Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Teksts Irina Bučinska   Foto Ēriks Gailis

Satikšanās, iepazīšanās var notikt jebkurā vietā. Apdomīga un piesardzīga vai arī tieši pretēji – ātra un pārdroša. Jauša vai nejauša. Bet reizēm cilvēku redzi teju ik dienu, tomēr sanāk apmainīties vien ar pāris standartfrāzēm: „Labdien!… Vai es varētu, lūdzu, palūgt? Paldies! Visu labu… Uz redzēšanos!“ Vai standartfrāžu biezoknim ir iespējams izbrist cauri un sajust pašu cilvēku? Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta. Linda ir veikala līdzīpašniece un pati arī strādā par pārdevēju. Viņa dzīvo Iļģuciemā kopš bērnības un prot pastāstīt par ikvienu Iļģuciema ieliņu – pat visklusāko un vismazāko. Devāmies pastaigā pa Iļģuciema īpašajām vietām un runājāmies par apkaimi, Lindas pašas dzīvi un veikalnieces novērojumiem. Abas satikāmies pie Lindas darbavietas – pie veikala.


Cik ilgi jūs dzīvojat Iļģuciemā?
Šeit dzīvoju kopš bērnības, no septiņu gadu vecuma, kad mēs ar ģimeni no Āgenskalna pārcēlāmies uz Iļģuciemu. Tas nozīmē, ka šeit dzīvoju jau 35 gadus. Es vēl atceros tos laikus, kad pa tramvaja sliedēm, skaļi grabēdami, brauca vecie padomju laika tramvaji, atceros arī, ka netālu no mūsu mājām atradās armijas daļa, un no turienes katru rītu atskanēja smago zābaku soļi. Tāpat atceros kādreizējās siltumnīcas – tur garās rindās tika audzēti brīnišķīgi ziedi. Tās atradās Nordeķu parka teritorijā, vietā, kur tagad plešas vien plašs, neapstrādāts lauks. Savulaik aktīvākas bija arī vairākas rūpnīcas un Spilves lidosta tepat apkaimē.

Kurā Iļģuciema pusē jūs dzīvojat?
Manuprāt, es dzīvoju vienā no skaistākajām un zaļākajām vietām Rīgā – starp burvīgo Dzegužkalnu un Nordeķu parku, starp mājām, kuras ir celtas pirms vesela gadsmita. Mans veikals atrodas mājā, kurai ir jau 103 gadu.

Lūk, šīs mājas augšstāvā es dzīvoju kādreiz, pirms pārcēlos uz citu daudzdzīvokļu māju. No rītiem, atverot savas istabas logu, var dzirdēt dziedam gaiļus – tas rada sajūtu, it kā es atrastos mazā ciematiņā, kur visi cits citu pazīst. Bieži vien rodas sajūta, ka esam tālu ārpus Rīgas. Tāpēc, braucot uz centru, mēdzu jokojoties teikt, ka braucam nevis uz centru, bet uz Rīgu.

Lauku sajūtu lielā mērā rada arī Iļģuciema mazās, šaurās ieliņas, ar vecajām koka mājām abās pusēs – šeit tādu ir daudz. Šīs koka mājas man liekas ļoti īpašas, tik atšķirīgas no daudzstāvu namiem. Jau pieminēto ciemata sajūtu pastiprina tas, ka mani šeit ļoti daudzi pazīst. Pārsvarā veikala pastāvīgie klienti. Pirms 15 gadiem kopā ar bijušo vīru es nodibināju veikalu, un –vai varat iedomāties? – vēl joprojām nāk daudzi tie paši klienti! Gadiem ejot, mēs – veikala pārdevēji un pircēji – esam sadraudzējušies. Ne jau vienmēr kāds nāk tikai tāpēc, lai iepirktos. Bieži vien cilvēki ienāk vienkārši parunāties, izstāstīt savas problēmas vai tieši otrādi – pavēstīt par kādu priecīgu notikumu, piemēram, ka ir piedzimis mazbērns. Man patīk uzklausīt, un, ja varu kādam palīdzēt, kādu atbalstīt, tas dod man spēku smaidīt tālāk. Strādājot veikalā 15 gadu garumā, vispatīkamākā ir sajūta, ka cilvēki spēj novērtēt manu darbu un pateikt paldies. Svētkos daudzi nāk ar dāvanām.

Kura būtu tā Iļģuciema vieta, kuru jūs gribētu parādīt tiem, kas šeit nekad nav bijuši?
Es noteikti ieteiktu pa trepēm uzkāpt Dzegužkalnā, lai izbaudītu ainavu – ir redzama osta, daļa Vecrīgas un Vanšu tilts. No sava dzīvokļa loga es varu labi redzēt kuģus, kas pietauvojušies mūsu ostā. Pulksten 10.30 kuģi pienāk, bet pulksten 17.30 tie dodas prom. Vadoties pēc kuģu pienākšanas un atiešanas, es zinu pareizu laiku, pulkstenī pat neieskatoties!

