Purvciems. Nīgras omītes, rozā apakšbikses un skriešana pāri mašīnām

Mani Purvciema ļaudis

Teksts Rasa Feldmane   Foto Laura Viļuma

Purvciems ir Rīgas mikrorajonu mikrorajons, jo – ja var gadīties satikt kādu cilvēku, kurš tā īsti nezina neko par Brasu vai Mūkupurvu, tad ir ļoti jāpiepūlas, lai atrastu kādu, kas patiešām nezina, kur un kas ir Purvciems.

Vikipēdijai tas ir kādreizējais Hausmaņa purvs, teritorija, kas 20. gadsimta sākumā pievienota Rīgai un, galvaspilsētai izplešoties un augot apetītei pēc dzīvošanai derīgās platības, sākotnēji apbūvēta ar vienstāvu, pēcāk – ar piecstāvu, deviņstāvu un pat divpadsmitstāvu mājām.

Tviteris runā par avārijām, neatļautām auto izklaidēm un sagāztiem kokiem, pa vidu piedāvājot pa kādam foto no naksnīgas pastaigas pa Purvciema balto lukturu ielām.

No #purvciems mirkļbirkām var uzzināt, ka nevietējiem apkaime saistās ar narkotikām, alkoholu, “Adidas”, semuškām un “Ušakova kepku”, kas patiesībā nemaz neatrodas Purvciemā; dažiem – ar “Raunas dārza” eklēriem.

Vietējiem tas ir vienkārši Purčiks ar “Minsku”, “Mēbeļu namu”, “Ķīnas mūri” un Biķernieku mežu. Savējiem tās ir mājas. Par mājām Purčiku sauc arī Keita Melle, kas ir viena no daudzajiem Purvciema ilgdzīvotājiem, jo – lai gan par purvaino izcelsmi tagad liecina vairs tikai apkaimes nosaukums – Purvciems ievelkot. “Ja reiz esi sācis te dzīvot, tik ātri prom visdrīzāk netiksi,” brīdina Keita. Ikdienā viņa studē uzņēmējdarbības vadīšanu Banku augstskolā, strādā par vissvarīgāko cilvēku pie Jaunā Rīgas teātra ieejas, dzied augstskolas korī un dara visu to, ko pārsvarā dara jaunietis 20 gadu vecumā. Keita ir brīvdomātājs ar iedzimtu skaļu balsi, izspūrušiem matiem, mazliet izplūduša akvareļa skatu uz nākotni un uz viena pleca nēsājamu māksliniecisku velniņu, kas tur iekārtojies jau kopš mākslas skolas laikiem un reizēm liek uztetovēt kādu peoniju vai lapsu uz draudzenes pleca vai vismaz uztaisīt plakātu studentu Ziemassvētku ballei.

Keitai Purvciems esot “tāda nedaudz pelēka vieta, kur es kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ jūtos kā mājās. Un nav tik slikti, kā jums liekas”.


Cik sen tu dzīvo Purvciemā?

Kopš dzimšanas. Es pati dzīvoju mājā uz Purvciema un Teikas robežas, savukārt manai vecmāmiņai ir dzīvoklis riktīgajā Purvciemā, un visi mani draugi līdz kādai 8. vai 9. klasei bija mani klasesbiedri tepat no apkaimes – ar viņiem es pirms tam gāju kopā bērnudārzā un vasarās pagalmā kopā spēlēju kvadrātus. Var teikt, ka esmu te pavadījusi visu savu bērnību.

Kādu vasaru, man tolaik varēja būt kādi 14 gadi, es katru vakaru nācu ārā pagalmā un ar puikām spēlēju futbolu un vēl visādas trakas lietas darījām.

