Mūzika kā Frankenšteina briesmonis

Knapi spēdams pieslēgt pie elektrības portatīvo datoru un stiķēdams kopā savu mūziku no pavirši izvēlētiem skaņu gabaliem, mūzikas producents un dīdžejs Oskars Pauels jeb Powell pamanās radīt izcili dzīvu un pārsteigumiem bagātu mūziku. Par to pārliecināties varēs, noskatoties viņa uzstāšanos festivālā “Skaņu mežs” jau piektdien, 2. oktobrī koncertzālē "Palladium".

Teksts Rihards T. Endriksons   Publicitātes foto

Britu producents un dīdžejs Oskars Pauels (Oscar Powell) jeb vienkārši Powell, ko Rīgā varēs redzēt un dzirdēt 2. oktobrī nepieradinātās mūzikas festivālā “Skaņu mežs”, visai dabiski atšķiras no citiem mūziķiem. Viņa veidotie DJ seti ir balstīti apzināti negaidītā un konfrontējošā mūzikas izvēlē, savukārt Pauela radītie skaņdarbi un koncerti ir apveltīti ar izaicinošu nevērību pret tehniskām detaļām un vēlmi izvilināt – vai pat agresīvi izstumt – klausītāju ārpus komforta zonas.

Žurnālists Rorijs Gibs (Rory Gibb) no interneta medija “The Quietus” kādā recenzijā par Powell mūziku raksta: „Viņa skaņā ir kaut kas, kas instinktīvi šķiet nepareizs – it kā mūzikai šādā formā nemaz nebūtu pareizi eksistēt. Tās sastāvdaļas ir šķietami paviršā veidā sameistarotas kopā gluži kā briesmonis no romāna “Frankenšteins”. (..) Paradoksālā kārtā šajā mūzikā kūsā pozitīva, dzīvīga enerģija, taču Powell radītais ir tik tālu no komfortablas vidusmēra klubu mūzikas, cik vien iespējams.”

Oskars Pauels izdod mūziku jau kopš 2011. gada – šajā pašā gadā viņš arī līdzdibinājis izdevniecību “Diagonal”. Sekojot “Editions Mego” un “PAN” piemēriem, tā ir izcīnījusi sev eklektiska, nepieradināta un allaž uzticama leibla slavu. “Diagonal” publicē mūziku, kas ir ritmiska, taču lielākoties nāk no subkultūrām, kas ir visai tālas no klubu tradīcijām, – trokšņu mūzikas, eksperimentālā roka, datormūzikas, digitālās mākslas un citiem žanriem.

Šī gada sākumā Powell savdabīgo mūziku piemeklēja negaidīti komerciāli panākumi – producents slēdza līgumu ar ievērojamo britu izdevniecību “XL Recordings”, kas citu starpā izdevusi arī tādu mūziķu kā The Prodigy, Radiohead, Adele, Sigur Rós, The xx un FKA Twigs ierakstus. Nu šo grandu bariņā savu vietu atradis arī Powell, un šī gada februārī izdevniecības paspārnē klajā nācis viņa nesenākais singls „Sylvester Stallone”.

Sazvanījāmies ar Oskaru Pauelu, lai aprunātos par mūzikas ierakstu formātiem, deju mūzikas veiksmes un neveiksmes formulām, kā arī par drosmes lomu dīdžeja amatā.


Cik sen jūs jau radāt mūziku?
Šķiet, sāku, kad man bija 17 gadi. Tolaik daudz vazājos pa underground klubiem, klausījos jungle un tehno mūziku. Aptuveni septiņus gadus man pietrūka drosmes un arī sakāmā, bet tad pēkšņi viss vienkārši notika! Bija virkne cilvēku, kas iedrošināja mani sākt publicēt mūziku. To starpā bija Birmingemas skaņas* krusttēvs Karls O’Konors jeb Regis, kā arī puiši no Raime, taču kopumā šo cilvēku bija tik daudz, ka es šajā intervijā nepaspētu tos visus pieminēt. Es esmu ļoti pateicīgs par šādu apstākļu sakritību, jo būtībā neuzskatu sevi par izcilu mūziķi. Man nav ne jausmas, kā viss varēja aiziet tik tālu.

