Jugla. Ezers no gleznas

Teksts Oskars Madernieks   Foto Dace Pinka

Pedagoģe un mūziķe Baiba Jansone sevi uzskata par kurzemnieci ar otrajām mājām Juglā. Tiekamies pie nesen pārdēvēta benzīntanka. Virs galvas nomākušās vasaras debesis, bet saulesstari liek saprast, ka tik drīz vēl nelīs. Dodamies klejojumā pa apkaimi, kas jau ap Rīgas dibināšanas laiku tika uzskatīta par pilsētas vārtiem. Juglas vārds cēlies no līvu valodas vārdiem jogjoigjok un nozīmē ‘upe’, un ūdeņu apkaimē patiešām netrūkst – pieci ezeri un vairākas upes. Mašīna paliek tuvākajā stāvvietā, lai ar kājām varam doties uz Juglas tiltu, uz kura sākas Baibas stāsts.

No turienes paveras skats uz ezeru, kas, izrādās, bijis netieši klātesošs Baibas dzīvē vēl ilgi, pirms viņa to apzinājusies. Bērnībā Baiba bieži ciemojusies laukos pie vecāsmammas, kura paaudzēs dzīvojusi Nīgrandes pusē Kalnos – Ventmalā, Lietuvas pierobežā. Vecaimammai mājās pie sienas karājusies glezna ar siena gubām un ezeru. Tolaik Baiba gleznai nepievērsa lielu uzmanību, ainava nešķita īpaši saistoša. Tikai pēc daudziem gadiem, kad Baiba jau dzīvoja Juglā un vecāmamma bija aizgājusi mūžībā, noskaidrojās, ka uzgleznotais ir tieši Juglas ezers. Baibas senči nav no Rīgas, tāpēc sakritība viņu pārsteigusi – kādēļ lai cilvēkam Ventmalā mājās būtu glezna ar tādu ezeru, ar kuru šai ģimenei nav saistības?

Baibas dienas grafiks ir aizpildīts. Vasaras sākuma aktualitāte – izlaidumu laiks. Viņa ikdienā sastopama, mācot mūziku veselās divās vietās: Rīgas Juglas vidusskolā, pirmsskolas izglītības iestādē turpat Juglā, kā arī vada bērnu vokālo studiju “Kukaiņi”, kas atrodas netālu no VEF. Aizrautīgā pedagoģe dzīvo Juglā pie bērnudārza – vietā, kas viņai pašai atgādinot lauku vidi. Atceroties laikus, kad Juglā tikai dzīvojusi, bet darbs bijis citviet, Baiba teic – Jugla reiz šķitusi skaista apkaime, kur paslēpties. Neviens viņu šeit nepazina. Tagad, uz ielas vai veikalos Baibu sveiciena mazie Juglas skolnieki, kad Baiba iet garām bērnudārzam, bērni Baibu sveicina, daudzi lūdz, lai paskatās viņu trikus rotaļu laukumā. 


Pastāsti par savu ceļu uz Rīgu un uz tagadējo profesiju!
Agrāk manā dzimtajā pusē Kalnos bija viens no lielākajiem republikas kolhoziem – „Jaunais Komunārs”. Priekšsēdētājs Jānis Blūms tālaika bērnos ieaudzināja atbildību un kārtību pret vidi. Visi zināja, ka aiz sevis jāatstāj tīrība, bērni izauga ar atbildības sajūtu. Uzaugu skaistā un sakoptā vidē. Man vienmēr būtiska bijusi lauku sajūta, zaļumi visapkārt. Vēlāk nonācu Liepājā, mācījos Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas koledžā, tagad gan tā ir kļuvusi par Liepājas mākslas, mūzikas un dizaina vidusskolu. Piecu gadu garumā apguvu klavierspēli. Tolaik dzīvoju īrētā istabā pilsētas centrā, netālu no Annas baznīcas. Tā bija sena māja Zāļu ielā. Ar augstiem griestiem. Tie bija pusaudža gadi, laiks, kad formējas personība, biju prom no ģimenes, ieguvu jaunus draugus… Liepājā pavadītais laiks, tagad atskatoties, šķiet mani visdārgākie gadi. Pat šodien vēl tiekamies ar tā laika kursabiedriem, un satiekoties ir sajūta, ka saruna sākas no tā paša punkta, kur iepriekš beigusies.

