Intervija ar jauno režisoru Matīsu Kažu

Teksts Kristiāna Lazda   Attēlos kadri no filmas “Vienu biļeti, lūdzu!”

Kinoteātrī “Splendid Palace” jau šodien 13. februārī pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Matīsa Kažas pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Vienu biļeti, lūdzu!” (“One Ticket, Please!”).

Filma ir dokumentāls stāsts par 78 gadus vecu indieti, kura ir, iespējams, pasaulē kaislīgākā teātra apmeklētāja. Nikija Kokrena jau vairāk nekā 25 gadus katru dienu noskatās vismaz vienu Ņujorkas teātra izrādi. Brodvejas teātru darbiniekiem viņa ir īsts bieds – Nikija cenšas izdiedelēt pēc iespējas vairāk brīvbiļešu, uz teātri iet ar milzīgiem plastmasas maisiem, cīnās visiem spēkiem, lai tikai dabūtu pēc iespējas labākas vietas. Viņa sevi uzskata par īstenu teātra mākslas mīļotāju, kuras ikdienā materiālām lietām nav nozīmes.

Matīss Kaža ir 21 gadu vecs jaunietis, kurš šobrīd apgūst kino režiju Ņujorkā. Jau kopš bērnības viņš ar interesi darbojas kino lauciņā, pateicoties mātei, kino režisorei, Unai Celmai un vectēvam, kurš bijis kino režisors Rīgas kino studijā, Jurim Celmam.

“Veto” aicināja Matīsu uz sarunu, lai atklātu, kāds ir bijis ceļš līdz filmas tapšanai, kā arī pārrunātu kino industrijas aktualitātes.


Pastāsti, kā tu atradi savas filmas galveno varoni?
Galveno varoni es atradu Ņujorkas teātrī. Pirmā izrāde, uz kuru aizgāju Ņujorkā bija “Tēvocis Vaņa”. Piecas minūtes pirms izrādes sākuma zālē ienāca Nikija ar diviem maisiem un apsēdās man tieši blakus. Pēc izrādes pirmā cēliena viņa man sāka uzdot visādus jautājumus – kāpēc es tur esmu ieradies, ko es tur gribu ieraudzīt, kāpēc es vispār eju uz teātri. Sarunas noslēgumā viņa man piedāvāja aiziet uz vēl kādu citu izrādi kopā. Viņa saprata, ka es nedaudz interesējos par teātri. Un tā mēs sadraudzējāmies, ja tā varētu teikt. Tajā sezonā mēs kopā noskatījāmies kādas 50 izrādes. Šajā laikā sapratu, ka viņai ir visādi triki, ar kuru palīdzību dabūt brīvbiļetes. Principā Nikija uzskata, ka viņai pienāktos par velti skatīties teātri, ņemot vērā to, cik liela fane viņa ir. Īstenībā viņa bija diezgan noslēgta – par sevi negribēja runāt, bet man uzdeva visādus jautājumus, vai arī mēs runājam par dažādām filosofiskām vai teātra tēmām. Bet es kaut kā viņu atkodu, un pamazām viņa man sāka atklāt savu dzīvesstāstu un savu kaislību pret teātri. Es sapratu, ka tas ir dokumentāls stāsts, kuru ir jāfilmē, jo viņa ir ļoti kinematogrāfisks varonis.

Kā tev izdevās viņu “atkost”?
Visu to sezonu kopā ejot uz izrādēm, mēs daudz runājāmies, un pakāpeniski es sāku viņai uzdot jautājumus arī par viņu pašu, nevis tikai par to, ko viņa domā par redzētajām izrādēm. Sākotnēji viņas atbildes bija tādas nekonkrētas un vispārīgas, bet beigu beigās viņa izstāstīja visādus piedzīvojumus no savas jaunības – kā viņa iepazinās ar savu toreizējo vīru, kā stopēja kopā ar bērniem pa visu Eiropu. Un es sapratu, ka tam visam ir ļoti liels kino potenciāls. Bet pašas filmēšanas gaitā bija lietas, ko viņa it kā negribēja atklāt. Piemēram, intervijās viņa nedaudz izvairījās no atbildēm, tāpēc man bija jāuzdod jautājums nedaudz citādi, mazliet aplinkus, lai viņa pati kaut kā impulsīvi sniegtu to informāciju, ko man vajag.

