Pilsēta ir dzīva

Teksts Auguste Petre   Foto Vour

Pēdējā laikā Vour vārds izskan diezgan bieži – gan saistībā ar individuālajiem projektiem, gan ciešā sadarbībā ar Latvijas grafiti kulta mākslinieku Kiwie. Viņu iespējams uzskatīt par vienu no tiem perspektīvajiem, jaunās paaudzes grafiti māksliniekiem, kuru darba stils un domāšanas veids pielīdzināms globālām tendencēm. Rīgas ielas piepildījuši dažādi krāsaini, tehniski veikli tēli un viegli uztverami paraksti. Vour pazīstamību sekmējusi viņa aizraušanās ar legālo darbu veidošanu un grafiti pārnešanu virtuālā platformā – salīdzinoši īsā laikā viņš ieguvis prāvu sekotāju pulku gan Instagram, gan Facebook. Darbojoties dažādās radošajās platformās, Vour turpina attīstīt savu stilu un intervijā reflektē par to, kas ir mūsdienu grafiti funkcija un mērķis. Atļaujot novērtēt ielu mākslu no ikdienas skatītājam neierasta rakursa, viņš apliecina šīs kultūras komunikatīvo nozīmi pilsētvidē un skaidro, kāpēc to iespējams saukt par sociālu mākslu. Ne pašmērķīgi, bet sekojot saviem instinktiem, Vour jau paspējis ierakstīt savu vārdu Rīgas grafiti vēsturē. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.


Kā tu sāki nodarboties ar grafiti?
Gāju mākslas skolā, bet par grafiti jau biju ieinteresējies jau kādu laiku pirms tam, lai gan nebiju mēģinājis ar to nodarboties. Sāku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mācījos. Viņi ar to nodarbojās jau pirms mākslas skolas, es pāris reizes aizgāju līdzi, un man iepatikās. Tā arī tas viss sākās. Patiesībā tie cilvēki, ar kuriem kopā uzsākām to darīt, nu jau ar grafiti vairs nemaz nenodarbojas.

Kā un cik ilgā laikā ir attīstījies tavs stils?
Mans stils attīstās visu laiku. Arī paskatoties uz pasaules tendencēm, var novērot, ka šīs nozares pārstāvjiem – es pats izvairos lietot vārdu ‘mākslinieki’ – stils visu laiku mainās. Tā īsti nav sekošana trendiem, vienkārši kādā brīdī gribas pazīmēt kaut ko citādāku.

Kāpēc tev nepatīk, ka grafiti nozares pārstāvjus sauc par māksliniekiem?
Man vispār nepatīk vārds ‘mākslinieks’. Piemēram, es sevi nekad nesauktu par mākslinieku.

Bet vai grafiti, tavuprāt, ir māksla?
Kaut kādā ziņā es piekrītu, ka tā ir māksla. Bet tur atkal parādās tā robeža, kuru patiesībā precīzi nemaz nav iespējams novilkt – kas vispār ir vai nav māksla? Kas ir grafiti, kas ir māksla? Tu noteikti zini, kā tas viss vēsturiski sākās – ar mākslu tam nebija nekāda sakara. Tā bija saziņa starp cilvēkiem, pilsētām.

VOUR_HOODSOLE_STIKERI_

Tomēr, pieturoties pie jēdziena ‘grafiti mākslinieki’ – vai jūsu starpā pastāv kādas disonanses? Vai, piemēram, tev ir viedoklis par to, uz kuru pusi virzīt Rīgas grafiti?
Tas viss ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem. Visi šie mākslinieki nāk no dažādām aprindām. Ir cilvēki, kas respektē viens otru un kuru viedokļi sakrīt. Pārsvarā tie arī ir tie, kuri sanāk kopā, kuri iet vienā virzienā, kuriem ir vieni mērķi. Un ir arī tieši pretēji – tādi cilvēki, kuriem tas vispār nav svarīgi, kuri vienkārši piedzeras piektdienas vakarā, iziet ārā un vispār neskatās, kur krāsot, ko krāsot. Viņiem galvenais ir tas process. Daži cilvēki gūst pašapmierinājumu no tā, ka viņi aiziet kaut ko sačakarēt.

