Dialogs jāveido gudri

Teksts Vineta Bodniece

Aplūkot izstādi “Kopā viens” un piedalīties sarunā ar izstādes autoriem – Evelīnu Vidu (agrāk Deičmani) un amerikāņu mūziķi un komponistu Andrē Vidu – iespējams šo ceturtdien, 29. jūnijā galerijā “Alma”.

“Kopā viens” ir pirmā Andrē un Evelīnas kopizstāde – tajā apskatāmi Evelīnas Vidas veidotie skulpturālie objekti un videodarbi, ko papildina viņas vīra, pasaulslavenā komponista un saksofonista Andrē Vida muzikālās kompozīcijas,

Lūk, neliela saruna ar Evelīnu Vidu.


“Kopā viens”, protams, izklausās harmoniski, tomēr mākslinieks bieži vien ir ar diezgan lielu ego. Cik grūti vai viegli bija radīt kopizstādi diviem māksliniekiem – jums un jūsu vīram?
Esam ar vīru jau iepriekš sastrādājušies, Norvēģijā veidojot manu izstādi “Lullabies for Monsters”. Bet esmu vīram sacījusi, ka negribu, lai manu profesionālo darbību vienmēr saisttītu ar viņu. Arī viņam ir savs lauks, kurā es pilnībā neiederos.

Četras reizes sadarbojusies ar citiem māksliniekiem – ar draugiem. Man liekas, ka ar vīru sadarboties ir grūtāk, jo, kad ir jāstrādā kopā ar tuvu cilvēku, ir ļoti grūti nošķirt profesionālo no personīgā. Ir daudz patīkamu brīžu, bet vienmēr būs problēmas, kas ir jārisina. Jāmācās būt elastīgam, saprotošam, piekāpīgam. Tas dialogs ir jāveido ļoti gudri – jāļauj izpausties otram cilvēkam, nenoslāpēt sevi, tajā pašā laikā neizsvītrojot sevi par daudz, lai nekļūtu tikai par tehnisku izpildītāju. Jāatrod katram savs, un tad jābūvē kaut kas kopā. Kaut arī dažreiz ir grūti saprasties caur vārdiem, Andrē ir lielisks muzikālais variants maniem darbiem, savukārt es – vizuālais atspoguļojums viņa radītajam.

Tomēr es dodu priekšroku strādāt vienai. Bet man vienmēr būs kādi astoņi cilvēki, kas palīdzēs īstenot projektu. Man patīk tāda komunikācija – ka man ir skaidra doma, ka pati saprotu, kurp es viņus virzu.

IMG_1996

Jūs strādājat dažādās tehnikās. Caur kuru, jūsuprāt, ir vieglāk sasniegt skatītāju?
Man ir grūti spriest. Tas ir atkarīgs no idejas, koncepta. Ar video ir tā – vai nu tas aizrauj vai arī tu aizslīdi prom. Dažreiz jau pēc divām sekundēm viss ir skaidrs. Citkārt video “paķer” acumirklī, pārliecina apsēsties un noskatīties līdz galam. Objektam savukārt ir vieglāk apiet apkārt.

Esmu ievērojusi, ka skatītājus vairāk uzrunā pozitīvais. Darbi, kurus radu tagad, ir optimistiskāki par tiem, kurus radīju drūmākos dzīves posmos. Ja nolemj uz āru vērst negatīvo, var necerēt, ka kāds pieskries klāt un teiks: “Man ārkārtīgi patika!”.

Kura tehnika jums pašai ir vistuvākā?
Visērtāk jūtos, veidojot trīsdimensionālus darbus. Man patīk milzīgi objekti – es labprāt gribētu savu angāru, kur varētu būvēt darbus no apakšas un skatīties uz tiem no otrā stāva. Bet ir arī tādas darbības, ko nespēju pārtulkot objektos, kurām man ir nepieciešama fotogrāfija vai video, taču droši varu teikt, ka mans lauks ir tieši instalācijas. Man ir svarīgi izjust materiālu.

IMG_1997

Vai, taisot izstādes ārzemēs, vajadzīga cita pieeja? Vai dažādas nācijas mākslu uztver vienādi?
Visgrūtāk izstādes ir veidot Rīgā. Šeit es visvairāk uztraucos, pārdzīvoju. Savējos pieņem grūtāk, savējo kļūdas šķiet lielākas par tām, kuras pieļauj viesmākslinieki. Man ļoti patīk rīkot izstādes ārpus Latvijas – skatīties, kā cilvēki, kuriem ir cita mentalitāte, uztver to vēstījumu, kas vairāk vai mazāk ir par latviešu uzvedību un virzību.

Uzskatu, ka atšķirība ir vērojama arī kultūrizglītībā – labi attīstītās valstīs tā ir augstākā līmenī un to māca jau no mazotnes. Ārzemēs runājot par izstādi, cilvēki savu viedokli balsta teorētiskās zināšanās par mākslas vēsturi, savukārt Latvijā šāda saruna vairāk balstās emocionālā vērtējumā – patīk vai nepatīk. Izņēmumi šeit meklējami starp tiem, kas ir saistīti ar mākslu profesionāli, bet arī ne vienmēr.

Mūzika ir ļoti svarīga izstādes “Kopā viens”sastāvdaļa. Vai ir kādi mūziķi, kas ikdienā pozitīvi ietekmē jūsu radošo darbību?
Tikai mans vīrs! Es nezinu nevienu citu, kas tā iedvesmotu. Pārējais jau vairāk ir tikai skaņas.

IMG_1994

IMG_1993

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.