Es īstenībā ļoti brīnos par saviem vecākiem, ka viņi man ļāva iet ārā – tas laiks, kad mēs līdām ārā no saviem midzeņiem, bija ap kādiem astoņiem vakarā. Bija jābūt atpakaļ ap desmitiem, bet parasti tas, protams, ievilkās līdz kādiem vienpadsmitiem. Vecāki teica: “Uzmanies tikai no visādiem narkomāniem un izvarotājiem!” Tās ir tipiskas asociācijas ar Purvciemu – ka te uzturas visādi “kriminālie” cilvēki. Tas, ko, manuprāt, mani vecāki toreiz neapzinājās – ka es tusēju un to bumbu spēlēju kopā ar visiem tiem “kriminālajiem” cilvēkiem, ar visu Purvciema “eliti”. Visiespaidīgākais čalis bija tāds bez zobiem un ar izspūrušu bārdiņu, viņš bija tāds lādzīgs un ar īpatnēju humora izjūtu. Bija arī viens čalis ar drediem, kuru es vēl nesen satiku.

Mana mamma gan mani vienu laiku pat mēģināja iebikstīt vienā futbola klubā, lai man nebūtu jāspēlē bumba uz ielas. Es jau esmu audzināta kā tas “labais” bērns, kas vienmēr pasaka, kurp viņš iet, un piezvana, ja aizkavējas. Ļoti reti gadījās tādas situācijas, kad es baigi būtu norāvusies par kaut ko – vecāki manas izklaides uztvēra ļoti veselīgi. Viņi gan tā īsti visu nezināja.

Sanāk, ka tie priekšstati par “kriminālajiem cilvēkiem” ir tikai tādi stereotipi?

Nē, es domāju, ka tur tiešām bija arī krimināli tipi, bet mums, četrpadsmitgadīgajiem, tas, ka no mums kāds trīsdesmitgadnieks sēdēja netālu, sūca aliņu un par mums ierēca, galīgi nelikās nekas biedējošs – mēs viņus uzrunājām iesaukās un sveicinājām uz ielas kā labus draugus. Bet es pieļauju, ka tas skats no malas varēja izskatīties diezgan biedējošs. Kas ir sliktākais, kas būtu varējis notikt? Pat tad, ja būtu atnācis kāds svešinieks un gribētu lekties, mums nebūtu no kā baidīties – mūsu taču bija daudz, mums bija sava banda – mani Purvciema ļaudis. Un nekad nekas slikts arī nenotika, mums bija jautri.

Es pašreiz dzīvoju kopā ar vecmāmiņu, un viņa daudz stāsta par savu bērnību, kad bija karš. Es viņai nesen jautāju, vai viņa domā, ka viņai bija slikta bērnība, un viņa atbildēja, ka nē. Man šķiet, ka bērns visu uztver citādāk.

Mēs ar bērnības draugiem, daži bērnudārza biedri, viņu brāļi un māsas un vēl pāris cilvēki no manas klases, un daži no malas vēlāk šad un tad mēģinājām atgriezties bērnudārzā. Es atceros, ka mums ap 13 gadiem bija tāds periods, kad bija aktuāla iešana ārā naktīs – jo vēlāk mēs gājām ārā, jo stilīgāk tas bija, lielāks action. Mēs tur aizgājām, iedzērām un nedaudz uzpīpējām, dalījāmies atmiņās un pētījām, kas ir mainījies. Mēs pat kāpām augšā uz jumta un tur spēlējām bumbu. Patiesībā tagad nemaz nesaprotu, kā mēs to dabūjām gatavu. Mēs bijām tāda riktīga pagalma bērnu kompānija, kuriem viss ir iespējams.

Tā mēs visi te kopā ārdījāmies. Tas bija ļoti ilgs un ļoti jautrs laiks manā dzīvē. Bet ir viens brīdis, kad jūs “izaugat ārā viens no otra” un dodaties citos virzienos. Tagad mēs kādu laiku neesam tikušies, bet tie cilvēki… pārsteidzošā kārtā katru reizi, kad es viņus satieku – kā vīns, kas ar gadiem kļūst tikai labāks – vai nu vispār nav mainījušies, vai ir palikuši vēl dīvaināki. Labā nozīmē.

Vēlāk kādu brīdi man bija visādas citas intereses, visādi pulciņi Rīgas centrā. Tad uz brīdi mana Purvciema dzīve manāmi aprimās.

