“One Wolf” nolaižas uz Zemes

Teksts Kristiāna Lazda    Foto Rinalds Ekmanis

Latvijas modes dizaineru un entuziastu gada notikumā “Riga Fashion Week” (RFW) no 28. marta līdz 1. aprīlim vietējie un ārvalstu modes dizaineri atrādīs savas 2017. gada rudens-ziemas kolekcijas. Šoreiz skatītājus priecēs tādi jaunie zīmoli kā, piemēram, Cinnamon Concept, Bulichev Jeans un Talanted, tāpat būs iespēja redzēt arī jau pieredzes bagāto zīmolu kolekcijas no NÓLÓ, Amoralle, Katya Katya Shehurina, Anna Led, Paviljons, Natalija Jansone, Narciss un One Wolf.

Unisex apģērbu zīmols One Wolf iepazīstinās ar kolekciju “Lander”. Zīmola dizainere Agnese Narņicka skaidro, ka oriģināli no angļu valodas šis vārds apzīmē cilvēku, kurš nolaižas uz citām planētām, taču viņas doma, veidojot kolekciju, bijusi radīt apģērbu cilvēkam, kura vārds ir Lander un kurš, pēc Agneses teiktā, atgriezies uz Zemes. Šogad savu rudens-ziemas kolekciju Agnese atrādīs ne vien Rīgas modes nedēļā, bet arī Helsinku modes nedēļā, kur viņas zīmols ticis uzaicināts uz skati.

Aicinājām Agnesi Narņicku uz interviju, lai aprunātos par modi Latvijā un viņas zīmola “One Wolf” jaunumiem.


Cik svarīga Rīgas modes nedēļa ir pasaules kontekstā?
Tā ir svarīga. Pēdējo piecu gadu laikā ārvalstu prese sākusi pievērst lielāku uzmanību un interesēties. Šobrīd ir lielākas iespējas aicināt arī iepircējus un medijus, jo ir finansiāli lielāks atbalsts, kas uzreiz paver iespēju kādam iepircējam no kāda ļoti laba veikala tomēr atrast laiku, lai atbrauktu uz Latviju paskatīties, kas šeit notiek. Ir ļoti grūti viņus ir motivēt. Teiksim, Parīzē ir ārkārtīgi daudzas skates, daudz atpazīstamu zīmolu un viss notiek vienā vietā. Tur ir ļoti daudz šovrūmu (showrooms), viņiem tur ir izdevīgi braukt. Šeit tomēr ir ierobežots skaits dizaineru un RFW notiek vien dažas dienas – šo iemeslu dēļ Latvija nav prioritāte. Mēs vēl tādu statusu neesam iekarojuši.

Kas tevi noveda pie jaunās kolecijas kosmonautu tematikas?
Mans dzīvesbiedrs šausmīgi fano par kosmosa lietām, un, protams, kaut kādā veidā viņš arī mani ar to ir aizrāvis. Vispār jau tā ideja pie manis atnāca pirms diviem gadiem, šīs kolekcijas skices es uztaisīju diezgan sen. Toreiz pasaulē kaut kā bija ļoti aktualizējusies kosmosa tēma, notika daudz kas jauns. Tajā brīdī sāka raisīties idejas par to, kā vispār attīstīsies pasaule. Kā būs, ja mēs kādreiz apdzīvosim kādu planētu citur visumā. Beigās to tēmu kaut kā ļoti vienkāršoju – mēģināju kolekcijā atainot sajūtas, samiksējot to, kādas vajadzības ir cilvēkam, kurš atrodas uz Zemes, un kādas tās ir, esot ilgi prom un skatoties no tālienes uz Zemi. Klausoties dažādus stāstus no astronautiem, kas ilgi bijuši kosmosā, esmu izsecinājusi, ka īstenībā lietas, pēc kurām viņi ilgojas, ir ļoti vienkāršas – ģimene, gravitācijas sajušana, ūdens, mūzika. Tādas ļoti ikdienišķas un vienkāršas lietas.

