Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam – tiek veidoti īstermiņa radošie centri un pat kvartāli, kas pulcē māksliniekus no ļoti plaša kultūras un mākslas disciplīnu spektra.

Un tomēr laikmetīgās mākslas veicinātāji saskaras ar zināmām grūtībām – neskatoties uz ievērojamo pamesto namu un jauno mākslinieku skaitu Rīgā, “Totaldobže” pat ir pārcēlusies no Rīgas uz Liepāju, meklējot iespējas tur attīstīt to, kas stāv novārtā. Par izaicinājumiem mūsdienu kultūras notikumu organizēšanā stāsta mākslas centra “Totaldobže” vadītājs un galvenais dzinējspēks Kaspars Lielgalvis.

No dekorācijām līdz kultūras meklējumiem

“Pašos sākumos mums pat nebija mērķa veidot kaut kādu jaunu formējumu, vienkārši sākām organizēt pasākumus, jo pašiem bija interesanti, bet vēlāk likām lietā jauno pieredzi un improvizācijas procesā iegūtās idejas un zināšanas,” iesāk Kaspars Lielgalvis par “Totaldobžes” kā mākslas centra rašanās procesu. “Totaldobže” aizsākusies jau “treknajos gados”, tā zināmā mērā izaugusi no dekorāciju ražošanas uzņēmuma, ko Kaspars bija izveidojis kopīgi ar savu kolēģi scenogrāfu/dizaineru Dāvi Līcīti, – uznākusi krīze, kuras rezultātā uzņēmums izputējis. “Bija tāds mirklis, ka bija jādomā, ko tagad tālāk darīt,” nosaka Kaspars.

“Sākotnēji nokļuvām VEFā, jo meklējām lielu, lētu darbnīcu, ko paši varam iekārtot dekorāciju ražošanai. Tāpēc paņēmām telpas, kuras nevienam nebija vajadzīgas, stāvēja tukšas un bija diezgan bēdīgā stāvoklī,” Kaspars atceras bijušās rūpnīcas “VEF” teritorijas atdzīvināšanas pirmsākumus. Kādreizējā VEF teritorijā, līdz ar “Totaldobžes” parādīšanos, sāka augt radošais kvartāls. Pasākumi, ko mākslas centrs organizēja, palēnām piešķīra dzīvi visam VEF kvartālam – tur tika rīkotas izstādes, koncerti, lekcijas, diskusijas, prezentācijas, izrādes un dzejas lasījumi, kā arī izveidotas rezidences ārzemju māksliniekiem. VEF tukšie korpusi sāka kalpot sabiedrībai, aktualizējot mūsdienīgu, eksperimentālu un laikmetīgu kultūru.

“No sākuma tas bija tāds tukšs un drūms VEF teritorijas nostūris, par kuru neviens nezināja – kas tur notiek, vai tur drīkst iet, bet piecu gadu laikā atmosfēra tumšajā VEF teritorijā sāka kardināli uzlaboties. Manuprāt, tas, ko izdarījām mēs ar savu uzdrīkstēšanos realizēt trakas idejas, ir, pirmkārt,  nodrošinājām cilvēku plūsmu, otrkārt, iedvesmojām īpašniekus noticēt, ka VEF teritorijas potenciāls ir snaudoša zelta ādere viņu deguna galā, ko var pamodināt radoša pieeja pat bez mega investīcijām,” par VEF kvartāla otrās dzīves izrāvienu stāsta Kaspars.

