Pētersala-Andrejsala. Starp dabu un tehniku

Teksts un foto Veronika Viļuma

Patiesībā ārpus oficiālā Rīgas apkaimju uzskaitījuma un galvaspilsētas ģeogrāfijai veltītām grāmatām es nekad neesmu sastapusies ar apzīmējumu Pētersala-Andrejsala. Manuprāt, katra no tām darbojas pati par sevi. Nepretendējot uz topogrāfa cienīgu precizitāti, man Pētersala ir daļa Pulkveža Brieža ielas un tai piegulošās teritorijas, zaļais Viesturdārzs un nelielais, bet cēli dēvētais Vašingtona laukums, Eksporta iela ar tramvaja sliedēm, Katrīnas iela ar ūdens atpūtas centru, Piena iela, kur vēl nesen darbojās taras pieņemšanas punkts, un allaž aizņemtais Ganību dambis, gar kuru jau sen vairs nestiepjas pilsētas ganības, bet gan virkne dzīvojamo ēku un dažādu uzņēmumu. Protams, šis uzskaitījums ir nepilnīgs, taču šādas ir manas, gana pieredzējušas Pētersalas-Andrejsalas apkaimes iedzīvotājas, pirmās asociācijas. Taču Andrejsala, zemes strēle starp Rīgas Pasažieru un Rīgas Tirdzniecības ostām, ir atsevišķs stāsts. Kādam tā ir dzērienu lielveikals, kādam — naktsklubs, vēl citiem — darbavieta. Pavisam nedaudzi Andrejsalu sauc par savām mājām. Viens no viņiem ir fotogrāfs Lauris Aizupietis, kurš sešu gadu laikā paspējis novērot, kā mainījušies Andrejsalas iemītnieki un tās ainava, un daļu no saviem vērojumiem fiksējis arī fotogrāfijās.

Bērnību Lauris pavadījis tepat netālu, Vīlandes ielā. Vēlāk labu laiku dzīvojis Jūrmalā, tomēr šai  pilsētai lielu pieķeršanos neizjūt un uzskata sevi par rīdzinieku. Lai arī bērnības māja atrodas tikai dažu minūšu gājienā no pašreizējās Andrejostas ielas adreses, skats abās vietās krasi atšķiras. No tā dēvētā Klusā centra ar grezni rotātajiem jūgendstila namiem un to apbrīnotāju grupām ar augšup pavērstām fotokamerām Elizabetes iela ieved Andrejsalā. To norobežo sliežu ceļi un nereti, lai tiktu “iekšā” pussalā, ir jāuzgaida, kamēr tiks aizvilkti ogļu vai graudu vagoni. Paejoties dziļāk teritorijā, skatam paveras Daugava, un Andrejsalas izzināšana var sākties. “Daudziem ir priekšstats, ka Andrejsala ir tikai tiktāl, cik restorāni un dzērienu autlets, bet tā ir tikai apkaimes komerciālā seja. Tālāk kļūst intīmāk un, manuprāt, interesantāk. Pat taksometri bieži nezina, kur jābrauc, un tad viņiem ir jāsaka — aiz otrajām sliedēm,” saka Lauris. Kas tās par pirmajām un otrajām sliedēm? “Andrejsalas rajoni,” viņš smejas. Atskaites punkti. Mūsu mini ekskursija sākas pie Laura mājas aptuveni Andrejsalas vidū, tātad — aiz “otrajām sliedēm”.

“Kad pirms sešiem gadiem ar draudzeni meklējām dzīvesvietu, ss.lv nekā pievilcīga nebija. Ap to pašu laiku Andrejsalas mājaslapā pamanīju, ka īrei pieejamas dažādas telpas, tajā skaitā arī viens dzīvoklis. Tobrīd Andrejsala ar savu andergraunda auru likās īstā vieta, kur būt. Dzīvošana šeit šķita kas nereāls un kolosāls. Nolēmām kādu laiku padzīvot šeit. Bet – skat, skat – esam šeit joprojām, kamēr pašā Andrejsalā tik daudz kas ir mainījies,» stāsta Lauris. Viņš smejas, ka viņa dzīvokļu māja ir visādā ziņā “nepareiza” — celta 1950. gados ostas strādnieku vajadzībām, tolaik absolūti industriālā vidē, patvaļīgi uzbūvēta – legalizēta tikai ekspluatācijas laikā. Divstāvu ēka ar 12 dzīvokļiem joprojām ir vienīgā dzīvojamā ēka Andrejsalā.