Skices, kuras izmantotas šīs kolekcijas radīšanai, bija tās pašas, kuras uzskicēji pirms tiem diviem gadiem, kad ideja radās?
Principā ļoti tuvu tam, kas bija sākumā. Varbūt nedaudz vienkāršoju, no kādām pārlieku sarežģītām lietām atteicos un vairāk pielāgoju apģērbu valkāšanai un ikdienai.

Kādas izmaiņas ir vērojamas Latvijas modes telpā pēdējo gadu laikā?
Kopumā apģērbu kvalitātes līmenis ir cēlies. Dizaineri cenšas eksportēt savus apģērbus un ir sapratuši, ka diezgan labas iespējas ir aŗi šeit pat – gan Latvijā, gan Baltijā var pārdot savas kolekcijas. Arī no klientu puses interese ir lielāka nekā agrāk, iedzīvotāji vairāk uzticas latviešu dizaineriem. Pēdējo gadu laikā Latvijas modes zīmoli ir uzlabojuši gan kvalitāti, gan piedāvājumu. Ir bijusi pietiekama pieredze. Pie mums modes bizness vēl ir tādā attīstības stadijā, ka ļoti daudziem zīmoliem sanāk mācīties no savām kļūdām.

Kādas ir galvenās atšķirības starp modes nedēļu Rīgā un citiem līdzīgiem pasākumiem ārpus Latvijas?
Esmu piedalījusies modes skatē Berlīnē un bijusi šovrūmā Vācijā, Francijā un Japānā. Šovrūms nav saistīts ar modes skati, tā ir vairāk kā izstāde – tikšanās ar iepircējiem un medijiem, tāda kā prezentācija. Tad, kad Parīzē notiek modes nedēļa, kaut vai piedaloties tādā šovrūmā, var ļoti just, cik tur ir daudz visdažādāko valstu iepircēju. Uz ielām iespējams satikt slavenus dizainerus.

Runājot par skati Berlīnē – tur viss notika kaut kā ļoti ātri. Ja šeit sagatavošanās pirms skates ir daudz mierīgāka, tad tur laiks pirms skates ir ārkārtīgi īss. Jābūt ļoti labai komandai, lai burtiski divu stundu laikā sagatavotos, izmēģinātu visu, saģērbtos, izveidotu grimu. Latvijā principā viss sākas no rīta, kaut arī skate ir vakarā. No rīta jau ir apģērbu komplektu pielaikošana, tiek sadalīts, kurš modelis rādīs kuru tērpu. Tiek izmēģināta pārģērbšanās, jo nereti modeļi skates laikā pārģērbjas divas, citreiz pat trīs reizes. Notiek mēģinājums, tad sāk veidot frizūras un grimu, un tad jau sakās skates.

Varētu teikt, ka ārzemēs ir lielāka atbildība?
Atbildība ir līdzīga – visur ir sevi maksimāli labi jāparāda. Bet mani tas mazais laiks nedaudz biedēja un likās neadekvāts tādam pasākumam, jo tomēr kolekcija tiek taisīta pusgadu un gribas, lai viss ir perfekti. Bet tur steiga radīja grūtības visu kārtīgi izmēģināt. Es domāju, ka tieši tāpēc citu valstu skatēm raksturīgs izteiktas horeogrāfijas trūkums. Protams, lielie modes zīmoli, kā Chanel vai Rick Owens, kas atrod skatēm īpašu vietu, piemēram, kādu metro staciju, kuru pārtaisa par podestu. Tam viņi gatavojas mēnesi vai ilgāk, bet oficiālajās lokācijās gan horeogrāfija ir ļoti standartizēta.

Cik ļoti One Wolf seko pasaules modes tendencēm?
Es to apzināti cenšos nedarīt. Pēdējos gadus nepērku nekādus ārvalstu modes žurnālus. Vietējos žurnālus gan es pērku, jo man ir interesanti palasīt intervijas ar citiem dizaineriem, biežāk arī par citām tēmām, nevis tikai par modi.

