Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeju – tāda ir fonda „Mākslai vajag telpu” misija. Un tomēr – pēckara un laikmetīgajai mākslai aizvien nav pastāvīgas telpas.

Gliemeža ātruma progress

„Viss sākās ar krāsainiem gliemežiem Rīgas ielās,” atklāj Katrīna Jaunupe, fonda „Mākslai vajag telpu” vadītāja. Fonds pilnvērtīgi darbojas jau trīs gadus ar mērķi panākt 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi, stāsta Katrīna: „Tas bija mūsu pirmais starta punkts. Šie gliemeži simbolizēja lēno lēmumu pieņemšanas gaitu, lēno muzeja tapšanas gaitu, jo par to, ka šāds muzejs ir vajadzīgs, runā jau 20 gadus.”

Viens no spilgtākajiem „Mākslai vajag telpu” projektiem šobrīd ir fonda vasaras māja Kalnciema ielā. Tajā „Mākslai vajag telpu” visai oriģināli interpretējis jūras konteineru izmantošanu, izveidojot tajos mākslas galeriju: „Principā no vienkārša jūras konteinera, kurā pārvadā gruvešus, mēs esam izveidojuši stilīgu galeriju – mēs gribējām parādīt, ka nevajag neko lielu, lai varētu izveidot kaut ko labu. Jūras konteineri dod vietu eksperimentiem un rada pilnīgi brīvu vidi. Vasaras māja ir radošā telpa, kas kalpo kā platforma mākslas norisēm un mākslinieku autorvakariem. Sestdienās šajā vasaras mājā notiek radošās darbnīcas bērniem, jebkurš var blakus kafejnīcā pasūtīt kafiju un doties apmeklēt galeriju – neviens ārā nedzīs. Tu drīksti sēdēt uz grīdas, vari stāvēt kājās, kāpt kaut ar kājām uz krēsla, ja tu tā vēlies. Un mēs to visu ļaujam – vēlamies parādīt, ka te māksla ir brīva un pieejama,” projektu raksturo Katrīna.

Telpas izvēle nebūt nav bijusi nejauša, atklāj Katrīna – celtnes izveidei pieiets kreatīvi, lai piesaistītu uzmanību 20. gadsimta laikmetīgajai mākslai un absurdajai situācijai, kas valda kultūras vidē: „Mēs gribējām panākt, lai mēs runātu, lai mēs varētu kaut kādā veidā izcelt tādus brīnišķīgus māksliniekus kā Džemmu Skulmi, Ilmāru Blumbergu, Andri Grīnbergu un ļoti daudzus citus, parādīt, ka mums ir tik lieliski mākslinieki, ka viņiem ir tik lieliski darbi – bet mūsu jaunie mākslinieki viņus neredz. Kā var būt tik absurda situācija? Un gribējām parādīt, cik tas ir nepareizi, ka šo mākslinieku darbi tiek izvietoti jūras konteineros nevis muzejā.”

IMG_3712

Nelaist postā ne telpu, ne kultūru

Katrīna uzsver, ka laikmetīgajai mākslai ir jābūt pieejamai arī Latvijas reģionos. Tādēļ vasarā, sadarbojoties ar galeriju „Laipa”, fonds ir atvēris savu rezidenci Valmierā: „Viņiem bija neizmantota telpa. Tad radās šāda ideja, ka tur varētu ierīkot vasaras mājas rezidenci. Kopā ar galeriju „Laipa” mēs pilnīgi neizmantotai telpai atradām vērtīgu pielietojumu. Tā ir vieta, kur Valmieras reģiona cilvēkiem baudīt mākslu.” Tomēr ne vienmēr tas tā nostrādā, un Rīgā iekļūt tukšajos namos nav nemaz tik vienkārši. Galvaspilsētā nav daudz mākslai piemērotu telpu, bet vienlaikus ir daudz tukšu telpu, teic Katrīna: „Nav jau tā, ka tu pasaki: „Gribu tur kaut ko darīt, dodiet man ēku!”, un uzreiz laiž iekšā. Nē! Dažreiz tomēr dod, bet tad ir jārēķinās ar lielu birokrātiju. Un dažreiz vienkārši nedod.”

Šobrīd fonds „Mākslai vajag telpu” jau ir noskatījis savu „telpu mākslai” – ir dzimusi ideja par 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi Rīgas Tehniskās universitātes centrālajā ēkā, Kaļķu ielā 1, Rīgas domes īpašumā: „Lekcijas šobrīd tur notiek ļoti maz, tā vairāk ir palikusi administrācijas vajadzībām. Viņiem vēl ir līgums, bet agrāk vai vēlāk ēka būs jāpamet, jo tā atrodas avārijas stāvoklī. Līdz ar to ir jautājums – vai tur paliks kārtējais grausts, kārtējā tukšā ēka, vai arī mēs tur varam izveidot tiešām brīnišķīgu muzeju?”

Katrīna atzīst, ka vissarežģītāk ir pārliecināt politiķus par kultūras nozīmīgumu un par 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja nepieciešamību: „Lai gan es jūtu arvien lielāku atbalstu un lielāku interesi, tomēr lielākais izaicinājums ir parādīt, ka tas tiešām ir svarīgi, ka tas tiešām ir nepieciešams, ka mākslā un kultūrā ir gan mūsu filozofija, gan mūsu pasaules un laika izpratne, gan mūsu tautas radošais potenciāls. Tas ir tas, ko mēs varam nodot saviem pēcnācējiem, tas, kas mūs raksturo, tas, pēc kā mūs var iepazīt jebkurš iebraucējs. Tūristi mūs tā var labāk iepazīt un saprast – caur mūsu mākslu, caur mūsu kultūru. Mūsdienu māksla ir mūsu laikmeta liecība, bet 20. gadsimta otrās puses mākslas muzejs būs vieta, kur mēs varēsim vest savus bērnus un teikt – tā bija, kad mēs dzīvojām. Mēs vēlamies uzsvērt, ka tā ir prioritāte, ka tā nav tikai iegriba vai kaut kas ekskluzīvs, bet pamatvajadzība un instruments, ar kuru veicināt radošumu un līdz ar to labklājību.”

