Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Teksts Veronika Viļuma   Foto Lauris Aizupietis

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai, labiekārtojot ne tikai paša ģimenes māju, bet ceļot visas apkaimes labklājību un īstenojot projektus, kuru dēļ Ķīpsala kļuvusi par vietu gan dabas, gan arhitektūras, kultūras un gastronomijas baudītājiem. Kad satieku Māri Gaili Balasta dambja mājas pagalmā, viņš vaicā, kādu stāstu par Ķīpsalu esam iecerējuši nodot lasītājiem. Atbildu, ka viņējo. «Lai notiek!» elegantais kungs aicina kabinetā un, bruņojies ar apkaimes kartēm, sāk raitu stāstījumu. Viņš brīvi uzskaita adresi pēc adreses, atsaucas uz vēstures faktiem, stāsta par kaimiņu būšanām un nebūšanām. Šķiet, pat viens izcelts bruģakmens šeit nepaliks viņa nepamanīts. Tiem, kuri kaut ko par Ķīpsalu ir dzirdējuši, visticamāk, nav svešs arī Gaiļu ģimenes vārds.

«Vēl politisko gaitu laikā, 1994. gadā, burāju uz Ālandu salām un atgriezos Ķīpsalā, tajā pusē,» Gailis pamāj Vecrīgas virzienā – tobrīd smidzina lietutiņš un Rīgas torņi ietērpušies viegli pelēcīgā miglas mētelī. «Iepriekš par Ķīpsalu nebiju domājis, lai gan, studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, daļa mācību notika arī šeit. Bet todien, kad izkāpu šeit krastā, biju pārsteigts, kas tā ir par vietu! Bija vasara, viss bija zaļš, dziedāja putni, un krāšņums bija neaprakstāms,» Gailis spilgti atceras dienu, kad pieņēmis lēmumu šeit dzīvot.

«Kopā ar sievu Zaigu sākām meklēt, kur varētu tikt pie kāda gruntsgabala. Šī mala izskatījās visai bēdīgi — būdiņas, grausti, viss aizaudzis kokiem. Tajā pašā laikā aina bija ļoti gleznaina. Atradām šo vietu. Māja, kas te kādreiz atradās, bija nodegusi vai nojaukta līdz pamatiem,» stāsta Gailis. Lai arī nams izskatās vēsturisks, tā ir replika, turklāt papildināta ar piebūvi, lai piecu cilvēku ģimene varētu ērti sadzīvot. 1997. gada Ziemassvētkos nams tika pabeigts.

Tolaik Ķīpsala nepavisam neesot skaitījusies šika apkaime: «60., 70. gados vecajās, pussapuvušajās, pussabrukušajās koka mājiņās izvietoja bijušos cietumniekus. Protams, šeit dzīvoja dažādi cilvēki, taču daļa no viņiem nepavisam neveidoja labvēlīgu vidi.» Arī pilsētas industriālā mantojuma paraugs, 19. gadsimta vidū būvētā «Celm & Boehm» ģipša fabrika, stāvēja daļēji pamesta. Tagad pēc Zaigas Gailes projekta tā pārveidota par ekskluzīvu apartamentu kompleksu.

«Atceros, kā svinējām spāru svētkus… Mums bija sanākuši draugi, mākslinieki, bija alus muca, un lielajā armijas katlā taisījām gulašu. Tad pie mājas pienāca acīmredzami recidīvists — sak, kas te notiek?! Teicu, ka esmu jaunais iemītnieks un iznesu viņam pilnu lielo alus glāzi. Centos nodibināt normālas attiecības. Vēlāk man nāca virkne «klientu», kuri gribēja aizņemties, kad pietrūka kāds latiņš pudelei. Es arī iedevu, bet piekodināju, ka tikai uz atdošanu! Visbiežāk gan viņi, protams, savu solījumu aizmirsa un nozuda līdz nākamajai reizei.»