VEF kvartālā vietas bijis ļoti daudz. Divu gadu garumā Totaldobže rīkoja atsevišķus pasākumus, katru reizi īrējot citas telpas, līdz Kaspars nolēmis riskēt un noīrējis veselu korpusu – mērķis bijis tajā uzsākt regulāru mākslas centra darbību. Vairāk kā 1000 kvadrātmetru lielā, divstāvīgā ēka tikusi iztukšota no “liekā” un piepildīta ar izstādēm un pasākumiem. Uz jumta, savukārt, uzbūvēta terase un telpas, ko saviem pasākumiem varēja izmantot arī citi pasākumu organizatori. Tomēr pēc divām vasarām Totaldobžei nācies pārvākties: “Sapratām, ka nevaram nosegt visus izdevumus un ierīkot apkuri, tādēļ aizgājām no pirmā korpusa un paņēmām daudz mazāku telpu turpat blakus ēkā,” stāsta Kaspars. Pēc vienas sezonas tajā īpašnieks atkal piedāvājis paplašināties, bez maksas uz gadu piešķirot telpu, kuru Totaldobže centusies attīstīt par koncertzāli – tomēr arī no šī plāna nācies atteikties. Kaspars stāsta, ka pietrūcis tieši institucionālais atbalsts jeb līdzfinansējums no valsts vai pašvaldības: “Cilvēki tur nāca, apmeklējums bija labs, bet, tā kā piedāvājām pasākumu programmu, kas vērsta uz mūsdienīgu mākslas formu rašanos, daudzi no eksperimentiem ne vienmēr bija veiksmīgi. Mēs pildījām nepateicīgu un sarežģītu funkciju, apzināti fokusējoties uz laikmetīgās mākslas attīstīšanu, lieki netērējot laiku un enerģiju mūsu darbības komercializēšanai. Bet atbalsts no valsts un pašvaldības bija par mazu, lai mēs spētu izdzīvot.”

Nebeidzamā cīņa ar vējdzirnavām

Finansiālais faktors bijis noteicošais, kādēļ Totaldobžei VEF kvartālu nācies pamest – izdzīvot varētu, ja izīrētu VEF korpusus korporatīvajiem pasākumiem vai rīkotu pasākumus maksātspējīgai auditorijai, tas ir, samērā nelielai, elitārai sabiedrības daļai, tomēr tas Kasparu neinteresējot: “Man prieks, ka VEFā tā attīstība turpinās, un man nav žēl, ka  to vairs nedarām mēs. To dara īpašnieki. Mana interese ir nevis attīstīt ēkas, bet gan piepildīt tās ar kvalitatīvas laikmetīgās kultūras saturu, kas būtu pieejamas ikvienam interesantam. Ja viņu intereses kaut kādā punktā pārklāsies ar manām, ar prieku tur atgriezīšos, bet tikmēr turpināšu izmantot telpas, kuras ir pieejamas bez maksas vai par simboliskām izmaksām. Pagaidām nekas neliecina, ka tukšo ēku skaits sāks sarukt. Iedzīvotāju skaits samazinās ne tikai Rīgā, un ir pilsētas, kuru saimnieki vēlas uzlabot iedzīvotājiem dzīves telpu tieši ar dažādiem radošiem un mūsdienīgās kultūras paņēmieniem,” atzīst Kaspars.

IMG_3648

“Totaldobžes” mākslas centrs tēmējis arī daudz augstāk un 2014. gadā pat noslēdzis līgumu uz trim gadiem par Preses nama īrēšanu – plāns bijis milzīgo rēgu Ķīpsalā pārveidot par Baltijas valstīm unikālu kultūras centru: “Mums tur bija 22 000 kvadrātmetru,” entuziastiski saka Kaspars. Interesentu skaits, kas vēlējušies ienākt Preses namā, bijis neticami liels, taču arī šis plāns apstājies pašā saknē – atkāpties atkal licis naudas jautājums. “Līgums paredzēja, ka pirmie 3 mēneši ir bez maksas, lai apzinātu visus, kas grib tur piedalīties, un saprastu, cik maksā telpu minimāla pielāgošana, lai mēs varētu sākt taisīt publiskus pasākumus. Mēs drīz vien sapratām, ka tas ir tik dārgi, ka tas nav iespējams,” Kaspars atklāj.

“Totaldobžes” galvenais finansējuma avots jeb donors, kā to nosauc Kaspars, ir Valsts Kultūraskapitāla fonds. Tomēr finansēšanas sistēma, viņaprāt, ir ierūsējusi: “Tā netiek pilnveidota un pielāgota reālajai situācijai. Mainās ne tikai valsts dotāciju apjoms, bet mainās situācija pilsētā, valstī, Eiropā, pasaulē, mainās cilvēku intereses un kultūras nozare. Totaldobžes darbība tiek finansēta fragmentāri, īstermiņā, valsts neizrāda interesi atbalstīt esošo nevalstisko organizāciju attīstību ilgtermiņā, tieši tādēļ “Totaldobžes” darbība ir saraustīta – no projekta uz projektu. Kopumā tiek saņemts finansējums, kuru es nevaru efektīvi izlietot, jo tas vienmēr tiek dots neprognozējami un vienmēr mazāk nekā nepieciešams, lai realizētu to, kas ieplānots, bet atkāpties no tā nedrīkst, tādēļ rezultātā cieš kvalitāte.”