Bet vidusskolas vidū atkal parādījās tādi draugi, ar ko gribējās iziet ārā. Tie ir tie cilvēki, kas man arī šobrīd ir vistuvākie. Mēs katrs dzīvojam citur – Ķīnas mūrī (īpaši gara māja Purvciemā – R.F.), Pļavniekos, Ikšķilē –, bet Purvciems mums vienkārši ir tāds dzīves centrs. Ir viena tāda īpaša vieta, kur mēdzam satikties – bārs “Brengulis”, kas atrodas tieši pretī mūsu kādreizējai skolai. Agrāk, vidusskolas laikā, tur bija tiešām briesmīgi.

Kā tu to zini?

Mēs tur reizēm aizgājām pēc stundām… iedzert… kvasiņu.

Tagad tas vairs nav “Brengulis”, tas ir pārdēvēts par “Veco Pēteri”. Tagadējie bāra īpašnieki arī ir mūsu skolas absolventi, un pašreiz tā vietiņa ir nereāli forša – tur notiek beer pong (alus dzeršanas spēle – R.F.) un novusa vakari – tur tiešām var aiziet pasēdēt, parunāties.

Bet es arī jūtu, ka pēdējos gados mēs ar draugiem mēģinām vairāk ieturēt tādu pieaugušu cilvēku dzīves sajūtu – tās trakās lietas, ko mēs mēdzām agrāk darīt, ir pierimušas, mēs vairs tik ļoti neārdāmies.

Pēdējais visizcilākais izgājiens bija, kad mēs naktī pēkšņi izdomājām rīkot savas Tokijas olimpiskās spēles – mums bija dažādas disciplīnas, piemēram, čaļi sacentās, čībās skrienot pa mūsu vecās skolas sporta laukumu, tad bija miskastes vilkšana no viena ielas gala līdz otram un skriešana pāri mašīnām, kas Purvciemā ir tāds “nacionālais sporta veids”.

Tu arī esi vietējās mašīnskrējēju līgas dalībniece?

Nē, es vienmēr kompānijā esmu tas mīzējs. Es esmu pulciņā, droši vien pārējos pat piespiežu kaut ko izdarīt… Ja būs problēmas, es palikšu, pastāvēšu un sagaidīšu problēmas kopā ar pārējiem, bet pati es muļķības daru reti – es taču esmu tas “pareizas” bērns.

Bet mēs nekad neko nedemolējām, vienmēr zinājām, kad apstāties. Mēs – visa tā kompānija – bijām zināmā mērā pacifisti. Mūs vieno vērības, mums ir ļoti svarīga ģimene, līdz ar to, mēs visi apzināmies, ka, izdarot kaut ko par daudz un aizejot par tālu, mēs nodarītu pāri ne tikai sev, bet ietekmētu arī savas ģimenes – tas ir tas, kas mūs, vismaz mani, vienmēr apturēja.

Vai Purvciems bija tavas ģimenes mājvieta arī iepriekš?

Man šķiet, ka tas viss ir saistīts ar privatizēšanu. Tā mēs tikām gan pie mūsu mājas, gan vecmāmiņas dzīvokļa. Iepriekš vectētiņam mājokli piešķīra kā labam speciālistam, bet vēlāk to privatizējām.

Vai bērnudārza un skolas izvēli noteica dzīvesvieta?

Bērnudārza – jā, bet skolas gadījumā mājai tuvāk patiesībā man iznāk Teikas vidusskola. 64. vidusskolā savukārt agrāk strādāja mana vecmāmiņa, tur mācījās un iepazinās abi mani vecāki un līdz 9. klasei mācījās arī brālis. Līdz ar to mana iestāšanās Rīgas 64. vidusskolā bija likumsakarīga, bet drīzāk nevis vietas, bet gan ģimenes kontekstā.

Man nenormāli gribējās uz skolu, jo ļoti nepatika bērnudārzā. Tā iestāde jau pati par sevi nebija slikta, es vienkārši nevarēju pieņemt, ka man tur ir jāiet – tāda emocionāla nostāja.

