Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Teksts Zane Roķe   Foto Kristīne Madjare

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā. Pirms sešiem gadiem, pametis savu jurista karjeru, Rolands devās nezināmajā – pretī sapnim. Un nu Brodvejas džeza deja Latvijā vairs nav tikai sapnis.

Rolands ir dzimis un dzīvo Imantā visu savu mūžu un, kā pats smejoties saka, droši vien arī aizies no turienes. Likumsakarīgi, jo viņa ģimenes cilvēki šajā Pārdaugavas apkaimē dzīvo jau aptuveni simts gadus. 1932. gada novembrī Rolanda priekšteči sāka strādāt kooperatīva “Imanta” fabrikā, kas viņiem deva tiesības ņemt hipotekāro kredītu un iegādāties kooperatīva darbiniekiem jaunuzbūvētās mājas. Arī Rolanda vecāki mīt Imantā teju kopš dzimšanas un tāpat arī pats Rolands. Plašās kāderizējā purva teritorijas nu nomainījušas daudzstāvu un privātās mājas, bet nedrošās nomales, kur vietējās bandas savulaik iekārojušas pat svešu saldējumu, sarukušas līdz dažām. “Ja Imanta būtu mūzikla scenārijs, tas līdzinātos mūziklam “Newsies” – darbība norisinās 1899. gadā Ņujorkas pilsētas nostūrī, kur jaunieši cīnās ar ikdienas problēmām. Būtu jāmaina konfliktu raksturs un problēmjautājumu būtība, taču mūzikas un horeogrāfiskā materiāla stilistika būtu perfekti atbilstoša,” prāto Rolands.

Lielāko darba dienas daļu Rolands pavada Rīgas centrā, kur darbojas ne vien “Musical Theatre Dance” grupas un Rīgas Doma kora skolas Mūzikla dziedātāja nodaļas attīstībā un pedagoģijā, bet arī dažādos citos deju projektos. Deja vienmēr bijusi viņa sirdī, tomēr kā pirmo izglītību izvēlējies juristus – ko stabilu un vajadzīgu. “Manā prātā Visums grib, lai mēs esam laimīgi, tāpēc jau pašā saknē jārīkojas tā, kā gribam,” ir pārliecināts Rolands. Un, iespējams, tieši šī pārliecība deva drosmi iemainīt stabilo pret neparedzamo, kad 2012. gadā viņš, paņēmis bezalgas atvaļinājumu, devās uz Ņujorkas “Broadway Dance Centre”. Pēc laiciņa, sastopoties ar jaunu dzīves izvēli – palikt vai atgriezties –, Rolands drosmīgi iesoļoja Latvijā ar jaunu deju žanru.

Imanta vienmēr būšot Rolanda mājas – vieta, kur atgriezties, rast mieru un pauzi no pilsētas. Tāpat arī vieta brīvdienām un pat dārza aktivitātēm, kas esot neatņemama ikdienas sastāvdaļa jebkurā gadalaikā.

VISS PIRMAIS

“Man bija fantastiska bērnība Imantā. Bija, protams, plusi un mīnusi, bet tas viss bija lieliski un ir padarījis mani par tādu cilvēku, kāds šobrīd esmu. Pirmais skūpsts, pirmā zilā acs, pirmā mīlestība, pirmie draugi, pirmais ritenis, pirmā skola, pirmais tusiņš, pirmā mašīna – viss pirmais!” atceras Rolands. Tāpat arī atmiņā palikusi pudeļu točka “Bebrene”, kur viņš mēdza nodot savāktās pudeles, un slavenā “Imantas noma”, kur par divdesmit santīmiem varēja spēlēt spēlītes trīsdesmit minūtes. Rolandam esot bijusi arī sava banda – apmēram piecpadsmit bērnu. Bariņš bieži vien sadalījies mazākos grupējumos ar dažādiem nosaukumiem, un nereti galu galā nostājušies puiši pret meitenēm. Kļūstot lielākiem vecumā, bet mazākiem skaitā, esot izveidojies tāds kā nopietnāks “klubiņš”, kurā citiem bērniem iekļūt bija grūti. Ar šiem septiņiem astoņiem cilvēkiem Rolands joprojām mēdz rīkot salidojumus. No visiem Rolanda tuvākajiem bērnības draugiem Imantā gan palicis tikai viņš.