Vide ar raksturu

«Kopš pats dzīvoju Ķīpsalā, gandrīz visu šo laiku esmu veltījis tās attīstībai. Mans pirmais lielais projekts bija 41 rindu māja. Kopā ar Zaigu esam restaurējuši un rekonstruējuši 17 vai 18 koka mājas, īstenojuši Ģipša fabrikas, Rīgas Starptautiskās skolas projektu. Ar to visu es nodarbojos līdz krīzei. Šo to turpinu vēl šobrīd, bet vairs nestrādāju kā attīstītājs,» daļu no ģimenes veikuma ieskicē Gailis. Starp minētajām koka ēkām ir gan virkne uzpucētu māju Balasta dambī, gan citviet Ķīpsalā. Simpātisks piemērs ir Filozofu namiņš 68b, par kura restaurāciju Zaiga Gaile 2003. gadā saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu. Vēsturiski tas kalpojis par zivju žāvētavu — pašlaik dzīvojamajā mājā saglabājies arī vecais manteļskurstenis. Citā pagalmā par mūsdienīgām dzīvojamajām telpām pārvērsts šķūnis, zem kura savulaik atradies kārtīgs zivju pagrabs. Tajā zāģu skaidās krauti no Daugavas izzāģēti ledus gabali, lai zivis varētu labāk uzglabāt un pēcāk vest uz tirgu. Gailis piemin arī brīnišķīgu arhitekta Eižena Laubes koka jūgendstila arhitektūras pieminekli Zvejnieku ielā 5a. Kādreizējā strādnieku dzīvojamā namā tagad ierīkoti plašāki dzīvokļi, bet bēniņu stāvā izbūvēts jauns dzīvoklis ar jumta terasi.

«Mēs respektējam vides raksturu. Saglabājam ēkas veidolu, vēsturisko substanci un autentiskās detaļas, bet satura ziņā, protams, ieviešam pārmaiņas, ņemot vērā mūsdienu dzīves prasības. Ar katru gadu, ar katru māju mēs mācījāmies. Ja pašā sākumā lietojām sintētiskās krāsas, vēlāk pārgājām uz dabīgajām, darvas, miltu krāsām,» stāsta Gailis.

Pamazām mainījies arī salas iedzīvotāju sastāvs. Lai projektus attīstītu, teritoriju bija nepieciešams atbrīvot, tāpēc līdzšinējiem iemītniekiem tika atrastas citas dzīvesvietas. Vai viņi nebija pieķērušies Ķīpsalai? «Tieši pretēji, viņi bija ļoti priecīgi par iespēju pārcelties uz labiekārtotākiem mitekļiem. Šeit nebija nekādu ērtību, uz tualeti vajadzēja iet ārā…» atbild Gailis. «Protams, tie, kam te kaut kas piederēja un kas palika pēdējie, vēlāk – pārdodot savu īpašumu – kļuva bagāti. Vienā brīdī īpašumu cenas uzkāpa debesīs. Un tad atkal nokrita lejā. Pirms krīzes kvadrātmetrs šeit maksāja 2500 latu. Tad, kad es pirku savu zemi, samaksāju 6–7 latus par kvadrātmetru.»

Zeme Ķīpsalā joprojām ir dārga, bet aizsargājamajā zonā nekā daudz, ko nopirkt, vairs neesot palicis. Toties esot vairākas īres iespējas — lētāki un pieticīgāki dzīvokļi dažās neatjaunotajās mājās, luksusa apartamenti Ģipša fabrikā, kāds jauns somu attīstītāja projekts… «Par visām lietām ir jāmaksā. Atjaunot koka māju ir krietni dārgāk nekā uzbūvēt jaunu no blokiem,» spriež Gailis. Viņš min, ka Ķīpsalā gan joprojām ir palikušas arī džungļainākas, neapbūvētas malas, kuru attīstīšanā krīze ieviesusi savas korekcijas: «Domāju, ka lēnā garā arī tās virzīsies uz priekšu. Pagājušais gads bija labs, šis būs labs, varbūt kas jauns notiks.»

