Kluso trokšņu meistars

Rakstītā vārda speciālists un ikgadējā eksperimentālās mūzikas festivāla "Skaņu mežs" organizators Viestarts Gailītis stāsta par to, kā pasaule atspoguļojas mūzikā un kā laicīgais saduras ar sakrālo. Viņš nesmādē trulas filmas un lieto jēdzienu 'taisīt mežu'.

Teksts Antra Feldmane   Foto Viesturs Masteiko

Ikgadējā nepieradinātās mūzikas festivāla “Skaņu mežs” laikā piedāvājam ielūkoties “Veto” arhīvos un lasīt interviju ar vienu no festivāla organizatoriem Viestartu Gailīti. Intervija publicēta “Veto” 10. numurā 2008. gadā. 

Latvijas mūzikas telpu jau vairākus gadus ir okupējuši eksperimentālās mūzikas un kino pārstāvji, proti, ikgadējais festivāls „Skaņu mežs”. Laika gaitā festivāls ir izpelnījies pat izlepušu eksperimentālās mūzikas mīļu uzmanību un sniedzis labu devu novatoriskas „elpas” pašmāju mūzikas vidē. Festivāla idejiskais tēvs un organizators Viestarts Gailītis ir zināms gan kā labas mūzikas pazinējs, gan arī kā žurnālists, literatūrkritiķis un Skandināvijas kultūras piekritējs, kas labu laiku padzīvojis Norvēģijā. Viņš mīl trokšņu mūziku un uzskata, ka mācēt sadzīvot ar pretrunām ir laikmetīguma pazīme.


Ko nozīmē „Skaņu mežs”?
„Skaņu mežs” ir atbilde, kā saglabāt savu kultūru, jo nekas jau netiek grauts no pamatiem, un nav arī tādas vajadzības, vienkārši klausītājiem tiek piedāvātas alternatīvas. Mums gan ir izteikti pārmetumi, ka „Mežs” vairs nav tik trokšņains kā agrāk, ka tā ir vairāk izklaidējoša rakstura mūzika. Tomēr arī tā ir pārmaiņas rosinoša.

Kurā brīdī nepieradināta mūzika kļūst pieradināta?
Tad, kad to tā pārstāj saukt. Pieradināta mūzika, šķiet, joprojām vairāk saistās ar viegli uztveramu, melodisku un ritmisku mūziku. Teiksim, pat megapopulārās Bjorkas koncertā ne viens vien bija aplauzies par trokšņainību, šova elementu trūkumu un tamlīdzīgi, kas niansētākiem klausītājiem, iespējams, tieši patika. Nepieradinātā mūzika, liekas, saistās ar turēšanos tālāk no ierastām takām, reizēm arī ar tendenci uz zināmu muzikālu šizofrēniju.

Ko īsti parāda šī nepieradinātā „trokšņu” mūzika? Vai tā ir dziļi individuāls mākslinieka darba koncepts, vai sabiedrības norišu atspulgs?
Tu mini „nepieradināto trokšņu mūziku”. Festivālā jau tā ir tikai daļa no programmas. Bet iemesls tās redzamībai acīmredzot jāmeklē noskaņojumā, kas valda Rietumu pasaulē, kā arī mūzikas ideju attīstībā vismaz kopš 19. gadsimta beigu daļas. Pasaules disharmonija ir iegājusi mūzikā.

Vai ir sajūta, ka šobrīd vēl iespējams kaut kas jauns – tagad, kad mūzikā valda tāds pārsātinājums kā nekad?
Mūzika jau neapstāsies. Bet vispār tādi pamanāmi, kvalitatīvi lēcieni, šķiet, notiek ar visai lieliem intervāliem, pakāpeniski. Pēdējais straujais lēciens bija elektroniskā mūzika, bet tas bija vairāk saistīts ar tehnoloģijām un arī brieda ilgi. Par prognozēm bailes runāt. Varbūt skaņu māksla savā daudzveidībā ar laiku var kļūt par vienu atzītāku virzienu? Protams, visu laiku notiek arī vecu, šķietami nesaistītu žanru sajaukšanās visai kompleksā, interesantā mijiedarbībā.

