Pilsēta ir dzīva

Teksts Auguste Petre   Foto Vour

Pēdējā laikā Vour vārds izskan diezgan bieži – gan saistībā ar individuālajiem projektiem, gan ciešā sadarbībā ar Latvijas grafiti kulta mākslinieku Kiwie. Viņu iespējams uzskatīt par vienu no tiem perspektīvajiem, jaunās paaudzes grafiti māksliniekiem, kuru darba stils un domāšanas veids pielīdzināms globālām tendencēm. Rīgas ielas piepildījuši dažādi krāsaini, tehniski veikli tēli un viegli uztverami paraksti. Vour pazīstamību sekmējusi viņa aizraušanās ar legālo darbu veidošanu un grafiti pārnešanu virtuālā platformā – salīdzinoši īsā laikā viņš ieguvis prāvu sekotāju pulku gan Instagram, gan Facebook. Darbojoties dažādās radošajās platformās, Vour turpina attīstīt savu stilu un intervijā reflektē par to, kas ir mūsdienu grafiti funkcija un mērķis. Atļaujot novērtēt ielu mākslu no ikdienas skatītājam neierasta rakursa, viņš apliecina šīs kultūras komunikatīvo nozīmi pilsētvidē un skaidro, kāpēc to iespējams saukt par sociālu mākslu. Ne pašmērķīgi, bet sekojot saviem instinktiem, Vour jau paspējis ierakstīt savu vārdu Rīgas grafiti vēsturē. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.


Kā tu sāki nodarboties ar grafiti?
Gāju mākslas skolā, bet par grafiti jau biju ieinteresējies jau kādu laiku pirms tam, lai gan nebiju mēģinājis ar to nodarboties. Sāku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mācījos. Viņi ar to nodarbojās jau pirms mākslas skolas, es pāris reizes aizgāju līdzi, un man iepatikās. Tā arī tas viss sākās. Patiesībā tie cilvēki, ar kuriem kopā uzsākām to darīt, nu jau ar grafiti vairs nemaz nenodarbojas.

Kā un cik ilgā laikā ir attīstījies tavs stils?
Mans stils attīstās visu laiku. Arī paskatoties uz pasaules tendencēm, var novērot, ka šīs nozares pārstāvjiem – es pats izvairos lietot vārdu ‘mākslinieki’ – stils visu laiku mainās. Tā īsti nav sekošana trendiem, vienkārši kādā brīdī gribas pazīmēt kaut ko citādāku.

Kāpēc tev nepatīk, ka grafiti nozares pārstāvjus sauc par māksliniekiem?
Man vispār nepatīk vārds ‘mākslinieks’. Piemēram, es sevi nekad nesauktu par mākslinieku.

Bet vai grafiti, tavuprāt, ir māksla?
Kaut kādā ziņā es piekrītu, ka tā ir māksla. Bet tur atkal parādās tā robeža, kuru patiesībā precīzi nemaz nav iespējams novilkt – kas vispār ir vai nav māksla? Kas ir grafiti, kas ir māksla? Tu noteikti zini, kā tas viss vēsturiski sākās – ar mākslu tam nebija nekāda sakara. Tā bija saziņa starp cilvēkiem, pilsētām.

VOUR_HOODSOLE_STIKERI_

Tomēr, pieturoties pie jēdziena ‘grafiti mākslinieki’ – vai jūsu starpā pastāv kādas disonanses? Vai, piemēram, tev ir viedoklis par to, uz kuru pusi virzīt Rīgas grafiti?
Tas viss ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem. Visi šie mākslinieki nāk no dažādām aprindām. Ir cilvēki, kas respektē viens otru un kuru viedokļi sakrīt. Pārsvarā tie arī ir tie, kuri sanāk kopā, kuri iet vienā virzienā, kuriem ir vieni mērķi. Un ir arī tieši pretēji – tādi cilvēki, kuriem tas vispār nav svarīgi, kuri vienkārši piedzeras piektdienas vakarā, iziet ārā un vispār neskatās, kur krāsot, ko krāsot. Viņiem galvenais ir tas process. Daži cilvēki gūst pašapmierinājumu no tā, ka viņi aiziet kaut ko sačakarēt.