“Kaimiņi ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas te dzīvo jau kopš padomju laikiem, un tādi, kas pārcēlušies uz šejieni salīdzinoši nesen. Arī kultūras un mūzikas aprindās pazīstami cilvēki. Nevarētu teikt, ka visi esam lieli draugi, bet zināmu kopienas garu šeit var just. Vienmēr sveicināmies, kas lielajos Rīgas namos nemaz tik bieži nenotiek. Vēl šī māja ir interesanta ar to, ka, lai arī dažus metrus no logiem atrodas dzelzceļa sliedes, mums ir jauks dārziņš, kurā kaimiņi pēdējās vasaras sākuši aktīvi rosīties. Zied ķirši, peonijas, ābele. Kur vēl Klusajā centrā tu vari nolasīt ķiršus, grilēt gaļu un justies kā laukos? Lai gan līdz vēstniecību rajonam ir tikai piecu minūšu gājiens, te var aizmirst, ka esi Rīgā, var iziet ārā treniņbiksēs un justies brīvi,” dzīvesvietas priekšrocības uzskaita Lauris. Tipiskais jautājums, kuru bieži uzdod ciemiņi,— vai vilcieni netraucē? “Protams, pirmajās naktīs bija tā, ka nakts vidū uzraujies kājās no briesmīga trokšņa un nesaproti, kas ir noticis. Izrādās – vilcienu sastāvi liekas kopā. Bet pēc pāris nedēļām es pieradu, un tagad tie nemaz netraucē,” Lauris samiernieciski atbild, atgādinot, ka osta nevar apstādināt savu darbu, tā strādā visu diennakti.

Jaunatklājēja gars

Stāvot pie Laura mājas, var redzēt milzu skursteņus, kas iezīmē bijušo termoelektrocentrāles kompleksu. Tajā virzienā arī dodamies. Patlaban spēkstacija vairs neražo ne elektrību, ne siltumu, un 20. gadsimta pašā sākumā pēc arhitekta Karla Felsko projekta uzceltā ēka publikai ir slēgta. “Treknajos gados” tika kalti ambiciozi plāni pielāgot to Laikmetīgās mākslas muzeja vajadzībām, taču laika gaitā vērienīgās “stārhitektu” ieceres aizgājušas nebūtībā. Turpat līdzās gan atrodas Enerģētikas muzejs, kurā var gūt priekšstatu par elektrības vēsturi Latvijā – sākot no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām.

“Varam paskatīties, kur tur var aiziet!” Lauris mudina, izvēloties šauru taku, kas ved gar masīvajām ķieģeļu būvēm. Tā ir vēl viena Andrejsalas īpatnība — lai arī tajā ir tikai viena galvenā, Andrejostas iela, ir virkne mazāku atzaru, celiņu un laukumu bez jebkādiem apzīmējumiem. Pat pēc vairākiem Andrejsalā nodzīvotiem gadiem salīdzinoši nelielajā teritorijā var, ja ne gluži apmaldīties, tad arvien sajust jaunatklājēja garu gan. “No malas to varbūt var arī nepamanīt, bet šeit katru dienu kaut kas mainās. Re, vēl nesen šāda žoga te nebija!” Lauris norāda.

Esam nonākuši Andrejsalas peintbola laukuma galvenajā mītnē un, kamēr Lauris ofisam-veikalam pielāgotajā jūras konteinerā iegājis painteresēties par iespēju iegādāties dūmu sveces, man ir laiks aplūkot apkārtni. Skats ir amizants — vienā pusē koši grafiti un pats peintbola laukums ar dažādiem namiņiem un aizslietņiem, kas uzslieti, lai spēli padarītu interesantāku, otrā pusē — koka ūdens kubls, zaļi svītrota telts, bet tālumā — grandioza izmēra spoku nams — pamestais vecais graudu elevators. Tam, nepārkāpjot likumu un iežogojumus, pietuvoties nav iespējams.

