Dāvanas trīsdesmit rāmjos

Teksts Jana Kohno   Foto Henriks Dunkers

No košiem ornamentiem un ziediem rotātām vāzēm, glāzēm, šķīvjiem un zeltītām figūriņām līdz pat Berlīnes mūra gabaliņam, bobsleja ķiverēm, videokasetēm un pat neīstiem ieročiem – diplomātiskās dāvanas, ko amatpersonas un citi ārvalstu vai vietējie viesi pasniedz Latvijai, ir pārsteidzoši dažādas, nereti pat absurdas, ar netieši nolasāmu nozīmi. Fotogrāfa Henrika Dunkera (Henrik Duncker) ceļojošā fotoizstāde “Dāvanas pēc protokola” vēl šonedēļ skatāma Liepājas muzejā.

Ja vien ikdiena nav cieši saistīta ar darbu prezidenta pilī vai Saeimā, piekļuve diplomātisko dāvanu plauktiem ir visai ierobežota. Fotogrāfs un mākslinieks Henriks Dunkers ar fotoprojektu “Dāvanas pēc protokola” Latvijai pasniegtās dāvanas it kā atdod tautai un aicina iepazīt plašo sadarbību un draudzību tīklu starp Latviju un citām tuvākām un tālākām zemēm.

22. Ziemas Olimpisko spēļu Latvijas Olimpiskā komiteja. Rīga 2014. gada 27. februāri.

22. Ziemas Olimpisko spēļu Latvijas Olimpiskās komitejas dāvana. Rīga, 2014. gada 27. februāris.

Henriks Dunkers, kaut arī pats ir no Somijas, vairākus no saviem projektiem veidojis Latvijā, iepazīstot apkārtējo vidi, iedzīvotājus un pievēršot uzmanību detaļām, kas veido zemes tagadni un pagātni. Zināmākais no viņa šeit īstenotajiem projektiem – fotogrāfiju sērija “Studio Kapsēde”, kuru veidoja Kapsēdes iedzīvotāju mājvietās saglabātie padomju dekoratīvie objekti, atklājot iedzīvotāju personīgos stāstus.

Sarunā ar “Veto” Henriks skaidro projekta izstrādes procesu un vēstījumu. “Dāvanas pēc protokola” Liepājas muzejā vēl apskatāmas līdz 5. martam, taču šogad izstāde būs apskatāma vairākās citās Latvijas lielākajās pilsētās.


Izstāde jau kādu laiku ir apskatāma Liepājas muzejā – kādas atsauksmes esi saņēmis?
Manuprāt, izstāde pirmajā izrādīšanas nedēļā saņēma labu publicitāti, tomēr šķiet, ka Latvijā tā nav tāda izplatīta lieta – rakstīt izstāžu apskatus. Ir intervijas, bet ne apskati. Arī Somijā pirms gadiem desmit bija vairāk apskatu nekā tagad. Bet kopumā šķiet, ka viss ir labi.

Gruzijas parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Usupašvili (David Usupashvili). Tbilisi 2014. gada 1. aprilī.

Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Dāvida Usupašvili (David Usupashvili) dāvana. Tbilisi, 2014. gada 1. aprilis.

Pastāsti par izstādes “Dāvanas pēc protokola” konceptu un to, kā aizsākās sadarbība ar apvienību “Orbīta”!
Domāju, ka vajadzētu nelielu ieskatu tajā, kā sākās mans darbs pie iepriekšējā projekta – izstādes “Studio Kapsēde”. Mūsu ģimenes dzīvoklī Kapsēdē, bija saglabājušās daudzas lietas vēl no padomju laikiem – septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem, arī no brīvvalsts laikiem – tās vienkārši stāvēja plauktos un netika lietotas. Sāku tās fotografēt, veidot tādus kā šo lietu portretus, iemūžinot parastus sadzīves priekšmetus – vāzes, lampas, gaļas maļamo mašīnu, vēlāk arī mašīnu detaļas un citas lietas, kuras kādreiz tikušas lietotas, priekšmeti, kurus lietoja tieši vecās paaudzes latvieši. Fotografēju citu pēc cita, līdz tas attīstījās par veselu projektu “Studio Kapsēde”. Kā nojaušams, vairākiem no maniem darbiem piemīt dokumentalitāte, dokumentāls stils, taču ļoti maz esmu strādājis profesionālā studijā. Šajā projektā es ne tikai fotografēju priekšmetus mūsu dzīvoklī, bet šim nolūkam izgatavoju savu transportējamo studiju, ko veidoja koka rāmis, melns un balts audums, lai varētu regulēt gaismas kvalitāti, leņķi, virzienu – ar šo studiju devos uz citām vietām Latvijā, lai fotografētu sadzīves priekšmetus.