Taču īpaši skaisti Dzegužkalnā ir rudenī un pavasarī; vasarās šeit notiek dažādi brīvdabas pasākumi. Priecē, ka Dzegužkalnā tagad ir ierīkota brīvdabas estrāde un bērnu rotaļlaukumiņš. Šeit, Rīgas augstākajā punktā, ir jūtams miers un klusums. Manuprāt, šī vieta ir kā radīta atelpas brīdim un pārdomām.

Ik pa laikam līdz manas istabas logiem nonāk arī ugunsdzēsēju sirēnas – šeit, pavisam netālu, atrodas ugunsdzēsēju depo. Tas te ir jau kopš manas bērnības.

Vai bieži dodaties pastaigās pa savu apkaimi?
Es ik rītu un vakaru nāku uz Dzegužkalnu, lai pastaigātos ar savu suni. Viņu sauc Cēzars, un viņam ir jau 9 gadi. Viņš ir jauktenis, vienkāršs bezšķirnes suns. Ļoti mīļš un draudzīgs. Agrāk viņa saimniece bija mana mamma, taču tagad par Cēzaru rūpējos es.

Kuras Iļģuciema vietas vēl jums šķiet ievērības cienīgas?
Uzmanības vērta ir Pulka iela, kur padomju laikos atradās kazarmas. Savulaik šeit tika uzstādīts arī piemineklis. („Bruņu mašīna“ – I.B.). Manā bērnībā ielai cauri nevarēja iziet. Taču tagad mēs šeit varam iziet cauri, un kazarmu kādreizējā vietā tiek celts Muzeju krātuvju komplekss. Aizejot līdz Pulka ielas galam un pagriežoties pa kreisi, mēs nonākam līdz Dzegužkalnam. Esmu dzirdējusi, ka Dzegužkalns sākotnēji veidojās nevis kā kalns, bet gan no jūras atpūsto smilšu kāpa.

Nokāpjot lejā, nonākam vietā, kur kādreiz atradās kapsēta. Par to liecina arī šeit uzstādītais piemineklis: „Šeit no 17. gs. līdz 1907. gadam bija vecākie zināmie kapi. Apbedīti 1905. gada revolūcijas cīnītāji“. No vecāka gadagājuma Iļģuciema ļaudīm savukārt dzirdēju, ka senākos laikos šeit esot tikuši apglabāti tie iedzīvotāji, kuri nevarēja atļauties sev nopirkt vietu pilsētas kapsētā.

Tur tālāk ir šaura ieliņa – te man ļoti patīk staigāt, jo šeit var just, ka joprojām ejam lejup – tātad pats Dzegužkalns sākas „zemāk“ nekā pieņemts uzskatīt. Apmēram šeit, kur sākas vecās koka mājas abās ielas pusēs. Atkušņa laikā šī iela ir pilnībā applūdusi, un līdz ar to ir ārkārtīgi grūti izbraucama. Es pazīstu ikvienu šīs ielas iedzīvotāju (Mums garām ik pa laikam paiet kāds cilvēks, Linda sasveicinās gandrīz vai ar katru – I.B.). Kā redzat, tepat blakus atrodas daudzdzīvokļu mājas autostāvieta. Taču agrāk šeit bija caurstaigājams ceļš, pa kuru ejot, pa taisno varēja nonākt Nordeķu parkā. Tas ir ļoti skaists parks: te ir dīķis ar pīlēm, un ir bērnu rotaļlaukums; brīvdienās te allaž ir daudz cilvēku. Daudzi uz šejieni nāk, lai pabarotu pīles, līdzi ņemot veselus maizes klaipus. Parkā atrodas kāda celtne, ko vairums nemaz neievēro. Tā ir Nordeķu muiža. Tā šeit stāv nerestaurēta jau kopš manas jaunības gadiem. Būtu jauki, ja to varētu atjaunot – šādi izdotos saglabāt daļu no Iļģuciema vēstures. Manuprāt, restaurētā muiža harmoniski iekļautos Nordeķu parka kopējā ainavā.

Kādu jūs šo apkaimi gribētu redzēt nākotnē?
Iļģuciema iedzīvotājiem novēlu mīlēt mūsu Latviju, savu tuvāko apkārtni, un rūpēties par to. Kopīgiem spēkiem mēs to varam veidot skaistāku. Gribētos, lai apkaimes iedzīvotāji būtu savstarpēji saprotoši, laipni un atsaucīgi.

Nākotnē Iļģuciemu iztēlojos ar salabotām mazajām ieliņām – šobrīd to stāvoklis ir diezgan kritisks. Savu apkaimi vēlētos redzēt arī zaļāku un, protams, ar skaisti restaurētām vecajām koka mājām, kuru šeit ir ļoti daudz. Nākotnes Iļģuciemā redzu atvērtu kādu izklaides centru un uzbūvētu vēl vienu tiltu pāri Daugavai, kas šeit mazinātu mašīnu sastrēgumus.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.