Sešu gadu vecumā par skolu man nebija nekāda priekšstata, zināju tikai, ka būs tuvāk vecmāmiņai un varēšu pie viņas iet pēc stundām. Protams, ka skolotājiem bija jau kaut kāds priekšstats par mani izveidojies – ja tu esi skolotājas mazmeita, tad tev ir labi jāmācās. Nevarētu teikt, ka tas priekšstats bija pilnīgi nepareizs – man patika mācīties. Tomēr reizēm es viņus arī ļoti smagi pievīlu. Bet viņu nepamatotās ekspektācijas ir tikai un vienīgi viņu vaina.

Mēs visi uzskatījām, ka 64. ir labāka par Teikas skolu. Tas laikam bija tāds anti sindromsvisi tiecās bagātos bērnus mazliet heitot. Mums olimpiādēs bija ļoti labi rezultāti, tāpēc mēs uzskatījām, ka esam stilīgi. Un mums ar to pietika. Vispār jau Teikā mācās ļoti normāli cilvēki.

Vai uz skolu vēl sanāk aiziet? Iedzert, uzpīpēt, paskatīties, kas mainījies?

Bijām aizgājuši šogad 1. septembrī. Tur ir uztaisīts batuts, palēkāju kopā ar vienu no skolotājām. Kamēr tur vēl mācās kāds pazīstams, var aiziet, bet šis laikam ir pēdējais gads. Es savulaik tur biju ļoti aktīva – darbojos pašpārvaldē, dziedāju korī, ansamblī. Tagad kādam laikam skolas pietiek, nav ko maisīt gaisu.

Vai Purvciems tevī ir izsmelts? Vai tu gribētu dzīvot citur?

Purvciemam ir lieliska atrašanās vieta – tas nav centrs, bet es iekāpju trolejbusā un esmu tur desmit piecpadsmit minūšu laikā. Es dzīvoju blakus mežam. Es nemēģinu rauties prom no šejienes. Varbūt, ja man būtu dzīvoklis Vecrīgas centrā, es teiktu citādāk.

Varbūt tev ir jāsāk gribēt dzīvokli Vecrīgas centrā?

Nē, laikam tik ļoti, lai speciāli sāktu gribēt, es tomēr nevēlos dzīvot Vecrīgas centrā.

Tad tu redzi Purvciemu kā savas mājas?

Jā, man liekas, ka mājas ir tā vieta, kur tu uzaudz, kur tu iemācies darīt lietas, kur tu jūties droši. Es Purvciemā jūtos droši.

Tagad tomēr tava ikdiena – augstskola, koris, jaunie draugi – ir citur. Kas Purvciems tev ir šobrīd?

Cilvēki jau nepazūd. Bet vieta vairs nespēlē nekādu lomu. Nav jau te arī īsti kur būt, kur aiziet. Ir “Brengulis”, kur mēs aizejam iedzert kvasiņu, tas arī viss. Kad esi mazs, neko daudz jau nevajag – var iet ārā pa lauku skriet, bet tagad tā īsti vairs nevar.

Vai, tavuprāt, Purvciems ir laba vieta, kur draudzēties?

Jā, pilnīgi noteikti. Taču šī noteikti nav mīkstākā augsne draudzībai – kopumā tā ir diezgan skarba vide, nav te nekādu lielu izklaides iespēju – un, ja tu gribi izveidot kādas attiecības ar cilvēkiem, tev gribot negribot ir jāiet ārā. Ja cilvēks var iemācīties draudzēties vietā, kur tam nav doti nekādi instrumenti, kas to veicinātu, viņš var iemācīties draudzēties ar jebko un jebkādos apstākļos. Tā man liekas tāda pasaules īpatnība – ja iespēju ir daudz, mēs tās pārstājam izmantot; ja iespēju nav, mēs cīnāmies un mēģinām paši.

Kurā brīdī tev pirmoreiz radās viedoklis par vietu, kur tu dzīvo?