Bet tā savstarpējā cīņa grafiti mākslinieku starpā pastāv?
Pastāv, jā. Vai nu tāpēc, ka pārzīmē otra darbam kaut ko pāri, vai arī vienkārši gribas kasīties, gribas kaut kādu action (no angļu val. – darbība). Es nevaru izskaidrot, kādu iemeslu dēļ tas tā ir. Varbūt tie cilvēki nespēj pieņemt to, kādā veidā grafiti attīstās. Arī es sākumā krāsoju uz ielas un legālos darbus netaisīju. Tad vienā brīdī sapratu, ka ir nomainījušās prioritātes, vairs negribas skriet katru nakti. Protams, kaut kādā ziņā tas ir forši, es joprojām izbaudu to procesu, tas ir gandrīz kā rituāls. Bet ir cilvēki, kas nespēj saprast – kā var apvienot nelegālo ar legālo? Kā ar vienu vārdu tu vari krāsot ielu un tai pat laikā arī legālo darbu, par kuru tev maksā. Es domāju, ka to izdarīt ir elementāri, vienkārši jādomā ar galvu.

Daudzi uzskata, ka legalitāte atņem grafiti sākotnējo uzstādījumu.
Jā, bet sākotnējais grafiti mērķis vispār bija pilnīgi cits. Cilvēki ar krītiņiem zīmēja uz vilcieniem, lai, tam aizbraucot uz otru pilsētu, citi varētu to informāciju izlasīt. Protams, ir saglabājusies kaut kāda sākotnējā vīzija par to, kā tam vajadzētu būt. Arī vilcienus joprojām krāso, tikai tagad tam ir pilnīgi cita jēga. Ļoti bieži grafiti darbiem vispār nav nekāda idejiska pamatojuma un vēstījuma.

AIR_MAX_DAY_2_

Un kā ir ar grafiti izstādīšanu galerijās? Tev pašam veikala Hoodshop telpās bija izstāde “Air Max Day” par godu leģendārās Nike apavu sērijas gadadienai.
Tas gan vairāk bija tāds neliels pasākums. Vispār Rīgā, Latvijā ir tikai kādi trīs vai četri cilvēki, kas ir spējīgi piepildīt telpu ar darbiem, uz kuriem cilvēkiem būtu interese iet skatīties. Pasaulē tā ir ierasta prakse, ir ļoti daudz grafiti mākslinieku, kuri organizē vienu izstādi pēc otras un kuru darbus pērk. Bet sākuši viņi ir tieši tāpat kā visi – gājuši naktīs ārā, krāsojuši vilcienus, bēguši no policijas.

Bet vai grafiti ienešana iekštelpās nemazina pašas ielu mākslas vērtību kopumā? Teiksim, ja tu uztaisi darbu mājās un tad izstādi to galerijā, vai tā nav cilvēku čakarēšana?
Protams, ka tā jēga zūd. Bet vietā rodas cita jēga. Ko mēs vispār gribam izpaust caur grafiti – vienkārši sasmērēt sienu, lai cilvēki būtu dusmīgi? Vai arī uztaisīt darbu, izstādīt to galerijā, lai cilvēki atnāktu uz to paskatīties?

Kā grafiti ietekmē tavu profesionālo dzīvi? Vai nav tā, ka tevī ir divi dažādi cilvēki?
Es to visu mēģinu apvienot. Zinu, ka ir cilvēki, kas to strikti nodala. Ir ļoti dažādi gadījumi. Interesants ir stāsts par vācu grafiti duetu Taps & Moses. Interpols viņus ir izsludinājis vispasaules meklēšanā, jo viņi ir nodarījuši miljoniem lielus zaudējumus. Tas viņu draugu loks, kas visu organizē, ir ļoti ciešs. Es viņus sauktu par iespaidīgākajiem pasaules grafiti māksliniekiem. Vislielāko efektu un sasniegumus viņi panākuši, pateicoties cilvēkiem, kas viņus atbalsta. Taču arī Taps & Moses tagad ir sākuši izstādīties galerijās.

Benksijs vairs nav stilīgs?
Kurā brīdī viņš bija stilīgs (smejas)? Benksijs ir vairāk tāds… es pat negribētu viņu saukt par mākslinieku, bet drīzāk par projektu. Jau sen ir zināms, ka tas vairs nav viens mākslinieks, tam apakšā ir simts cilvēki, kas to organizē, kūrē un krāso. Protams, es nezinu, cik visa tā informācija ir patiesa.

Mēs jau pirms tam runājām par grafiti mērķi, bet, domājot par Rīgu, vai sākotnēji tas bija protests pret politisko iekārtu, padomju varu? Un vai arī šobrīd pastāv kāds kopīgs grafiti virzītājspēks?
Šobrīd nav kopīga virzītājspēka. Mums vienkārši nav sistēmas, pret kuru cīnīties. Katrs ir pats par sevi, un katram ir savs dzinulis, kāpēc viņš to dara.