Vai tev pašam, veidojot koncertus un esot saistītam ar mūzikas pasauli, kāda uzstāšanās ir aizgrābusi elpu?
Protams. Pats nesenākais bija Sofijas Gubaiduļinas „Sv. Jāņa pasijas” atskaņojums Doma baznīcā. Pirms tam – grupas 1/2H 1/2W koncerts Simonas Orinskas buto dejas izrādei, vēl pirms tam Six Organs of Admittance koncerts „Skaņu mežā”.

Vai gadu no gada rīkojot festivālu, tu redzi kaut kādas izmaiņas auditorijā, reakcijā uz performancēm?
Gribētos cerēt, ka reakcija ir ar laiku kļuvusi kritiskāka un ka tā pārtop vietējā līmeņa jaunradē. Mediju ziņā vēlētos vairāk recenziju. Tomēr visumā auditorija, šķiet, izturas ar cieņu, pat tie, kas neinteresējas par „Skaņu mežu”. Pašam man reizēm bailes notrulināties, nogurt, bet mūzikā nekad netrūkst ko atklāt, galvenais būt tai atvērtam.

Vai tev ir sajūta, ka „Skaņu mežs” atstājis rētas Latvijas pūtainajā mūzikas sejā?
Drīzāk gribētos cerēt, ka kādu jauneklīgāku vaibstu.

Vai „Skaņu meža” mākslinieki elpo to pašu gaisu, ko mēs, vai arī pārtiek no sēra izgarojumiem un ēd grauzdētus embrijus?
Pēdējo reizi vienu redzēju, ēdam čipsus.

Kādas vērtības tu redzi „Skaņu mežā”?
„Mežā” droši vien ir tās pašas vērtības, kādas ir cilvēkiem, kuri to veido. Personīgi man tas viss nozīmē nosacīti iedomātu brīvību. Padomju laikos dzirdēju daudz no baznīcas mūzikas, mans tēvs bija mācītājs. Man ļoti patika, kā skan ērģeles, kas bija varen skaisti un ēteriski, un to varētu pat nosaukt par jauna veida noise. Savu artavu deva arī māsa – klausījāmies Pink Floyd, vēl bija arī Luksemburgas radio. Tas viss kopā veidoja tādu citu garīgo telpu, kurā nebija šis padomiskais… trulums. Kas mani visvairāk biedēja, tā bija tā laika represīvā gaisotne. Protams, mūzikai ir sava estētiskā nozīme kā atsevišķai vērtībai. Lielu lomu spēlēja arī vide, kurā es dzīvoju, Āgenskalns un rajona geto, un Arkādijas parks. Tur noteikti radās visi šie impulsi, kas atspoguļojas „Skaņu mežā” – kur viss ir nedaudz izaicinošāks nekā popkultūrā. Nenoliedzami, pasaules eksperimentālajā mūzikā ir arī diezgan daudz šarlatānisma. Tur ir daudz visa kā – gan amatnieciskums, gan profesionāla perfekcija, gan domas lidojums. Eksperimentos galvenais jau ir būt maksimāli godīgam.

Ko nozīmē minētā brīvība?
Man šķiet, ka demokrātijas kontekstā tā ir spēja pieņemt un respektēt citu vēlmes. Manuprāt, tā ir tāda laba iekšējās brīvības manifestācija.

Vai var teikt, ka ”Skaņu meža” mākslinieki pamatā piedāvā spontānas improvizācijas, kas automātiski liedz noslēpšanos no jebkā, noteiktu formātu ieskaitot?
Jā, tā tas ir, diezgan precīzi. Tajā pašā laikā bieži tiek spēlēts mājās jau iepriekš sagatavots materiāls.

