Going with the FLOW. Trešais dublis

Teksts un foto Uģis Briedis

Vairākus pēdējos gadus savu festivāla sezonu esmu noreducējis līdz vienam, bet gana kvalitatīvam festivālam gadā. Šis manis izvēlētais festivāls ir “Flow Festival” Helsinkos – pasākums, kas uzrunā ar savu pieeju festivāla kultūrai. Telšu pilsētiņas nomaina apartaments vai hotelis, pļavas – industriāls rajons Helsinku austrumu pusē, pusfabrikātu ēstuves – augsta ranga ekoloģiskās virtuves un street food vietas. Viss pārējais – kā jau festivālos: daudz muzikālo apvienību, galvenokārt tādu, kas pietuvinātas elektronikas, popmūzikas un hiphopa žanram, ar retu roka esenci.

Tā nu arī šogad mans ceļš  augusta otrajā nedēļā veda uz Helsinkiem, lai ienirtu “Flow” apskāvienos.

Diena1

1. diena

Ir patīkami atgriezties zināmajā. Uzreiz jāmin, ka festivāls ir izaudzis no sava nišīgā “hipsterfestiņa” statusa. Par to liecina ne tikai teritorijas paplašināšanās, bet arī dažnedažādā publika. Šis ne vienmēr ir labi, bet, kā jau mēdz teikt – izdzīvo stiprākie. Otrs vērā ņemams fakts – elektroniskā mūzika ir piedzīvojusi jaunu sprādzienu, ja kāds to nebija pamanījis. Arī šajā festivālā. Ja iepriekšējo gadu “Flow” bija lielā elektroskatuve un neliels dīdžeju lauciņš, tad šogad jau ir trīs elektroniskajai mūzikai veltītas norises vietas, kas man tīk, bet vienlaikus met izaicinājumu, jo viss ir tik labi, ka nevaru sadalīties trīs daļās. Personīgais mērķis šai dienai – Aphex Twin koncerts, kuru kāroju dzirdēt jau kopš padsmitnieka gadiem. Nepieviļ nemaz. Klausīšanās pieredzi varētu raksturot kā transa stāvokli, kas tiek panākts, dobju drum’n’bass skanējumu miksējot ar spēcīgām gaismām, kā arī improvizāciju, kuru var un spēj atļauties mākslinieki ar pāris gadu desmitos mērāmu stāžu. Vienreizēji un patiešām kulta statusam atbilstoši. Otrs lielais piektdienas vakara mākslinieks – Lana Del Rey. Cieņa jāatdod – tā domā ap 90% festivāla viesu (pirmās dienas apmeklētāju kopskaits – 25000). Bet pēc galvu reibinošajiem ritmiem un gaismām Aphex Twin izpildījumā saldsērīgai mīlai man nav spēka un pacietības. Tāpat secen aiziet London Grammar, jo vienkārši nav spējas neko vairāk uztvert. No vienas puses, tas ir labi, jo tādai tai mākslai ir jābūt – iztukšojošai. Dienas vilšanās – Beth Ditto koncerta atcelšana veselības iemeslu dēļ un Young Thug priekšnesums, kura mūziku vienkārši nesaprotu, tas laikam vairāk fidget spineru paaudzei domāts. Pirmās dienas rezumējums – ir labi būt atpakaļ un ienirt industriālajā festivāla teritorijā, kaut arī lielākā, bet tomēr ierastā.

