Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”, kļūstot par mājvietu kultūrai. Radošie kvartāli, kuri pulcē ļoti plašu mākslinieku spektru, sākot ar progresīvās mūzikas pārstāvjiem un beidzot ar jaunajiem dzejniekiem, ir lieliska iespēja novārtā atstātajām ēkām iesaistīties kultūras tapšanas procesā. Tās kļūst par radošuma mājvietu – kaut arī tikai uz laiku.

Pagaidu lietošanas jeb temporary use koncepts atdzīvinājis un pārņēmis arī vēsturisko K. K. fon Stricka villu Aristīda Briāna ielā 9. No durvīm nolupusī krāsa, izdilušais parkets un krāšņā lustra pie griestiem izelpo 19. gadsimta dvesmu – nams 1883. gadā tika uzcelts Briāna ielā izvietotās alus darītavas īpašniekam Kristianam Karlam fon Strickim. Villa ilgi bijusi pamesta un aizmirsta, taču nu ēka jau pāris gadu ir atdzīvojusies un tās dzīlēs ielūkoties var jebkurš. Fon Stricka villas teritoriju ar dažādām aktivitātēm apdzīvo turpat blakus izvietotais klubs „Piens” un kultūras pasākumi.

Ko tas prasa – apdzīvot pamestu namu – un kādas ir radošā centra uzturēšanas iespējas ilgtermiņā, stāsta kluba „Piens” saimnieks un fon Stricka villas „atdzīvinātājs” Mārtiņš Mielavs.

Dāvanā vesela villa

„Šai mājai vispār ir mistiska aura. Joprojām ik pa brīdim kāds pienāk un pasaka, ka gadiem esot gājis ēkai garām, domājot, kas šeit ir iekšā,” nosaka Mārtiņš. Tieši dislokācijas dēļ viss iegrozījies tā, ka Mielavs šobrīd apsaimnieko seno villu, kas atrodas tieši blakus viņa klubam.

Ienākšana fon Stricka namā esot notikusi tieši caur kultūru, stāsta Mārtiņš. Viss sācies ar teātra festivālu „Homo Novus” pirms dažiem gadiem, un pēc laiciņa sekojusi „Piena svētku” iesildīšanas koncertu sērija: „Tajā reizē, kad mēs ienācām te uz tām divām trīs dienām, uz Piena svētkiem, kļuva skaidrs, ka tas strādā. Īpašnieki teica, ka esot sarežģīti izīrēt namu tikai uz vienu nedēļas nogali – papīru jūra, līgums, apdrošināšana… „Nu, paņemiet uz gadu!” viņi ieteica. Mēs padomājām un paņēmām.” Mārtiņš atzīst, ka nekādas skaidras idejas par to, kas tieši villā notiks un ko tieši tur organizēs, tobrīd nav bijis.

Tagad senais nams pulcē desmitiem, pat simtiem ļaužu – villu viļņveidīgi apdzīvo dažādi kultūras pasākumi, koncerti un radošās darbnīcas. „Drīzumā, oktobrī, būs jau divi gadi,” saka Mārtiņš. Pirmais gads esot bijis piesardzīgs – kamēr saprata, kas un kā īsti notiek. „Otrajā gadā jau sāc lēnām saprast, ko var darīt. Šajā vasarā villa katru trešdienu ir atvērta cilvēkiem. Piepildīta. Man liekas, tas ir labi,” viņš turpina.

IMG_2704

Pret māju Mārtiņš attiecas ar pietāti – tas tomēr ir kultūras piemineklis. Viņš saka: „Es to uztveru kā tādu dāvanu – kamēr tā ēka ir, tikmēr tā ir. Vispār būšana šādā mājā ir laime – ja raugās tādā Eiropas kontekstā, kur vēl tiktu tādā iekšā? Londonā? Nekad dzīvē netiktu! Tā tiešām ir… dāvana ir labs vārds. Līdz ar to te nevar bumbulēties. Vispār nevajag tā bez jēgas bumbulēties – ja dara, tad dara.”

Bizness un sirdslieta līdzsvarā

Lai arī cik entuziastiska un cēla šķistu ideja par sena, vēsturiska nama apdzīvošanu, būtiski esot domāt par idejas savienošanu ar biznesu. Tam jābūt pārdomātam gājienam, un plānam noteikti ir jābūt, saka Mārtiņš: „Nu, labi, par biznesa plānu to nenosaukt, bet vajag kaut kādu vismaz skaidrību par to, kā to naudu pelnīt. Jo mēs tomēr īrējam, nevis esam kaut kāds Kultūras ministrijas velns-zina-kāds-tur projekts. Ja apakšā nav biznesa pamatojuma, tad nevajag te nākt iekšā.”

Villa tiek izīrēta arī privātiem pasākumiem – tajā notiek gan banketi, gan kāzas. Mārtiņš apgalvo, ka parastu banketu zāli vadīt gan negribētu – viņam tas būtu pārāk garlaicīgi. „Kultūras pasākumi ir mazāk ienesīgi finansiālā ziņā, bet toties tie dod mājai to virzienu, sajūtu, ka tā netiek vienkārši brutāli nolietota. Dod kaut kādu pievienoto vērtību,” viņš turpina.

