Mūki aizlidoja – templis palika

Teksts Jānis Lipšāns   Foto Andrejs Strokins

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule. 


Jānis Lipšāns: Cik ilgi tu tagad jau esi atpakaļ Latvijā?

Žanete Skarule: Es atbraucu decembrī uz Ziemassvētkiem un sapratu, ka es nevaru vairs braukt atpakaļ. Man bija jādodas atpakaļ uz skolu ASV.

JL: Tad viss nemaz nav tik vienkārši…

ŽS: Tas nav un vienlaicīgi arī ir vienkārši. Zini, beidzot kaut kā… cilvēkam dzīvē ir laiks iekšupvērsties un koncentrēties tikai uz savām pārdomām un savu attīstību, klausīties visādos gudros cilvēkos… Tas man universitātē šķita brīnišķīgi – domāt tikai par sevi…[pašironiski iesmejas] šausmīgi! Nē, es vienkārši sapratu to, ka man ir jāpabeidz filma un es to varu izdarīt tikai te. Jo montāžas režisore (Andra Doršs – J.L.) ir šeit, un tās distanču attiecības nestrādā. Un arī visa studija ir šeit, komanda ir šeit… Es esmu tāds cilvēks, kuram patīk vienlaicīgi kūrēt vairākas lietas. Es, piemēram, māju kārtoju tā caur haosu. Ir haoss un tad pamazām katrā stūrī sāk kaut kas kārtoties.

JL: Tā tev nav tāda pragmatiska, sistemātiska pieeja.

ŽS: Jā, tas nav tā tikai no vienas puses. Bišķiņ te kaut ko pakārtot, tad tur šitā viss notiek [žestikulē ar rokām]. Llīdzīgi ir arī ar projektiem – man patīk, ka paralēli kaut kas virzās. Bet šis bija tas brīdis, kad ir vienkārši jāpiesēžas un jākoncentrējas uz vienu lietu. Jo šķita, ka šis projekts ir tik liels! Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi… [smejas]

JL: …nebūtu sākusi! [smejas]

ŽS: Bet nu jau liekas, ka ir nedaudz par vēlu. Kad kaut kāds gabals jau ir noiets, tad atpakaļ iet negribas. Tāpēc vajadzēja sakoncentrēties un pabeigt. Tad ir laba sajūta. Šodien (saruna notika pirms filmas pirmizrādes Rīgas starptauskajā kino festivālā – J.L.) aizgāju pārbaudīt skaņu un tad sāku domāt – šeit tas, tur tas, bet tad sapratu, ka tur neko vairs nevar mainīt.

JL: Man šķiet, tas nekad nevar būt pabeigts. Jāatzīst, kad strādāju ierakstu studijā, arī kaut kā nevarēju to darbu pabeigt. Un tas pat nav par, teiksim, tehnisko skaņas apstrādi, bet par to, kā tas ir sanācis.

ŽS: Vai ne? Un vienu dienu tu pat ienīsti to, ko esi radījis. Man pat tā nav viena diena, tas ir kāds mēnesis no vietas, kad es ienīstu to filmu. Un kad vēl tev kāds par to pajautā... Bet tad kādā brīdī atkal mierīgi piesēdies, apskaties to pašu kopā ar kādu cilvēku, kurš filmu nav redzējis, un tad pašam sāk atkal interesēt. Dāvis Sīmanis teica, ka par savām filmām ir jākrīt un jāceļas. Ja man kāds prasītu par to filmu, tad… nu, man nav kauns. Pieklājīgi [smejas]. Tā nav nekāds šedevrs, bet pirmais tāds ceļojums, garš ceļojums – pieci gadi.

JL: Nesen uz sarunu tieši satiku dokumentālās filmas “Knutifikācija” režisoru Ivaru Tontegodi – viņam tas prasīja četrus gadus. Nu, pieklājīgs laika posms.