001573600006

Kā tu vispār raksturotu Rīgas grafiti ainu?
Man pašam visvairāk sanāk darboties rajonā, kurā uzturos ikdienā. Arī vēsturiski tā tas vienmēr ir bijis. Kopumā man Rīgas grafiti scēna šobrīd šķiet ļoti bēdīga. Aktīvi ir tikai kādi 10 – 15 cilvēki. Visā Latvijā kopumā tie varētu būt kādi 50 cilvēki.

Pēdējā laikā diezgan daudz tiek runāts par mākslinieka atbildību pret sabiedrību un mērķi, ar kādu mākslasdarbs tiek taisīts. Kāda ir grafiti mākslinieka atbildība? Vai, taisot darbu, tu domā par to, kā tas tiks uztverts?
Nē. Man šķiet, ka neviens no grafiti māksliniekiem par to nedomā. Jo mums šeit Rīgā nav neviena tāda mākslinieka, kurš īpaši izceltos ar koncepciju.

Kiwie nav konceptuāls?
Jau aptuveni desmit gadus viņš ietur vienu stilu, bet pēdējā laikā viņš ļoti grib būt konceptuāls, pievērš lielu uzmanību konceptam. Tas noteikti ir tāpēc, ka viņš daudz kam ir gājis cauri. Zinu, ka sākuma posmā Kiwie gāja ļoti grūti, jo viņš bija pirmais, kurš sāka zīmēt tēlus, nevis burtus, un neviens viņu neuztvēra nopietni. Tad viņam nācās sevi pierādīt.

Kā tu pats nonāci pie tēliem?
Man burti nekad nav bijuši tik saistoši kā tēli. Es vienmēr esmu domājis par to, ka cilvēks daudz vieglāk spēj uztvert ilustrāciju vai simbolu, nevis tekstu. Es gan nevarētu teikt, ka tēlus uzzīmēt ir daudz grūtāk nekā burtus. Lai nonāktu pie laba rezultāta, ir jāpavada ļoti ilgs laiks, par to domājot, daudz jātaisa skices. Principā – jo vairāk un ilgāk tu to dari, jo tavi darbi kļūst veiklāki.

Cik daudz laika aizņem viena darba radīšana? Piemēram, naktī.
Naktī uzkrāsot vienu darbu… aptuveni desmit minūtes. Var arī ātrāk vai lēnāk. Ir gadījies, ka mēs vienu darbu zīmējam divas stundas. Savukārt legālo darbu taisīšanai ir daudz laika. Nav jāuztraucas, jāsteidzas. Tu pats arī esi daudz vairāk ieinteresēts tajā, lai darbs būtu vizuāli un idejiski skaistāks. Ielās, naktīs tas ir citādāk. Jaunajai paaudzei gan ir ļoti liela problēma – galvenais mērķis ir kvantitāte, nevis kvalitāte.

Man tieši šķita, ka tas attiecas uz senākiem laikiem – kad vairāk bija jāpierāda sevi, vairāk jāizsitas.
Jā, bet agrāk darbi bija kvalitatīvāki. Cilvēki bija nokrāsojuši visu ielu, bet darbi bija rūpīgāki. Tagad ir tādi, kas krāso un… slikti paliek, paskatoties uz tiem darbiem. Es, protams, nesaukšu vārdos, bet tā kopaina ir diezgan bēdīga. Protams, ir cilvēki, kas var uzkrāsot tā, ka liekas – wow! Bet ielās tas notiek ļoti reti. Latvijā ir tikai divas legālās sienas – Vangažos un Liepājā. Šobrīd tiek spriests par Salu tilta gājēju tuneļa legalizēšanu, kas, manuprāt, būtu ļoti labs projekts. Tad tā būtu garākā legālā siena – Baltijā noteikti, iespējams, pat Eiropā.

Vispār grafiti līmenis Baltijā ir aptuveni vienāds?
Es neesmu drošs. Pats neesmu baigi interesējies par to, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Ja mēs runājam par to, kā attīstās cilvēka uztvere gan saistībā ar grafiti, gan murāļiem (no vārda ‘mural’, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sienas gleznojums – A.P.), tad Lietuva ir mums stipri priekšā. Viļņā ir daudz vairāk lielo sienu gleznojumu, bet Rīgā sarunāt kādu sienu ir vismaz pusgada process. Bet ir tie daži celmlauži, kas uzkrāsoja pirmās sienas. Un ir arī cilvēki, kuriem tas patīk.

