Mūkupurvs. Vientuļās paparžu mežģīnes

Teksts un foto Kitija Kaļiņina

Mūkupurvs esot vieta, kur no debesīm uz rožu ziediem līstot degviela – atsaucoties uz kādu savulaik redzētu filmu, teic gleznotāja Rasa Šulca, kas šajā apkaimē aizvadījusi teju visu savu mūžu. Rasa glezno vai katru dienu, zīmē un arī strādā par mākslas skolotāju. Piedalījusies dažādās grupu izstādēs, kā arī sarīkojusi septiņas personālizstādes, no kurām viņa kā nozīmīgākās min “Neviens neko neteica’’ Mūkusalas Mākslas salonā, kā arī “Un vilks’’ Kalnciema galerijā.

Tā kā lielākā daļa mākslinieces darbu tapuši tieši Mūkupurvā, Rasa piekrita iepazīstināt ar savu apkaimes redzējumu.

Pa ceļam uz Rasas mājām piemeklē neliela pamestības sajūta – tik maz mašīnu, tik maz cilvēku, taču tik daudz dabas un klusuma, kuru gan nemitīgi pārtrauc kāda zemu lidojoša lidmašīna. Rasa apgalvo, ka šīs 20 minūtes, kas ikreiz jāpavada ceļā no pieturas līdz mājām – šis maršruts, kas ved cauri nepieradinātajām pilsētas pļavām, viņu iedvesmojis savā gleznu telpā ieviest paparžu un kosu rakstus, kā arī savu gleznu tēlus novietot meža ielokā. “Tas ir simboliski domāts – mežs ir vide, kur atplaukt slēptajam un mistiskajam cilvēkā,” viņa skaidro.

Mūkupurva apkaimē patiešām atrodas purvs ar šādu pašu nosaukumu (reizēm tiek dēvēts arī par Zolitūdes purvu), apkaime atrodas Rīgas dienvidrietumu daļā, un pašā purva viducī izbūvēta lidosta “Rīga”, kas muklāju sadala divās daļās. Purva ūdeņi notek turpat blakus esošajā Lāčupītē un Hapaka grāvī. Apkaimē galvenokārt atrodas privātmājas, kā arī mazdārziņi.

Namā, kurā mitinās Rasa, reiz dzīvojusi arī viņas vecmamma, un vecmammai jaunībā bijusi gotiņa, kas tepat netālu ganījusies un kuras pienu pārdevuši kundzēm no centra. Tagad šajā pagalmā ir skaists dārzs jeb ‘’paparžu mežģīnes’’, kā saka pati Rasa, un ozols, kuru māksliniece uzlūko no savas darbnīcas loga.


Cik sen jau tu dzīvo Mūkupurvā?
Gandrīz visu mūžu. Tikai reiz, divdesmit gadu vecumā, uz pāris gadiem aizmuku uz Stabu ielu, tad sekoja Āgenskalna poētika, un tad – atpakaļ. Šobrīd jūtu, ka šajā vietā ilgi vairs nedzīvošu, tomēr tā vienmēr paliks manos atmiņu kambaros un gleznu tēlos.

Kādas takas parasti mēro šajā apkaimē?
Ceļš uz mājām caur pamesto mazdārziņu kvartālu. Mežonīgas ābeles un plūmes, zālē ieaugušas narcises, vīteņaugos iepinušās caurumainas koka būdeles un spocīgas siltumnīcu asakas.

Manā bērnībā mazdārziņos it visur valdīja rosība – dobēs griezās sīpolloki un greznojās ziedi. Tantes baltos apakšveļas komplektos locījās ap gurķu dobēm – Padomijas laikos tāds dreskods skaitījās pieņemams. Tagad šis apvidus ir visai kluss un mierīgs, pat nedaudz vientulīgs un baisīgs pelēkajos gada mēnešos. Tas reizē nomāc un nomierina. Proti, ceļš mājup caur klusajiem džungļiem palīdz atgūties no Rīgas centra dunas. Man vairāk tomēr patīk tā, kā ir tagad.