Atvērt arvien jaunas durvis

Lai arī nākas nepārtraukti mētāties no vienas vietas uz citu, Kaspars padoties negrasās – viņš nevarot iedomāties, ko vēl citu viņš varētu darīt kā organizēt kultūras pasākumus. Darba esot daudz, tukšu māju Rīgā ir papilnam – galvenais esot pie kādas no tām tikt, saka Kaspars: “Vai nu telpas ir bez maksas, vai par kaut kādu simbolisku samaksu, bet tās ir tehniski aprīkotas, nevis atrodas pussagruvušā, aukstā, mitrā pagrabā vai graustā. Tām telpām nav jābūt tā kā “Lielajam Dzintaram” Liepājā, kas ir izpulēts līdz perfekcijai, uz kura fona mākslas darbs vienmēr būs kaut kāds papildinājums. Vajag vienkārši kvalitatīvas, normālas telpas, kādu ir pilna Rīga, bet tās vienkārši ir aizslēgtas un netiek izmantotas, kamēr ar katru gadu to stāvoklis pasliktinās un renovācijas izmaksas arvien palielinās. Tās neizbēgami pamazām iet bojā.”

Pēdējās trīs vasaras “Totaldobže” darbojas Liepājā, kur mākslas centram piedāvāja telpas un pavērās iespējas darboties gan izbijušā muitas mājā, gan kinoteātrī, gan vecā ūdenstornī, kā arī “Lielajā Dzintarā”. Tomēr ideja par radošo kvartālu Rīgā nekur neesot pazudusi, teic Kaspars: “Negribas no Rīgas aiziet pavisam. Es atduros pret slēgtām durvīm vienā vietā, bet tajā pašā laikā citur durvis pašas sprāgst vaļā. Bet, protams, finansiāli – ļoti sarežģīti. Visu laiku jādomā, kā lai savelk galus kopā, bet citādi viss super. Ļoti interesanti un iedvesmojoši organizēt visu ko visur kur. Auditorijas ir tik dažādas, sabiedrības partneri – atšķirīgi. Rodas jaunas idejas un secinājumi.”

Piecu gadu laikā, darbojoties VEF kvartālā, Kaspars teic, ka iepazinis daudz interesantu un dažādu jauno mākslinieku, kuriem vienkārši vajadzīgas telpas – par mākslinieku trūkumu sūdzēties nevarot: “Potenciālo mākslinieku aprindas ir ļoti plašas, ir no kā izvēlēties. Ir vesela rinda ar jaunajiem komponistiem, māksliniekiem, kas ir gatavi kaut ko darīt. Ir daudz tādu, kuriem vajag netradicionālu piedāvājumu, kuri ir gatavi iesaistīties kaut kādās trakās idejās.”

IMG_3602

Paplašināt krāsu spektru

Tomēr sabiedrība Latvijā īsti neesot gatava netradicionālajam radošo kvartālu modelim, kas strādā citur Eiropā, piemēram Vācijā. Kaspars skaidro, ka radošo kvartālu ideja esot veidot vietu, kur rastos kaut kas jauns un atšķirīgs no ierastā. Latvijā kultūras attīstība ir iestrēgusi pagātnē: “Pagaidu izmantošanas iniciatīvas piemēri rietumos ir superinteresanti – ar visādiem inovatīviem arhitektoniskiem risinājumiem, dažādiem videi draudzīgiem un alternatīviem enerģijas izmantošanas paņēmieniem. Tur var daudz ko iemācīties! Pie mums radošajā kvartālā var labi atpūsties, kaut ko nopirkt, garšīgi paēst un papļāpāt ar draugiem – un vairāk nekas īsti nenotiek. Kaut kāda skatuve, kaut kāds bītbokseris atnāk un pamuzicē. Bet arhitekti, zinātnieki un inženieri  pie mums – viņi tādās vietās ir tikai klienti. Mēs nevaram tā copy-paste paņemt ārzemju modeli. Pie mums tas nestrādā. Mūsu sabiedrībā valda tāda uzticēšanās pārbaudītām, tradicionālām vērtībām, un jāsaka, ka diezgan garlaicīga visa tā latviešu kultūra ir.”