Rīgā ierados, lai stātos juristos, jo likās, ka neesmu pietiekami talantīga, lai nodarbotos ar mūziku. Lai arī klavieres spēlēju sešas vai septiņas stundas dienā, vairāk par 6 nopelnīt nespēju. Mūzika man patika, bet padevās – vēsture un filosofija. Mūzikas jomā labi veicās harmonijā. Abraucot uz Rīgu, mani piemeklēja visādas zīmes, ka neesmu izvēlējusies pareizo virzienu. Iestājeksāmenu rītā Pētersalā tramvajs nokavējās. Universitātē ierados vēlu un izmisīgi meklēju auditoriju, kurā būs eksāmens. Man tika paziņots, ka man jābūt Kongresu namā, nevis Universitātē. Es nepārzināju Rīgu, pilsētā biju pirmo reizi, nezināju, kur tas Kongresu nams atrodas, bet beigās lielā steigā paspēju. Iestājeksāmenos paliku pirmā aiz strīpas. Nodomāju, ka gadu pati pamācīšos un stāšos vēlreiz. Bet sāku strādāt bērnudārzā, un tā viss kaut kā aizgāja. Sākās darbs ar bērniem, un pēc tam jau izveidojās ģimene. Vēlāk iestājos Daugavpils Universitātē, neklātienē – lekcijas notika Rīgā. Lai es varētu turpināt strādāt ar bērniem, man bija nepieciešams pirmsskolas skolotāja diploms. Pedagoģijas diploms bija jāiegūst pat vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuri visu mūžu bija darbojušies ar bērniem.

Sākumā strādāju Pļavnieku bērnudārzā „Māra” – par mūzikas skolotāju. Šajā bērnudārzā mācījās arī manas meitas. Man piedāvāja darboties valsts bērnu ansamblī, kurā bija ierobežots bērnu skaits ar sešpadsmit vietām, bet pulciņš ansamblī papildinājās. Sāku nopietni strādāt, visiem patika, bērni nāca klāt. Vēlāk ieviesa izmaiņas interešu izglītībā – pulciņš bija vai nu jātaisa ciet, vai arī jāturpina viss pašai. Nokārtoju dokumentus, lai varētu strādāt kā pašnodarbināta persona. Sākumā turpināju strādāt ar „Kukaiņiem” bērnudārzā, bet dārziņa kārtības noteikumi to neatļāva, jo bērnudārza telpās nedrīkstēja nākt bērnni, skolnieki, kas nav bērnudārza audzēkņi. Atradu citas telpas VEF rajonā. Tur tad nu arī šobrīd strādājam kopā ar kustības mākslas un runas mākslas pasniedzējām. Manas meitas tajā laikā arī dziedāja, un es darīju tā, lai viss būtu forši. Ja cilvēks dara kaut ko no sirds, tad tas vienkārši izdodas. Nekad neesmu īpaši izteikti  reklamējusi savu studiju, vairāk strādā princips „no mutes mutē”. Ja sākotnēji bija sešpadsmit bērnu, tad šobrīd jau ir deviņdesmit. Bija jāiet cauri daudz kam. Pamatā ir liels, smags un radošs darbs ar savu vīziju un ar mīlestību pret to, ko daru. Tolaik bērni bija bērnišķīgāki nekā mūsdienās – viņiem patika bērnu dziesmiņas. Šodienas bērni visu grib mūsdienīgāku, to laikam vienkārši var uzskatīt par laikmeta iezīmi. Un tomēr, manuprāt, ir svarīgi bērniem mācīt dziesmas, kas domātas maziem bērniem, jo viņiem ir jāizdzīvo tas dzīves posms. Viņi nevar uzreiz ielēkt citā posmā un justies kā pusaudži. “Kukaiņiem” ir izauklēti jau deviņi diski un sapņoju par desmito. Iesākumā man nebija ne jausmas, kā tādas lietas vispār organizē. Tagad jau izaugušie, 21 gadu vecie jaunieši sevi klausās mūsu pirmajā diskā un nespēj noticēt, vai tiešām tās ir viņu balsis. Ir bijuši dažādi sadarbības projekti – ar TV personībām Māri Grigali un Vinetu Elksni, mūziķis Rolands Ūdris ir rakstījis “Kukaiņiem” dziesmas. Esam sadarbojušies ar tādiem māksliniekiem kā Ance Krauze, Ainārs Ančevskis un citiem. Bet VEF rajons man ir tikai vieta, kur ir mani „Kukaiņi”. Sirds ir Juglā. Es trādāju arī Juglas vidusskolā un bērnudārzā.