Bet tā savstarpējā cīņa grafiti mākslinieku starpā pastāv?
Pastāv, jā. Vai nu tāpēc, ka pārzīmē otra darbam kaut ko pāri, vai arī vienkārši gribas kasīties, gribas kaut kādu action (no angļu val. – darbība). Es nevaru izskaidrot, kādu iemeslu dēļ tas tā ir. Varbūt tie cilvēki nespēj pieņemt to, kādā veidā grafiti attīstās. Arī es sākumā krāsoju uz ielas un legālos darbus netaisīju. Tad vienā brīdī sapratu, ka ir nomainījušās prioritātes, vairs negribas skriet katru nakti. Protams, kaut kādā ziņā tas ir forši, es joprojām izbaudu to procesu, tas ir gandrīz kā rituāls. Bet ir cilvēki, kas nespēj saprast – kā var apvienot nelegālo ar legālo? Kā ar vienu vārdu tu vari krāsot ielu un tai pat laikā arī legālo darbu, par kuru tev maksā. Es domāju, ka to izdarīt ir elementāri, vienkārši jādomā ar galvu.

Daudzi uzskata, ka legalitāte atņem grafiti sākotnējo uzstādījumu.
Jā, bet sākotnējais grafiti mērķis vispār bija pilnīgi cits. Cilvēki ar krītiņiem zīmēja uz vilcieniem, lai, tam aizbraucot uz otru pilsētu, citi varētu to informāciju izlasīt. Protams, ir saglabājusies kaut kāda sākotnējā vīzija par to, kā tam vajadzētu būt. Arī vilcienus joprojām krāso, tikai tagad tam ir pilnīgi cita jēga. Ļoti bieži grafiti darbiem vispār nav nekāda idejiska pamatojuma un vēstījuma.

AIR_MAX_DAY_2_

Un kā ir ar grafiti izstādīšanu galerijās? Tev pašam veikala Hoodshop telpās bija izstāde “Air Max Day” par godu leģendārās Nike apavu sērijas gadadienai.
Tas gan vairāk bija tāds neliels pasākums. Vispār Rīgā, Latvijā ir tikai kādi trīs vai četri cilvēki, kas ir spējīgi piepildīt telpu ar darbiem, uz kuriem cilvēkiem būtu interese iet skatīties. Pasaulē tā ir ierasta prakse, ir ļoti daudz grafiti mākslinieku, kuri organizē vienu izstādi pēc otras un kuru darbus pērk. Bet sākuši viņi ir tieši tāpat kā visi – gājuši naktīs ārā, krāsojuši vilcienus, bēguši no policijas.

Bet vai grafiti ienešana iekštelpās nemazina pašas ielu mākslas vērtību kopumā? Teiksim, ja tu uztaisi darbu mājās un tad izstādi to galerijā, vai tā nav cilvēku čakarēšana?
Protams, ka tā jēga zūd. Bet vietā rodas cita jēga. Ko mēs vispār gribam izpaust caur grafiti – vienkārši sasmērēt sienu, lai cilvēki būtu dusmīgi? Vai arī uztaisīt darbu, izstādīt to galerijā, lai cilvēki atnāktu uz to paskatīties?

Kā grafiti ietekmē tavu profesionālo dzīvi? Vai nav tā, ka tevī ir divi dažādi cilvēki?
Es to visu mēģinu apvienot. Zinu, ka ir cilvēki, kas to strikti nodala. Ir ļoti dažādi gadījumi. Interesants ir stāsts par vācu grafiti duetu Taps & Moses. Interpols viņus ir izsludinājis vispasaules meklēšanā, jo viņi ir nodarījuši miljoniem lielus zaudējumus. Tas viņu draugu loks, kas visu organizē, ir ļoti ciešs. Es viņus sauktu par iespaidīgākajiem pasaules grafiti māksliniekiem. Vislielāko efektu un sasniegumus viņi panākuši, pateicoties cilvēkiem, kas viņus atbalsta. Taču arī Taps & Moses tagad ir sākuši izstādīties galerijās.

Benksijs vairs nav stilīgs?
Kurā brīdī viņš bija stilīgs (smejas)? Benksijs ir vairāk tāds… es pat negribētu viņu saukt par mākslinieku, bet drīzāk par projektu. Jau sen ir zināms, ka tas vairs nav viens mākslinieks, tam apakšā ir simts cilvēki, kas to organizē, kūrē un krāso. Protams, es nezinu, cik visa tā informācija ir patiesa.