Runājot par vietām ar noskaņu, Āgenskalnā netālu no teātra muzeja ir liela, pamesta un īpaši savdabīga daudzstāvu ēka ar noslēgtu iekšpagalmu. Varbūt arī tu būsi to ievērojis?

Jā, es zinu to vietu, kuru tu domā. Mēs pat gribējām tur taisīt „Mežu”. No sarga uzzinājām, ka tā ēka pieder kaut kādiem īriem. Bet, jā, esmu domājis par to vietu, vai man vienīgajam šķiet, ka tajā vietā ir kaut kas īpašs, bet laikam jau tiešām tur kaut kas ir. Mani bijušie klasesbiedri uzņēma filmu par Arkādijas parku, un man bija jārunā. Nolika mani pie vienas no tām trīsdesmito gadu mājām tādā aizaugušā dārzā, netālu no Māras dīķa. Es biju izgājis no rīta ar suni laukā un diezgan garlaicīgi nobubināju par šīs vietas melanholiju un dažādajām pusēm. Ko gan es varu pateikt, tur ir jārunā dzejā!

Kas tavā izpratnē ir melanholija?
Tas ir kas tāds, kad negribas neko darīt, vienkārši skatīties pa logu, lasīt, apcerēt, Arkādijas parks kā vieta mani paralizē, kopš tā laika esmu diezgan konsekventi aizsapņojies un reizēm neizdarīgs. Tai pat laikā, ja jau šī vieta sevī nes tādus radošos impulsus, tad tie var pārvērsties arī par ko vairāk nekā melanholija.

Tu strādā „Dienā”, raksti recenzijas dažāda rakstura literatūrai, organizē „Skaņu mežu”. Vai ir vēl kaut kas, ar ko tu tikpat nopietni nodarbojies?
Šīs ir tās jomas, kurās man labpatiktos zināt ko vairāk, bet es vienmēr daru visu un visur, un daudz. Man arī nav literārās vai muzikālās izglītības. Varbūt tieši tā nepietiekamības sajūta liek tā interesēties. Varbūt esmu vairāk atkarīgs no šīm lietām, nekā tās no manis. Pieļauju, ka vienā brīdī būs jādara kaut kas cits. Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka man ir patikusi mūzika un es vienmēr esmu gribējis kļūt par rakstnieku. Par ko es nekad nekļūšu.

Kādēļ nē?
Tādēļ, ka man nav pacietības. Pieļauju, ka man ir koncentrēšanās problēmas.

Tas jau drīzāk ir labi.
Nu, nē, nav gan, tā jau ir slimība. Esmu drīzāk patērētājs, nevis Radītājs. Man arī nav pacietības mēģināt rakstīt, it īpaši redzot, cik daudz sliktas literatūras šobrīd tiek izdots. Nav arī īpaši vēlmes spert pa aizvērtām durvīm un mēģināt rakstīt ko tādu, ko par labu esam atzīst vienīgi tavi draugi un arī tikai tavā klātbūtnē. Tas vienkārši nav tā vērts – censties kaut ko pierādīt.

Bet, iepazīstinot Latvijas publiku ar mazzināmu mūziku, intervējot dižus, bet mūsu valstī nepopulārus māksliniekus, šķiet loģiski darboties nevis tikai kā atražotājam, bet arī mācēt no milzumlielas kaudzes klucīšu uzbūvēt kaut ko skaistu, nelielu, taču daudziem saprotamu, kas, šķiet, tev labi izdodas. Tu pats šo mākslu neatzīsti par mākslu?
Es to saskatu drīzāk kā starpniecību, lai arī, protams, liekulīgi būtu teikt, ka tādējādi nepaužu savu redzējumu. Vienkārši man šķiet, ka bieži citi cilvēki māk labāk pateikt, to, ko es gribētu.