ŽS: Jā, bet man tas šķiet arī ļoti riskanti, jo, ja tā padomā – kāds tas cilvēks bija pirms pieciem gadiem? Manā gadījumā pirmais materiāls tapa pirmajā braucienā. Tad sekoja nākamais… Toreiz es filmēju kā viens cilvēks, tagad lieku visu kopā jau kā cits cilvēks, un pēc tam filmu skatīšos kā vēl cits cilvēks. Tas pirmais vairs nevelk līdzi tam, kas ir pēdējais. Un tas ir labākajā gadījumā –  ir diezgan skumji, ja ir otrādi! [smejas]

Es skatos to materiālu, un man kaut kas ir jāsaliek kopā no tā, ko radījis tas cilvēks pirms pieciem gadiem. Un tad nu viņu jāmēģina saprast.

JL: Sanāk sevi tā kā pielabināt tam cilvēkam?

ŽS: Nē, vienkārši nevajag pārāk ievilkt lietas. Un man liekas, ka tā ir māksla – vienkārši palaist. Tu pats sev pasaki: “Labi, tas ir labākais, ko es šajā brīdī varu no sevis dot ārā.” Šodien es skatos jau samontētu filmu kinoteātrī un vienīgais, kas man tā kā būtu jānovērtē, ir – vai nav par skaļu, par klusu. Bet ko es? Skaidrs, ka es vēl domāju – šo vajadzētu tā, šo tā… Bet vajag vienkārši pieņemt lēmumu, palaist, gūt sevī mieru, ka šobrīd tas ir tas, kas no tevis nāk ārā. Pēc diviem gadiem kaut kas cits nāks ārā. Tās ir tādas kā laika atskaites, vienam tie ir bērni, bet cits mēģina uztaisīt kino. Es paskatos uz sevi pirms desmit gadiem, un es nemaz nepazīstu to cilvēku.

JL: Vai tu atceries savu pirmo kino pieredzi?

ŽS: Man tādas ir trīs, ko es atceros. Padomju laikā mums ģimenē bija tāds bizness – vienā mazajā mūsu mājas istabiņā bija uztaisīts kinoteātris. Visi logi bija aizpakoti, un cilvēki samaksāja un nāca skatīties filmas no kasetēm, šausmenes. Tajā laikā tā nemaz nedrīkstēja darīt. Un tad bija viens moments, kad paralēli divās istabās notika tie filmu seansi, un es ielīdu tajā istabā un skatījos šausmenes.

JL: Jā, es atceros kaut ko līdzīgu, kad pa vasarām ar māsu dzīvojos Kuldīgā pie omammiņas un vectētiņa. Un tie laikam pat bija tādi publiskie seansi, kur mēs puikas gājām lūrēt filmas. Atceros, kā pa 20 kapeikām gāju skatīties Fantomasu. 

ŽS: Pēc tam traumatiskās Burova (Arnolds Burovs – J.L.) multenes… [smejas] Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc, salīdzinot, piemēram, ar amerikāņu vienaudžiem, es secinu, ka šajā galā mēs esam pieauguši ātrāk. Jo viņiem bija “Toms un Džerijs”, bet mums bija Burova leļļu filmas. Tā mums vispār bija cita pasaule. Tagad es tās ļoti novērtēju, bet bērnībā tas bija absolūti traumatiski, man bija bail, bet arī gribējās jau tās multenes skatīties.

Pirmā kinoteātra pieredze, ko es atceros, bija “Viens pats mājās”. Tās ir tādas priecīgas atmiņas – mēs pirmo reizi gājām uz kinoteātri, un es pat nezināju, uz kurieni mēs ejam. Man nav tādas mēķtiecīgas kino gājēja pieredzes. Tad, kad uz Tērbatas ielas vēl bija klubs “Pērle”, es mēdzu iet uz tolaik vēl kino “Rīga” (tagad “Splendid Palace” – J.L.) dienas seansiem. Tas man bija tāds ļoti skaists laiks. Dienas seansos kinoteātris bija tukšs.

JL: Tu gāji viena?