Kā tieši jūs nokļuvāt Juglā?
Rīgā biju mazliet padzīvojusi Mežaparkā un Pētersalā. Arī uz Juglu atnācu ar domu, ka šeit ilgi nedzīvošu. Jugla nemaz neuzrunāja, bērnības gados biju dzirdējusi nostāstus par apšaubāmiem cilvēkiem šajā apkaimē. Kad atnācu šurp, vietējās tantes par mani brīnījās. Savā sētā es iznesu ārā galdiņu, krēslus, laukā žāvu veļu, sastādīju puķītes. Dzīvoju kā laukos. Arī tagad dzīvoju mājā, kura ir līdzīga lauku mājai. Bet Juglu es kā īpaši neizvēlējos, man sāka veidoties ģimene, un tā arī sanāca Juglā palikt. Viss notiek likumsakarīgi, un tagad to novērtēju

Kā Jugla ir mainījusies šo 20 gadu laikā, kopš šeit dzīvojat?
Agrāk Juglā uz Juglas ielas bija ļoti skaistas un smaržīgas papeles. Saprotu, ka tās ir alerģiskas un tādēļ daudzviet izzāģētas. Arī tur, Juglas ielā. Pēc pavasara pirmā lietus šīs papeles ļoti labi smaržoja.

Baibai Juglā ir savas īpašās vietas, kurās viņa atpūšas, uzlādējas un gūst enerģiju. Kā vienu no savām mīļākajām un skaistākajām vietām Baiba parāda parku iepretim Brīvdabas muzejam – pretējā ezera krastā.

Šajā vietā agrāk staigāju ar ratiņiem. Reizēm, kad bija pilna sirds, parks man bija vieta, kur varēja apsēsties, padomāt. Šeit kādreiz bijusi aleja un muiža. Šī man liekas fantastiski skaista vieta. Bieži šeit braucu atpūsties un padomāt. Tie, kas te kādreiz, pirms daudzām desmitgadēm, dzīvojuši, stāsta, ka savulaik šeit esot bijusi peldvieta ar ļoti skaistu krastu. Te ir mierīgi. Reizēm ezers ir pilns ar laivām. Manuprāt, Juglas ezers ir Juglas lielākā bagātība. Nu Juglas krasti un ezers sāk aizaugt.

Juglā ir jaunas celtnes – Juglas vidusskolai  jau vairākus gadus restaurēta mazās skolas ēka, Juglas tirdzniecības centrs un daudz dzīvojamo māju. Līdzīgi kā citviet pilsētā. Tālāk aizbrauksim līdz vienai man tuvai vietai – tas ir kalns ar četriem ceļiem. Tās mājas, kā te, ceļmalā, rindā sabūvētas tepat pie kalniņa, ir knapi 20 gadu vecas. Toreiz, kad ierados Juglā, šeit bija mežmala. (Uzkāpj meža pakalnā). Šis kalns man saistās ar atpūtu kopā ar bērniem. Cilvēki brauc un ceļo pa pasauli, slēpo. Rīdzinieki bieži vien brauc atpūsties uz Mežaparku. Bet vai tiešām iespējams atpūsties, ja apkārt ir tik daudz cilvēku kā lielveikalā? Šeit mēdzu aizdomāties, vai ļaudis pazīst paši savu apkārtni. Es šurp vairāk nāku ziemā. Foršā meža sajūta, un viss ziemā ir balts. Te ir skaistais Lielais četrinieks – kalns ar lielisku skatu. Var griezties uz visām debess pusēm. Ziemā koki ir sarmaini un saule spīd cauri. Te ir tāds maģisks punkts. Liekas, ka šeit virs tevis atveras debesis. Tikai varbūt šķiet, ka laukos pa mežiem var staigāt drošāk, jo vienīgais, ko tur var satikt, ir briedis. Savukārt, staigājot šeit, nevar zināt, kādu divkājainu briedi sanāks satikt.

Tālāk ceļš ved uz vietu starp privātmājām un Dambjapurva ezera krastu. Nonākam pie pasaku pilsētiņas – Juglas iedzīvotāja Viktora Hramenko padomju laikos pašrocīgi būvētā bērnu rotaļlaukumiņa. Baiba šurp braucot atpūsties ar velosipēdu. Privātmāju rajons Baibai dodot miera sajūtu un viņa reizēm šeit aizdomājoties, ka arī viņai vajadzētu savu dārziņu.