Kā vispār sabiedrība tagad attiecas pret grafiti?
Rīgā tā tomēr ir salīdzinoši jauna kultūra, kas aizsākusies pagājušā gadsimta 80. un 90. gados. Man liekas, ka cilvēkiem kopumā ir radies nepareizs priekšstats par grafiti. Jo ar šo vārdu tiek saprasts jebkas, kas tiek uzpūsts uz sienas ar aerosola krāsu. Bet tas tā īsti nav.

Kas tagad ir Rīgā izplatītākais grafiti veids? Vienu brīdi tie bija stencili.
2006. gadā jā (smejas). Tagad stencilus vairs neviens īsti netaisa, vienīgi Dainis Rudens. Uz ielām stencilus neviens nelegāli nekrāso.

Sarunai pievienojas Vour draudzene: Patiesībā stencilus ļoti bieži izmanto arī dažādas aģentūras nelegālajai reklāmai.

Vour: Man arī tas ir piedāvāts. Taisīt zīmējumus kaut kādām kampaņām, iet naktīs krāsot. Bet es nepiekritu. Šāda publiskā reklāma tiek diezgan bieži izmantota. Arī žurnāla “Rīgas Laiks” pērtiķi nesen bija sapūsti uz ielām.

Kā tu nonāci pie sava grafiti vārda?
To pat neatceros. Es diezgan ilgi sākuma periodā pat nerakstīju savu vārdu klāt zīmējumiem. Pats pseidonīms ir atvasināts no vārdadevour’, kas angliski nozīmē aprīt. Tagad es vairāk izmantoju vārdus ‘flavour’ (no angļu val. – patīkama garša vai smarža, nokrāsa) vai ‘favour‘(no angļu val. – labvēlība, pakalpojums). Man patīk, ka tas vārds ir diezgan brīvi interpretējams.

Tomēr tas uzliek kaut kādu rāmi, jo cilvēki tevi pazīst pēc vārda un zina, ar ko un kā tu nodarbojies.
Tie cilvēki, kas ir tajā visā iekšā, autoru pazīst pēc darba stila, rokraksta. Tāpat kā glezniecībā ir tās individuālās lietas, pēc kurām var pazīt autoru. Ir interesanti, ka cilvēki grafiti uztver kā nenormālu problēmu – visas ielas ir sačakarētas, Rīgā visi ir dusmīgi. Bet, paskatoties uz, piemēram, Berlīni, tur viss ir nokrāsots no vienas vietas. Un cilvēki par to tik ļoti necepas. Manuprāt, tas, ka viss ir apkrāsots un zīmējumi visu laiku mainās, tikai parāda to, ka pilsēta ir dzīva. Ka pilsēta arī naktī ir dzīva, un underground kultūra ir dzīva. Šeit cilvēki ļoti sāpīgi uztver šo tēmu.

Ir kaut kādas robežas – uz kuras ēkas drīkst vai nedrīkst krāsot?
Tas, kur tu krāso, liecina par to, cik izglītots esi. Kas tev ir un nav svarīgi. Ir tāds nerakstītais kodekss, kuru saproti, ja esi normāls mākslinieks – ja fasāde ir svaigi renovēta, es nekad nekrāsošu uz tās sienas. Tāpat uz vēsturiskajiem un arhitektūras pieminekļiem, koka mājām… tās neviens sevi cienošs grafiti mākslinieks nekrāsos.

Lasīju, ka Pikaso kādā sarunā ar Brasaī atzinies, ka arī viņš ļoti gribētu nodarboties ar grafiti, bet viņam būtu žēl atstāt savus darbus uz sienas.
Tā gan man nav – no tā nevar izvairīties.

Interesanti, vai cilvēki uzreiz izsauktu policiju, ja pamanītu, ka kāds krāso?

Vour draudzene: Kā kurš cilvēks. Ir tādi, kas jūtas kā nelegālie šerifi.

Vour: Tie ir tādi cilvēki, kuriem jāaizstāv pilsētas gods (smejas).

Vour draudzene: Bet ir arī tādi cilvēki, kas vienkārši nāk klāt un interesējas par to, ko tu tur dari. Pats svarīgākais šajās situācijās ir būt street smart (sarunvalodā šādi apzīmē cilvēkus, kuri labi orientējas jebkurā situācijā, māk brīvi komunicēt – A.P.) – jāmēģina iejusties tā otra cilvēka ādā, jo bieži viņi vienkārši grib saprast, kas ir tas, kas tur notiek. Un, ja tu viņiem paskaidro, ir liela iespēja, ka viņi to pieņems. Jāsaprot, ka jebkurš vērotājs, policists vai grafiti mākslinieks vispirms ir cilvēks.