Diena2

2. diena

Otrā diena ar svelmi un potenciālajiem pērkona negaisiem uzņem apgriezienus. Pirmā dienas daļa izvēršas par Resident Advisor teritorijas apmeklējumu, pateicoties kuram uz pāris stundām varu atgriezties Japānā, jo pēc kārtas spēlē divi izcili Japānas DJ – jaunā, bet daudzsološā Moko Shibata a.k.a. Powder un elektroniskās mūzikas meistars Soichi Terada. Pēc lieliskajiem DJ priekšnesumiem ir laiks pievērsties koncertiem. Pamatīgu devu nostalģijas piešķir The Sparks, kuri nepārprotamas pēdas atstājuši citu apvienību daiļradē, sākot ar Morrisey līdz Faith no More un pat Nirvana. Avangardiskais popa vilnis nemaz neliek domāt, ka apvienība pastāv teju 50 gadus. Un pieņemu, ka būs grūti atrast kādu, kurš nav dzirdējis “When Do I Get To Sing ‘My Way’”. Turpmāko dienas daļu pabojā spēcīgās lietus gāzes, kas pilnībā aptur festivālu uz pusotru stundu un lielo skatuvi pat uz trīs stundām, pa vidu vējš krietni pabojā dažas skatuves. Laika apstākļus nevar pasūtīt, un jāizsaka liels paldies tehniskajam personālam, kas reaģēja ar armijas precizitāti un efektivitāti un novērsa bojājumus. Un tieši uz Goldfrapp viss aiziet kā plānots. Ir tomēr maģiski klausīties “Wonderful Electric”, kamēr fonā zibeņo un dārd pērkona negaiss. Lietusgāzes sadalījušas cilvēkus kategorijās: iekštelpas alkstošie un “tas nekas, ka līst”. Pirmā grupa aizņēmusi iekštelpas un man šoreiz liedz redzēt krievu izcelsmes mega DJ – Nina Kravitz. Varbūt par iemeslu lielajai drūzmai ir arī fakts, ka festivālu šogad apmeklē neskaitāmi daudz krievu tautības cilvēku, kas nav nejauši, jo festivāla komunikācija tiek vērsta arī uz Krieviju. Iekšā netieku arī pēc trešā mēģinājuma. Nekas, toties sanāk redzēt somu dziedātāju Alma ar pavadošo grupu – Almas slavas trajektorija “Flow” festivālā ir gājusi teju vertikāli. No nelegālas iekļūšanas festivālā pirms četriem gadiem kā apmeklētājai uz brīvprātīgo darbu festivālā pirms trim gadiem, koncertu pirms diviem gadiem, un tagad – otra lielākā festivāla skatuve. Rādās, ka top jauns Somijas muzikālais eksports, uz Almu cerības tiek liktas ļoti lielas. Un arī priekšnesums necik neliecina, ka apvienībai ir tikai pāris gadi. Vakara gaitā nemanot ir pienācis laiks lielajiem headlaineriem The XX, bet, līdzīgi kā Lana Del Ray, arī XX, lai arī izcili mūziķi, man šķiet pārāk mierīgi. Tāpēc mans vakars noslēdzas ar Flume un trakulīgi sintētiskajiem ritmiem, kas savienojumā ar perfekto gaismu šovu un skatuves scenogrāfjiu, parūpējas par izcilu ballīti. Labi vien, ka tā – jāizvingrinās pirms miega, lai varu pienācīgi sagtavoties noslēguma dienai.

Diena3

3. diena

Festivāla pēdējā diena paredzēta, lai beigtu ar kārtīgu blīkšķi. Izņēmums nav arī šī reize, jo vakara programma ir pieblīvēta gandrīz līdz malām. Ņemot vērā faktu, ka pirmdiena ir darba diena, viss iecerētais jāpaspēj līdz pusnaktij, kas nozīmē – 2h mazāk laika vakara programmas baudīšanai. Lielā skatuve piedāvā Ryan Adams, un vakarā, kā vēlāk pārliecinājos, visi bija atnākuši klausīties Frank Ocean. Abus māksliniekus biju ierindojis sarakstā – jādzird. Manu uzmanību kā viens, tā otrs noturēja vien dažas dziesmas, nezinu – nogurums vai sajūta, ka tādiem masu produktiem tomēr ar mani nav pa ceļam. Tā vietā izlemju atgriezties pie mazajām skatuvēm. Nonāku elektronikas nostūrī, kas neliek vilties. Pirmo reizi dzirdu Kalifornijas avangarda elektronikas Dj Marie Davidson, kura dejotājus priecēja ar modulāro elektronikas ierīču radītajām skaņām. Un pēcāk vācu izcelsmes māksliniece Lena Wilkens turpināja ar kārtīgu elektromūzikas vilni. Pa vidu starp abiem dīdžejiem paspēju atklāt jaunumu savā hiphopa katalogā – Vince Staples, kurš ar savu enerģiju un ātrajām rīmēm, kārtīgi sasilda svētdienas vakaru. Apejot lielo skatuvi, dodos uz telti, kurā uztājās Mr Fingers a.k.a. Lerry Heard. Un šis izvēršās par vienu no festivāla spožākajiem momentiem, jo nonāku 30 gadus senā pagātnē, kad house mūzika tikai sāka spert pirmos soļos. Brīnišķīgi pozitīva uzstāšanās ar stipri par maz klausītājiem brīdī, kad gandrīz visi nododas Frank Ocean skaņām. Vakaru patiešām izdodas noslēgt ar blīkšķi – Moderat izpildījumā. Sen kāroti, beidzot piedzīvoti. Nepieviļ. Vācieši māk daudzas labas lietas, tostarp arī augstākā ranga elektronisko mūziku. Ar to arī festivāls šogad izskan. Spēka vairs nav, un mājas jau sauc.

Rezumējot – ir sajūta, ka šogad elektroniskā mūzika (vismaz manā katalogā) uzvarēja cīņā par uzmanību, un varbūt labi, ka tā. Jo “Flow” izsenis ir bijis dārgumu atradējs un atrādītājs. Tikai nepamet sajūta, ka no relatīvi mazā nišas festivāla tas sāk pārtapt par mainstream pasākumu. Kas, protams, ir finansiāli izdevīgi organizatoriem, bet ne tik ļoti mūzikas gardēžiem, jo vairs nav tās kopābūšanas sajūtas. Bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka šoreiz festivālu apmeklēju viens, bez kompānijas, un mākslinieku saraksts manai gaumei bija izcili diētisks. Taču piedzīvojums un prieks šeit atgriezties ir vienmēr.

DSCF3106

DSCF3603

DSCF3593

DSCF3389

DSCF3342

DSCF3328

DSCF3327

DSCF3250

DSCF3183

DSCF3111

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.