Šampēteris. Paaudžu paaudzēs pašu celts

Teksts Elīna Gulbe   Foto Kristīne Madjare

Kad pirms vairākiem gadiem iepazinos ar Valmieras Drāmas teātra aktieri Mārtiņu Meieru, viena no pirmajām lietām, ko par viņu uzzināju bija – ka viņš nāk no Šampētera. Piederība šai mazajai Pārdaugavas apkaimei izcili darbojas kā vienojošs elements. Privātmājas un mazstāvu dzīvokļu nami, kas ir būtiska daļa no rajona apbūves, radījuši samērā noslēgtu sabiedrības struktūru. “Šampēterī var tikai ieprecēties,” mēdz teikt.

Mārtiņš vietu, kurā kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem atrodas viņa dzimtas mājas, raksturo kā strādnieku un fabriku rajonu. Sākotnēji Šampēteris, viena no šābrīža Rīgas vismazākajām apkaimēm, bijusi attiecīga nosaukuma muižai piederoša teritorija, līdz 19. gadsimta gaitā transformējusies rūpniecības rajonā. Fabriku dunas un piepilsētas mierpilnās vides paradokss Šampēterī saglabājies vēl aizvien. “Industriālo vidi līdzsvaro apkārtējo māju miers. Industriālais nav postošā, nomācošā daudzumā,” vērtējoši saka Mārtiņš, “man patīk, ka šis rajons ir nesakopts, apbružāts, nezināms, nomaļš. Tam nav tādas sejas kā, piemēram, Āgenskalnam. Cilvēki no ārpuses te svētdienās neiet pastaigāties.” Arī Mārtiņa Meiera radinieku dzīve cieši savijusies ar dzimtas māju apkaimi – vairums šeit pat tuvumā strādājuši un dzīvojuši. Lai gan Mārtiņa ikdiena pašlaik rit starp Rīgu un Valmieru, arī viņā esot iesakņojies šīs vides kods.


Cik paaudzēs tava ģimene jau šeit dzīvo?
Varētu būt četrās, ja ne visās piecās. Māju, kurā dzīvojam, uzcēla vecvectēvs 1934. gadā. Tur uz sienas ir rakstīts – Jānis Ronis, 1934. gads. Viņš tolaik, kad Zolitūde vēl nebija uzcelta, šeit tuvumā sapirka zemes saviem bērniem – ar cerību, ka tur viņi kādreiz būvēs savas mājas, ka būs katram savs stūrītis, bet sākās karš, un viss pajuka… Padomju laikā tajā purvainajā vietā bija motociklu trase, vēlāk tur sabūvēja arī daudzstāvu mājas. 90. gados to zemi – Meieru hercogisti – dabūja atpakaļ, sāka dalīt pa gabaliņiem un pārdot. Uz viena no pārdotajiem gabaliem vēlāk uzbūvēja Zolitūdes “Maksimu”. Žēl, ka tagad šī vieta asociējas ar ļoti traģisku negadījumu.

Vai zini, kā tavi radinieki šajā rajonā nonāca?
Detaļas es nezinu, bet viņi visi bija zemnieki un strādnieki un acīmredzot apmetās šeit, jo Šampēterī tolaik bija zeme.

Mūsu rudenīgā pastaiga pa Šampēteri nesākas pie Mārtiņa Meiera dzimtas mājām, bet gan Zasulauka stacijā. Pagājušies pa vienu no Šampētera bruģētajām ieliņām, kas sevī glabā 19. gadsimta vaibstus, nonākam pie Rīgai visnotaļ neraksturīgas ainavas – pie kāpas atseguma Volguntes un Frīdriha Candera ielas stūrī. Mārtiņš stāsta, ka šeit viņa tēvs bērnu dienās braukājies ar ragaviņām, savukārt viņa paša bērnībā – skarbajos deviņdesmitajos – uz šī ielu krustojuma pērkamas dāmas kungiem piedāvājušas savus pakalpojumus. Attiecīgā rūpala šajā vietā gan vairs neesot aktuāla, un netālu no kāpas nu ierīkots spēļu laukums bērniem. Viss mainās. 

