Sākas teātra festivāls bērniem un jauniešiem “Eju meklēt!”

Teksts Jana Kohno   Foto – izrāde “Nāc laukā!” no Valmieras vasaras teātra festivāla

Žanru robežu meklējumi ēnu un objektu izrādēs, zīmējumu un muzikālajā teātrī, nano operā un Šekspīra tekstu klaunādē – tas viss un vēl vairāk būs skatāms Starptautiskajā profesionālo teātru festivālā bērniem un jauniešiem “Eju meklēt!”.

Festivālā no 9. līdz 12. martam vienkopus būs skatāmas tādas izrādes kā “Īsumā par visumu” (Jaunajā Rīgas teātrī), “Spēlmaņu nakts 2016” laureāte “Kaka un pavasaris”, “Šausmu autobuss” (Nacionālajā teātrī), “Hamleta” iestudējums no Igaunijas, izrāde “Gravity” no Izraēlas u.c.

“Eju meklēt!” programmu papildina arī dažādi citi pasākumi: starptautisks profesionāļu simpozijs “Skatuves māksla bērniem – izklaide, izglītība, personība” Zirgu Pastā un kontaktu programma “Festivāla klubs” kultūras telpā “3 Māsas”.

Par to, kas jāņem vērā, veidojot izrādes bērniem, kā arī par festivālā sagaidāmo aprunājāmies ar aktieri, izrāžu “Šausmu autobuss” un “Nāc laukā!” (šī izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros) režisoru Kārli Krūmiņu.

Pilna festivāla programma pieejama šeit.


Par ko ir izrādes “Šausmu autobuss” un “Nāc laukā!”?
Izrāde “Nāc laukā!” ir par to, ka draudzība var rasties neatkarīgi no valodas vai sociālā statusa atšķirībām. It kā gaužām vienkārša atziņa, tomēr pieaugušo pasaulē tā bieži tiek piemirsta. Otra izrāde – “Šausmu autobuss” ir piedzīvojums, kura laikā bērni ne tikai klejo pa teātra pagrabiem, bet beigās arī nonāk īstā Šausmu autobusā, kur kopā ar aktieriem pēta bailes, gan klausoties stāstus, no kuriem bailes rodas, gan tos pārrunājot un iepazīstoties ar bioloģiskiem mehānismiem, kas cilvēkos šo emociju rada.

Kas jāņem vērā, veidojot bērnu un pusaudžu izrādes – vai bērniem par noteiktiem tematiem vai aktuāliem jautājumiem jāvēsta citā veidā, formā nekā pieaugušajiem?
Man šķiet, ka galvenā kļūda, kuru es cenšos savos darbos nepieļaut, ir bērnu uzrunāšana augstprātīgā tonī. Tādā, it kā izrādes radošā komanda būtu gudrāka par bērniem, kam izrāde tiek rādīta. Pārspīlēta vienkāršošana, bakstīšana ar pirkstu acī un pēc iespējas biežāka moralizēšana – tā ir sliktas bērnu izrādes recepte. Es gribu taisīt labas izrādes, tāpēc cenšos būt godīgs. Man liekas, ka to bērni novērtē – godīgumu.

Esi veidojis izrādes gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ar kuru auditoriju, tavuprāt, ir vieglāk komunicēt?

Es neredzu milzīgu atšķirību. Protams, ir mazliet atšķirīgs interešu loks un psiholoģiskās īpatnības – pieaugušie, piemēram, ir spējīgi koncentrēties ilgāku laiku, un tas nozīmē, ka bērnu izrādes būs notikumiem un pavērsieniem bagātākas.

Vai festivāls spēj un vēlas konkurēt ar digitālo pasauli, kas nu jau ieņem visai lielu lomu bērnu ikdienā?
Izrādē “Nāc laukā!” pat tiek izmantotas šīs tehnoloģijas – tajā spēlē bērnu grupa, kuri savus instrumentus spēlē planšetē vai telefonos. Es domāju, ka teātrim ir jārespektē tas, ka digitālie mediji ir milzīga cilvēku ikdienas daļa, tomēr es nedomāju, ka tās ir karojošas puses. Digitālajai pasaulei ir vērtības, ko nevar piedāvāt, piemēram, teātris, un otrādi.

Šāds festivāls tiek organizēts pirmo reizi. Ko tu no tā sagaidi un ko iesaki apmeklēt?
Visvairāk es sagaidu skatītāju interesi par izrādēm. Bieži sabiedriskajā telpā un teātros dzirdu vēlmi pēc vairāk bērnu un pusaudžu izrādēm. Te nu tās ir! Nāciet skatīties, izvēlieties sev un savam bērnam atbilstošo un gaidīsim ciemos!

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.