Postmodernisma laikmetā ir mazliet smieklīgi, bet vienlaikus mīļi runāt par kādām absolūtajām autoritātēm. Un tomēr – vai tev mūzikā, literatūrā, jebkur citur ir bijis kāds, ko vari saukt par nopietnu sava skatījuma veidotāju?
Tas bijis dažādi dažādos periodos – tātad runa laikam nav par absolūtām autoritātēm. Pēdējais, kas atstāja godīgu un dziļu iespaidu, šķiet, ir bijis dienvidafrikāņu rakstnieks Kutzē, pirms tam franču domātājs Žans Fransuā Revels, dzejnieks Teds Hjū, pirms tam Kamī, Hamsuns, kaut kad jaunībā tādā depresīvā veidā „iegrieza” Poruks, vēl pirms tam – Astrīda Lindgrēna. Pēdējā laikā esmu sev atklājis Ovīdija dzeju tās elegancē. Mūzikā autoritātes ir bijušas ļoti daudzas – piemēram, Glens Gulds, Fils Nibloks, Keidži Haino, Police, Braiens Īno, Mālers, Pīters Rēbergs, Niko, Kristina Kubiša, Otomo Jošihide, Džons Koltreins, Bēthovens, Ksenakis, Anguss Maklīzs, Hardijs Lediņš, Enio Morikone.

Kas tev šķiet laba izklaide?
Kā kuro reizi. Uz paģirām droši vien trulas filmas. Vakar man priekšā bija grāmata, citreiz tā ir ēšana. Arī labas kompānijas izklaidē.

Un kas, tavuprāt, tagad ir labs latviešu orģinālliteratūrā?
Es nezinu, kas ir labs, jo tādā ziņā esmu samaitāts kopš padomju laikiem – kā viss, kas šeit notiek, ir vairāk vai mazāk provinciāls. Tas liek vairāk interesēties par to, kas notiek ārpus. Tieši šis provinciālais instinkts joprojām ir saglabājies. Vēl arī tas, ka skolā ieviesa kaut kādu riebumu pret obligāto literatūru, lai gan nevajag arī to tā vērtēt kopumā. Piemēram, atbraucot uz Latviju, man ļoti patika Ingas Ābeles iestudējumi, savukārt, lasot viņas grāmatu, tā neaizrāva kopēji, bet tikai atsevišķi aspekti. Man pašam patīk domas plūdumi, stāstījumi. Uzreiz aizrāva [Jāņa] Rokpeļņa pirmais romāns, kas vēstīja par man svarīgām lietām – ticību un neticību. Savulaik man patika Frīdvalds, gribētos izlasīt arī Nilu Saksu, bet domāju, ka viņš mani savā atklātumā nepārsteigs. Mums ir kopēji draugi un kopīgas jēlības, par kurām pasmejies.

Vai tu minēji ticību no reliģiskā aspekta?
To es biju domājis reliģiskā nozīmē, un no tā izriet arī subjektīvie uzskati. Laikam tā īsti neesmu ateists un neko arī nenoliedzu, bet man nav pierādījumu Dieva esamībai. Kuram gan šis jautājums nav svarīgs? It īpaši tagad, kad laicīgais saduras ar sakrālo un, kad ekstrēmisms izpaužas abās frontēs – garīgajā un materiālajā.

Droši vien tev ir gadījies, kā jau lielākajai daļai no mums, nonākt konfrontācijā ar apkārtējo sabiedrību?
Mans lielākais konflikts ir pašam ar sevi, tie ir kaut vai ikdienišķi sīkumi, sarunājoties pašam ar sevi, lai darītu to vai šito lietu. Ar apkārtējiem, pats dīvainākais, man nav konfliktu. Kādēļ tu tā jautā? Vai „Skaņu mežs” tev šķiet konfliktējošs?

