“Kino Bize” piedāvā dokumentālo filmu dubultseansu

Tuvojoties Rīgas Pasaules filmu festivālam un dokumentālista Šona Makalistera (Sean McAllister) filmu retrospekcijai, “Kino Bize” piedāvā dokumentālo stāstu dubultseansu, kas notiks 22. aprīlī plkst. 18.00. Vienā vakarā būs iespēja pieredzēt paralēlo pasauļu tuvplānus, kurus veidojuši divi mūsdienu dokumentālā kino meistari – britu kino autors Šons Makalisters filmā “Sīrijas mīlasstāsts” (A Syrian Love Story, 2015) un itāļu režisors Džanfranko Rosi (Gianfranco Rosi) filmā “Ugunis jūrā” (Fuocoammare, 2016). Abas filmas portretē mainīgās pasaules vaibstus, pievēršoties pilsoņu karam Sīrijā un bēgļu eksistences paralelitātei Lampedūzas salā.

Filmā “Sīrijas mīlasstāsts” Makalisters seko Sīrijas politisko bēgļu ģimenes dzīvei piecu gadu garumā Sīrijā, Libānā un vēlāk arī Francijā, vaicājot, ko nozīmē būt bērnam ģimenē, kurā tēvs un māte iepazinušies, būdami politieslodzījumā? 2015. gadā filma tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā dokumentālā filma. “Lielākoties, kad skaties uz Sīriju vai tamlīdzīgiem stāstiem, redzi 30 sekunžu ziņu izlaidumu, un nekad nepaspēj ieraudziet tādus pašus cilvēkus kā mēs. Tādus, kas smejas, raud, mīl, mirst,” par filmu stāsta režisors.

No 22. līdz 29. aprīlim kinoteātrī “Kino Bize” notiks Makalistera filmu retrospekcija, kas ļaus iepazīt tuvāk četras režisora filmas – zināmākās no tām ir “Bagdādes Liberači” (The Liberace Of Baghdad, 2005), kolorīta viesnīcas pianista portretējums īsi pēc ASV bruņoto spēku ierašanās Irākā, un “Japāna: Mīlas un naida stāsts” (Japan: A Story Of Love And Hate, 2008) par Japānas kultūriezīmju saasinājumu caur pasta darbinieka Naoki un viņa draudzenes Joši attiecībām.

Savukārt godalgotā itāļu dokumentālista Rosi filma “Ugunis jūrā”, kas šogad tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijai balvai “Oskars” kā labākā dokumentālā filma, ir viens no izcilākajiem un nozīmīgākajiem pagājušā gada kinodarbiem. Filmā Rosi fiksē Eiropā īpaši aktuālo tautu staigāšanu un migrāciju intīmā un cilvēcīgā tvērumā, vēršot uzmanību uz Lampedūzas salas iedzīvotājiem un to, kā viņu dzīvi maina tūkstošiem bēgļu, kuri šķērso Vidusjūru. “Kad man vaicā, vai šī ir dokumentālā filma, man ir grūti atbildēt. Jo tā gluži nav. Tas ir kas vairāk,” uzskata Rosi.

Filmas centrā ir 12 gadus vecais Samuele, kurš dzīvo Vidusjūras ūdeņu apskalotā salā 220 km no kontinentālās zemes. Gluži kā visi vienaudži viņš ne vienmēr priecājas par došanos uz skolu. Pusaudzi vairāk saista kāpelēšana pa akmeņaino krastu, niekošanās ar lingu un slaistīšanās ostā. Bet viņa māju sala nav tāda kā citas – gadiem ilgi tā ir pārceļotāju galamērķis, mazās laivās šķērsojot Vidusjūras ūdeņus no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu krastiem. Tagad Lampedūzas sala ir kļuvusi par metaforu bēgļu ceļam Eiropas virzienā un mūslaiku cilvēces traģēdiju. Eritrejā dzimušais Rosi vairākus mēnešus pavadījis uz šīs teju 6000 cilvēku apdzīvotās salas, portretējot tās iemītniekus un ikdienu, ko neizbēgami ietekmē tūkstošiem bēgļu ierašanās katru nedēļu.

Rosi filma pirmizrādi piedzīvojusi 66. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Žūrijas priekšsēdētāja, aktrise Merila Strīpa, sacījusi, ka filma “ir drosmīgs notverto kadru un stāstniecības krustojums, kas ļauj mums aptvert, ko ar cilvēku spēj izdarīt dokumentālā filma, tas ir tēlains un nepieciešams kino”. Pirmo reizi festivāla vēsturē Zelta Lācis tika piešķirts dokumentālajai filmai.

Biļetes uz dubultseansu pieejamas kinoteātra kasē un interneta vietnē bezrindas.lv. Biļetes uz vienu filmu maksā 5.00, savukārt uz abām filmām – 7,50 EUR. Studentiem, skolēniem, senioriem vienas filmas biļetes cena ir 3,50, bet abu filmu apmeklējums ir 5,50 EUR.

Abas filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu un angļu valodā.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.