Institūciju atbalsts ir tas, kā trūkst visai kultūras nozarei kopumā. Katrīna atzīst, ka valsts atbalsts mākslas projektu finansēšanai varētu būt daudz lielāks. Zināmu daļu kultūras projektu šobrīd finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, tomēr ar to pavisam noteikti nav gana, teic Katrīna: „Protams, ka varētu būt lielāks valsts atbalsts, un es ceru, ka ar laiku tas arī būs, jo šis fonds jau viens pats nevar nodrošināt visu Latvijas kultūru. Kultūra finansiālā ziņā ir tādā pabērna lomā.”

IMG_3738

Fonds „Mākslai vajag telpu” līdzekļus projektiem iegūst, pateicoties kultūras un mākslas atbalstītājiem: „Šis viss var tapt tikai ar atbalstītāju palīdzību. Mēs, protams, rakstām projektus Valsts kultūrkapitāla fondam – arī bez tā atbalsta nekas nenotiktu. Bet lielākoties tie ir privāti ziedotāji. Man šķiet, ka nav bijis neviens projekts, kuram mēs beigu beigās neesam finansējumu kaut kā atraduši, jo ir ļoti daudz sociāli atbildīgu uzņēmēju, kuri apzinās kultūras un mākslas nozīmi un ietekmi valsts izaugsmē.” Katrīna uzsver, ka ir būtiski investēt kultūras attīstībā: „Mums, [Latvijai], jau nav nekādu dabas resursu, nekā. Viss, kas mums ir – mūsu cilvēki, cilvēku prāts, mūsu radošums. Lai to veicinātu, ir vajadzīga kultūra, bez tās nu nekā. Līdz ar to, ja mēs domājam tālredzīgi, mēs ieguldām kultūrā – tā paplašinām mūsu domāšanas robežas, mūsu pieredzes telpu, lai izaug jauna paaudze un mēs Latvijā spējam radīt kaut ko kreatīvu gan zinātnē, gan mākslā.”

Asfalts lejas labi

Lai arī ir grūti ar finansiālo pusi, toties ar radošumu latviešiem viss ir kārtībā – mākslinieku īpatsvars ir milzīgs, teic Katrīna. Problēma rodas tajā, ka Latvijas sabiedrība laikmetīgo kultūru nepazīst, teic Katrīna: „Ir ļoti grūti mīlēt to, ko tu nepazīsti. Lai laikmetīgo mākslu iemīlētu, tā ir jāpazīst – tādēļ ir vajadzīgs šis muzejs. Lai cilvēki labāk saprastu šodienas mākslu, ir jāsaprot, no kā tā radusies. Laikmetīgai mākslai ir tieksme provocēt, raisīt dažādas emocijas, un ne vienmēr tā ir ļoti skaista. Tā ir tāda, kas šokē, un, protams, pirmajā brīdi no tās var nobīties. Nesen mums bija provocējoša izstāde, kurā Ivars Grāvlejs bija radījis performanci, kur tautumeitas bija apģērbtas tikai līdz pusei, visa apakša bija kaila. Bija grezni saklāts galds un viņas ēda no šokolādes strūklakas – skaidrs, ka performance raisīja diskusijas, zināma daļa sabiedrības vārījās. Bet tāds arī bija mērķis – radīt kaut kādas emocijas, iekustināt, lai cilvēki domātu, diskutētu.”

Kopumā interese par laikmetīgo mākslu un kultūru turpina augt. Katrīna stāsta, ka jau pirmajos gados „Mākslai vajag telpu” vasaras mājai Kalnciema ielā blakus dzīvojošās kundzes skeptiski raudzījušās uz notiekošo, bet tagad viņas jau ir kļuvušas par lielām mākslas ekspertēm, kuras nāk gandrīz uz katru izstādes atklāšanu. Tāpat nevarot sūdzēties arī par jauno mākslinieku radošumu: „Viņi ir talantīgi, gatavi strādāt, viņiem mirdz acis. Tā pati Valmieras rezidence parāda – nu, wow, mums tur tādas idejas sprāgst ārā. Vienkārši dodiet viņiem iespēju! Ja tu dod viņiem iespēju, atspērienu, tad viņi darbojas.” Katrīna ir pārliecināta, ka arī jau izveidotie Rīgas radošie kvartāli ir tikai pats sākums: „Man šķiet, ka ir ļoti daudz pozitīvu piemēru. Mums ir pietiekami daudz aktīvu un radošu cilvēku, kuri ir gatavi idejas vārdā ieguldīt savu laiku, savus līdzekļus, lai radītu kaut ko brīnišķīgu un vērtīgu. Skaidrs, ka mums nav tādu radošo kvartālu, kādi ir Londonā vai Ņujorkā – ko mēs varam gribēt, mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Bet man liekas, ka šis ceļš ir labi iesākts – asfalts lejas labi. Tikai jāturpina. Tas, kā mums pietrūkst, ir pozitīvā domāšana.“

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.