2013. gada rudenī izstāde “Studio Kapsēde” notika Kalnciema kvartālā – tur manu izstādi ievēroja fotogrāfs un mākslinieks Vladimirs Svetlovs, kurš vēlāk kopā ar kolēģi Annu Volkovu piedāvāja man līdzīgā manierē fotografēt diplomātiskās dāvanas – priekšmetus, ko amatpersonas savās vīzītēs dāvina valstij, kurā ierodas. Protams, biju ieinteresēts – tā šķita jauka doma, ka “Studio Kapsēde” nav tikai vienreizējs darbs, bet ka tā kļūst par lielāku ideju. Vladimirs noorganizēja iespēju fotografēt dāvanas Saeimā, Prezidenta pilī un Ministru kabinetā. Tā kā man nav studijas aprīkojuma, tad arī šeit izmantoju savu pārvietojamo studiju un dienas gaismu. Nācās pēc kāda laika atgriezties Saeimā, lai safotografētu vairāk fotogrāfiju, jo sapratu, ka arī šo projektu vēlos īstenot kā izstādi. “Orbīta” piekrita sadarbībai, nolēmām to veidot kā ceļojošo izstādi – ja nemaldos, nākamie pieturas punkti pēc Liepājas būs Madona, Kuldīga un Ventspils.

Skopjes mērs Trifuns Kostovskis. Maķedonijā 2007. gada 12. novembrī.

Skopjes mēra Trifuna Kostovska (Trifun Kostovski) dāvana. Maķedonija, 2007. gada 12. novembris.

Kā notika fotografēšanas process – pēc kādiem kritērijiem izvēlējies, kuras dāvanas fotografēt, kuras ne?
Kolekcija ir ļoti plaša – nebūtu iespējams nofotografēt katru dāvanu. Es centos ņemt vērā ģeogrāfiskos, ģeopolitiskos aspektus – centos iespējami plaši parādīt to sadarbību tīklu, kas izveidojies starp Latviju un citām pasaules valstīm, bet tajā pašā laikā estētiskie aspekti tomēr arī bija svarīgi. Es redzēju vairākus interesantus objektus, bet nespēju iedomāties, kā tos fotografēt – dažu objektu formā vai izmērā bija kaut kas neveikls. Tāpat būtisks faktors bija arī man dotais laiks fotografēšanai un manas pārvietojamās studijas izmērs – daži skaisti objekti vienkārši netika nofotografēti. Vēlāk uz Saeimu devos atkārtoti, jo dažas dāvanas tiešām bija palikušas prātā un šķita, ka tās obligāti jānofotografē. Pirms izstādes jau biju nolēmis, ka būs tieši trīsdesmit fotogrāfijas – no viena cita projekta bija palikuši tieši trīsdesmit ideāli rāmji.

Ukrainas prezidents V.E. Viktors Janukovičs. Ukrainā 2013. gada 15. martā.

Ukrainas prezidenta V.E.Viktora Janukoviča dāvana. Ukraina, 2013. gada 15. marts.

Kāpēc izvēlējies tik košus un krāsainus fonus fotogrāfijām?
Ideja nāca no izstādes “Studio Kapsēde” – arī tur izmantoju līdzīgus konfekškrāsu fonus. Fons patiesībā ir viens no fotogrāfijas elementiem. Ja es nofotografētu dāvanas uz vienkārša, balta fona… tādu taču ir tik daudz, vai ne? Krāsainums padara fonu aktīvāku – mēs vairs neskatāmies uz fotogrāfijām kā tikai uz viena objekta attēlu, fons arī kļūst par daļu, tas mijiedarbojas ar objektu. Šo fonu izvēle ir bijusi vesela improvizācija un testēšana, kas piestāv, kas ne, kas atdzīvina fotogrāfiju, citos gadījumos fons papildina kādu no objektā esošajām krāsām. Dažbrīd bija grūti piemeklēt īsto fonu – joprojām esmu mazliet neapmierināts ar dažām izvēlēm. Atsevišķās fotogrāfijās var pamanīt, ka esmu centies spēlēties ar horizontu, apvienojot divu dažādu krāsu fonus, kas satiekas noteiktā punktā – atklāt jaunu dimensiju, telpu, it kā veidojot iedomātu ainavu. Tas arī savā veidā pavēsta ideju.