Kas pirmajā tikšanās reizē bija tas, kas Nikijā tevi uzrunāja un piesaistīja?
Pirmkārt, jau tas, ka viņa man uzdeva tādus interesantus jautājumus par teātri – kāpēc es tur esmu atnācis, kāpēc es to gribu skatīties? Kad viņa uzzināja, ka esmu no Latvijas, tad teica: “Nu, jā, tu jau noteikti ar krievu dramaturģiju esi pazīstams vairāk nekā tie ņujorkieši. Kāpēc tu gribi skatīties, kā amerikāņi uztaisa tādu diezgan pliekanu “Tēvoča Vaņas” iestudējumu?” Tad es sapratu, ka viņa īstenībā ir intelektuāla un nemaz nav tāda, kā izskatās. Pirmais iespaids par Nikiju diezgan lielai sabiedrības daļai būs tāds, ka viņa ir bag lady – tante, kura staigā apkārt ar lieliem maisiem un kaut ko vāc. Bet īstenībā tā nemaz nav. Viņa ir ļoti izglītota un intelektuāla.

Tā nu toreiz viņa mani uzaicināja uz vēl vienu izrādi, piedāvājot brīvbiļeti – kāpēc lai es neaizietu?

Vienu biļeti 006 (foto autors - Deep Sea Studios LV)

Kas aizņēma visvairāk laika filmas tapšanā – sižeta izstrāde, montāža, filmēšana?
Filmēšana kopumā aizņēma astoņus mēnešus. Es, protams, nefilmēju katru dienu, tas notika periodiski. Bija tādas nedēļas, kad mēs trīs dienas pēc kārtas filmējām, un bija kaut kāds laiks, kad vispār nefilmējām. Visgarākais periods kopumā bija montāža – aptuveni trīs mēneši, tā gan bija aktīva strādāšana katru dienu. Visgrūtāk bija tikt iekšā viņas dzīvoklī,  viņa mūs ar operatoru negribēja ielaist. Tāpēc bija jāizdomā paņēmiens, kā viņu atbrīvot tik tālu, ka viņa būtu gatava mūs ielaist savās mājās. Izdomājām, ka vispirms nofilmēsim kā Nikija ieiet dzīvokļu ēkā, tad – kā viņa brauc ar liftu, tad nofilmējām desmit tuvplānus, kā viņa atver durvis uz savu dzīvokli, un beigās mēs tur tikām iekšā. Tas bija visgrūtākais – tieši varoņa pierunāšana. Protams, mums ar Nikiju filmēšanas gaitā bija daudz dažādu konfliktu par visādiem jautājumiem, bet

tā ir normāla prakse dokumentālajā kino – ar varoni ir jāpastrīdas, lai nonāktu līdz kaut kam labam.

Tas nav nekas neparasts, un tā es arī to uztvēru. Protams, viņa reiz apvainojās uz divām nedēļām, pēc tam atkal salaba ar mani, bet tas viss ir normāli. Tā tas notiek, ja grib tikt līdz rezultātam. Ja grib kino ar dramaturģiju un ar konkrētām tēmām, tad būs jāpastrīdas ar varoni.

