ir ļoti īss, bet es tomēr atrodu laiku, lai personīgi apjautātos, kā klājas, kā katrs jūtas. Pretī sadzirdu: „Paldies, direktorīt, ka jūs ienācāt!” Es vienmēr arī apsolu, ka ienākšu vēl. Tas iemītniekiem ir ļoti svarīgi. Viņiem ļoti patīk, ka viņus uzrunā vārdos. Es eju un sasveicinos, piemēram, ar Ziedoni: „Sveiks, Ziedoni, kā tev iet?” Un viņš man pastāsta, ka ir atmetis smēķēšanu. Es viņu uzmundrinu, ka tas ir pareizs lēmums. Dāmām es bieži saku, ka viņas labi izskatās – pamanu, ja ļoti piestāv brošiņa, kas piesprausta pie blūzes. Var redzēt, kā sejas atplaukst, dzirdot komplimentus.

Šādā mazā iestādē katru apraudzīt patiešām ir iespējams. Agrāk es strādāju aprūpes centrā „Ezerkrasti”, kur manā aprūpē bija 420 iemītnieki un 240 darbinieki, un tad es domāju – cik žēl, ka es šos cilvēkus nepazīstu, es pat nepazīstu visus savus darbiniekus… Jau tolaik sapratu, ka man patiktu strādāt mazākā iestādē, kurā es zinu gan savus darbiniekus, gan aprūpējamos.

Kā jūs sajūtat savu lomu „Stella maris” darbībā? 

Protams, man kā iestādes vadītājai ir jāorganizē viss, kas saistīts ar šīs iestādes darbu. Visi procesi. Manuprāt, jebkuram vadītājam ir jābūt līderim, kam piemīt harisma un mērķtiecība. Sociālās aprūpes centra vadītājam ir jābūt arī iejūtīgam – tas šeit ir ļoti svarīgi, jo šie cilvēki atrodas bezpalīdzīgā situācijā, viņi vairs nevar paši par sevi parūpēties. Bieži vien mēs sakām, ka saprotam, kā otrs jūtas. Taču īsteni otru saprast mēs nespējam, ja vien pašiem nav gadījies nokļūt tādā pašā vai līdzīgā situācijā. Man pašai reiz bija lauzta kāja un bija jāpārvietojas ar tehniskajiem palīglīdzekļiem – ar kruķiem un staiguli. Atveseļošanas laikā es ļoti novērtēju cilvēkus, kas slimnīcā par mani rūpējās – māsu palīgus. Šādi es iejutos mūsu iemītnieku ādā, sapratu, kā viņi jūtas, kad ir bezspēcīgi un jālūdz citu palīdzība. Tas ir ļoti grūti – lūgt palīdzību un atbalstu kādam. Savdabīgi ir tas, ka cilvēkiem ir vieglāk dod nekā prasīt.

Man ir patiess prieks, ka esmu „Stella maris” vadītāja, jo tieši seniori ir tā mērķa grupa, ar kuru man patīk strādāt. Veci cilvēki ir dzīvesgudri, no viņiem bieži var daudz ko mācīties. Man ir bijusi tā iespēja kopā ar iemītniekiem svinēt arī 100 gadu un vēl lielākas jubilejas, satikties ar dažādu paaudžu cilvēkiem, no kuriem esmu ļoti daudz ko smēlusies.

Bet arī jāprot saņemt un novērtēt palīdzību…

Novērtēt, jā! Tas ir tas, ko es vienmēr arī saku – mani darbinieki ļoti reti saņem „paldies” no iemītniekiem. Daudz biežāk ir dzirdams: “Man pienākas, tas ir mans, es par to maksāju, tas ir tavs darbs un tie ir tavi pienākumi, tev tas ir jādara…” To „paldies” mēs nedzirdam tik bieži. Gada pēdējā iemītnieku sapulcē es speciāli nevis pati uzskaitīju, ko mēs šajā gadā esam paveikuši, bet gan ļāvu pašiem cilvēkiem nosaukt, kas, viņuprāt, šajā gadā mums ir izdevies. Tas arī rosina līdzdarboties un novērtēt citu darbu. Viens ir pateikt, ka mums ir paveikts remonts, taču pavisam kas cits ir, kad pats iemītnieks izjūt, ka mēs esam sakārtojuši vidi, iegādājušies jaunas mēbeles. Remonta laikā, protams, bija jāizjūt neērtības: putekļi, troksnis, par ko es arī saviem iemītniekiem atvainojos. Bet, tomēr – kāda mums tagad ir sakārtota vide, nevar salīdzināt ar to, kā bija iepriekš. Šīs ir padomju armijas celtas barakas… Šeit agrāk bija armijas hospitālis. Šurp no visām armijas daļām tika vesti slimnieki: šajā ēkā atradās gan aptieka, gan ķirurģiskā un terapeitiskā nodaļa. Šī Daugavgrīvas sala pat kādreiz bija slēgta, civilām personām ieeja bija aizliegta… Kad padomju armija pameta šīs telpas, „Stella maris” pirmajai direktorei tika vienkārši iedota vesela kaudze ar atslēgām, tāds bija izejas punkts aprūpes centra veidošanai.