Mēs jau pirms tam runājām par grafiti mērķi, bet, domājot par Rīgu, vai sākotnēji tas bija protests pret politisko iekārtu, padomju varu? Un vai arī šobrīd pastāv kāds kopīgs grafiti virzītājspēks?
Šobrīd nav kopīga virzītājspēka. Mums vienkārši nav sistēmas, pret kuru cīnīties. Katrs ir pats par sevi, un katram ir savs dzinulis, kāpēc viņš to dara.

001573600006

Kā tu vispār raksturotu Rīgas grafiti ainu?
Man pašam visvairāk sanāk darboties rajonā, kurā uzturos ikdienā. Arī vēsturiski tā tas vienmēr ir bijis. Kopumā man Rīgas grafiti scēna šobrīd šķiet ļoti bēdīga. Aktīvi ir tikai kādi 10 – 15 cilvēki. Visā Latvijā kopumā tie varētu būt kādi 50 cilvēki.

Pēdējā laikā diezgan daudz tiek runāts par mākslinieka atbildību pret sabiedrību un mērķi, ar kādu mākslasdarbs tiek taisīts. Kāda ir grafiti mākslinieka atbildība? Vai, taisot darbu, tu domā par to, kā tas tiks uztverts?
Nē. Man šķiet, ka neviens no grafiti māksliniekiem par to nedomā. Jo mums šeit Rīgā nav neviena tāda mākslinieka, kurš īpaši izceltos ar koncepciju.

Kiwie nav konceptuāls?
Jau aptuveni desmit gadus viņš ietur vienu stilu, bet pēdējā laikā viņš ļoti grib būt konceptuāls, pievērš lielu uzmanību konceptam. Tas noteikti ir tāpēc, ka viņš daudz kam ir gājis cauri. Zinu, ka sākuma posmā Kiwie gāja ļoti grūti, jo viņš bija pirmais, kurš sāka zīmēt tēlus, nevis burtus, un neviens viņu neuztvēra nopietni. Tad viņam nācās sevi pierādīt.

Kā tu pats nonāci pie tēliem?
Man burti nekad nav bijuši tik saistoši kā tēli. Es vienmēr esmu domājis par to, ka cilvēks daudz vieglāk spēj uztvert ilustrāciju vai simbolu, nevis tekstu. Es gan nevarētu teikt, ka tēlus uzzīmēt ir daudz grūtāk nekā burtus. Lai nonāktu pie laba rezultāta, ir jāpavada ļoti ilgs laiks, par to domājot, daudz jātaisa skices. Principā – jo vairāk un ilgāk tu to dari, jo tavi darbi kļūst veiklāki.

Cik daudz laika aizņem viena darba radīšana? Piemēram, naktī.
Naktī uzkrāsot vienu darbu… aptuveni desmit minūtes. Var arī ātrāk vai lēnāk. Ir gadījies, ka mēs vienu darbu zīmējam divas stundas. Savukārt legālo darbu taisīšanai ir daudz laika. Nav jāuztraucas, jāsteidzas. Tu pats arī esi daudz vairāk ieinteresēts tajā, lai darbs būtu vizuāli un idejiski skaistāks. Ielās, naktīs tas ir citādāk. Jaunajai paaudzei gan ir ļoti liela problēma – galvenais mērķis ir kvantitāte, nevis kvalitāte.

Man tieši šķita, ka tas attiecas uz senākiem laikiem – kad vairāk bija jāpierāda sevi, vairāk jāizsitas.
Jā, bet agrāk darbi bija kvalitatīvāki. Cilvēki bija nokrāsojuši visu ielu, bet darbi bija rūpīgāki. Tagad ir tādi, kas krāso un… slikti paliek, paskatoties uz tiem darbiem. Es, protams, nesaukšu vārdos, bet tā kopaina ir diezgan bēdīga. Protams, ir cilvēki, kas var uzkrāsot tā, ka liekas – wow! Bet ielās tas notiek ļoti reti. Latvijā ir tikai divas legālās sienas – Vangažos un Liepājā. Šobrīd tiek spriests par Salu tilta gājēju tuneļa legalizēšanu, kas, manuprāt, būtu ļoti labs projekts. Tad tā būtu garākā legālā siena – Baltijā noteikti, iespējams, pat Eiropā.