Un sižetiski – tev tas viss “salikās” galvā pirms pašas filmas uzņemšanas vai tikai filmēšanas gaitā?
Parasti tas, kas notiek filmēšanas laukumā, diktē dokumentālā kino rezultātu. Varones reakcija dažādās situācijās, uzvedība. Notika daudzas lietas, kuras es nevarēju paredzēt iepriekš. Un tā īstenībā bija daļa no labākā materiāla. Dokumentālajā filmā nekad nevar “iet iekšā” ar negrozāmu ideju, izņemot, ja tu taisi arhīva dokumentālo filmu, kam pamatā ir vēsturiskais arhīva materiāls. Tad jau iepriekš var veikt visus izpētes darbus un saprast precīzi, kādā kārtībā tas notiks. Šeit tā nevar. Šeit mums ir dzīvs varonis un mums ir jāpielāgojas tam, ko šis varonis domā un dara. Līdz ar to no šī scenārija sākotnējā varianta ir palikuši tikai kādi 40 procenti. Sākums un beigas apmēram bija izplānotas – tā, ka sākas ar to zīmi un beidzas ar to, ko beidzas. Bet bija dažas ainas, kurās es precīzi viņai norādīju, ka man vajag, lai viņa dara to vai to. Toties tas, kā viņa to dara, gan ir atkarīgs no viņas pašas. Respektīvi, es viņai pasaku: “Tā, Nikij, tagad tu darīsi to un to.” Viņa saka: “Labi, darīšu.” Un tad viņa to izdara pa savam.

Kāpēc tu izvēlējies veidot tieši dokumentālo filmu?
Mani, protams, vairāk interesē spēlfilmu veidošana, bet dokumentālais kino ir citādāks… arī ļoti interesants. To veidojot, tu iepazīsti īstus cilvēkus un seko viņiem it kā reālās situācijās, kaut gan, tiklīdz parādās kamera, nekas vairs nav gluži kā dzīvē.

Studiju programma, kuru es apgūstu, ir visaptveroša – tajā man ir bijis arī dokumentālā kino kurss. Apgūstot šo programmu, tu beigās vari kļūt kaut par skaņu režisoru vai animatoru, bet es fokusējos uz režiju un producēšanu, vairāk uz spēles kino un aktieru režiju, nekā dokumentālo kino. Tomēr, ja šāda izdevība parādās, ir grēks neizmantot tik kinematogrāfisku varoni. Grēks tādu stāstu pasaulei nepastāstīt.

Vai, tavuprāt, dokumentālā filma vienmēr ir viennozīmīgi dokumentāla?
Nē, nav. Arī šī filma nav viennozīmīgi dokumentāla, un es to neslēpju. Ir jau droši vien daži režisori, kuri to slēptu. Protams, ka tur ir lietas, kuras tika izdomātas iepriekš, protams, ka tur ir ainas, kurās ir veikta kaut kāda režija. Dialogos, piemēram, es paprasu – vai jūs varētu tagad runāt par šo tēmu. Nu, padomā – ja es salieku kopā divus varoņus dialogu ainai, nu, piemēram, Nikiju ar viņas dēlu, viņi sāktu runāt par kaut ko tādu, kam nav nekādas dramaturģijas un nekāda sakara ar to, kas notiek filmā. Kāda jēga man tur sēdēt un to filmēt? Nekāda.

Cik atšķirīga Nikija bija kameras priekšā, salīdzinot ar to, kāda viņa bija tikai ar tevi pašā sākumā, kad vēl nenojauta par filmu?
Viņa kameras priekšā ir ārkārtīgi dabiska. Sākumā es par to uztraucot, bet beigās sapratu, ka viņa arī dzīvē ir aktrise. Viņa ir dzīves māksliniece. Es varu ar tīru sirdi teikt, ka tāda, kāda Nikija ir filmā, gan patīkamajās, gan nepatīkamajās rakstura iezīmēs, tāda viņa ir arī dzīvē. Nav tā, ka es viņu speciāli parādītu negatīvā gaismā vai celtu saulītē kā kaut kādu teātra patronu.