ASV senatori. Rīgā 2011. gada 20. aprīlī.

ASV senatora (vārds un uzvārds nav zināms) dāvana. Rīga, 2011. gada 20. aprīlis.

Kā šie dāvinājumi definē valsts kultūras kodus, nodod vēstījumu par dāvinātāju vai valsti kopumā? Vai amatpersonas šādā veidā izrāda cieņu, zināšanas vai varbūt rada kaut kādus stereotipus?
Šīs dāvanas vairāk pauž informāciju par dāvinātājvalsts kultūru nekā par saņēmēju. Bet tas liek uzdot jautājumu – vai ir tādas dāvanas, kas var sniegt informāciju gan par dāvinātājvalsts kultūru, gan par saņēmējvalsts kultūru? Vai pastāv šāda ideālā dāvana, kas stāsta par abu valstu attiecībām? Dāvināšanas ideja ir vai nu radīt attiecības vai ierosināt attiecības, tāpat arī cieņas paušana un godīgs apliecinājums par labiem nodomiem, mērķiem. Tomēr vairums no šīm dāvanām liecina par to, cik svarīga dāvinātājiem ir viņu pašu kultūra un kas tajā ir svarīgs, varens, kaut kas prezentēšanas vērts, līdz ar to izstādē dāvanas pārsvarā vēsta tikai par devējiem un dāvinātāja kultūru.

Citā sarunā apgalvoji, ka izstāde ļauj iepazīties ar demokrātiskas valsts funkcijām – kā tieši tas īstenots?
Kā zināms, demokrātijas idejas pamatā ir caurspīdīgums – šī izstāde atklāj jaunu demokrātijas caurspīdīguma slāni. Ir tik daudz dāvanu, kuras nav praktiski izmantojamas un praktisku iemeslu dēļ tiek dziļi noglabātas tā, ka tām nemaz nevar tik viegli piekļūt. Izstāde atdod dāvanas tautai, jā, tā ir zināms neliels ieskats demokrātiskajās funkcijās, attiecībās, kādas Latvija izveidojusi starptautiskajā tīklā.

Manuprāt, apmeklētājam būtu interesanti salīdzināt, piemēram, demokrātiskas un autoritāras valsts dāvinājumus.

Vai, tavuprāt, ir acīmredzama atšķirība starp dāvanām, kas nākušas no valstīm ar atšķirīgiem režīmiem?
Kategoriski nevaru teikt, bet šajā izstādē noteikti kādam varētu rasties šāds priekšstats – ja vairākas šādas dāvanas novieto blakus, apmeklētājs varētu ievērot atšķirības, jā.

Videokasetes ar Latvijā uzņemtajām filmām. Dāvinājusi Latvijas Kinematogrāfistu savienība. 2002. gada 9. decembris.

Videokasetes ar Latvijā uzņemtajām filmām. Dāvinājusi Latvijas Kinematogrāfistu savienība. 2002. gada 9. decembris.

Ja reiz ieminējies par demokrātiju un politiku – vai mākslai vajadzētu vēstīt par politiskiem jautājumiem un kā par to vislabāk izpausties?
Vispirms būtu nepieciešams saprast, kad māksla ir politiska un kad nav – vai ir iespējams novilkt robežu? Ja runa ir par mākslu, kas ar nodomu izplata politisku ziņojumu, tad tā ir propaganda. Šāds mākslas žanrs ne vienmēr ir baudāms, vismaz ne ilgtermiņā, bet tas ir fenomens, ko ir interesanti pētīt. Māksla var tikt politizēta neatkarīgi no mākslinieka oriģinālajiem nodomiem – interesants piemērs ir par to, kā Centrālās izlūkošanas pārvalde promotēja abstrakto ekspresionismu Aukstā kara periodā, lai apslāpētu sociālā reālisma izpausmes.

Ja es redzu mākslas darbu un jūtu, ka man burtiski iebaro kādu ideju, tad es cenšos to atvairīt. Šādi darbi tikai rada iespaidu, ka skatītāja inteliģence un neatkarība netiek novērtēta. Ja mākslas darbs ir pārāk atkarīgs no noteiktas interpretācijas, tad jājautā – vai māksla šādā brīdī nezaudē savu brīvību un vai māksla nepārvēršas par līdzekli, ar ko nodot tālāk nodomus, kas nemaz nav mākslinieka. Un vai šie nodomi nav politiski.