Kļūstot par daļu no šīs scēnas, man bija patīkams un interesants novērojums – cilvēki šajā lauciņā viens otru no sirds atbalsta. Spēlējot festivālos, man bieži sanāk sastapties un spēlēt uz vienas skatuves ar vieniem un tiem pašiem mūziķiem. Patiesībā jau mēs īsti nemaz neklausāmies viens otra mūziku, jo koncentrējamies paši uz savu daiļradi. Un tomēr starp mums eksistē zināms biedriskums, mēs jūtam, ka esam vienā laivā. Es pieņemu, ka citās mūzikas biznesa komandās – it īpaši tajās, kur parādās krietni lielākas naudas summas – tas tā var nebūt.

Jūs intervijās bieži sakāt, ka pēdējā laikā jums īpaši patīk radīt mūziku klubiem, tajā pašā laikā spēlējoties ar klubu apmeklētāju ekspektācijām.
Ir zināma pulsa nepārtrauktība un enerģijas līmenis, no kā dejotgriboša publika nav gatava atteikties. Specifiska rakstura diskotēkās ir arī visai konservatīvi „nerakstītie likumi” par to, kādai mūzikai klubā būtu jāskan un kādai noteikti ne. Manuprāt, visdrosmīgākie dīdžeji diskotēkās spēlē ierakstus, kas kaut kādā ziņā nemaz nav domāti deju zālei. Man pašam ne vienmēr ir pieticis drosmes to darīt. Un, kā jau lielākā daļa dīdžeju, arī es pats pārlieku ierobežoju sevi, būdams gatavs darīt visu, lai tikai publika pat uz sekundi nepārtrauktu dejot. Cenšoties izvairīties no šādas stagnācijas, es arvien biežāk sāku sevi skubināt spēlēt ierakstus, kas konkrētajai situācijai būtu, ja ne bīstami, tad vismaz neatbilstoši. Pirms došanās uz pasākumiem, es ar acīm pārskrienu savai ierakstu kolekcijai un ar bērnišķīgu ziņkārību pie sevis bubinu: „Nez, kā šis izklausītos klubā…” Pārsteidzošā kārtā esmu atklājis, ka intuīcija bieži vien mani pieviļ – neskaitāmas reizes ir gadījies atskaņot ierakstus, kam, manuprāt, publiku būtu jāizsit no līdzsvara, taču notiek gluži pretēji un cilvēki ir sajūsmā. Man šķiet ļoti svarīgi, lai dīdžeji regulāri gan sev, gan publikai liktu justies neērti vai vismaz nedaudz iziet ārpus komforta zonas. Tas vienmēr beidzas ar atklāsmēm. Un šādas situācijas vieno dīdžejus ar pūli – tajā mirklī jūs esat vienoti neviennozīmīgā pieredzē, jūs izmēģināt kaut ko jaunu. Sliktākajā gadījumā vienmēr var glābt situāciju, atkal uzliekot kaut kādu stulbu tehno plati, hehe.

Powell-540x300

Jūsu mūzikā ir daudz acīmredzamu ietekmju, kas nāk no pagātnes – industriālās mūzikas, no-wave, EBM un citiem žanriem –, tomēr tā nekad neskan vecmodīgi. Kā jūs to panākat?
Kad sāku publicēt savu mūziku, man nemaz nebija vēlmes par katru cenu radīt materiālu, kas būtu uzsvērti atšķirīgs no visa cita, kas skan labos klubos. Es drīzāk tiecos saprast, kādā estētiskā virzienā vēlos iet. Tagad savukārt es esmu sapratis, ka, pateicoties dažādu apstākļu sakritībai – ar to saprotot arī publikas atvērtību, kā arī scēnas un tai piesaistītā tirgus stāvokli –, man ir iespēja ar savu mūziku darīt kaut ko savādu, traku un nudien atšķirīgu. Ja kādam šāda iespēja tiek dota, to nevajadzētu laist garām. Citādi mēs, mūziķi, visi būsim vienādi – atkal un atkal spēlēsim vienu un to pašu. Es nesaku, ka uzskatu savus skaņdarbus par nepārspējami inovatīviem – vienkārši, manuprāt, katram mūziķim vajadzētu censties kaut nedaudz izmainīt to mūziku, kurai viņš ir pievērsies.