Redzēt horizontu

Atvadoties no peintbola teritorijas, turpinām ceļu tālāk uz ziemeļiem. Starp betona plāksnēm noklāto ceļu un jau minēto veco graudu elevatoru paveras liels, puskails, iežogots placis. “Agrāk te bija dabas parks,” smejas Lauris: “Esmu šeit vācis smiltsērkšķus, ābolus. Kad vēl strādāju fotoaģentūrā, reiz fotografēju ornitoloģijas entuziastu. Viņš teica, ka bieži nāk uz šejieni pētīt putnus. Te novērotas ap 100 putnu sugas. Nezinu gan, kā ir tagad, kad lielākā daļa krūmāju ir izcirsti,” Lauris nopūšas. Toties savvaļas zaķi, kaķi un seski Andrejsalā esot sastopami joprojām.

Tiem rīdziniekiem, kuri tikuši tālāk par Andrejsalas sākumu, labi pazīstams ir ziemeļu “moliņš”. “Vasarā ir forši, mūrītis uzsilst un, tur sēžot, var pavadīt visu vakaru. Te bariem nāk jaunieši un makšķernieki. Andrejsala ir, iespējams, labākā vieta Rīgā, kur vērot saulrietu,” saka Lauris un smejoties sauc to par “saulrieta šovu”. Viņš izbauda ūdens tuvumu — var paskatīties uz pīlēm (tikai nebarot tās ar baltmaizi!), vērot, kā aizslīd kuģi, prāmji un citi peldlīdzekļi. Kā viss kustas. “Tā ir laba sajūta. Apkārt ir plašums, nav Rīgas burzmas. Var ieelpot. Lielo pilsētu problēma ir tā, ka tu jūties saspiests. Bet, lai nesajuktu prātā, cilvēkam vajag ik pa laikam redzēt horizontu,” teic Lauris. Vienīgais Laura lūgums Andrejsalas moliņa mīļotājiem ir neatstāt aiz sevis atkritumus, pudeles un čipsu pakas: “Tā kā Andrejsala visa ir viena liela, kopīga teritorija, reizēm rodas sajūta, ka tiek piemēslots mūsu pagalms,” saka Lauris.

Kamēr vēl esam Andrejsalas Ziemeļu galā, viņš norāda uz kādu māju: “Tur ir elektroniskās mūzikas instrumentu zīmola “Erica Synths” birojs. Birojs ar labāko skatu pilsētā!” Lauris pamāj Daugavas un Rīgas Tirdzniecības ostas virzienā. Starp citu, Andrejsalā var nokļūt arī, šķērsojot Ziemeļu puses pārbrauktuvi. Vietējā brīdinājums — tur uz vilcieniem var nākties gaidīt krietni ilgāk nekā Elizabetes ielas galā.

Lauris savā apkaimē pastaigājas bieži, visos gada un diennakts laikos. Reizēm līdzi ņemot fotoaparātu: “Man patīk fotografēt Andrejsalu. Zināmā mērā tā nedaudz ir šmaukšanās. Tu izej no mājas, un uzreiz esi tādā interesantā vietā.” Par fotosēriju, kur Andrejsala iemūžināta naktī, Lauris saņēmis pirmo vietu 2015. gada fotokonkursa “Osta. Cilvēks. Vēsture” kategorijā “Fotostāsts par Rīgas ostu, tās cilvēkiem”. “Paziņas mēdz prasīt, vai naktī Andrejsalā nav neomulīgi, bīstami, taču šī ir pēdējā vieta, kur vajadzētu baidīties. Jā, ielas apgaismojums naktī ir draņķīgs, bet te visu laiku kāds nemanāmi apgrozās, lielākoties ostas strādnieki, arī tāpēc ir drošības sajūta. Jāuzmanās vienīgi no mašīnām, kuru Andrejsalā pēdējā laikā netrūkst. Kopš te ierīkotas maksas stāvvietas, gandrīz visa Andrejsala kļuvusi par vienu lielu maksas stāvvietu,” mazāk glaimojošus aspektus dzīvei uz salas atklāj Lauris. Arī ziemā klājoties grūtāk — ietvju te tikpat kā nav, lai tiktu līdz pilsētas centram, jālavierē starp mašīnām un sniega kupenām, riskējot labākajā gadījumā sabojāt tikai apģērbu.