Tas esot lielākais izaicinājums, darbojoties fon Stricka villā, esot panākt balansu starp biznesu un kultūras vērtību saglabāšanu. Mārtiņš uzsver, ka nebūtu nekādas villas, ja nebūtu „Piena”: „Tieši tas savienojums, kā panākt to balansu, lai tu vienkārši neizskrien cauri tai mājai pāris gados un lai tā pēc tam nepazustu. Kā noturēt interesi par to ilgtermiņā, tādējādi ļaujot mājai līdzdarboties. Lielākais izaicinājums ir to realizēt, gadu no gada atrast līdzekļus, enerģiju, neiestrēgt kaut kādā pašapmierinātībā, attīstīt un virzīt. Tā man ir kā sirdslieta un bizness vienlaikus. Tam ir jāsavienojas.”

Novazātais „radošums”

Cilvēkus uz fon Stricka villu nenoliedzami ved tās īpašā atmosfēra. Mārtiņš teic, ka tieši oriģinalitāte ir tas, ko viņš vēloties iedot villas apmeklētājiem. To zināmā mērā nodrošina pati ēka, Mārtiņš teic: „Koncerti te vienmēr ir īpaši – jo pati zāle ir īpaša. Tāda kā kamerzāle, tie sēdošie koncerti villā ir tādi diezgan intīmi. Atmosfēra tajā zālē vispār ir fantastiska, it īpaši ziemā.”

Un tomēr – tieši oriģinalitāti un radošumu Mārtiņš laikmetīgās kultūras vidē redzot kā notrulinātu. Piemēram, neskatoties uz to, ka villa un „Piens” kopumā aizņem samērā plašu teritoriju, Mārtiņš to nevēlas dēvēt par vienu no Rīgas radošajiem kvartāliem: „Pats savienojums – radošais kvartāls – ir diezgan dumjš un nolietots. Tas neko nenozīmē! Radošs ir katrs mudaks, kas kaut ko zīmē vai ir sasukājis matus uz vienu pusi. Līdz ar to tas vārds pēdējos 15 gados ir zaudējis savu svaru,” nosaka Mārtiņš. Viņš uzskata, ka Rīgas radošo kvartālu attīstīšanas ideja esot kļuvusi par pārlieku komercializētu pasākumu: „Parasti tā radošo vietu veidošana izpaužas apmēram tā: atvērsim restorānu, iekārtosim galeriju, izveidosim kaut kādu pasākumu vietu, to visu kaut kā tēlaini nosauksim un uztaisīsim smuku interneta lapu. Plaisa starp patiešām radošo un to, kas tiek pasniegts kā radošs, ir milzīga. Man liekas, tas ir jāsaprot uzreiz, lai nav kaut kāda fufeļa dzīšana, lai mēs nedegradējam vārdus.”

IMG_2682

Radošums veidojas tikai grūtību un izaicinājumu priekšā, ir pārliecināts Mārtiņš: „Reāls izaicinājums ir, piemēram, kad tev nav naudas. Līdz ar to visi tie miljonu projekti, kuri sevi pasludina par radošajiem kvartāliem – tur jau, manuprāt, ir jau mazs error ar to vien, ka tas kvartāls tiek uzbūvēts no nulles.” Fon Stricka villas kontekstā Mārtiņš kā izaicinājumu uzsver tieši naudas un radošuma attiecību veidošanu. Tas neesot vienkārši – atrast veidus, kā komunicēt attiecībās, kur satiekas baņķieri un mūziķi, kur vieni runā naudas valodā, otri – mūzikas valodā: „Tas ir pacietīgs darbs – veidot attiecības gan ar radošiem cilvēkiem, gan ar naudu un tās turētājiem. Tas nenotiek tā uzreiz. Uzticība veidojas pamazām, mēģinot kaut kā lēnā garā parādīt, ka viss strādā. Attiecības sāk veidoties, un tas dialogs ir jānotur.” Tāpat Mārtiņš atrodas nebeidzamā dialogā ar ēkas īpašniekiem par fon Stricka villas nākotni, esot jādomā, ko vēl ar ēku var iesākt – vai tās būs vēl pāris sezonas, vai arī vairākas desmitgades. Viņš uzskata, ka vajag raudzīties nākotnē, taču ne pārāk tālu, jo vienlaikus jāatceras realitāte. Tas esot īstais izaicinājums.

***

Vai pietiek vienkārši ar kultūras pasākumu rīkošanu pamestā ēkā, lai tas kļūtu par veiksmīgu ilgtermiņa projektu? Kāda ir ēku un kvartālu pagaidu atkalapdzīvošanas finansiālā puse?

Par to, kas nepieciešams, lai izveidotu un uzturētu radošo kvartālu un lai tas vispār varētu tikt saukts par „radošo kvartālu”, 6. septembrī plkst. 19.00 Tērbatas ielas „Bang Bang” veikalā notiks paneļdiskusija. Tajā piedalīsies Mārtiņš Mielavs, kā arī mākslas centra „Totaldobže” tēvs Kaspars Lielgalvis un fonda „Mākslai vajag telpu” pārstāve Katrīna Jaunupe.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.