Ir ļoti daudz vecmodīgas mūzikas – tāda retro mūzika, kas izliekas, ka nav retro. Mūsdienās visa mūzikas vēsture mums ir viena klikšķa attālumā, un man reizēm šķiet, ka vairums producentu vienkārši izceļ ārā kaut ko no 70. vai 80. gadiem un „iepako” to jaunā kastītē. Viņi reanimē pagātnes mūziku citā formā, un jaunā versija ir krietni mazāk radikāla nekā oriģināls. Mēģinot meklēt ekscentrisku identitāti, mūziķi nereti izmanto tās pašas krāsas, attēlus un skaņas, tos pašus mēslus, kas eksistējuši jau vismaz trīsdesmit gadus. Pie tam viņi visi dara vienu un to pašu. Mani vairāk interesē cilvēki, kas turas nomaļus no tā visa un pieticīgi savās studijās meistaro ko īstu un individuālu.

Man patīk, ja, klausoties skaņdarbu, jau pēc 20 sekundēm var pateikt, kas ir tā autors. Nevis klausīties ar domu: „O, šī mūzika tikpat labi varēja tikt radīta 1985. gadā!”

Kāpēc jūsu jauno ierakstu sauc „Sylvester Stallone”?
Jo man viss šajā cilvēka šķiet smieklīgs – ieskaitot to, kā viņš runā un izskatās. Pat tas, kā viņu sauc.

Kādu dienu skaipā sarunājos ar producentu Traxx no Čikāgas. Viņš vienmēr pasaka kaut ko smieklīgu, tāpēc es jau iepriekš biju sagatavojies ierakstīt sarunu. Beigu beigās viņš sāka ņirgāties par Silvestru Staloni, un šis mirklis arī kļuva par mana skaņdarba galveno „dekorāciju”. Man patīk savā mūzikā izmantot balss fragmentus, kas satur totāli nejēdzīgas un muļķīgas frāzes – esmu sajūsmā, piemēram, par to absurdo un stulbo sajūtu, kas rodas, kad kāds ar infantilu balsi manā ierakstā pasaka: „I walk with a zombie.” (Tulkojumā no angļu valodas – “Es pastaigājos ar zombiju.”)

Pirmo reizi dzirdēju jūs spēlējam DJ setu Berlīnē, klubā “Berghain”. Ap to laiku jūs bieži intervijās teicāt, ka nemaz nevēlaties sākt spēlēt dzīvajā.
Tolaik tā teicu, jā… Es vienkārši neskaitāmas reizes pēc kārtas biju pieredzējis neaprakstāmi garlaicīgus dzīvos elektroniskās mūzikas priekšnesumus. Es arī pats sevi neuzskatīju par dzīvo mūziķi, un savā ziņā tas joprojām nav mainījies. Arī, strādājot studijā, es nespēju savus skaņdarbus nospēlēt „vienā rāvienā” – es tos lieku kopā ļoti rūpīgā un laikietilpīgā veidā. Bija laiks, kad man šķita neiespējami šos pašus skaņdarbus spēlēt dzīvajā.

Manuprāt, mūžsenais jautājums par dzīvo uzstāšanos elektroniskajā mūzikā ir mazliet nepareizi formulēts, nogurdinošs un reizēm arī maldinošs attiecībā pret klausītājiem. Pārāk liels uzsvars šajās diskusijās tiek likts uz materiāla atspēlēšanu un analogo „dzelžu” izmantošanu. Es pats sāku spēlēt dzīvajā tad, kad sapratu, ka man taču nemaz nav katra savu skaņdarba sekunde jānospēlē uz vietas – iepriekš ierakstītas partijas es miju ar spontāniem un improvizētiem lēmumiem. Man galvenais ir nevis dzīvajā režīmā atskaņot visu materiālu, bet strādāt pie zināmas enerģijas – pie skaniski iespaidīgas koncertpieredzes, kas klausītājiem dotu priekšstatu par to, kas es esmu un kāda ir mana mūzika. Kad to sapratu, sāku justies daudz drošāks un pārliecinātāks – proti, es zināju, ka necentīšos būt tas, kas es neesmu. Tagad esmu samērā apmierināts ar saviem dzīvajiem priekšnesumiem. Man nav vajadzīgs, lai pēc koncerta klausītāji teiktu: „O, viņš to tiešām spēlēja uz vietas!” Es gribētu, lai viņi vienkārši saka: „Tas bija iespaidīgi!”

