Eksperimentālā kino īstums

Teksts Jana Kohno   Attēlā Karel Doing

Kamēr vairuma apziņā analogais kino ir vien zudis pagājušā gadsimta notikumu liecinieks, nelielai daļai entuziastu tas joprojām ir ļoti apzināti izvēlēts un aktuāls medijs attēla veidošanai. Līdz šim Latvijā veidotas analogā kino radošās darbnīcas, lekciju vakari, kā arī izveidota biedrība “Baltic Analog Lab”, taču pirmo reizi visā Baltijā analogajam kino veltīts arī festivāls – starptautisks eksperimentālā kino festivāls “Process”.

Festivāla programmu centrā ir analogā kino filma kā personisks izpētes rīks un neprognozējamu atklājumu lauks – filmas tiks demonstrētas gan digitālā formātā, gan arī oriģinālajos 16 mm un 8 mm formātos. Skatītāji varēs vērot analogo eksperimentālo kino dažādās formās spilgtāko mūsdienu autoru izpildījumā, pieredzēt audiovizuālus priekšnesumus, paplašināto kino, kā arī iepazīties ar eksperimentālā kino vēsturi.

Festivāls norisināsies no 22. līdz 25. martam. Vairāk informācijas par programmu meklē šeit:

Par analogo kino Latvijā un pasaulē, kā arī par festivāla “Process” programmu vairāk lasiet “Veto” sarunā ar festivāla direktori Ievu Balodi un programmu kuratori Lāsmu Bērtuli.


Kā sokas ar pēdējiem festivāla tapšanas darbiem?
Ieva Balode
: Lielākā daļa ir gatava. Esam uzaicinājuši lieliskus māksliniekus, vairāki kolēģi raksta mums, priecājoties, cik foršs festivāls, labas filmas atlasītas. Ir gan mazliet bažas, ka varbūt nebūs tik liela atsaucība, jo Latvijas skatītājs vēl nav pieradis pie eksperimentālā kino žanra.

Kas līdz šim ir darīts, lai no jauna aktualizētu analogo kino?
Ieva Balode: Pirms diviem gadiems es sāku “Kino Bize” veidot eksperimentālā kino vakarus – sākumā rādīju filmas, aicinājām autorus, kas rādīja uz projektora savas filmas. Pēc tam “sakonektējos” ar citiem vietējiem cilvēkiem – Jāni Putniņu, Signi Birkovu un Andri Priedīti, kā arī Lietuvas puišiem – un izdomājām, ka vajag taisīt radošo darbnīcu. Tur satikos arī ar Lāsmu Bērtuli. Bija radošā darbnīca “Super8” Jūrmalā, “Baltajā naktī” bija Stūra mājā pasākums par expanded cinema jeb paplašināto kino, kas arī būs festivālā “Process”. Tā kā savā ziņā cilvēki jau kaut ko zina par to. Tā viss nobrieda arī līdz idejai, ka vajag festivālu.

Lāsma Bērtule: Runājot vispār par kino, tā digitalizācija jau patiesībā ir samērā nesena – lielākā daļa cilvēku, atskaitot varbūt ļoti jaunus, ir pieredzējuši analogo kino, taču tas ļoti ātri pazudis no atmiņas, ātri notikusi pierašana pie digitālā, kas savā ziņā ir satriecoši. Cilvēki ir pieraduši “parasta kino”, bet “parasts kino” jau nav digitāls, tas patiesībā ir analogs.

Ieva Balode: Jā, tas, ko mēs mūsdienās skatāmies, tas nav kino, bet gan video, ja tā precīzos terminos runājam. Bet patiesībā uz mums, kas nodarbojas ar analogo kino, daudzi skatās kā uz “frīkiem”. Pati daudz ceļoju, eju uz tiem festivāliem, redzu, ka citur lielākā daļa cilvēku zina, kas ir eksperimentālais, paplašinātais kino. Latvijā mēs vēl to nepazīstam, tāpēc bija vēlme uzrīkot tādu festivālu un parādīt, ka tas var patikt ne tikai tiem frīkiem, bet arī citiem.

Vai festivālā skatītājam būs iespēja pašam pētīt, darboties, uzzināt vairāk par eksperimentālo kino?
Lāsma Bērtule: Uz darbnīcām ar cilvēku iesaistīšanos mēs ceram nākamajā gadā, bet šogad festivālā būs lekcijas par eksperimentālā kino vēsturi, kuras vadīs Ieva [Balode] un Jānis Putniņš. Mums būs diskusija par kino laboratorijām mūsdienās, tajā piedalīsies mūsu ārvalstu viesi, kuri paši darbojas vai ir darbojušies mākslinieku uzturētās kino laboratorijās, kur veic fizisko filmas veidošanas procesu. Lekcijas ir par brīvu, pieejamas visiem.