Laika griežiem labi var izsekot arī, apstaigājot apkaimes fabrikas. Industriālās apbūves dažādībā krāšņs ir Šampētera ielas sākums. Tur padomju arhitektūras radošums ar cauruļu labirintiem, kas savilkti pa gaisu, un ziņojumu stabiem, kur reiz slavināts paveiktais, mijas ar cara laika sarkanķieģeļu apbūves romantismu. Ievērības cienīgs šajā ainavā ir bijušās Zasulauka manufaktūras pulksteņtornis. Zaudējis mehānismu un savas funkcijas kā fabrikas strādnieku darba dunas regulators, tas kļuvis par lokālas “tusiņvietas” zīmi. Šeit ērti varot nodarboties arī ar vilcienvakti – atsaucoties uz britu režisora Denija Boila filmu „Trainspotting” un norādot uz ielas galā redzamo sliežu ceļu, teic Mārtiņš. 

Tu sevi identificē kā rīdzinieku, lai gan dzīvo Valmierā?
To varētu saukt par mentalitāti. Ne jau man nenormāls sentiments vai patriotisms, tā vienkārši ir vieta, no kuras es esmu. No tā izvairīties nekā nevaru.

Tomēr identitāte, kas saistīta ar vietu, parasti ir ļoti mainīga…
Jā, tā varētu domāt, bet tieši tādēļ, ka šobrīd lielāko daļu laika dzīvoju citur, ierodoties šeit, saprotu, cik daudz šī vieta – fabrikas, nesakārtotā, nesaspodrinātā vide – cik daudz tā ir manā asinsritē. Es to nevaru mainīt. Pat mana radošā uztvere nāk tieši no šīm manām bērnības vietām, jo cilvēkam radošais plašums un fantāzija tiek ielikta pirmajos dzīves gados. Visa mana fantāzijas pasaule ir veidota tieši šeit. Banāli, bet tas, vai tu bērnībā spēlējies pie fabriku trubām vai pļavā pie stirnām, tas atstāj nospiedumus uz visu dzīvi.

Blakus ir Zolitūde, bet tā puiku pagalma dzīve līdz galam neiegāja manī, kaut gan man bija lielas iespējas – lielākā daļa manu draugu dzīvoja Zolitūdē, tomēr es vienmēr Šampēteri uztvēru kā savu pasauli, savu burbuli, drošu zonu, kurā dzīvot bez vajadzības ārpasaulei pierādīt šīs vietas nozīmību.

Jā, dzīvokļmāju pasaule ir pilnīgi citādāka.
Tur arī ir savs šarms, ka bērni spēlējas turpat lejā stāvlaukumos, skraida pa poģezdiem un liftiem.

Bērnudārzā tu gāji Šampēterī un tad pamatskolā Zolitūdē?
Jā, Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kas jau bija lēciens jaunā pasaulē, jaunā uztverē.

Tuvojoties Mārtiņa dzimtas mājai, viņš saka: “Faktiski izgājām ceļu no bērnudārza uz mājām. Tas trīs četrus gadus iets, iesēdies atmiņa. Un apkārtējo smaržu pasaule, vienalga, kur ejot, man uzreiz atsit bērnību. Smakas no fabrikām, arī pagalmos kāds kaut ko vienmēr dedzināja, cepa vai būvēja… Smaržas gāzās pāri.” Šajā bērnudienu maršrutā kā kulturvēsturisks artefakts iekļaujas arī kādas padomju rūpnīcas betona bloku sēta. “Berlīnes mūris!” saka Mārtiņš un pieliecas pie šķirbas, kas nodala blokus. Bērnībā viņš esot alcis paaugties tik daudz, lai ērti varētu ieskatīties, kas slēpjas norobežotajā teritorijā. 

Vai tev ir kādas īpašas atmiņas no bērnības?
Zini, visādas sentimentālas, muļķīgas atmiņas jau ir. Pirmo reizi, kad viens pats gāju uz skolu, izrādījās, ka esmu aizgājis čībās, kurpes bija palikušas mājās. Reiz pa ceļam pazaudēju fizkultūras maisiņu un gāju meklēt, bet, protams, neatradu, jo tie taču deviņdesmitie… Reiz ielas galā kaut kādi puikas no citas skolas man izspieda četrus santīmus, kas tolaik bija nenormālākā nauda. Tie ir notikumi, kas bērnībā ir ļoti svarīgi un lieli, bet kopumā jau tās ir tādas sīkās lietas, nekas īpašs.