Jūsu skaņdarbiem piemīt savdabīga īpašība – tie izklausās tā, it kā tie „aizietu greizi” paši no sevis.
Jā, es saprotu, ko jūs domājat. Bet pats radošais process nav nemaz tik spontāns, kā mūzika rezultātā. Kad spēlēju dzīvajā, es atskaņoju jau iepriekš sagatavotu kompozīcijas „skeletu” un tad to apdarinu ar cilpām, trokšņiem, spontānākiem melodiskiem elementiem un citām skaņām. Spēlējot konvencionālu tehno mūziku, man šāda darba maniere šķistu garlaicīga un bezsaturīga. Es vienmēr garlaikojos, kad mūzika neattīstās vai saglabā pārāk paredzamu virzienu. Man patīk, ka skaņdarbos parādās negaidīti vai pat neiederīgi elementi – es allaž cenšos atrast veidus, kā tos „ielaist” mūzikā. Īpaši apmierināts esmu, kad mūzikas radīšanas procesā man izdodas pārsteigt pašam sevi – atrast kādu akcentu vai strukturālu pavērsienu, kas man pašam kā klausītājam šķistu negaidīts. Radot mūziku, es varu darīt jebko, kas man ienāk prātā. Tas ir skaisti, ja producents ļaujas vēlmei pašam savas muzikālās idejas ļodzīt, lauzt un pēc tam atkal likt atpakaļ kopā, brīnoties par to, kas beigu beigās sanāk. Tomēr šāda ļodzīšana un laušana var aizņemt visai ilgu laiku – es varu pavadīt nedēļas vai mēnešus, domājot par kādām niansēm savos topošajos skaņdarbos. Tātad, jā, mana mūzika patiešām rada sajūtu, ka tā „aiziet greizi” pati no sevis, jo tā atspoguļo visai intuitīvus meklējumus. Taču, lai panāktu tādu efektu, patiesībā ir pragmatiski un uzmanīgi jāstrādā.

Jūsu mūzikai piemīt zināma ārpus laika sajūta. Vai jūs piekristu sevi dēvēt par elektroniskās mūzikas producentu, kas vispār nav ieinteresēts tehnoloģijās?
Mani tik tiešām neinteresē tehnoloģijas. Es knapi spēju pieslēgt savu laptopu pie elektrības! Par mūziku nekad neesmu domājis no tehnoloģiju perspektīvas. Daudz laika es pavadu, ierakstot dažādu sintezatoru skaņas un pat īsti nesaprotot, ko tieši ar tiem daru. Tomēr tie ir tikai rīki un instrumenti – es tos izmantoju, lai „ar Dievu uz pusēm” panāktu sev vēlamās skaņas. Tur arī manas attiecības ar tehniku beidzas.

Kāds žurnālists no mūzikas medija “The Quietus” reiz salīdzinājis jūsu mūziku ar Frankenšteina briesmoni. Domājams, tādēļ, ka jūsu kompozīcijas bieži ir apzināti pavirši sastiķētas kopā un to „šuves” ir skaidri redzamas.
Interesanti, ka jūs to sakāt – es tieši pēdējās dienas esmu pavadījis studijā, miksējot jaunas dziesmas. Parasti miksēšanu vienmēr veicu kopā ar vienu un to pašu skaņu inženieri – viņš man ir labs draugs un visai precīzi ir izpratis to skanējumu, ko cenšos panākt. Viņš manās kompozīcijās allaž pievērš uzmanību tām vietām, kur esmu „līmējis” skaņas kopā – visbiežāk to neesmu izdarījis pārāk precīzi, tāpēc viņš man vaicā, vai vēlos šos defektus izlabot. Bet es vienmēr saku, lai atstāj, jo šie defekti tikai uzsver manas mūzikas apzināto raupjumu un robainību.

Radot mūziku, es sviežu daļas, elementus vienu otram pa virsu. Es nesēžu, rūpīgi pierakstīdams, piemēram, basu līniju – tā vietā vienkārši ierakstu to ar sintezatoru un pēc tam cenšos ielīmēt kompozīcijā tā, lai piestāvētu konkrētā skaņdarba konstrukcijai. Taču visbiežāk konvencionālā izpratnē konkrētā partija mūzikai pavisam nepiestāv, un tieši tas man patīk.

Salīdzinājums ar Frankenšteina briesmoni ir ļoti trāpīgs – tas tiešām ir kā būvēt cilvēku-mašīnu no dažādās vietās atrastām sastāvdaļām. Un tieši šuves ir tās, kas piešķir manai mūzikai pareizos akcentus un padara klausīšanos interesantu. Jāatzīst gan, ka šī nav konceptualizēta radošā taktika – es pie šādas darba formas nonācu gluži intuitīvā nejaušu atklāsmju ceļā.

Pilnu interviju lasiet aktuālajā “Veto Magazine” #35!