Ziņkārība, intuīcija, brīvība, spēja sasniegt tiešu saikni ar auditoriju – es domāju, ka šādas īpašības veicina interesantas mākslas rašanos. Un bieži arī interesantā māksla piedāvā perspektīvas, uzdod jautājumus par sabiedrību un tad atkal jājautā – vai tas nav ar politisku nodomu pat tad, ja nav tieša, acīmredzama politiska ziņojuma?

Vladimirs Svetlovs izteicies, ka dāvanu fotogrāfijās novērojams humors. Kā tas izpaužas?
Neiedziļinoties detaļās, varu atklāt piemēru, kā varbūt ir sanācis mākslinieciski paust ironiju. Viena no dāvanām ir neliels ierocis no Zviedrijas aizsardzības ministra. Ierocis, karš – tās tomēr ir nopietnas, briesmīgas lietas, bet tad tur ir šis miniatūrais objekts, kas nav biedējošs, drīzāk piemīlīgs. Un tad prātā vienkārši nekavējoties ienāca šī ideja – jā, fonam noteikti jābūt rozā. Vairāk neatklāšu – esmu pārliecināts, ka apmeklētāji atpazīs humoru un ironiju gan šajā, gan citās fotogrāfijās.

DavanasDuncker 2014 Studio Kapsede-837

Dāvinātājs un vieta nav zināmi. Iespējams, dāvana no Ukrainas. Uz vāzes atspoguļots motīvs ar Bogdanu Hmeļņicki (Bohdan Khmelnytsky), ukraiņu nacionālo varoni viduslaikos (1595–1657). 1998. gada 9. jūnijs.

Vai ir kāds interesants stāsts par kādu no dāvanām, varbūt ievēroji kādu īpaši simbolisku vēstījumu?
Vienīgā man pieejamā informācija par dāvanām patiesībā ir tikai no nelielajiem aprakstiem, kas nāca līdzi dāvanām. Viena no skaistākajām dāvanām, manuprāt, bija no Islandes parlamenta – keramikas ola. Sākumā šķiet dīvaini, mistiski, nav zināms, kuram dzīvniekam ir tik liela ola. Ļoti skaisti izgatavota. Tā bija dāvana, lai pieminētu Latvijas Neatkarības 25. gadadienu – šī ola kā jaunās dzīvības ideja šķita skaista. Ļoti daudz detaļu, ļoti simboliska dāvana. Tāpat arī divas bobsleja ķiveres, ko Saeimai un Ministru kabinetam uzdāvināja Latvijas bobslejisti pēc Olimpiskajām spēlēm – abas ķiveres ir izmantotas, tās ir aprakstītas, sadauzītas, ar bojājumiem. Tie ir saplēsti objekti, tos varētu izmest, bet šajā gadījumā ziņojums ir skaidrs – lepnums, prieks par uzvarām.

Kādi projekti tev ieplānoti pēc šīs izstādes?
Martā atklāšu izstādi Helsinkos – ēdamlietu fotogrāfijas, arī fotografētas Latvijā, starp citu. Arī šajās fotogrāfijās eksperimentēju ar fonu un formu – nevis vienkārši dārzeņi, bet gan dārzeņi ar interesantu formu, izmēru. Katrs pārtikas produkts ir kā atsevišķs varonis, kaut kas individuāls. Vēl viens mans projekts ir par koku deformējumiem, izaugumiem koku stumbros – daži cilvēki Somijā tos izmanto, lai no tiem radītu mēbeles un dažādus piederumus. Vērts pieminēt arī projektu par Baltijas jūru un klimata izmaiņām – studijā fotografēju mašīnu, traktoru radiatorus, atsevišķi fotogrāfēju jūru, pēc tam šīs fotogrāfijas kombinēju. Protams, plānoju turpināt fotografēt, lai vai kurp dodos.

 

DavanasDuncker 2014 Studio Kapsede-811

Skulptūra “Dokers”. Iespējams, dāvana no Beļģijas. 1998. gada 9. jūnijs

 

Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs.

Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra dāvana

 

Starptautiskais Ķīnas uzņēmējdarbības foruma "Global China Business 2012" ataklāšanas pasākums Melngalvju namā. Ķīniešu zīmogi. Zīmogs Latvia un zīmogs Andris Bērziņš. Zīmogi guloša drakona formā no kolekcijas "Ķīnas zīmogs". Mākslnieks Mr. Yang Shying.

Mākslinieka Jana Šina (Mr. Yang Shying) veidotais zīmogs, dāvināts starptautiskā Ķīnas uzņēmējdarbības foruma “Global China Business Meeting 2012” atklāšanas laikā. Rīga, 2012. gada 25. novembris

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.