Jaunajiem māksliniekiem Latvijā trūkst iespēju sevi pierādīt, uzskata Kaspars: “Pie mums trūkst mērķtiecīgas kultūrpolitikas, kas veicinātu mūsdienīgas latviešu kultūras identitātes veidošanos. Tā latviešu kultūras identitāte, kas ir šobrīd izveidojusies un tiek attīstīta, balstās uz ļoti tradicionālām vērtībām – Rainis, Dziesmusvētki, tautasdziesmas un etnogrāfija. Ja kāds runā par akadēmiskās mūzikas “zelta fondu”, tad tas ir Dārziņš, Kalniņš, Vasks – bet tas nenozīmē, ka mums nav cilvēku, kam interesē kaut kas vairāk. Ir vesela rinda ar jaunajiem komponistiem, kuri parādās radio vai orķestra programmās kā kaut kas supereksperimentāls – bet līdz ar to tikai dažreiz.”

Tāpat arī radošie kvartāli Rīgā ir tikai konkrētu teritoriju brendings – neviens no tiem īsti neatbilst apzīmējumam “radošs”, tie īsti nav rītdienai, atzīst Kaspars: “Ir jāizdara 99 kļūdas, lai realizētu to talantu, uztaisītu to vienu ideālo kaut ko, lai arī kas tas būtu. Radošajiem kvartāliem vajadzētu būt tiem inkubatoriem, kur šīs kļūdas notiek, un pēc tam tas viens veiksmīgais no 99 mēģinājumiem nonāk muzejā vai koncertzālē. Diemžēl pašreizējie kvartāli nepilda šo funkciju.”

Lielā mērā tas ir saistīts ar sabiedrības aizspriedumiem. “Sabiedrība momentā nokritizē, ja kādam kaut kas neizdodas – tad viņi tevi nolīdzina uzreiz līdz ar zemi,” Kaspars atzīst. “Tas viss ir saistīts ar to, ka mēs dzīvojam tādā kā burbulī, kapsulā. Mums nav ar ko salīdzināt. Mums liekas, ka mēs dzīvojam tādā krāsainā pasaulē, kurā daudz kas notiek. Bet, ja salīdzina ar ārpasauli, kaut vai ar to pašu Berlīni, tad tu saproti, ka tas krāsu spektrs pie mums ir ļoti šaurs. Līdzko tu izlec ārā no ierastā krāsu spektra, tu esi jocīgs. Tu neiederies krāsu gammā, izjauc visu harmoniju. Tad, kad mēs sākām “Totaldobži”, mums likās, ka galvenais, kas mums ir jādara, ir jādibina tilti gan uz austrumiem, gan rietumiem, gan ziemeļiem, jo mums to trūkst. Mēs esam paši par sevi – dzīvojam savā pīļu dīķī.”

***

Kā attīstīt Latvijas laikmetīgo kultūru un vai finansiālais aspekts bremzē radošuma attīstību? Par to, kas nepieciešams, lai izveidotu un uzturētu radošo kvartālu un lai tas vispār varētu nest nosaukumu “radošais kvartāls”, 6. septembrī plkst. 19.00  Tērbatas ielas “Bang Bang’’ veikalā notiks paneļdiskusija. Tajā diskutēs Kaspars Lielgalvis ar kluba “Piens” saimnieku un K. K. fon Stricka Villas atdzīvinātāju Mārtiņu Mielavu un fonda “Mākslai vajag telpu’’ pārstāvi Katrīnu Jaunupi.

Nov, 2017

Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas.

Nov, 2017

Norisinās “LULU” laikmetīgo operu cikls bērniem

‘’LULU bērniem’’ nu jau kļuvis par neatņemamu sezonas notikumu tiem vecākiem un bērniem, kuri vēlas sadraudzēties ar laikmetīgās operas un baleta pasauli. Arī šoziem katru svētdienu no 19. novembra līdz 10. decembrim plkst. 13:00 kino Splendid Palace Cafe Film Noir zālē būs iespēja vērot īpaši izvēlētus priekšnesumus vadošo pasaules orķestru un solistu izpildījumā. Kā jau

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,