Vispār grafiti līmenis Baltijā ir aptuveni vienāds?
Es neesmu drošs. Pats neesmu baigi interesējies par to, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Ja mēs runājam par to, kā attīstās cilvēka uztvere gan saistībā ar grafiti, gan murāļiem (no vārda ‘mural’, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sienas gleznojums – A.P.), tad Lietuva ir mums stipri priekšā. Viļņā ir daudz vairāk lielo sienu gleznojumu, bet Rīgā sarunāt kādu sienu ir vismaz pusgada process. Bet ir tie daži celmlauži, kas uzkrāsoja pirmās sienas. Un ir arī cilvēki, kuriem tas patīk.

Kā vispār sabiedrība tagad attiecas pret grafiti?
Rīgā tā tomēr ir salīdzinoši jauna kultūra, kas aizsākusies pagājušā gadsimta 80. un 90. gados. Man liekas, ka cilvēkiem kopumā ir radies nepareizs priekšstats par grafiti. Jo ar šo vārdu tiek saprasts jebkas, kas tiek uzpūsts uz sienas ar aerosola krāsu. Bet tas tā īsti nav.

Kas tagad ir Rīgā izplatītākais grafiti veids? Vienu brīdi tie bija stencili.
2006. gadā jā (smejas). Tagad stencilus vairs neviens īsti netaisa, vienīgi Dainis Rudens. Uz ielām stencilus neviens nelegāli nekrāso.

Sarunai pievienojas Vour draudzene: Patiesībā stencilus ļoti bieži izmanto arī dažādas aģentūras nelegālajai reklāmai.

Vour: Man arī tas ir piedāvāts. Taisīt zīmējumus kaut kādām kampaņām, iet naktīs krāsot. Bet es nepiekritu. Šāda publiskā reklāma tiek diezgan bieži izmantota. Arī žurnāla “Rīgas Laiks” pērtiķi nesen bija sapūsti uz ielām.

Kā tu nonāci pie sava grafiti vārda?
To pat neatceros. Es diezgan ilgi sākuma periodā pat nerakstīju savu vārdu klāt zīmējumiem. Pats pseidonīms ir atvasināts no vārdadevour’, kas angliski nozīmē aprīt. Tagad es vairāk izmantoju vārdus ‘flavour’ (no angļu val. – patīkama garša vai smarža, nokrāsa) vai ‘favour‘(no angļu val. – labvēlība, pakalpojums). Man patīk, ka tas vārds ir diezgan brīvi interpretējams.

Tomēr tas uzliek kaut kādu rāmi, jo cilvēki tevi pazīst pēc vārda un zina, ar ko un kā tu nodarbojies.
Tie cilvēki, kas ir tajā visā iekšā, autoru pazīst pēc darba stila, rokraksta. Tāpat kā glezniecībā ir tās individuālās lietas, pēc kurām var pazīt autoru. Ir interesanti, ka cilvēki grafiti uztver kā nenormālu problēmu – visas ielas ir sačakarētas, Rīgā visi ir dusmīgi. Bet, paskatoties uz, piemēram, Berlīni, tur viss ir nokrāsots no vienas vietas. Un cilvēki par to tik ļoti necepas. Manuprāt, tas, ka viss ir apkrāsots un zīmējumi visu laiku mainās, tikai parāda to, ka pilsēta ir dzīva. Ka pilsēta arī naktī ir dzīva, un underground kultūra ir dzīva. Šeit cilvēki ļoti sāpīgi uztver šo tēmu.

Ir kaut kādas robežas – uz kuras ēkas drīkst vai nedrīkst krāsot?
Tas, kur tu krāso, liecina par to, cik izglītots esi. Kas tev ir un nav svarīgi. Ir tāds nerakstītais kodekss, kuru saproti, ja esi normāls mākslinieks – ja fasāde ir svaigi renovēta, es nekad nekrāsošu uz tās sienas. Tāpat uz vēsturiskajiem un arhitektūras pieminekļiem, koka mājām… tās neviens sevi cienošs grafiti mākslinieks nekrāsos.

Lasīju, ka Pikaso kādā sarunā ar Brasaī atzinies, ka arī viņš ļoti gribētu nodarboties ar grafiti, bet viņam būtu žēl atstāt savus darbus uz sienas.
Tā gan man nav – no tā nevar izvairīties.