Jūs iemītniekiem rādāt dzīvi arī ārpus aprūpes centra? 

Jā, mēs cenšamies organizēt pasākumus arī ārpus centra. Piemēram, šogad Otrajos Ziemassvētkos mūsu iemītnieki dosies uz Ziemassvētku koncertu Ķīpsalas hallē. Viena projekta programmā iemītnieki mācījās spēlēt bočas spēli. Braucām ciemos uz aprūpes centru „Mežciems”, kur viņiem savā starpā norisinājās draudzības spēle. Vīriešiem ļoti patīk spēlēt boču, šautriņas, nūjot. Mums pašiem ir izveidota sava „sajūtu taka”. Brīvprātīgie nāk lasīt priekšā grāmatas un žurnālus. Tie cilvēki, kas sākuši to darīt projekta „Skaļā lasīšana“ ietvaros, joprojām turpina nākt un lasīt priekšā.

Kāpēc jūs izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar medicīnu un sociālo aprūpi? 

Jau kopš bērnības zināju, ka vēlos kļūt par mediķi. Un šī vēlme palika nemainīga visu skolas gadu laikā. Mana krustmāte bija operāciju māsa, un es bieži gāju uz slimnīcu. Tur es jutos ļoti svarīga, kad man ļāva locīt tā saucamo operāciju materiālu. Es špricēju visas savas lelles – tās bija vienos caurumos. Arī lāči bija tik ļoti sašpricēti, ka sāka pelēt. Mana pirmā profesija bija ārsta palīgs jeb feldšeris.

Medicīna un sociālais darbs ir nozares, kas iet roku rokā. Esmu strādājusi Rīgas tirdzniecības ostas medpunktā, Paula Stradiņa slimnīcā – nieru transplantācijas centrā – un arī Biķernieku slimnīcā. Savas profesionālās darbības laikā es secināju, ka cilvēks, nonākot ārstniecības iestādē, bieži vien jūtas ļoti bezpalīdzīgi. Viņam nereti ir nepieciešama palīdzība – ne tikai ārstnieciskā, bet arī tāda, kas palīdzētu atrisināt  sociālas problēmas.

Reiz saņēmu zvanu no savas kursabiedrenes, kura pastāstīja, ka augstskolā tiek uzņemta jauna sociālās aprūpes studentu grupa – ar priekšnoteikumu, ka ir medicīniskā izglītība. Mūsu grupā mācījās vecākās māsas, medpunktu vadītāji, slimnīcu nodaļu vecākās māsas. Tā bija tāda eksperimentālā grupa, kurai bija izstrādāta speciāla programma – mācījāmies medicīnas sociālā darba vadību. Arī es iestājos šajā augstskolā un to arī pabeidzu. Pēdējā studiju gadā es sāku strādāt slimnīcā par sociālo darbinieku. Manuprāt, medicīna un sociālais darbs ir cieši saistīti. Arī šeit, aprūpes centrā „Stella maris”, es redzu, cik tas ir būtiski, ka man ir mediķa zināšanas. Medicīniskā izglītība man ir tāds kā atbalsts. Man kā sociālās aprūpes iestādes vadītājai šīs medicīniskās zināšanas ļoti palīdz darbā. Vēl joprojām man patīk mediķa profesija. Ir pat nedaudz žēl, ka es nedarbojos praktiski tieši medicīnā. Ja es būtu turpinājusi mācīties medicīnu, es droši vien tagad strādātu par ķirurgu.

Kur jūs smeļaties enerģiju, lai spētu katram no iemītniekiem veltīt laiku un vēl iedvesmot savus darbiniekus? 

Jā, atklāti sakot, šis ir darbs kas „paņem”. Ļoti daudz paņem. Tāpēc sevi jāpiepilda ar pozitīvo. Tas, kas mani uzlādē, protams, ir mana ģimene – mani bērni. Mans dēls dzied un muzicē, un es cenšos apmeklēt viņa koncertus.

Viņš ir beidzis skolu ar mūzikas novirzienu un dzied jauniešu korī „Balsis”. Ejot uz koncertiem, es atbalstu savu dēlu, caur mūzikas skaņām vienlaikus arī iegūstot piepildījuma sajūtu un pozitīvu enerģiju. Ziemassvētkos mēs visa ģimene devāmies uz Anglikāņu baznīcu, kur katru gadu korim „Balsis” notiek Ziemassvētku koncerti. Šie koncerti mums ir izveidojušies par tradīciju.