 

Pārējie žurnāli

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Nov, 2016

Veto Magazine #39

Iznācis mūzikas, mākslas un modes žurnāla “Veto Magazine” 39. numurs, kurā šoreiz tiek izzināta rokraksta tēma. Jaunajā “Veto Magazine” numurā lasāmas intervijas ar grupas Carnival Youth dvīņiem Edgaru un Emīlu Kauperiem, grafiti un stencilu mākslinieku Daini Rudeni jeb Rudens Stencil, kinovēsturnieci Kristīni Matīsu, dokumentālā kino leģendu Jeržiju Sladkovski (Jerzy Sladkowski), basku ilustratoru Ikeru Ajestarānu (Iker

Jul, 2016

Veto Magazine #38

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” jaunākais, 38. numurs, kas šoreiz veltīts kultūršoka tēmai. Izdevumā lasāmas intervijas ar mūziķi un komponistu Jēkabu Nīmani, eksperimentālās repa mūzikas izpildītāju Zebra Katz no ASV un citiem.

Mar, 2016

Veto Magazine #37

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 37. numurs, kas veltīts tēmai atkārtojums. Šajā numurā lasāmas intervijas ar teātra režisoru un komponistu Vladislavu Nastavševu, pilsētpētnieku un sociālantropologu Viesturu Celmiņu, grupu Tehnikums, emigrācijas latvieti un žurnālistu Induli Bilzēnu, mākslinieku Ati Jākobsonu un citiem. Viesturs Celmiņš sarunā ar “Veto” runā par publiskās sfēras svarīgumu un atklāj savu skatījumu uz

Nov, 2015

Veto Magazine #36

Iznācis kultūras žurnāla “Veto” 36. numurs, kas veltīts tēmai mežs. Žurnālā atrodamas intervijas ar leģendāro pagan metal grupu Skyforger, ar kinozinātnieku un pasniedzēju Viktoru Freibergu, scenogrāfu Artūru Arni, mākslinieku Klāvu Upacieru, mežzini un dīdžeju Raimondu Mežaku un citiem. Grupas Skyforger dalībnieki sarunā ar “Veto” apspriež pagānisma simbolu komercializāciju mūsdienās, atceras grupas pirmsākumus un divdesmit gadu

Aug, 2015

Veto Magazine #35

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 35. numurs, kas veltīts komandas tēmai. Tajā lasāmas intervijas ar raksnieku Paulu Bankovski, sport-punk grupu Rīta stienis, elektroniskās mūzikas apvienību Lamb, vācu reklāmas dinozauru Ingmaru Jansonu (Ingmar Janson), producentu un mūziķi no Londonas – Powell jeb Oskaru Pauelu, ilustratoru Mārtiņu Zuti un citiem. Pauls Bankovskis sarunā ar “Veto” dalās pārdomās par

Apr, 2015

Veto Magazine #34

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 34. numurs, tēma – maņas. Šajā “Veto” lasāmas intervijas ar fotogrāfu Andreju Strokinu, grupas Sigma solistu Jāni Ozoliņu, arhitektu, žurnāla izdevēju un vīnzini Mārtiņu Pīlēnu, animācijas filmu režisoru Esbenu Toftu Jakobsenu (Esben Toft Jacobsen) no Dānijas, mākslinieci, mūziķi un režisori Kseniju Zaķi un citiem. Maņu tēmai veltītajā žurnālā Mārtiņš Pīlēns stāsta

Nov, 2014

Veto Magazine #33

“Veto” 33. numura tēma – slinkums. Tajā lasāmas intervijas ar multimākslinieku Kasparu Bindemani, modes dizaineri Baibu Ladigu, britu mūziķi Sohn, ādas aksesuāru veidotāju Mareku Freimutu, zviedru apvienību Goat, amerikāņu fotogrāfu Ādamu Kacu Sindingu (Adam Katz Sinding), grupu Art of Keeping Secrets un citiem.

Oct, 2014

Veto Magazine #32

Ir iznācis žurnāla “Veto” 32. numurs, kura tēma ir mājas. Šajā numurā lasāmas intervijas ar mūziķi Kasparu Rogu, fotogrāfu Arni Balču, elektroniskās mūzikas meistaru Robertu Henki (Robert Henke), britu komiķi Bilu Beiliju (Bill Bailey), arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu, dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru, avangarda filmu veidotāju Jonu Meku (Jonas Mekas), postmetāla grupu Tesa un citiem. Māju numurā