Biju domājusi iespējamās pretrunas, kas ir saistītas ar „Meža” konceptu un līdz ar to arī ar tevi kā personību.
Bet vai tad mēs šodien nemākam sadzīvot ar pretrunām? Patiesībā jau mēs esam iemācījušies ar to sadzīvot, un tā ir laikmetīguma pazīme. Tajā pašā laikā tās var būt briesmas „Mežam” – tas, ka tas var kļūt pārāk laikmetīgs. Svarīgāk ir turēties līdzi laikmetam, es negribētu, lai „Mežs” kļūst par modes lietu, jo festivāls tomēr ir ar radošajiem impulsiem, un tajā galvenais ir mūzika. Mēs nevēlamies kļūt lecīgi un runāt lecīgā valodā, drīzāk vēlamies paši to no iekšpuses graut, bet darīt to ar intelektuāliem un estētiski izklaidējošiem līdzekļiem. Galvenais mērķis nav konfrontēt ar kaut ko.

IMG_0436 copy

Vai tu kā ballīšu organizētājs pats sevi uzskati par ballīšu cilvēku?
Visi jau laikam sevi grib uzskatīt par vientuļniekiem. Domāju, ka vienā cilvēkā labi var sadzīvot sabiedriskums ar vienatni. Bet man patīk ballītes, uzdzīve man patīk, reizēm varbūt pat par daudz.

Deviņdesmito gadu sākumā tu diezgan ilgu laiku biji Norvēģijā. Kā tu tur nokļuvi un kādēļ tieši tur?
Nu… Tur būtu jāstāsta vēsturisks eposs par deviņdesmitajiem gadiem, ko es tagad nedarīšu. Tolaik bija tāda patīkama sajūta par to, ka ir iespēja nokļūt kaut kur ārpus – ārzemēs. Mani vienmēr ir vilinājusi Zviedrija, kas ir šķitusi kā tāda Paradīze zemes virsū, arī Karlsona dēļ. Bet kaut kā tā Norvēģija pa vidu iespraucās. Man bija iespēja uzrakstīt iesniegumu kādā no tautas augstskolām, un tobrīd šo augstskolu darbība šķita kaut kas, kas ir ļoti attīstīts, lai gan, protams, viss izrādījās pretējs tam, ko biju izdomājis. Tautas augstskola viņiem ir vieta, uz kurieni tu ej uzreiz pēc pamatskolas, ja nezini, ko tālāk gribi darīt. Mani priekšstati par ārzemēm mainījās, jo tā bija tāda ļoti vientuļa vieta Rietumu krastā, kur ir populāras fundamentālās kristietības idejas, un šī noskaņa bija aktuāla arī augstskolā. Lekcijās pie mums nāca pasniedzējs, kurš stāstīja par sātanisko vēsti rokmūzikā. Tajā pašā laikā viss skandināviskais man bija ļoti tuvs, un, ja tu nodzīvo Norvēģijā desmit gadus, kā tas bija man, tu nenovēršami tiec iekodēts ar visu skandināvisko.

Kādi bija tā laika norvēģu jaunieši – vai viņiem bija atšķirīga vērtību sistēma?
Tad, kad es mācījos Norvēģijā, man bija 20 gadu, un lielākā daļa jauniešu bija par mani trīs četrus gadus jaunāki, kas tajā laikā tomēr ir liela starpība. Tie bija jaunieši ar gariem matiem, nenormāli skaļi un sadzērušies tipi, no kuriem man sākumā bija bail, jo valda jau uzskats, ka, ja tu esi skaļš, tad automātiski tu esi arī agresīvs. Pēc kāda laika es sapratu, ka tas tā nemaz nav. Līdzīgi droši vien būtu ar skinhediem Berlīnē, pieļauju, ka ne jau visi ir miermīlīgi, bet daļa noteikti.

Mūzikas sakarā norvēģi noteikti ir novatoriskāki. Norvēģija vispār, var teikt, ir viena no eksperimentālās mūzikas lielvalstīm. Es nedomāju, ka pie mums tā visa trūkst, šeit gan vairāk cenšas sekot vadošajām tendencēm. Nesaku, ka Norvēģijā neseko tām līdzi, bet viņi vairāk cenšas izveidot savu muzikālo parakstu.