Gribas kaut kā nedaudz novirzīties no pasaules tendencēm, lai ļautu pašam uztvert to aktuālo, kas virmo gaisā, jo, līdz ko informācija ir kā uz delnas, ir viegli no tās ietekmēties. Es cenšos darīt pretēji – mēģinu pati sajust un analizēt to, kas tagad notiek pasaulē.

Pirms pāris gadiem intervijā žurnālam “Veto Magazine” tu teici, ka tev ir svarīgi, lai cilvēki, izvēloties tavus apģērbus, nedarītu to jaunāko tendenču iespaidā – vai tā aizvien ir?
Jā. Man gribētos, lai cilvēku uzrunā manis radītais. Protams, ienākot veikalā, viņš nezina kolekcijas konceptus, viņu uzrunā apģērba izskats, un bieži vien tad, kad viņš to ir jau izvēlējies, viņš uzzina, kaut ko vairāk. Tas cilvēkam varētu būt interesanti un iedvesmojoši, vai tieši pretēji – varētu arī nebūt. Iespējams, cilvēks vienkārši konkrēto apģērbu redz kā tīri funkcionālu un praktisku, tas arī ir labi. Īstenībā jebkurš iemesls ir foršs, jo man lielākais kompliments ir redzēt, ka cilvēki manu apģērbu valkā un viņiem tas ir viens no mīļākajiem.

One Wolf ir izveidojis sava zīmola žurnālu. Kāds ir tā mērķis?
Šobrīd šis projekts ir nedaudz apstājies, jo tas prasa papildu darbaspēku. Turklāt zīmolam taisīt savu žurnālu ir diezgan dārgs prieks. Bet es ļoti ceru, ka mēs atgriezīsimies pie tā izveides un sekos arī trešais numurs.

Sākumā tas tika izveidots ar mērķi plašāk parādīt mūsu redzesloku un pašu intereses. Žurnāls nav gluži tikai par mums, ir arī citi iesaistītie cilvēki, arī modeļi. Tajā stāstām par dažādiem personāžiem, ar kuriem mums ikdienā sanācis tikties, piemēram, modes nedēļās. Esam dzirdējuši dažādus iedvesmojošus stāstus, tādēļ vēlamies šo sajūtu un informāciju nodot lasītājiem. Tāpat, braucot un šovrūmu vai izstādi ārzemēs, ļoti bieži cilvēki tur īsti nezina, kas ir Latvija, tāpēc mums šķita, ka tāds žurnāls ir laba iespēja, nevis tikai parādīt savas kolekcijas, bet arī plašāk pastāstīt, ko mēs darām. Žurnāla saturs nav tāds ļoti sauss – tikai mode un apģērbs.

Cik svarīga zīmolam ir parādīšanās medijos?
Manuprāt, tas ir nozīmīgi. Protams, zīmols pats var ļoti veiksmīgi uzturēt Instagram kontu, aktīvi darboties Facebook, bet mediji, manuprāt, ir tie, kas noteikti var paātrināt kaut vai zīmola atpazīstamību ārvalstīs. Vai arī ieraudzīt un izcelt kaut ko, kas pašiem zīmola pārstāvjiem sevī nešķiet būtisks.

Kā panākt to, lai zīmols būtu pamanāms?
Mana pārliecība ir tāda – var ātri uzpūst burbuli no nekā un tad pēc diviem gadiem pazust, bet prātīgākais ceļš būtu darīt no sirds to, kas cilvēkam patīk – mērķtiecīgi un neatkarīgi. Tad viss notiek pats – vienā brīdī kādam tas ir jāpamana. Arī zīmola pārstāvjiem, protams, ir jādara kaut kas lietas labā – pat neesot mārketinga vari PR guru, var stāstīt par sevi foršā veidā. Domāju, ka vienā brīdī ceļi krustosies ar kādu citu cilvēku – vai tas būtu mediju pārstāvis vai kāds cits zināms dizainers –, un viņš var saskatīt talantu un palīdzēt jaunajam censonim izaugsmē. Ir ļoti atšķirīgas situācijas, ir dažādi ceļi.