Tas bija 3. vai 4. klasē, kad bija pirmie pulciņi Rīgā un es sāku kontaktēties ar cilvēkiem ārpus šīs apkaimes. Viņiem bija tāda mazliet nievājoša attieksme: “Tu esi no Purvciema?” Tad, kad tev TĀ pajautā, tu esi gatavs pateikt pilnīgo jebko, un es tad mēdzu piepušķot: “Nē, es esmu no Teikas.” Pēc kāda laika tas mainījās. Teicu: “Jā, es dzīvoju Purvciemā, forša vieta, pamēģiniet, es jums arī ieteiktu tur dzīvot!” Es nevaru sevi asociēt ar vietu, kur es nevienu nepazīstu. Purvciemā es pazīstu cilvēkus.

Vai tevī ieslēdzas “sargāšanas efekts”, ja kāds saka kaut ko sliktu par Purvciemu? Ir vēlme aizstāvēt?

Nē, nav jau ko sargāt, es pati zinu, kāds viņš ir. Es pati skatos uz šo vietu ar zināmu skepsi, viņa ir tik briesmīga, cik viņa ir. Viņa ir jauki briesmīga. Tā ir MANA briesmīgā vieta.

Varbūt tu man gribi pajautāt kaut ko par minoritātēm? Purvciemu tomēr lielā mērā uzskata par vietu, kur dzīvo daudz krieviski runājošu cilvēku.

Labi, un ko tu domā par minoritātēm Purvciemā?

Patiesībā es neko par viņam nedomāju, jo man ir 20 gadi, bet es pat neprotu runāt krieviski. Es visu bērnību dzīvoju pagalmā, bet mūsu vidū nebija neviena bērna, kas runātu krieviski, pat mazliet žēl, jo es labprāt būtu gribējusi saprast viņus un viņu valodu. Varbūt tie krievu bērni dzīvoja citos pagalmos.

Kā tava radošā daba sadzīvo ar Purvciemu?

Nekā. Pilnīgā simbiozē. Mēs neaiztiekam viens otru. Par šo vienā filmā bija laba doma – kāds  rakstnieks dzīvoja idejiski līdzīgā vietā kā Purvciems, un viņam bija iespēja uz kādu laiku pārvākties, teiksim, uz Mežaparku. Viņš pārvācās, padzīvoja tur kādu laiku un paziņoja, ka brauks atpakaļ, jo viņš nevar tur parakstīt – tur neesot gana depresīvi. Tajā brīdī, kad tu dzīvo starp blokmājām, tev ir izaicinājums tur atrast kaut ko skaistu. Es negribētu citādāk, mani nemaz nesaista neviena no tām skaistajām vietām – Maldīvu vai Kanāriju salas – pārāk neīsti. Tas taču ir tik skaisti, ka tu vari izkārt uz balkona savas rozā apakšbikses! Dažreiz rudeņos var redzēt, ka cilvēki uz striķiem ir sakāruši pat voblas – tas ir sapņainākais skats, ko es esmu redzējusi. Tīra, raupja pieeja.

Un te ir lieliski kaķi, man ļoti patīk kaķi. Es vecmāmiņai savas dzīves laikā esmu aizstiepusi kādus vismaz 10 gabalus. Viņa, protams, visus kopā ar mani ir aizsūtījusi atpakaļ.

Kas Purvciemā kopš kvadrātu spēlēšanas laikiem ir mainījies?

Šobrīd ir vairāk lietu – jo lietas ir tas, uz ko mūsu valdība koncentrējas. Labiekārtoti bērnudārzi un skolas, uzcēla “Rimi” Stirnu ielā – tie gan bija svētki! Bet citādi te viss ir pa vecam, un es domāju, ka ir jāpaiet vēl vismaz divām paaudzēm, lai te kaut kas mainītos. Skolai nesen uzlika apkārt žogu, par ko es kļuvu manāmi nelaimīga. Man nepatīk, ka lietām apliek apkārt žogus.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.