Intervijās esi teicis, ka esi pret robežām mūzikā. Vai ar šo pašu attieksmi tu uzlūko arī citas dzīves un mākslas sfēras?
Neesmu pret robežām mākslā principiāli, tikai tajos gadījumos, ja tas traucē radošajam procesam. Un pret robežām citās dzīves sfērās neesmu.

Tu darbojies nepieradinātās mūzikas lauciņā, bet vienlaikus esi žurnālists, kas strādā informācijas vidē, saistītā ar politiku, ekonomiku un sociāliem jautājumiem. Cik nodalāmas tev šķiet radošā un racionālā sfēra un kādu lomu tu mēdz ieņemt attiecībā uz pilsoniskām aktivitātēm – lietussargu revolūcijām, atbalstu brīvai Tibetai, nemieriem Gruzijā?
Radošā ir ideālu sfēra, racionālā ir prāta sfēra, tā ka principā tās nav nesavienojamas. Radošā ir miera sfēra, pilsoniskās aktivitātes – nereti konfrontācijas sfēra. Svarīgākais, lai konfrontācija neiziet ārpus miermīlīgas rīcības robežāmn.

Vai „Mežs” gūst atbalstu no Latvijas kultūrveicinošajiem spēkiem?
Viens ir tas, ka „Skaņu mežs” zināmā mērā ir priviliģētā stāvoklī, mums ir trīs gadu līgums ar Kultūras ministriju un atbalsts no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Tādēļ es pieņemu, ka „Mežam” tomēr ir kaut kāda vērtība tajā, ka neatkarīgās kultūras savā veidā veido mijiedarbību ar meinstrīmu.

Kādu tu redzi festivāla attīstību nākotnē?
Zini, kā ir – festivāls visvairāk jau garlaiko pašus iesaistītos, un neviens attīstībai neseko līdzi tik ļoti kā mēs paši. Attiecīgi ir svarīgi atrast to balansu starp savu ideju un saķeri ar laika garu, kas ir tas vienojošais kods. „Skaņu mežs” savās aprindās jau ir guvis zināmu statusu un pazīstamību. Mums, piemēram, bija zvans no BBC, kas tomēr nozīmē, ka eksperimentālās mūzikas laukā mūs pazīst arī starptautiski.

Idejas nākamajiem „Skaņu meža” pasākumiem?
Formas ziņa pirmo festivāla nakti plānojam iedalīt dažāda rakstura elektroniskajai deju mūzikai. Otrais vakars varētu būt standarta „Skaņu mežs” ar brīvas formas interpretāciju un izpausmēm. Trešo nakti varētu veltīt jaunajai kompozīcijai. Ir vairāki mūziķi, kuriem ir lūgts iesniegt jaunus darbus. Mēģināsim nosegt to segmentu, kur notiek interesantas lietas eksperimentālajā mūzikā. Mūziķi ir izvēlēti, bet, saprotams, negribētos afišēt viņu vārdus, pirms viss nav sarunāts. Arī kino būs pārmaiņas, būs jauns ārzemju kurators un attiecīgi arī jauns fokuss uz šīm lietām.

Vairāk informācijas:
www.skanumezs.lv

Pārējie žurnāli

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Nov, 2016

Veto Magazine #39

Iznācis mūzikas, mākslas un modes žurnāla “Veto Magazine” 39. numurs, kurā šoreiz tiek izzināta rokraksta tēma. Jaunajā “Veto Magazine” numurā lasāmas intervijas ar grupas Carnival Youth dvīņiem Edgaru un Emīlu Kauperiem, grafiti un stencilu mākslinieku Daini Rudeni jeb Rudens Stencil, kinovēsturnieci Kristīni Matīsu, dokumentālā kino leģendu Jeržiju Sladkovski (Jerzy Sladkowski), basku ilustratoru Ikeru Ajestarānu (Iker

Jul, 2016

Veto Magazine #38

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” jaunākais, 38. numurs, kas šoreiz veltīts kultūršoka tēmai. Izdevumā lasāmas intervijas ar mūziķi un komponistu Jēkabu Nīmani, eksperimentālās repa mūzikas izpildītāju Zebra Katz no ASV un citiem.