Interesanti, vai cilvēki uzreiz izsauktu policiju, ja pamanītu, ka kāds krāso?

Vour draudzene: Kā kurš cilvēks. Ir tādi, kas jūtas kā nelegālie šerifi.

Vour: Tie ir tādi cilvēki, kuriem jāaizstāv pilsētas gods (smejas).

Vour draudzene: Bet ir arī tādi cilvēki, kas vienkārši nāk klāt un interesējas par to, ko tu tur dari. Pats svarīgākais šajās situācijās ir būt street smart (sarunvalodā šādi apzīmē cilvēkus, kuri labi orientējas jebkurā situācijā, māk brīvi komunicēt – A.P.) – jāmēģina iejusties tā otra cilvēka ādā, jo bieži viņi vienkārši grib saprast, kas ir tas, kas tur notiek. Un, ja tu viņiem paskaidro, ir liela iespēja, ka viņi to pieņems. Jāsaprot, ka jebkurš vērotājs, policists vai grafiti mākslinieks vispirms ir cilvēks.

Vour: Atgriežoties pie tā, ka cilvēki ļoti sāpīgi uztver to, ka visas ielas ir sakrāsotas un viss sačakarēts… man liekas, kaut kādā ziņā tas ir tāpēc, ka Latvija ir bijusī Padomju Savienības valsts un cilvēkos ir iesakņojusies tā attieksme pret visu kā kopīgo īpašumu. Viss pieder visiem, tāpēc tu esi atbildīgs par to, ko dari. Citur Eiropā tā īsti nav.

Es zinu, ka Francijā darbojas viens čalis, kurš uz māju sienām pārnes, piemēram, renesanses darbu reprodukcijas. Un visi priecājas par to. Bet kāds ir tavs viedoklis par Rīgas grafiti nākotni?
Ļoti grūti pateikt. Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi vecie krāsos, kādi būs tie jaunie cilvēki un kāda būs viņu attieksme.

Es visu laiku cenšos grafiti skaidrot kā sociālās mākslas atzaru. Sakot, ka grafiti nav tikai vizuālās mākslas veids, bet arī veids kā komunicēt.
Noteikti. Bieži vien cilvēki ir tik daudz redzējuši grafiti, ka vairs nemaz nepiefiksē jaunus darbus. Vai arī, nepamana tās izmaiņas, jo tas viņus neinteresē. Viņiem viss ir viens. Jo iela darbojas kā pieejamākā mākslas platforma. Tā ir vislielākā galerija, ar visplašāko auditoriju.

DAGGER_GIF_FINAL

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,

Sep, 2017

Tiks atklāts Baltic Sea Docs filmu forums

Ar īpašu brīvdabas seansu Kalnciema kvartālā sestdien, 2. septembrī sāksies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs). Skatītājiem tiks izrādīta filma “Velosipēdi pret automašīnām” (Bikes vs Cars), kas pievēršas satiksmes izaicinājumiem dažādās pasaules pilsētās. Pirms filmas notiks paneļdiskusija par satiksmes dalībnieku iekļaušanos vienotā satiksmē Latvijā, un pēc seansa – tikšanās ar filmas režisoru Fredriku

Aug, 2017

Viss, ko nezināju. Piezīmes par kādu festivālu

Teksts un foto Ance Šverna Tā bija viskarstākā vasaras diena. Kaķi satupa tuvējās pilsētiņas koku zaros, veikalnieces aizslēdza bodi vēlāk nekā parasti, bet večas, kas saņēmās pamest visu dienu kā nebūt vēsinātās istabas, atļāvās rušināties pa upes krastos ierīkotajiem dārziem līdz tumsai, pa laikam iešļūcot ūdenstilpnē arī pašas. Mums tuvojās toijota, kuras spīdīgā krāsa saplūda

Aug, 2017

Jauniešu iesaukums youngkim?

kim? Laikmetīgās mākslas centrs aicina pieteikties aktīvus jauniešus vecumā no 15 līdz 25 gadiem,  kuriem ir idejas un interese par jebkādu tematu vai parādību un kuri ir ieinteresēti eksperimentēt, kopā ar kim? atbalstu veidojot  pasākumus citiem jauniešiem, kā arī radīt un uzturēt youngkim? bloga saturu un iesaistīties diskusijās (audio, foto vai tekstuālās) par saviem iespaidiem