ŽS: Jā. Apsēdos tajā lielajā, greznajā zālē, kad bez manis tur bija vēl divi trīs cilvēki… un es varēju vienkārši smieties un raudāt. O, čau! [pie galdiņa pienāk RIGA IFF direktore Liene Treimane]

Liene Treimane: Čau! Klausies, es tev rītdien piezvanīšu. Es vienkārši domāju, ka rītdien pirms tās pirmizrādes…

ŽS: …jā, jā, tev vajag pateikt pāris…

LT: …es pateikšu trīs ievadvārdus, lai vienkārši saprot tādā festivāla kontekstā…

ŽS: …jā, tev vajag ievadīt, jā…

LT: …jā, nu, bet sazvanāmies rītdien! Labi, jums te laikam kaut kas personīgs…

ŽS: [smejas] Jā, mums jau arī! Labi, čau! [atsveicinās no Lienes Treimanes] Pag, tu arī te RIGA IFF kaut ko dari?

JL: Jā, es ar akreditācijām ņemos kopā ar Kasparu Kondratjuku un Annu Miesnieci.

ŽS: Forša komanda jums!

JL: Neviļus aizdomājos par kino skatīšanās kultūru. Festivāli kā tādi ar savu izmeklētu programmu, šķiet, nes sevī tādu lielāku svaru, tas nav tas pats, kas vienkārši iet un skatīties filmu. Šķiet, ka tie kaut kādā ziņā audzina skatītājus – ir kaut kāds koncepts, ir piedomāts pie tā, ko parādīt. Ko tev nozīmē kino skatīšanās kultūra? Kā tu to saproti, un vai tu vispār par to domā?

ŽS: Tas tāds rituāls. Es, protams, varu skatīties kino arī gultā, ar ēdienu – arī tas mani tā dažreiz apmierina un iepriecina, bet kinoteātrī ir pavisam citas sajūtas. Šobrīd notiek diskusija par kinoteātriem – vai tie izzudīs, ja tagad visi skatās filmas mobilajos telefonos? Vai mums tagad jāsāk tās kaut kā pielāgot citam medijam? Šobrīd, taisot filmu, jau tu domā par lielo ekrānu, un tas ir pa visam cits piedzīvojums nekā šitais mazais [norāda uz manu Blackberry, kurā ierakstās saruna].

JL: Es varbūt neesmu spečuks par tiem formātiem un kinoteātriem, bet es tagad atsaucu atmiņā to brīdi pirms Tarantino izlaida savu “The Hateful Eight” (2015), kad viņš gribēja izmantot tieši specifiski konkrētu formātu…

ŽS: Jā, tā kā ar tādu gājienu atpakaļ, kā 50., 60. gados, filmējot uz 70 mm filmas. Man liekas, ka viņam pašam ir tāds mazs kinoteātris, kur viņš to filmu arī rādīja. Ap Ziemassvētku laiku pirms dažiem gadiem bija tā, ka visa filmu attīstīšanas laboratorija “FotoKem” strādāja “uz Tarantino”, jo viņam bija jāizlaiž tā filma, un nabaga studenti nevarēja dabūt atpakaļ savas filmiņas. Iedomājies, tu aizej un saki: “Es te biju atnesusi to rullīti ar saviem darbiņiem…” Un viņi: “Nē, nē, nē! Jāiznāk Tarantino filmai, tev jāpagaida!”

Bet, atgriežoties pie jautājuma par kinoteātru nākotni, man ir tāda iekšējā sajūta, ka kinoteātru formāts saglabāsies, jo, piemēram, man tas ir notikums – gājiens uz kino pats par sevi. Kad es strādāju pie Jona Meka Ņujorkā, man bija caurlaide uz “Anthology Film Archives, kas ir viens no vecākajiem neatkarīgajiem kinoteātriem, kuru 70. gados atvēra Jons Meks ar domubiedriem, paziņojot, ka te mums būs kinoteātris, kur rādīs eksperimentālo kino, geju un lesbiešu filmas, neatkarīgo kino, visas filmas, ko neņems komercionālie kinoteātri. Visu, kas nav meinstrīms. Un šo kinoteātri nodēvēja par “Invisible Cinema”, jo sākotnēji tur bija tādi aizslietņi uztaisīt, lai nejūt blakussēdētāju un tā kino pieredze ir tikai tev. Ir vēl tāda bilde, kur Džons Lenons un Joko Ono sēž tajā kinoteātrī.