Kas tas par pauguru?
Jocīgo pauguru uzraka pēdējā funkcionējošā mazdārziņa saimnieks. Pirms pāris gadiem ieradās lieli traktori un, mēģinot uzsākt kaut kādu dīvainu būvniecību, izraka bijušo dārziņu rajonā milzu bedri pamatiem. Ar to arī būvniecības projekts beidzās, bet pēdējā mazdārziņa īpašnieks, iekārodams šīs teritorijas augstvērtīgo melnzemi, katru dienu visas vasaras garumā ķerrā pārstūma zemi uz savām dobēm ielas otrā galā, radot šo milzu sēnei līdzīgo veidojumu.

Vai tev šeit nav vientuļi?
Bērnībā mēs ar manu māsu un kaimiņu puiku dauzījāmies pa ielu. Bija arī radu siltums.

Vispār es tikai pirms diviem gadiem uzzināju, ka dzīvoju Mūkupurvā. Un patiesi – ilgās stundas pavadot pie molberta un dažkārt pat dienām ilgi neizraujoties līdz galvaspilsētai, ir viegli mazliet sajusties kā purva mūkam, kurš iestidzis gleznu tēlu pasaulē tik dziļi, ka jāpieliek muskuļu spēks, lai tiktu ārā.

Bet, tālāk jau ir viegli – pavei, puse no stundas, un esmu jau centrā kur ir draugi, notikumi un citas krāsas.

Kā tu sadzīvo ar lidostu pie pašas mājas?
Vietā, kur šobrīd ir lidosta, kara laikā apkaimes iedzīvotājiem esot tikuši izdalīti lauciņi purvā – tur viņi varēja iegūt kūdru apkurināšanai, kas kara apstākļos bija problēma. Vēlāk tur uzbūvēja lidostu.

Man ir tradīcija agrā pavasarī aizstaigāt līdz lidostas sētai un sagaidīt kādu lidmašīnu nolaižamies. Nezinu pat, kāpēc rodas vēlme kaut ko tādu darīt. Iespējams, tādējādi izpaužas saules gaidas, jo pavasarī saulei mums pamazām būtu jāpietuvojas.

Kā tu nonāci līdz gleznošanai?
Divpadsmit gadu vecumā uzsāku mācības Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, kopš tā brīža zīmēju un gleznoju gandrīz katru dienu. Likumsakarīga bija izglītības turpināšana Mākslas akadēmijā, Glezniecības nodaļā, kur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Ir bijuši arī pārdomu brīži par profesijas izvēli, jo bieži vien gleznu tēli neierodas viegli, ceļš mēdz būt visai celmains, var gadīties pa punam un sabrāztam celim. Esmu sev vairākkārt uzdevusi jautājumu – kāpēc to daru? Varbūt jāstaigā gludākas takas? Tomēr cilvēkus manas gleznas mēdz uzrunāt, un, kad ko tādu dzirdu, tas man nozīmē daudz.

Laikam jau tā ir sava veida atkarības forma – visai neizprotama psihes prasība gleznot.

Varbūt ir kādas spilgtas Mūkupurva iezīmes, kas ietekmē tavu radošo darbību?
Šī dzīvošana purva malā – starp Dzērveņu un Lāceņu ielām – nereti veicina gremdēšanos tādās pārdomu sūnās.

Tavi darbi – “Parasomnija” – esot tapuši, iedvesmojoties no purva apkaimes…
Līdz gleznu ciklam, pie kā strādāju arvien, nonācu, soli pa solim iegremdējoties dabā un sevī…

Parasomnia ir miega traucējuma veids, ko raksturo noteikta uzvedība miegā. Cilvēki miegā ir spējīgi ne tikai uz vienkāršu murmināšanu un krākšanu – dažkārt cilvēks nonāk tādā neparastā starpstāvoklī starp miegu un nomodu, kad, atbrīvojies no spriedzes pēc smagas dienas, viņš savienojas ar savu iekšējo “es”. Taču gleznu ciklā runa ir par pavisam īpašiem traucējumiem – prāta nekontrolētu ekspresiju, kas ved pie iekšējas apskaidrības brīžiem kaut kur starpzonā starp sapni un apzinātību. Šajā gleznu ciklā tēlots tieši tas īpašais, maģiskais brīdis, kad cilvēks atsvabinājies no apkārtējās pasaules reālijām un fokusē uzmanību uz savu iekšējo pieredzi. Kad pēkšņa gaisma apžilbina prātu, mēs „redzam” kaut ko tādu, ko līdz šim neesam redzējuši. Mēs kaut ko uzzinām tieši un nepastarpināti.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.