Līdz vidusskolai mani Daugavas otra puse neinteresēja, nekā nepietrūka, lai vajadzētu braukt pāri upei. Te visa bija pietiekami. Man vēl joprojām daudz rosinošāka ir šī puse, jo otra vairāk prasa rezultātu, uz turieni jābrauc uzvalkā, bet te var domāt, fantazēt, kļūdīties un salipināt kaut ko briesmīgu,” saka Mārtiņš kad mūsu Šampētera izpētes svīta paslīd garām kādai ēkai, kurai pie vārtiem pastkastes vietā ready-made mākslas cienīgā garā piestiprināts otrādi apgriezts papīra dvieļu turētājs. 

Privātmāja ļauj ap to čibināties, dzīvot kā savā darbnīcā.
Jā. Daudzi tieši savos dārzos un pagalmos attīsta to radošo, piemēram, naivisma stilā ceļ malkas pilis.

Turklāt rezultāts ir publiski redzams. Daudzstāvenes dzīvoklī var uzbūvēt jebko, bet to neviens neredzēs. Te mēs ejam garām un novērtējam.
Tieši tā! Te var iet no mājas uz māju un iedomāties, kā cilvēki tur dzīvo, kāpēc viņi ir izvēlējušies tādus ķieģeļus – varbūt tie ir kaut kur steigā dabūti –, kāpēc tā māja tā salipināta, kāpēc ir divi vārti, kāpēc nokrāsots tikai otrais stāvs… Visām šīm lietām apakšā ir stāsti. Tomēr tas ir paradokss – tu ej garām tiem dārziem un izdomā kaut ko savu, kas realitātei, iespējams, vispār neatbilst.

Tomēr katrs, kurš reiz dzīvojis privātmāju rajonā, zina – informatīvā sistēmā šajā vidē darbojas visnotaļ efektīvi – ziņas par kaimiņiem ceļo ātri. „Visu zina pat vairākas mājas uz priekšu – tas man šķiet visjocīgākais. Ir cilvēki, ar kuriem es dzīvē neesmu neko runājis, pat pēc izskata viņus nepazīstu, bet zinu, ka tajā mājā, tajā 16. numurā, viņi dzīvo tā!” reflektē Mārtiņš, smejoties, ka lielākās sociālās problēmas apkaimē gan sagādājot nevis pastāvīgie iedzīvotāji, bet gan īrnieki un caurgājēji: „Mūsu mājai pretī ir viena, kas tiek izīrēta. Vienubrīd tur bija ne īpaši laba sociālā slāņa cilvēki, pēc tam ievācās narkomāni, kas visu laiku dreifēja pa ielu, sauca policiju. Vienu laiku ielas galā bija kaut kādas miskastes un otrā – stikla taras pieņemšanas punkts. Tad mums bija tāda šoseja – zīda ceļš –, pa kuru gāja šī plūsma. Valmierā, dzīvojot daudzstāvu mājā, es neko par kaimiņiem nezinu, vienkārši eju un nāku.”

Kā jūties tajā vidē?
Man ar dzīvokļiem neiet, esmu ļoti daudzus nomainījis, un, jā… man prasās māju. Tas ir nevis tāpēc, ka esmu pieradis, bet tāpēc, ka, ja ir māja ar dārziņu priekšā, tu kaut kā vari nejusties tik vientuļš. Apkārt ir vairāk cilvēku, ar kuriem jūties saistīts, jūties kā daļa no kaut kā, nevis tikai kastīte. Bet, protams, savs neapšaubāms šarms ir visos Zolitūdes vientuļajos logos. Tas ir tāds šiks! Kā Kšištofa Keslovska filmā “Dekalogs” – daudzstāvu māju blokā ieliktā stāstā par desmit baušļiem. Tas ir eksistenciāli. Viss jau atkarīgs no tā, no kurienes cilvēks nāk. Tas ietekmē. Viens rajons nav sliktāks par otru, tas vienkārši ir kaut kāds kods, no kura nevar izvairīties.

Vai kādreiz plāno atgriezties dzimtas mājā?
Ja godīgi, es nezinu, kā būs. Es par to tā īsti nedomāju.

Meieru dzimtas mājā pašlaik saimnieko Mārtiņa tēvs ar savu brāli, bet kaimiņos māju uzbūvējusi aktiera māsīca. “Maza daļa ielas ir mūsu,” viņš joko. Tēvs pirms gadiem 15 esot paša rokām mājā veicis remontu. “Viņš ļoti fundamentāli visu izjauca un ielika no jauna. Mums ilgu laiku bija tā, ka atver istabas durvis un priekšā ir smilšu bedre, kurai jākāpj pāri, lai tiktu ārā. Tā ilgu laiku es dzīvoju smilšu bedrē, un visa klase par to smējās. Mēs ģimenē esam pieci cilvēki, un tolaik ome arī vēl bija dzīva, un tā nu mēs remonta laiku sešatā dzīvojām diezgan lielā šaurībā,” stāsta Mārtiņš, piebilstot, ka viņš kopš bērnības pieradis dzīvot vidē, kur vienmēr apkārt daudz cilvēku.