Es bieži devos uz šo kinoteātri, un pirms katra seansa režisors vai kāds cilvēks, kurš ir zinošs par konkrēto tēmu, tev pastāsta par filmu. Iedomājies – tu ieej tur, apsēdies, tevi ievada konkrētajā tēmā par to laiku vai par kādām konkrētām problēmām un tad tu baudi šo filmu. Tas laika un telpas ierobežojums liek tev koncentrēties un to izdzīvot. Bet, skatoties mājās, tu vari uzspiest pauzi, aiziet uzvārīt kafiju un viss forši. Bet režisors droši vien to tā nebija domājis – viņam tomēr gribējās, lai tu izsēdi cauri tai pieredzei.

Man ir tāds pasniedzējs Džeimss Benings (James Benning), viņš ir režisors un arī tāds konceptuāls mākslinieks. Vam ir tāds darbs, kas saucas “Farocki”, ko viņš ir veltījis režisoram Harūnam Faroki (Harun Farocki). Un interesanti ir tas, ka šajā darbā ir nofilmēts mākonis, kurš pakāpeniski izzūd, bet tas viss ir tādā palēninājumā, ka acs nefiksē mākoņa izzušanu. Kad Benings vēlējās šo darbu uzdāvināt savam draugam, slavenajam vācu režisoram, tajā dienā Harūns Faroki nomira. Šis darbs kļuva par simbolu – mākonis beigās izzūd, tāpat arī cilvēka dzīve. Baigi skaistais darbs. Mēs, starp citu, to bijām atveduši uz Cēsu mākslas festivālu, bet tad tā bija instalācija un mazliet cits stāsts.

Man universitātē šo darbu nācās noskatīties kinoteātrī, un tas bija tāds egoistisks režisora gājiens – viņš vēlējās, lai mēs tiešām arī šīs 72 minūtes sēžam un skatāmies uz attēlu, kas nemainās, jo viņš uzskata, ka cilvēkam ir nepieciešams nedaudz vairāk iedziļināties lietās… vispār. Viņš vēlējās mums šo pieredzi dot, dāvināt. [Garām galdiņam slīd Liene Treimane]

ŽS: Klausies, Liene, kā būtu, ja es ieliktu vēl kādu kādā no sarakstiem…

LT: Tu vienkārši atsūti e-pastā sarakstiņu, un tad mēs manuāli pieliksim klāt. Nu, redzēsim, kā tur tas viss beigsies… [smejas]

ŽS: Es vienkārši vēl pāris cilvēkiem pateicu, lai nāk uz pirmizrādi, bet, iespējams, būs jāsēž kultūras ministrei klēpī! Uz ko man viena sieviete atbildēja, ka viņa tad ņemšot klēpī kultūras ministri.

LT: Nu, tad piecos tiekamies! Čau!

JL: Bet no kurienes tev bija tāda doma, ka jāsāk ar dokumentālo kino?

ŽS: Vai tad tas nav loģisks solis?

JL: Es nezinu. Tu pasaki man!

ŽS: Man šķiet, ka vairumam režisoru tā ir. Ir loģiski sākt ar kaut kādu doķeni un tad doties tālāk, bet man tā vienkārši tāda sakritība. Bija tāds moments, kad apkārt sāka notikt interesantas lietas, un man atlika to visu vienkārši piefiksēt.

Kādu laiku man vispār likās – kāda vajadzība kaut ko inscenēt, jo dzīve jau pati tev piedāvā situācijas. Re, kur tev ir notikumi, aktieri, scenogrāfija, un no tevis ir prasīts tikai izdomāt, ko tu no tā piefiksēsi un kā pēc tam saliksi kopā. Ja tik daudz visa kā ir dots, tad kāpēc kaut ko vēl vajag izdomāt? Bet šobrīd domas mainās…

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.