Ko tu domāji ar jēdzienu ‘dzīves māksliniece’?
Katrā situācijā, kad viņai kaut ko vajag, Nikijai ir savi veidi, kā to dabūt. Pārsvarā viņa no cilvēkiem grib dabūt vai nu teātra biļetes, vai kaut ko ēdamu vai dzeramu. Viņa ļoti mīl, piemēram, “Guiness” alu. Vārdu sakot, viņai katrā situācijā ir funktieris, kā panākt sev vēlamo. Labs piemērs ir no Gēteborgas festivāla – es pēc filmas seansa aizeju kaut kur malā, sakrāmēju somu, salieku atpakaļ kaut kādas mantas, tikmēr viņa jau ir paņēmusi pie popkorna stenda kolu, un man ir jāiet samaksāt, jo viņai jau naudas nav.

Viņa ir kā Ostaps Benders “Divpadsmit krēslos” – dzīves mākslinieks, kurš katrā situācijā izdomās, kā dabūt to, ko viņam vajag, un kā sasniegt savu mērķi ar dažādiem radošiem līdzekļiem.

Tu minēji, ka filmēšanas laikā jums radās konflikti. Pastāsti, par ko tie visbiežāk bija!
Par to, ko filmēsim, ko nefilmēsim. Par kaut kādiem attieksmes jautājumiem. Es, piemēram, ļoti uzstāju uz to, ka man ir jāfilmē viņas dzīvoklī, kaut gan viņa mani negribēja tur laist iekšā. Vēl strīdējāmies par tēmām – par ko runāsim, par ko nerunāsim. Piemēram, kameras priekšā viņa man neatbild pilnībā uz vienu jautājumu, bet tad, kad kamera ir izslēgta, viņa man dod pilnīgi citu atbildi. Bet par to izrunājāmies, bišķīt pastrīdējāmies un tad kaut kad nonācām līdz kompromisam un secinājumam, ka patiesība un stāsts tomēr ir galvenais.

Viņai vienkārši bija kauns par dažām lietām. Bet man viņa bija jāpārliecina, ka nav par ko kaunēties – kāds tu esi, tāds tu esi, un cilvēki tikai iegūs no tā, ja tu pret sevi būsi patiesa un neslēpsi kādu savas personības vai dzīvesveida daļu.

Vai dokumentālajā žanrā pēdējo gadu laikā ir vērojamas kādas pārmaiņas?
Filmu uzņemšanas process ir kļuvis daudz vieglāks. Digitālās tehnoloģijas to ir atvieglojušas. Ja vēl 80., 90. gados bija 16 milimetru lentes, lielas kameras un daudz aprīkojuma, tad tagad ir viena maziņa SD kartīte un vēl trīs tādas pašas somā, kamera, objektīvi un viss – ej un filmē. Tas viss kļūst daudz pieejamāks, kameras var nopirkt jebkurš, tās vairs nav ļoti dārgas. Principā ar 3000 dolāru kameru var labu kino taisīt. Ar lētajām arī var, jo kino patiesībā nav atkarīgs no kameras, ar kuru tu filmē, bet gan no materiāla, ko filmē. Ar iPhone es gan neieteiktu taisīt filmu, tā būtu robeža. Kaut gan ir tādas filmas taisītas un pat ieguvušas balvas.

Vienu biļeti 008 (foto autors - Deep Sea Studios LV)

Vai, tavuprāt, kino tendences mainīsies, varbūt dokumentālās filmas gūs virsroku pār populāro kino?
Dokumentālās filmas patiesībā ir populārākas, nekā mums šķiet. It īpaši “Netflix” un citos maksas filmu servisos. Bet kinoteātros tās nebūs populārākas. Runājot par tendencēm, pēdējo gadu laikā mēs esam iepazīstināti ar virtuālo realitāti. Tā ir pilnīgi cita valoda. Tas ir tāds pats lēciens kā tad, kad parādījās skaņu kino – tas ir pilnīgi cits uztveres veids. Tur montāža vairs nestrādā tā, kā tradicionālajā filmā. Tas, kā mēs šo metodi apgūsim un kā to izmantosim, ir atkarīgs no mums pašiem – vai tas būs tikai videospēlēm, vai tiks izmantots arī kino.

