Kritiskā mode

Teksts Oskars Madernieks   Foto Landa Lagzdiņa, Kitija Kaļiņina

Velobrauciens “Kritiskā masa”, kas ar mērķi pievērst uzmanību velokultūrai ik gadu Rīgā notiek 1. maijā, vienā ripojošā, tirkšķošā, zvanošā un taurējošā pūlī apvieno visdažādākos riteņbraucējus – gan tos, kam velosipēds ir brīvdienu rīks, ar ko laiski aizripināties līdz Mežaparkam, gan tos, kam velo ir gandrīz kā reliģija, kas paredz tikai šī transportlīdzekļa izmantošanu jebkuros laika un dzīves apstākļos. Devāmies uz “Kritiskās masas” tikšanās vietu pie Dailes teātra, lai izpētītu braucēju dažādību kā apģērbu izvēles, tā riteņbraukšanas nozīmes ziņā. Kas svarīgāks – individuālais stils vai funkcionalitāte? Kā šīs abas lietas apvienot, un kā vēl pāri tam visam sadzīvot ar svārstīgajiem laikapstākļiem?

velo_03

Konstantīns
Ar velosipēdu Konstantīns pārvietojas ikdienā, braucot uz darbu, pludmali un universitāti – no pavasara līdz rudenim un tad, kad ārā ir labs laiks. Savu apģērbu viņš pielāgo velosipēda stilam, un uz “Kritiskās masas” braucienu Konstantīns ir saģērbies tā, kā ģērbās viņa tēvs pagājušā gadsimta 80. gados. Šim velosipēdam esot savas priekšrocības – ja tas ceļā salūst, tad no divām daļām to var salikt kopā, turklāt šo riteni var ielikt sabiedriskajā transportā, un tas netraucē ne pašam, ne citiem.

velo_07

Oto
Arī Oto ar velosipēdu pārvietojas ikdienā, bet viņa ģērbšanās stilu tas neietekmējot. Pat lietus laikā viņš iztiekot ar lietusmēteli un kājās velkamiem mokasīniem. Oto svarīga esot arī laba un ietilpīga soma – tāda, kurā salikt iepirkumus veselai nedēļai. “Kritiskajā masā” viņš piedalās ar Nīderlandē pirktu velosipēdu, kurā var pārvadāt bērnu. Oto uzskata, ka tas ir ērtākais veids, kā pārvietoties pilsētā – bērns tur var iegulties, pa ceļam pagulēt, paspēlēties ar mantām.

velo_04

Biedrs Gevara
Pārvietojoties ar velosipēdu visu gadu, Biedra Gevaras vienīgais braukšanas stila elements ejot roku rokā ar praktisko nepieciešamību – tiek uzlocīta labās kājas bikšu stara, lai bikses neierautu ķēdē un tās nenosmērētos. Gevara ķiveri neizmanto, jo ķiveres, viņaprāt, nav pierādījušas savu efektivitāti.

velo_05

Gustavs un Dace
Neatkarīgi no tā, vai iet ar kājām vai brauc ar velosipēdu, Dace un Gustavs ģērbjas tāpat kā ikdienā. Arī lietus laikā viņi savu apģērbu nekā īpaši neaizsargājot, jo tas neesot iespējams – dubļi tāpat nonākot uz apģērba. Gustavs un Dace apgalvo, ka uz ceļiem var justies arvien drošāk, jo ar katru gadu velosipēdistu kļūst vairāk – šoferi viņus vairāk ievēro un ir uzmanīgāki. Tomēr abi uzskata, ka teju katram velosipēdistam kādreiz ir uzbraukusi mašīna, un Gustavs saka: „Es esmu notriekts tikai divreiz. Ja katru dienu braucu ar velosipēdu un tikai divas reizes esmu iekļuvis avārijā, tas, manuprāt, ir labs rādītājs.”

velo_06

velo_01

velo_12

velo_09

velo_08

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.