Kādreiz šeit bija īsta pasaku pilsētiņa. Bija vīriņš, kurš dzīvoja pie ezera un uztaisīja koka pilsētiņu bērniem. Koka mājiņa, koka slīdkalniņš, ragana, dinozaurs, visādi dzīvnieki. Maz kas ir saglabājies. Te savulaik spēlējās tie bērni, kuri šobrīd ir sasnieguši aptuveni 50-60 gadu vecumu.

_DSC0031

Kāds ir jūsu ikdienas maršruts?
Pie mājām darbs ir līdz pusdienlaikam. Pēcpusdienās braucu uz VEF pusi. Skaistā laikā cenšos braukt ar velosipēdu, jo – svaigs gaiss un var daudz ko redzēt. Darba un skriešanas gan ikdienā ir daudz.

Vai jums kādreiz ir bijusi doma dzīvot kaut kur citur?
Nē. Vienīgā vieta, kur vēl es varētu dzīvot, ir Liepāja. Katrs pierod pie sava rajona, un katram tas šķiet vissvarīgākais. Man ir bijuši dzīvē tādi brīži, kad ir licies – kaut kas ir jāmaina. Bet bērniem te ir skola, draugi. Dodoties projām, būtu jādomā par to, cik ļoti ar šādu rīcību tiks ietekmēti bērnu likteņi. Šobrīd esam atnākuši uz manu peldvietu Juglā-3.

Kā Jugla dalās daļās?
Jugla-1 ir tur, kur benzīntanks “Neste”, Jugla-2 – kur “Statoil”, tagad jau “Circle K”, un Jugla-3 – te, kur atrodamies šobrīd, pie ezera. Ja ziemā ir normāls ledus, tad šeit nākam slidot. Ja nav iespēju kaut kur tālāk izbraukt, var nākt pie ezera, sēdēt un lasīt grāmatu. Te apkārt ir mājas, bet sajūta tāda, it kā šī vieta neatrastos pilsētā. Parasti te nāku peldēties līdz pat vēlam rudenim. Man ļoti patīk negaiss. Situācijās, kad zeme iet kopā ar debesīm, varu stāvēt pie Juglas ezera. Lietus līst, ūdens griežas, pērkons rūc – no tā visa es gūstu enerģiju un spēku pieplūdumu. Tālāk aiziesim līdz Juglas mūzikas skolai.

Kas tev saistās ar mūzikas skolu?
Šeit ir mācījušās manas meitas.

Jūs ģimenē visi esat muzikāli?
Opaps spēlēja vijoli, nezinot notis, un vijoli sauca par pijoli. Mamma bez mūzikas skolas izglītības spēlēja klarneti, ģitāru un akordeonu. Brālis spēlē akordeonu, mammas brālis – ģitāru. Mums agrāk Ziemassvētkos notika lielas ģimenes sanākšanas, kur visi kopā muzicējām. Man pirmā uzstāšanās pieredze bija septiņu gadu vecumā, lauku kapelā spēlējot Jaungada balli, situ lielo bungu.

Vai mūzika būtu jāapgūst katram cilvēkbērnam?
Mūzika ir emocionāla māksla. Bērns ir ir unikāls, viņā ir visi talanti, un tos ir jāatver. Studijā, strādājot ar bērniem, redzu izaugsmi, bērni jau mazi sāk darboties ar mūzikas ābeci, viņi strādā ar notiņām, klausās, vai notiņas skan augšā vai lejā, ar mūziku darbojoties, viņš darbojoties sevi nemanot atver. Kad viņš sāk dzirdēt sevi, tad viņš sāk dziedāt. Mana pieredze ir tāda, ka tikai ar dziedāšanu bērnu atvērt nevar. Ja viņi ritmizē ar dažādiem instrumentiem, saklausa toņus, mācās nošu ilgumus, iegūst iespēju uzstāties, tad viņi atver savus talantus un spēju muzicēt. Mūziku jebkādā izpausmē vajadzētu apgūt katram.

Kas, dzīvojot Juglā, tev šķiet visvērtīgākais?
Juglas ezers. Vismaz man ūdens ir ļoti svarīgs. Jugla ir Rīgas pašā malā, un te ir tik daudz zaļumu! Man grūti bija pieņemt Pļavniekus laikā, kad tur strādāju. Likās ļoti daudz bezpersonisku māju. Jugla uzreiz likās sirdij tuvāka, jo tas viss jau saistāms ar to, ka esmu nākusi no laukiem un man ir svarīga lauku sajūta.

Seko “Apkaimju stāstu” jaunumiem Facebook lapā!

#58rīdzinieki

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.