Ap māju savijušies dažādi dzimtas stāsti – gan patīkami, gan skumjāki. Kara laikā Jāņa Roņa celtās mājas šķūnī no krieviem esot slēpušies vācieši. Padomju laikos mājas bēniņos pakārusies kāda radiniece. „Čekisti viņu izsauca uz Stūra māju. Vēlāk sauca otrreiz. Viņa saprata, ka vēlreiz iet negrib un nevar, un izdarīja pašnāvību. Tāpēc man bēniņos vienmēr šķiet, ka tur kāds dzīvo,” stāsta Mārtiņš. Kāds kolorīts stāsts saistoties ar viņa vecvecāku šķiršanos: „Vectēvs izdomāja, ka viņš ar omi vairs nevar dzīvot kopā. Tas notika, kad abi bija jau stipri gados. Viņi vienkārši turpat dārzā zem ābelēm saklāja galdu, sasauca visus uz balli un paziņoja: “Mēs šķiramies!” Nosvinēja to visu, un viņš aizbrauca uz laukiem, bet ome palika Rīgā, jo gribēja dzīvot šeit.”

Cik bieži tu atgriezies Šampēterī?
Diezgan bieži, faktiski sanāk katru nedēļu atbraukt.

Tas ir darba dēļ vai tāpēc, ka vēlies būt šeit?
Pārsvarā darba dēļ. Es mēģinu vecāku dzīvē tomēr nejaukties. Atbraucu, kad ir kādi mājas darbi, kuros jāpalīdz, bet tā pa vidu dzīvot… Man ir sava istaba, kur varu palikt. Vecāki man to vēl atstājuši, nav pārvērsta par kabinetu.

Kad tu atbrauc, ko šeit dari?
Eju pastaigāties, daudz tagad esmu izstaigājis. Vienu brīdi ļoti reti braucu un nestaigāju, un tagad ar citādākām acīm ieraugu, kā ir mainījusies apkārtne – daudzu māju vairs nav, šūpoles, kurās es savulaik kā puika šūpojos, ir pazudušas. Tur, kur pie „Spices” izbūvēja tos milzīgos torņus, agrāk bija pļavas. Es tur spēlējos. Tā jau ikdienā par to neprāto, bet, ja kādu laiku neesi sekojis līdzi, tas iesit pa pieri. Nekas jau tāds, tikai atskaites punkts. Atmiņas ir atmiņas.

Runājot par rajona pārmaiņām, Mārtiņš Meiers atzīmē, ka viņam patīkot „neighborhood” filosofija, kas Latvijā neesot tik izkopta, – ideja, ka pilsētas rajoni ir diezgan pašpietiekami: „Man patiktu, ja apkaimes pārvērstos par ko citādāku nekā tikai par guļamrajoniem.” Vēl viena Mārtiņa vēlme – labiekārtots Šampētera mežs: „Lai var kaut kur apsēsties.”

Precizitātes labad jāsaka, ka “Veto” pastaiga pa apkaimi neaprobežojās tikai ar Šampētera administratīvajām robežām, kas Rīgas apkaimju kartē iezīmētas ar Lielirbes ielu, no Rīgas centra uz Jūrmalu vedošo dzelzceļa līniju, kā arī Jāņa Endzelīna, Irlavas, Kalnciema un Ventspils ielām. Dzīvē šis nodalījums nav tik skaidrs, un arī vietējo izpratne apkaimes robežām ir diezgan izplūdusi – nosaukums “Šampēteris” ir tik iemīļots, ka ar to mēdzot apzīmēt arī daļu Pleskodāles teritorijas. Reizēm šo teritoriju starp Kārļa Ulmaņa gatvi un pirmajām Zolitūdes daudzdzīvokļu mājām mēdz saukt arī par “veco Zolitūdi”. Galu galā Šampētera iela un Šampētera mežs atrodas Pleskodālē, nevis Šampēterī, savukārt Zolitūdes pievārtes šaurajās ieliņās plūstoši turpinās privātmāju klājiens.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.