Ideju enkurvieta

“Pirms mēs šurp pārcēlāmies, man par Andrejsalu bija samērā neliels priekšstats. Tā daļa, ko es tagad saucu par Andrejsalas komerciālo rajonu, pirms gadiem septiņiem astoņiem vēl bija pilnīgs andergraunds. Tur aizsākās frīkbaiku kustība, bija mākslinieku rezidences, ballītes. Tā bija vieta radošiem cilvēkiem un projektiem. Man šķiet, ka viss mainījās reizē ar mūsu pārcelšanos. Ja nemaldos, pirmie, kas izmainīja scēnu, bija naktsklubs “First Dacha”, aiz kura pamazām izauga dažādi restorāni. Tam visam pa vidu — dzērienu autlets bijušajā mehāniskā ceha ēkā. Pirms tam tur bija foršs antīko mēbeļu veikals,” Lauris mēģina rekonstruēt pārmaiņas, kas skārušas Andrejsalas dienviddaļu. Viņš stāsta, ka no “radošajiem” visilgāk šeit noturējusies gleznotāja Patrīcija Brekte, ar kuru viņš iepazinies, kad uzprasījies mākslinieci fotografēt ISSP Skolai (neformāla fotogrāfijas izglītības programma — V.V.). Viņai Andrejsalā bijusi jauka darbnīca, kurā notika dažādi interesanti pasākumi.

Tomēr nevarētu teikt, ka Andrejsala savu “ideju enkurvietas” (Andrejsalas attīstītājas SIA “Jaunrīgas attīstības uzņēmums” piešķirtais sauklis — V.V.) statusu būtu zaudējusi pavisam. Lai arī pirmais radošo industriju biznesa inkubators “Creative Andrejsala” pārtraucis savu darbību, vairāki uzņēmumi ir palikuši. Tieši pretī vienīgajai dzīvojamajai mājai darbojas modes un produktu dizaina studijas, dažādi uzņēmumi. “Ir sanācis fotografēt fotostudijā “Imagine”, kas atrodas tieši pāri ielai. Turpat ir arī foto drukas un rāmēšanas uzņēmums “Fine Art Print”. Un ēdnīca “Bufete” — vēl viens Andrejsalas ilgdzīvotājs. Blakus mājai ir “Noliktava Nr.3″ ar mazajām, jaukajām mašīnītēm, kur bieži notiek elektroniskās un hiphopa mūzikas pasākumi. Neesmu regulārais apmeklētājs, bet ir patīkami apzināties, ka pavisam tuvu ir tāda vieta, kur aiziet,” uzskaita Lauris. Salīdzinoši nesen uz Andrejsalu pārcēlusies arī izdevniecība “Dienas Mediji”.

Jautāts, kādu viņš gribētu redzēt Andrejsalu attīstāmies nākotnē, Lauris teic, ka tomēr labprāt vēlētos, lai tā paliktu tāda, kāda bija pirms vairākiem gadiem: “Nebija tik daudz cilvēku. Šobrīd var just, ka Andrejsala kļūst nedzīvojamāka, tendēta uz naudas pelnīšanu, nenovērtējot vietas unikalitāti. Es joprojām uzskatu, ka šī vairāk ir radošajām industrijām piemērota vieta. No otras puses, Pētersalā jau ceļ Laikmetīgās mākslas muzeju, attīstās “New Hanza City”. Pēc gadiem šī apkaime varētu būt ļoti pieprasīta un attīstīta. Gribu pieredzēt, kā notiks šīs pārmaiņas,” saka Lauris, vēlreiz apliecinot, ka Andrejsalā jūtas kā mājās. “Patiešām – es nevaru iedomāties nevienu citu vietu Rīgā, kur es gribētu dzīvot. Te ir tik brīva sajūta, miers. Tu it kā esi pašā spicākajā pilsētas rajonā, bet tomēr nomaļus, kaut kur aiz sliedēm.”

 

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.