Mar, 2016

Veto Magazine #37

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 37. numurs, kas veltīts tēmai atkārtojums. Šajā numurā lasāmas intervijas ar teātra režisoru un komponistu Vladislavu Nastavševu, pilsētpētnieku un sociālantropologu Viesturu Celmiņu, grupu Tehnikums, emigrācijas latvieti un žurnālistu Induli Bilzēnu, mākslinieku Ati Jākobsonu un citiem. Viesturs Celmiņš sarunā ar “Veto” runā par publiskās sfēras svarīgumu un atklāj savu skatījumu uz

Nov, 2015

Veto Magazine #36

Iznācis kultūras žurnāla “Veto” 36. numurs, kas veltīts tēmai mežs. Žurnālā atrodamas intervijas ar leģendāro pagan metal grupu Skyforger, ar kinozinātnieku un pasniedzēju Viktoru Freibergu, scenogrāfu Artūru Arni, mākslinieku Klāvu Upacieru, mežzini un dīdžeju Raimondu Mežaku un citiem. Grupas Skyforger dalībnieki sarunā ar “Veto” apspriež pagānisma simbolu komercializāciju mūsdienās, atceras grupas pirmsākumus un divdesmit gadu

Aug, 2015

Veto Magazine #35

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 35. numurs, kas veltīts komandas tēmai. Tajā lasāmas intervijas ar raksnieku Paulu Bankovski, sport-punk grupu Rīta stienis, elektroniskās mūzikas apvienību Lamb, vācu reklāmas dinozauru Ingmaru Jansonu (Ingmar Janson), producentu un mūziķi no Londonas – Powell jeb Oskaru Pauelu, ilustratoru Mārtiņu Zuti un citiem. Pauls Bankovskis sarunā ar “Veto” dalās pārdomās par

Apr, 2015

Veto Magazine #34

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 34. numurs, tēma – maņas. Šajā “Veto” lasāmas intervijas ar fotogrāfu Andreju Strokinu, grupas Sigma solistu Jāni Ozoliņu, arhitektu, žurnāla izdevēju un vīnzini Mārtiņu Pīlēnu, animācijas filmu režisoru Esbenu Toftu Jakobsenu (Esben Toft Jacobsen) no Dānijas, mākslinieci, mūziķi un režisori Kseniju Zaķi un citiem. Maņu tēmai veltītajā žurnālā Mārtiņš Pīlēns stāsta

Nov, 2014

Veto Magazine #33

“Veto” 33. numura tēma – slinkums. Tajā lasāmas intervijas ar multimākslinieku Kasparu Bindemani, modes dizaineri Baibu Ladigu, britu mūziķi Sohn, ādas aksesuāru veidotāju Mareku Freimutu, zviedru apvienību Goat, amerikāņu fotogrāfu Ādamu Kacu Sindingu (Adam Katz Sinding), grupu Art of Keeping Secrets un citiem.

Oct, 2014

Veto Magazine #32

Ir iznācis žurnāla “Veto” 32. numurs, kura tēma ir mājas. Šajā numurā lasāmas intervijas ar mūziķi Kasparu Rogu, fotogrāfu Arni Balču, elektroniskās mūzikas meistaru Robertu Henki (Robert Henke), britu komiķi Bilu Beiliju (Bill Bailey), arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu, dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru, avangarda filmu veidotāju Jonu Meku (Jonas Mekas), postmetāla grupu Tesa un citiem. Māju numurā