Alexander Frolov_1

Alexander Frolov

Cik daudz festivāla formātā ir aizgūts no citiem, līdzīgiem festivāliem?
Ieva Balode: Es pagājušajā vasarā Francijā biju lielā simpozijā, kur satiekas filmu laboratorijau pārstāvji no visas pasaules. Sešu dienu garumā skatījāmies filmas, performances, tur satiku lielāko daļu cilvēku, kas šeit uzaicināti, redzēju arī filmas, ko iekļāvām “Procesa” programmā. Mums ienāca prātā uzrīkot arī open-call, ko mēs tā tīri eksperimentāli iekļāvām, jo patiesībā varējām programmu arī tāpat nokomplektēt, bet domājām – nu, kāpēc gan ne, ieliksim. Beigās – pienāca 400 pieteikumi! Nācās daļu izšķirot tomēr.

Izklausās, ka notiek tāda kā analogā kino atdzimšana. Kāpēc ir radusies, atjaunojusies tāda interese?
Lāsma Bērtule: Ļoti likumsakarīgi. Brīdī, kad lielā industrija pāriet uz digitālo, nostumjot malā mediju, kas ir bijis absolūts pamats, neatkarīgie mākslinieki, protams, ir tie, kas to pārņem un turpina. Tā ir teritorija, kur analogais turpina dzīvot.

Ieva Balode: Nesen lasīju remodernisma manifestu – tajā  tiek runāts par to, ka analogā filma ir kaut kas īstāks, ka tas ir kino pirmsākums. Mūsdienās mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kur pazūd īstenības sajūta – analogais kino savukārt liek domāt par īstenību, redzēt filmas attīstību, redzēt, ka tas nav kaut kas zūdošs. Filmas attīstīšanas process ir taustāms, īsts. Digitālais kino pakārtojas tendencēm, tehnoloģijām, bet analogajā nav modes tendenču. Varbūt jau būt, ja tagad nosacīti ir kaut kāda mode pāriet uz analogo, bet tam pamatā ir vēlme pēc īstenības, paliekošā.

Kā kaut kādas šī brīža tehnoloģijas pielāgojas analogā kino atdzimšanai?
Ieva Balode: Filmas joprojām tiek ražotas, Kodak tagad pat ir pavilcies uz to analogo modi, pagājušajā gadā izdota jauna “Super8” kino kamera – līdz šim visi strādāja ar vecajām, bet tad Kodak uztaisīja jaunu, tā ir ļoti stilīga!

Atgriežoties pie festivāla – kas no kopējās programmas ir īpaši izceļams?
Ieva Balode: Noteikti expanded cinema programmas, kas notiks no trešdienas līdz sestdienai, –  nekas tāds Latvijā nav bijis. Paplašinātais kino ir tāda eksperimentālā kino forma, kurā mākslinieks pats ir uz vietas un rada dzīvu priekšnesumu, palīdz kino iziet ārpus ekrāna. Bieži vien notiek dažādas gaismu spēles, tiek liktas lēcas, kas lauž gaismu un attēls iet pa visām sienām, uz skatītājiem. Tur vairāk ir telpas un cilvēka aspekts.

Pie mums viesosies Ksavjērs Kverels, kuru redzēju Francijā – kad redzēju viņa darbus, man bija mute vaļā. Viņš strādā ar gaismu, projektoru, pastiprina skaņu. Tas, kā viņš veido attēlu, ir brīnišķīgi – viņš dedzina filmu, un cilvēks redz, kā tā lēnām izkūst. Man tas bija tāds pārsteigums. Tāpat arī ir autors Gregs Pops no Norvēģijas, kurš filmu rada performances laikā – viņam ir slīpmašīna un urbis un viņš vienkārši slīpē filmu, kura iet projektorā, mēs to slīpēto filmu gan redzam, gan dzirdam. Kaut kas absolūti unikāls. Un arī apvienība OJOBOCA – viņi filmā iekļauj balsis, kas saka, kā jāskatās, kas jādomā filmas laikā. Tā ir tāda robotiska balss, kas ļoti satrauc, viņi izaicina filmu skatīšanās tradīciju. Eksperimentālās filmas patiesībā arī ir par uztveri, par to, ko skatītājs saprot.

Par Baltijas kino programmu – tur būs pāris pārsteigumu, par ko mēs daudz neesam stāstījuši. Būs kino klasika, ko daudzi nemaz nezina – tā būs Arņa Rītupa taisīta filma, jo izrādās, ka viņš ir veidojis eksperimentālo kino, izmantojot skābi, kas saēd filmu. Pati neesmu vēl redzējusi, bet ir liels saviļņojums.

Kāpēc festivāla nosaukums ir “Process”?
Lāsma Bērtule: Tā ir tāda kā atsauce arī uz eksperimentālo kino, jo tajā svarīgākais ir skatīšanās process, informācija, ko iegūstam, rezultāts, ko saņemam.

Ieva Balode: Kas ir ģeniāli tajā nosaukumā – to raksta vienādi gan latviski, gan angliski. Bet vairāk jau tas ir no angļu valodas – “process” ir viena no filmas attīstības stadijām, processing film nozīmē izlaist filmu cauri procesam, lai attīstītu. Tīri idejiski laižam šo festivālu cauri skatītajam, lai tiktu attīstīts kaut kas jauns. Varbūt pat analogā kino kustība.

Signe Birkova_1

Signe Birkova

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.