Kāpēc tu esi izvēlējusies ražot One Wolf kolekcijas tepat Latvijā?
Pirmkārt, tas ir ērti, jo var visu kontrolēt klātienē. Otrkārt, ir forši dot darbu Latvijas cilvēkiem. Varbūt izdosies atkal attīstīt to tekstila industriju, kas nu ir zaudēta, slēdzot daudzas lielās ražotnes. Ir saglabājušās daudzas mazās fabrikas, kas pēc lielo aizvēršanas ir kaut ko sākušas darīt.

Šī klātesamība veido foršu abpusējo sadarbību starp dizaineriem un meistariem. Tas piešķir jaunu vērtību gan darbnīcām, gan meistariem, kas īstenībā vairs nav gados jauni, un tā ir liela problēma. Ir redzama liela plaisa starp paaudzēm – viena paaudze tūlīt ies pensijā, pa vidu ir tukšums, un tad ir jaunie, kuri grib šajā jomā strādāt, bet viņiem vēl ir maza pieredze. Daudzi šūšanu nemaz neuzskata par foršu nodarbi, jo tas šķiet pārāk smags darbs vai pārāk maz atalgots. Ļoti maza jauniešu daļa ir tiešām gatava iet un šūt, konstruēt, jo tas tiešām prasa lielu pacietību. Kopš pagājušā gada mums ir sava darbnīca, kurā šobrīd darbojas trīs meistari. Jau kādu laiku meklējam vēl kādu, taču tas nav viegli, jo pieprasījums ir, bet meistaru nav.

Pastāsti, kur tu sevi redzi tuvākajā nākotnē!
Man ir visādas idejas, bet pagaidām nevēlos par tām stāstīt. Tās vēl ir tapšanas procesā, un nav skaidrs, vai tās tiks attīstītas vai nē. Ja runājam vispārīgāk, tad noteikti gribētu attīstīt darbnīcu, ieviest vairāk tehniskās iespējas, jo šobrīd tajā var šūt visu, kas ir no džinsa, vai virsapģērbu, bet ne vieglos trikotāžas apģērbus. Noteikti gribētos noslīpēt kādus tehniskos knifus. Tas gan ir tāds laika jautājums. Bet par globālākām lietām runājot, noteikti gribētu turpināt savu iesākto ceļu – veidot unisex kolekcijas. Noteikti mēģināšu atrast veidu, kā sevi prezentēt ārvalstīs. Vēlos piedalīties modes nedēļās ārvalstīs, bet tas ir ļoti dārgs process. Dažbrīd mums veicas, piemēram, tagad mūs kā viesus uzaicināja uz Helsinkiem, lai parādām tur savu skati. Bet pašiem apzināti tikt uz pasākumiem ir citādāk. Mēs vēlamies atrast savu pieeju un savu ceļu, kā prezentēt sevi – tā nebūtu gluži standarta šovrūma vai skates apmeklēšana, kā paredz modes biznesa rokasgrāmatas, bet gan kaut kas savs, kāds alternatīvs veids, kā atgādināt par sevi.

 
“Netīrais kebabs”
Foto: Rinalds Ekmanis
Modeles: Karīna (Moon Models) un Krista Rutkovska
Karīnai: One Wolf turtleneck “Lander” no kolekcijas rudens-ziema 2017/18
Sērija tapusi ar Latvijas Kultūras koledžas studentu piedalīšanos

kebabs_1

kebabs_2

kebabs_3_cover-2

kebabs_4

kebabs_5

kebabs_6

kebabs_7

 

 

 

 

 

Nov, 2017

Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas.

Nov, 2017

Norisinās “LULU” laikmetīgo operu cikls bērniem

‘’LULU bērniem’’ nu jau kļuvis par neatņemamu sezonas notikumu tiem vecākiem un bērniem, kuri vēlas sadraudzēties ar laikmetīgās operas un baleta pasauli. Arī šoziem katru svētdienu no 19. novembra līdz 10. decembrim plkst. 13:00 kino Splendid Palace Cafe Film Noir zālē būs iespēja vērot īpaši izvēlētus priekšnesumus vadošo pasaules orķestru un solistu izpildījumā. Kā jau

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,