Lai būtu glīti

«Darbojoties Ķīpsalā, noskaidrojās, ka šeit ir dzīvojis Žanis Lipke, kurš Otrajā pasaules karā izglābis vairāk nekā 50 cilvēku dzīvības. Attīstījās ideja, ka jāuzbūvē viņam muzejs. To mēs arī izdarījām. Projekts prasīja astoņus gadus, bet tagad mums ir arī savs apkaimes kultūras centrs, kur notiek lekcijas, pasākumi,» Gailis stāsta par Žaņa Lipkes memoriāla tapšanu. Krievu dramaturgs Genādijs Ostrovskis muzejā nesen iestudējis lugu «Persiešu valodas stundas», un Māris Gailis ir šīs vēl janvārī un februārī skatāmās izrādes producents.

Nezinātājiem par pārsteigumu Ķīpsalā darbojas arī klosteris. Tajā mitinās ap 20 māsu, notiek lūgšanas, trūcīgie ik dienu aicināti uz zupas virtuvi. «Ir muzejs, ir klosteris. Viss ir. Savulaik Ernests Brastiņš šeit bija paredzējis celt lielo dievturu templi — šī ideja gan nerealizējās,» pasmaida Gailis. Par tradīciju kļuvuši arī Ķīpsalas iedzīvotāju saieti, kas jau vairākus gadus norisinās 1. februārī — Žaņa Lipkes dzimšanas dienā. Ielūgumi tiekot salikti apkaimes māju pastkastītēs. «Skan mūzika, ir cienasts. Cilvēki nāk, ciešāk iepazīstas,» stāsta Gailis.

Jautāts par lietām, ko vēl gribētos panākt, viņš min akmeņainā Balasta dambja posma sakārtošanu, kurā trūkst gludas joslas velobraucējiem un bērnu ratiņiem, ar kuriem šobrīd pārvietoties ir grūti.

Arī ar pašu dambi saistīts vesels stāsts. Tagad krastmalu veido skaists akmeņu krāvums, kas izveidots pirms vairāk nekā 100 gadiem. Te piestājuši kuģotāji no Vāczemes, Zviedrijas — dambi veido no dažādām vietām atvestas uzbērtas smiltis, kas kalpojis kā balasts. «Tāpēc šī vieta ir augstāka – tālāk sala aiziet uz leju. Ķīpsalas otrā pusē pie Zunda kanāla zemes kādreiz applūst, bet šeit tā nekad nav bijis,» skaidro Gailis. Viņš stāsta, ka būvdarbu laikā vairākkārt zemē atrastas dažādas aizgājušo laiku liecības — svešzemju monētas, dzirnakmeņi, pat sarūsējis Pirmā pasaules kara ložmetēja stobrs.

«Kad mēs šeit pārcēlāmies, krastmala izskatījās pilnīgi citādāk, tā bija kokiem aizaugusi kā mežs, valnis apaudzis ar zāli un krūmiem. Pazīstams «Rīgas tiltu» darbinieks man parādīja vienu attīrītu posmu tālāk aiz manas mājas, kurā atsedzās skaista akmens konstrukcija. Izdomāju, ka es arī tā gribu. Uzņēmos iniciatīvu, dabūju atļauju nozāģēt kokus, jo tie bija uzauguši uz inženierbūves. Visa krastmalas attīrīšana izmaksāja 17 000 latu. Pa metriem sadalījām ar citiem krasta māju iedzīvotājiem, daļa atsaucās un apmēram pusi no naudas dabūju atpakaļ,» atceras Gailis. Daļa  teikuši, ka šādi labiekārtojumi taču ir pilsētas darbs. «Protams. Bet es vienmēr esmu uzskatījis, ka nevar 10 gadus dzīvot nesakoptā apkārtnē un gaidīt, ka darbu paveiks kāds cits. Tad es labāk izdaru pats un dzīvoju kvalitatīvā vidē,» savu principu atklāj Gailis. Līdzīga situācija bijusi ar akmens stabiņiem, kas rotā dambi. «Nezinu, kādēļ, bet 1990. gadā tie visi bija izrakti ārā un nogāzti lielā kaudzē «Rīgas tiltu» pagalmā. Rakstīju domei lūgumu atlikt tos atpakaļ – vismaz pretī manai mājai. Bija liela runāšana. Citiem bija grūti iedomāties, ka kāds kaut ko dara nevis savtīgu iemeslu vadīts, bet tikai tāpēc, lai būtu glīti,» stāsta Gailis. Kad atļauju izdevies saņemt, blakus māju īpašnieki Gaiļa piemēram sekojuši, un tagad stabiņi atkal sniedzas gandrīz līdz Āzenes ielai.