Vour: Atgriežoties pie tā, ka cilvēki ļoti sāpīgi uztver to, ka visas ielas ir sakrāsotas un viss sačakarēts… man liekas, kaut kādā ziņā tas ir tāpēc, ka Latvija ir bijusī Padomju Savienības valsts un cilvēkos ir iesakņojusies tā attieksme pret visu kā kopīgo īpašumu. Viss pieder visiem, tāpēc tu esi atbildīgs par to, ko dari. Citur Eiropā tā īsti nav.

Es zinu, ka Francijā darbojas viens čalis, kurš uz māju sienām pārnes, piemēram, renesanses darbu reprodukcijas. Un visi priecājas par to. Bet kāds ir tavs viedoklis par Rīgas grafiti nākotni?
Ļoti grūti pateikt. Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi vecie krāsos, kādi būs tie jaunie cilvēki un kāda būs viņu attieksme.

Es visu laiku cenšos grafiti skaidrot kā sociālās mākslas atzaru. Sakot, ka grafiti nav tikai vizuālās mākslas veids, bet arī veids kā komunicēt.
Noteikti. Bieži vien cilvēki ir tik daudz redzējuši grafiti, ka vairs nemaz nepiefiksē jaunus darbus. Vai arī, nepamana tās izmaiņas, jo tas viņus neinteresē. Viņiem viss ir viens. Jo iela darbojas kā pieejamākā mākslas platforma. Tā ir vislielākā galerija, ar visplašāko auditoriju.

DAGGER_GIF_FINAL

Jul, 2017

Kas notiek, “Positivus”?

Kad tika izziņota 2017. gada “Positivus” festivāla programma, daudzi rauca degunu – neesot neviena “lielā iemesla” festivāla apmeklēšanai. Galu galā alternatīvas izklaides iespējas šogad ir pietiekami daudz – pasaulslavenas rokgrupas koncertē Lucavsalā vai laicīgi jau ir ieplānots ceļojums uz siltajām zemēm.

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Jun, 2017

Dialogs jāveido gudri

Aplūkot izstādi “Kopā viens” un piedalīties sarunā ar izstādes autoriem – Evelīnu Vidu (agrāk Deičmani) un amerikāņu mūziķi un komponistu Andrē Vidu – iespējams šo ceturtdien, 29. jūnijā galerijā “Alma”.

Jun, 2017

Brīnumzeme Igaunija

Izstāde “Vieta, kur viss ir labāk” mākslas un koncepcijas valodā apskata Latvijā populāro viedokli, ka kaimiņvalstī Igaunijā klājas daudz labāk nekā Latvijā. Gandrīz jebkurā pētījumā par vietējo situāciju ekonomikā, politikā, tautsaimniecībā, pilsoniskuma apziņā tiek salīdzinoši norādīts, ka Igaunijas Republikai ir labāki sasniegumi. Rezultātā Latvijas iedzīvotāju apziņā Igaunija un igauņi pēdējās desmitgades laikā no anekdotēs apsmietiem

Jun, 2017

Āgenskalns. Šlāgerpanks, slepenās ejas un literatūra

Ar rakstnieku, publicistu, nerimstošu pagrīdes mūziķi un vienkārši marginālu personību – Edmundu Frīdvaldu – tiekos spiedīgi saulainā, bet ne īpaši siltā dienā pie Āgenskalna tirgus. Ieraudzījis manu rozā skrejriteni, viņš nosaka, ka es esot palicis galīgi traks.

Jun, 2017

Ilgi gaidītais, visilgākais koncerts

Ir teiciens – kas ilgi nāk, tas labi nāk. Un 21. jūnija vakarā Lucavsalā šis teiciens ieguva reālas aprises, lielajiem, labsirdīgajiem rokeriem Foo Fighters beidzot nospēlējot koncertu Latvijā.

Jun, 2017

Sarunāties caur mākslu

“Veto” sastapa Baibu Bartkeviču pa ceļam no Liepājas uz Amsterdamu, lai aprunātos par “mazo” ikdienu Baibas profesijā un iecerēm Liepājas mākslas forumā.

May, 2017

Izcilā koncertgrupa – Foals

Jau ziņojām, ka 31. jūlijā Viļņā “Kalnai Park” estrādē uzstāsies britu indie grupa Foals, kuru mūzikas kritiķi nodēvējuši par vienu no pasaulē vislabākajām koncertgrupām. Kāds ir Foals noslēpums?