PAZUDUŠIE KAZAKI-RAZBOIŅIKI

Deviņdesmitajos gados bērnam uz Imantas ielām atrasties esot bijis bīstamāk nekā mūsdienās, taču, neskatoties uz to, bērnu ārā bija daudz vairāk.  Šobrīd vairs nemanot agrākās bērnu un jauniešu rosības pagalmos. “Mēs bērnībā mēģinājām atrast jebkuras iespējas tikt ārā spēlēt futbolu, tautas bumbu, “kazakus-razboiņikus”, “salkas ar bumbiņām” un citas spēles, bet mūsdienās, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, tas prieks ir sabojāts. Bērni kopumā kļūst vārgāki un ar mazāku izdomu, jo tehnoloģijas sniedz visu, bet ir atņēmušas to, ko patiesi bērnam vajag,” stāsta Rolands. Viņš spilgti atceras kādu spēles “kazaki-razboiņiki” izspēli pret cita pagalma bērniem – toreiz kā balva tika izspēlēta iespēja spēlēt basketbolu un izmantot grozu cik vien grib veselu nedēļu. Rolanda pagalms toreiz uzvarēja. Un – ja nu šo lasa kāds no pretinieku komandas – klausieties uzmanīgi viltību, kas tiek atklāta tikai tagad! Tika izlozēts, ka Rolanda pagalms bēgs. Lai uzvarētu, pretiniekiem līdz tumsai bija jānoķer visi pretinieku spēlētāji. Un komanda burtiskā nozīmē aizbēga. Lai nerastos aizdomas, četri bērni tika nosūtīti reāli spēlē, kamēr pārējie aizgāja mājās un tā arī palika nenoķerti.

STARP LATVISKO UN KRIEVISKO RUNĀJOT

Imanta esot arī vēsturiski nozīmīga vieta mūsu valstij. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā Imantas apkaimes teritorijā esošajā Sudrabkalniņā izšķirošajā kaujā tika pieveikts Bermonta karaspēks. Tagad tur ir uzstādīts piemineklis latviešu karavīriem.

Kā izteiktāko šejienes iedzīvotāju iezīmi Rolands min imantnieku žargonu un no krievu valodas aizgūtos izteicienus. Jau no bērnības viņš atceras, ka Imanatā dzīvojis apmēram vienāds daudzums latviski un krieviski runājošo. Līdz ar to apkaimes bērniem bija jāizveido unikāla komunikācija, kurā varētu saprasties abu valodu pārstāvji. Radušies komiski izteicieni un žargona vārdi, ko vietējie lietojot arī mūsdienās.

VAIRS NAV JĀSLĒPJ KASETES ZEM KREKLA

Pēdējās desmitgadēs Imanta esot ļoti mainījusies. Lielākoties tās esot vizuālas izmaiņas. Daudz kas piebūvēts, atjaunots un arī nojaukts. Rolands uzskata, ka apkaime kļuvusi arī daudz drošāka un sakoptāka: “Manā bērnībā, skrienot uz videonomu atdot videokasetes, tās bija jāslēpj zem krekla. Pretējā gadījumā kaseti pa ceļam atņēma. Uz katra stūra stāvēja bariņi ar lielākiem jauniešiem, kas  bērniem un saviem vienaudžiem vienkārši “uzlidoja” un atņēma visu, kam bija kāda vērtība,” atceras Rolands un sāk uzskaitīt sev atņemto lietu sarakstu, kas sākas ar botām un cimdiem un turpinās ar saldējumu un citām mantām. “Stūra bandas” bija iemesls, kāpēc bērni tolaik neplātījās ar materiālām lietām, turējās bariņos un bija draugos cits ar citu. Rolands ir pārliecināts, ka Imanta iemācījusi aizstāvēt sevi un vajadzības gadījumā arī citus. Materiālie labumi tā laika bērniem bijis retums, tādēļ, ja kādam, piemēram, bijis jauns velosipēds, pilnībā tikuši mainīti ikdienas ieradumi un maršruti.

Tagad Imanta esot droša, palikuši vairs tikai daži aizdomīgi nostūri. Apkaime kļuvusi draudzīgāka sportistiem, bērniem, jaunajām māmiņām un sabiedrībai kopumā. “Imanta sākas, tiklīdz pārbraukts Imantas tilts, un man jau liekas, ka robeža ir manāma – apkārtne ir pilnīgi citāda. Lai gan citi teic, ka nekādas lielās atšķirības neesot, man Imanta ir zaļāka, skaistāka, mājīgāka un dzīvāka par jebkuru citu mikrorajonu,” stāsta Rolands.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.