Lai efektīvāk panāktu ķīpsalniekiem vēlamos uzlabojumus, pirms dažiem gadiem Gailis kopā ar domubiedriem nodibinājis biedrību «Ķīpsalas pilsoņi». Pēc tās iniciatīvas sala tikusi, piemēram, pie aizlāpītām bedrēm un luksofora aiz «Olimpijas» pie Zunda kanāla, kas atvieglo pārvietošanos ar auto.

Kaut uz Honolulu

Viena no retajām darvas pilēm Ķīpsalas medus mucā, pēc Gaiļa un citu ķīpsalnieku domām, esot izstāžu halle. Tā sākotnēji bijusi paredzēta kā sporta manēža, kur «studentiem skriet, lekt un bumbu dauzīt», taču nu jau gadu desmitiem vietējiem tā sagādā tikai virkni neērtību. Pasākumu laikā visur tiek novietotas mašīnas, veidojas sastrēgumi. «Vistrakākajās reizēs tu Ķīpsalā netiec ne iekšā, ne ārā,» komentē Gailis, piebilstot, ka, viņaprāt, vispiemērotākā vieta šādai hallei būtu pļavās pie lidostas. Pirms vairākiem gadiem izstādes laikā Ķīpsalā pilnībā nodega viena no apkaimes koka mājiņām, jo ugunsdzēsēji nespējuši laikus nokļūt līdz ugunsgrēka vietai.

Taču kopumā dzīve Ķīpsalā ir, Gaiļa vārdiem, fantastiska. «Esmu burātājs, un tepat ir upe. Tepat lejā varēju uztaisīt savu jahtu piestātni. Arī savu pasaules ceļojumu sāku šeit un pēc diviem gadiem tepat atgriezos. No šejienes tu tiec kaut uz Honolulu, viss ir savienots. Kur vēl labāk! Var arī peldēties. Vairākus gadus pēc kārtas pavasaros un rudeņos ņēmu Daugavas ūdens analīzes un vedu uz laboratoriju. Tikai vienu gadu no visiem rādītājiem viens nav atbildis dzeramā ūdens kvalitātei.» Lai arī salīdzinoši nesen pie Vanšu tilta ierīkota pludmale, Gaiļu ģimene ūdenspriekus šeit baudot jau sen.

Neraugoties uz dabas klātbūtni, salīdzinoši tuvu ir visas pilsētas ērtības — veikali, baseins, sporta klubs. Pāri upei — Vecrīga. «Mans birojs ir Klīversalā, bet Zaiga pāri tiltam brauc ar riteni. Kamēr visi sēž sastrēgumos, viņa jau sen ir galā,» priecājas Gailis.

Kā Ķīpsalu vislabāk izbaudīt tās nepazinējiem? Gailis iesaka sākt ar apmēram divus kilometrus garu pastaigu pa apkaimes ieliņām un promenādi: «Gar Daugavas krastu, apskatot skaisto panorāmu — tīrā klasika, pastkartīte!» Acīm garām nepaslīdēšot atjaunotās koka ēkas. Par to vēsturi un citām Ķīpsalas vērtībām vairāk par uzzināt, dodoties uz Lipkes muzeju. «Pēc pastaigas var iegriezties iestiprināties «Fabrikas restorānā», ko tagad sauc par «Hercogu», vai «Ostas skatos». Un, ja gribas paieties vairāk un redzēt, kā Ķīpsala izskatījās pirms 20–30 gadiem, arī tādas mājas šeit vēl var atrast.»

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.