Daudzi uztraucas par to, ka kino pamazām sāks pārņemt roboti un mākslīgais intelekts sāks montēt filmas. Mākslīgais intelekts varētu būt spējīgs izanalizēt to, kā ir montētas, piemēram, 50 labākās filmas, un tad reproducēt šo montēšanas algoritmu kādām topošajām filmām. Būs izdevīgāk to filmu ielikt pašmontējošajā programmā, nekā noalgot montāžas režisoru – cilvēku. Tāpat ir filmas, kas uzņemtas pēc mākslīgā intelekta rakstītiem scenārijiem – mākslīgais intelekts tāpat ir izanalizējis tūkstošiem scenāriju un, balstoties uz tiem, uzrakstījis kaut ko jaunu. Tas ir diezgan satraucoši, jaunās tehnoloģijas ir reizē gan drauds, gan iespēja. Protams, virtuālā realitāte ir kaut kas ļoti fascinējošs, un ir interesanti vērot, kā šis jaunais formāts mainīs visas industrijas un vienlaikus varbūt radīs arī ko jaunu. Pašlaik tas ir sākuma stadijā, un, piedodiet – neviens taču negribēs ilgstoši sēdēt ar tām milzīgajām, puskilogramu sverošajām brillēm, kurās tu izskaties pēc… nu, ne īpaši simpātiski. Bet tad, kad tās kļūs kā saulesbrilles,  tad tikai uz priekšu.

Kas, tavuprāt, globāli ietekmē filmu scenāriju saturu?
Manuprāt, ir trīs faktori. Pirmais ir pieprasījums – tas mums ir pirmajā vietā, un mūsdienās ir pieprasījums pēc supervaroņu filmām. Otrais ir pasaules politiskie notikumi. Piemēram, pēc notikumiem Fērgusonā strauji uzplaukst Amerikas afroamerikāņu neatkarīgais kino. Piemēram, Oskaru kā labākā filma šogad ieguva “Mēnesgaisma” (“Moonlight”). Tiek aktualizētas tādas tēmas, kas ir politiski un sociāli nozīmīgas un seko neseniem vēsturiskiem notikumiem, jo īpaši dokumentālajā kino. Spēles kino, protams, mazākā mērā.

Un trešais, kas diktē saturu, ir jau eksistējoša materiāla popularitāte. Ja ir kāda ļoti populāra grāmata – vienalga, vai tas ir “Fifty Shades of Gray” vai  kas cits –, tad ir garantija, ka tas visdrīzāk tiks pārvērsts kino, pat ja tas nav īsti ekranizējams stāsts. Tātad jau esoši materiāli – ļoti populāri komiksi, multenes, lugas – varu derēt, ka reiz būs arī uz ekrāna. Tātad popkultūrā ļoti slavenas lietas, stāsti tagad arī tiek pārvērsti kino filmās.

Vai ir kaut kas tāds, kas tev pietrūkst mūsdienu kino?
Pietrūkst oriģinalitātes. Ņemot vērā tos apstākļus, kurus es tikko izskaidroju, mūsdienu kino ir ļoti lielā mērā balstīts uz jau eksistējošiem materiāliem. Piemēram, septītā filma par Dzelzs vīru vai Betmenu, trešā filma par Bada spēlēm un tā tālāk. Tas viss aiziet tādā jau esoša materiāla reproducēšanā. Ļoti pietrūkst tāda spēcīga, oriģināla kino darba – it īpaši komerckino. Vai vari nosaukt pagājušajā gadā iznākušu pilnīgu oriģinālfilmu, kuras stāsts nav paņemt no komiksa, grāmatas, mūzikla vai kā cita? Es varu nosaukt vienu – “La La Land”, kaut gan arī tai ir pamatā viena īsfilma. Vairāk neko oriģinālu tā uzreiz nevaru nosaukt.

