Romana Korovina koans

Teksts Anna Volkova   Foto Landa Lagzdiņa

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā starptautiskā fotogrāfijas festivālaRīgas Fotomēnesis 2017″ ietvaros 10. maijā tika atklāta četru mākslinieku izstāde “Fakti un precizējumi”. Kā vienīgais Latvijas pārstāvis šajā izstādē piedalās mākslinieks Romans Korovins ar fotogrāfiju sēriju “Meistara Vu un meistara Lī satori”.

Īsi pirms izstādes atklāšanas Anna Volkova uzdeva Romanam Korovinam dažus jautājumus.


Tavas sērijas nosaukums “Meistara Vu un meistara Lī satori” ir ļoti eksotisks, bet tu esot eksotikas pretinieks?
“Ne!” – tā mans dēls saka. Ne, es neesmu eksotikas pretinieks. Manas iepriekšējās izstādes pārsvarā bija samērā vienādas, par neko un maksimāli uz visām malām, bet šeit ir viens virziens. Tas ir dao vai dzen, vai vienkārši divu meistaru stāsts. Viens ir apgaismojies, bet otrs ir tā… gandrīz apgaismojies. Un kā liecība ir divi lieli darbi – viena un otra meistara satori. Satori īsumā nozīmē apgaismība – ir runa par Japānu vai Ķīnu –, kad, ilgu laiku praktizējot, cilvēks var panākt atbrīvošanos no domāšanas dualitātes. Viņš var ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir īstenībā – nevis realitātē, bet īstenībā. Tas būtībā ir visu reliģiju un cilvēku mērķis – cilvēkiem kļūt labākiem, mūkiem pietuvināties Dievam. Tas ir ļoti smalks temats, jo, ja nobīdīsies no ceļa, vari iekrist vai nu sarkasmā, vai zinātniskā traktātā. Viss ir “uz robežas”.

Kāpēc tavi varoņi ir japāņu mūki?
Pēdējos divos gados esmu lasījis grāmatas par mūku dzīvi – kā pasaku pirms gulētiešanas. Man negribējās lasīt literatūru par cilvēkiem, par to, kā kāds kādu apmāna vai ir iemīlējies. Es vārdus neatceros, bet man patika šis gaišais iespaids par to, kā mūki sež dienu un nakti un gaida apgaismību.

Meistaram Vu sanāca, bet meistaram Lī – nē?
Tas jau nav no grāmatas! Un ne gluži tā. Man, piemēram, ir bilde, kur viss pagriežas – es pats tādu pieredzi neesmu piedzīvojis, bet ar fotogrāfijas palīdzību to attēlot sanāk pat ļoti jauki. Es gribēju šo izstādi uztaisīt tādu pavasarīgu, priecīgu. Un daba kā valoda ir mūku dzīves attēlojums. Skaistums un vieglums – bez traģisma, bez sarkasma.

Un, ja personāžiem ir doti vārdi, tad vesela attēlu sekvence attiecas uz personāžu – tu saproti, ka viņam labi vai slikti dzīvojas. Tāpat es darīju savā Venēcijas izstādē (Romans Korovins piedalījās grupas izstādē “Ornamentālisms” 56. Venēcijas Mākslas biennāles paralēlajā programmā 2015. gadā – red.). Un turklāt vārds pietuvina visu zemei. Abstrakta vizuālā daļa ar piezemētu nosaukumu sabalansē prātu un zemi. Izstāde ir sava veida divu meistaru muzejs, viņu bērnība, viņu skolotāji un draugi, bet otrajā zālē – satori. Bibliotēkas telpām arī ir korekts muzeju formāts.

Tu fotografē, izmantojot filmiņu, nevis digitāli. Kāpēc?
Fotografējot ar filmiņu, saglabājas noslēpums. Fotografēšanas laikā tu nezini, kas tur sanāks – īpaši, ja izmanto dubulto ekspozīciju. Piemēram, ja tu nobildē kaiju, tu turpini staigāt ar kaijas attēlu acu priekšā. Atgriežoties pie mūkiem, viņiem tiek dots tā saucamais koans – slepena frāze vai kods, kas palīdz izslēgt prātu, jautājums, uz kuru nevar sniegt jedzīgu atbildi. Mūks staigā ar šo koanu, katru mēnesi atnāk pie skolotāja un stāsta, kā viņš šo koanu ir sapratis. Un ar šo teikumu galvā viņš dzīvo trīs vai piecus gadus. Iedomājies – tas ir viņa dzīves vienīgais uzdevums! Un šis kaijas attēls, ko uzņēmu pirmo, man ir tāds kā mini koans, ar ko es staigāju un skatos uz visu caur šo attēlu, meklējot, ko likt virsū. Izstādē telpa arī ir koans.

Kādā ziņā telpa ir koans?
Tas ir tas, ko tu nes savā dvēselē, par ko tu visu laiku domā un meklē atbildi. Kamēr tu neesi redzējis telpu, tu nevari meklēt atbildi. Bet, kad esi redzējis telpu, tu visu laiku ar to staigā un par to domā. Man ir ļoti grūti, ja piedalīšanos izstādē man piedāvā pusgadu iepriekš. Ideāla izstāde man sanāk, kad zvana nedēļu pirms tās, saka, ka kāds ir saslimis, un piedāvā viņu aizvietot. Tad nav vilcināšanās – viss notiek šeit un tagad.

Tev nepatīk ar izstādes domu staigāt ilgu laiku, piemēram, gadu?
Tas ir vissliktākais, kas var notikt, jo es visu taisu ļoti ātri. Pa to laiku es izdomāšu sešas citas izstādes. Tu taču nevari pat iedomāties, kas tevi interesēs pēc gada. Man bija viena tāda izstāde, un pēc gada es negribēju viņu pat aiztikt, tā “smirdēja”. Man izstāde ir radošais moments.

Un kā tad ar apgaismību?
Tas ir ļoti ilgs process. Es varu tikai izstādi uztaisīt. Pārējais ir Dieva varā. Maksimums, ko es varu vēlēties, ir nekļūt par niknu veci vecumdienās un mīlēt cilvēkus nedaudz vairāk. Un vēl neuztraukties par niekiem.

 

Izstāde “Fakti un precizējumi” LNB ir apskatāma līdz 27. maijam. Ieeja – bez maksas.
Apskates laiki:
P. – Pk. 9.00 – 20.00;
S., Sv. 10.00 – 17.00.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.