Meita šobrīd dzīvo ārpus Latvijas, tāpēc viņu satieku retāk, bet mēs bieži komunicējam skaipā. Vēl viens iedvesmas avots ir manu vecāku mājas Ainažos. Brīvdienās es cenšos apraudzīt savus vecākus un cenšos viņiem maksimāli palīdzēt, jo arī viņiem ir liela gadu nasta. Man pašai ir svarīgi nodarboties ar dārzniecību – man patīk ravēt, stādīt puķes, lasīt ābolus un darboties siltumnīcā. Tas ir tas fiziskais darbs, kas man ir nepieciešams, jo aprūpes centrā daudz paņem garīgais darbs. Tāpat nodarbojos ar konservēšanu. Tas arī ir ļoti jauks process. Un, tad mēs te, darbā, padalāmies ar receptēm, ko kurš ir pagatavojis ziemai.

Divas reizes nedēļā es dodos uz mēģinājumiem vidējās paaudzes deju kolektīvā „Baloži”. Man pati uzstāšanās nav tik svarīga kā fiziskā slodze un pozitīvās emocijas, ko dod deja. Protams, mēs sniedzam koncertus un uzstājāmies arī šeit, aprūpes centā. Iemītniekiem bija interesanti redzēt, kā direktore dejo. Jāņos es parasti uzvelku tautastērpu, arī tas iemītniekiem patīk.

Es pati ļoti gaidu Latvijas simtgadi, jo simtgades gadā man pašai būs jubileja – 50 gadi. Izdomāju, ka vēlos atsaukties aicinājumam „Katram savu tautastērpu”. Mans tautastērps jau tiek austs, par ko man ir liels prieks. Šādi es pastiprinu savas latviskās identitātes sajūtu. Tas būs Vidzemes tautastērps. Pati esmu piedzimusi un savus pirmos dzīves gadus pavadījusi Limbažu pusē, Vidrižos. Tagad tur atrodas komponista Emiļa Melngaiļa muzejs. Mamma stāstīja, ka tās mājas otrajā stāvā mums savulaik bija ļoti šaurs dzīvoklis. Varbūt no turienes man ir mīlestība pret mūziku. Varbūt tieši tāpēc man jau kopš bērnības ļoti gribējās spēlēt kādu instrumentu, bet, ņemot vērā to, ka dzīvoju laukos, nebija iespējas regulāri braukt uz mūzikas skolu. Un tas man palika kā neīstenots sapnis. Taču, kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu, vakaros mācījos spēlēt akordeonu. Varu atklāt, ka mans nākamais mērķis ir apmeklēt visas Latvijas lielākās koncertzāles.

Jā, un mans sirdsdarbs ir arī lekciju lasīšana Rīgas 1. medicīnas koledžā. Esmu lasījusi lekcijas arī sociālā darba studentiem. Tādā veidā es savas profesionālās zināšanas varu nodot tiem, kas mācās medicīnu vai sociālo aprūpi, – informāciju, kuru es ļoti gribētu, lai darbinieki ievērotu, darot savus pienākumus – piemēram, korekti aizpildītu dokumentāciju, ar cieņu izturētos pret aprūpējamajiem. Vadu arī audzēkņu prakses pie mums aprūpes centrā. Ceru, ka manas profesionālās zināšanas noderēs tiem, kuri ir gatavi mācīties un pilnveidoties. Ļoti novērtēju un atbalstu tos darbiniekus, kuri mācās, jo redzu, kā viņi “izaug”, pilnveidojas, ceļ savu pašapziņu.

Mēs esam ļoti atvērti arī jauniešiem. Mums ir sadarbība ar Daugavgrīvas vidusskolu, dažādu projektu laikā viņi šeit nāk darboties, arī sniedz koncertus. Kādā meitene pēc klases viesošanās šeit izlēma šurp nākt strādāt arī vasarā. Protams, es to atbalstīju. Tāpat Valdorfa skolas skolēni šeit vasarā darbojas kā brīvprātīgie. Mēs sadarbojamies arī ar Stradiņa universitāti, ar Rehabilitācijas fakultātes studentiem, kuri šeit var iziet praksi. Darbs ar jauniešiem mūsu iemītniekus ļoti uzmundrina.

Kādu jūs vēlētos aprūpes centru redzēt nākotnē? 

Es novēlētu visiem novērtēt to, kas mums ir, nevis tiekties tikai pēc tā, par ko mēs varam tikai sapņot. Ja mēs spēsim novērtēt to, kas mums ir, mēs spēsim realizēt jaunas idejas. Saviem iemītniekiem bieži saku: “Ir tik jauki, ka jūs šeit dzīvojat!” Daudziem no viņiem dzīve pirms tam bija grūta, bija nelabvēlīgi apstākļi – nepietiekams uzturs, vientulība. Taču šeit ir gan citu cilvēku sabiedrība, gan silts ēdiens, medicīniskā un sociālā aprūpe. Tas ir tas, ko var novērtēt šeit un tagad.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.