Pastāsti par saviem turpmākajiem plāniem kino lauciņā!
Šajā vasarā ir paredzēts uzņemt īsfilmu, kurā plānots iesaistīt gan latviešu, gan amerikāņu aktierus. Filma ir balstīta uz viena mana drauga reālo dzīves pieredzi – par to, kā 40 gadus veca, precējusies amerikāniete uzaicina viņu strādāt hipodromā ASV. Beigās viņš būtībā kļūst par viņas personīgo šoferi un vadā viņu pie mīļākajiem. Nu, tāda traģikomēdija. Mans draugs ir arī ieinteresēts spēlēt galveno lomu. Viņš pats ir kinematogrāfisks, varbūt sanāks tāds pseido dokumentālais kino – it kā filmē notikumu iz dzīves ar personu, kas to visu ir piedzīvojis, bet pārējie visi ir aktieri, jo tā ģimene, pie kā viņš strādāja, protams, nekad nepiekristu filmēties.

Jul, 2017

Kas notiek, “Positivus”?

Kad tika izziņota 2017. gada “Positivus” festivāla programma, daudzi rauca degunu – neesot neviena “lielā iemesla” festivāla apmeklēšanai. Galu galā alternatīvas izklaides iespējas šogad ir pietiekami daudz – pasaulslavenas rokgrupas koncertē Lucavsalā vai laicīgi jau ir ieplānots ceļojums uz siltajām zemēm.

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Jun, 2017

Dialogs jāveido gudri

Aplūkot izstādi “Kopā viens” un piedalīties sarunā ar izstādes autoriem – Evelīnu Vidu (agrāk Deičmani) un amerikāņu mūziķi un komponistu Andrē Vidu – iespējams šo ceturtdien, 29. jūnijā galerijā “Alma”.

Jun, 2017

Brīnumzeme Igaunija

Izstāde “Vieta, kur viss ir labāk” mākslas un koncepcijas valodā apskata Latvijā populāro viedokli, ka kaimiņvalstī Igaunijā klājas daudz labāk nekā Latvijā. Gandrīz jebkurā pētījumā par vietējo situāciju ekonomikā, politikā, tautsaimniecībā, pilsoniskuma apziņā tiek salīdzinoši norādīts, ka Igaunijas Republikai ir labāki sasniegumi. Rezultātā Latvijas iedzīvotāju apziņā Igaunija un igauņi pēdējās desmitgades laikā no anekdotēs apsmietiem

Jun, 2017

Āgenskalns. Šlāgerpanks, slepenās ejas un literatūra

Ar rakstnieku, publicistu, nerimstošu pagrīdes mūziķi un vienkārši marginālu personību – Edmundu Frīdvaldu – tiekos spiedīgi saulainā, bet ne īpaši siltā dienā pie Āgenskalna tirgus. Ieraudzījis manu rozā skrejriteni, viņš nosaka, ka es esot palicis galīgi traks.

Jun, 2017

Ilgi gaidītais, visilgākais koncerts

Ir teiciens – kas ilgi nāk, tas labi nāk. Un 21. jūnija vakarā Lucavsalā šis teiciens ieguva reālas aprises, lielajiem, labsirdīgajiem rokeriem Foo Fighters beidzot nospēlējot koncertu Latvijā.

Jun, 2017

Sarunāties caur mākslu

“Veto” sastapa Baibu Bartkeviču pa ceļam no Liepājas uz Amsterdamu, lai aprunātos par “mazo” ikdienu Baibas profesijā un iecerēm Liepājas mākslas forumā.

May, 2017

Izcilā koncertgrupa – Foals

Jau ziņojām, ka 31. jūlijā Viļņā “Kalnai Park” estrādē uzstāsies britu indie grupa Foals, kuru mūzikas kritiķi nodēvējuši par vienu no pasaulē vislabākajām koncertgrupām. Kāds ir Foals noslēpums?