Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Teksts un foto Monta Gāgane

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, kas pirmais visbiežāk nāk prātā, iedomājoties šo apkaimi, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem. Te līdzās pastāv gadsimtu vecas koka mājas, karavīru celtas mūra ēkas un pamatīgas rūpnīcas, hruščovkas, mūsdienu biroji un dažādu laikmetu varoņiem paredzētas būves un pārbūves – arī Kārļa Ulmaņa kādreizējā vasaras rezidence.

Sarkandaugava raksturojama kā kūsājošs dzīvojamais rajons – daudzi vietējie dzīvo un strādā turpat tuvumā, piemēram, “Aldarī” vai “MAN-TESS” – viņi apkaimi pamet ļoti reti. Bet daudzi Kraskā tikai dzīvo vai tikai strādā, ik dienas migrējot starp apkaimēm. Tikpat nevienveidīgas ir apkaimes ielas. Ir fūru un autobusu dūmu pārpildītas maģistrāles, un ir tik klusas un šauras ieliņas, ka jau pa gabalu dzirdams katrs pretī soļojošais kaķis. Ir arī iela, kas abās pusēs ir braucama, bet pa vidu pieejama tikai gājējiem. Ne velti kolorītais un dažādās nozīmēs daudzslāņainais Rīgas rajons vairākkārt tapis par filmēšanas lokāciju ne tikai latviešu, bet arī ārzemju kino projektos.

Viena no Sarkandaugavas iemītniecēm ir Baiba Auzuleja. Viņa apkaimi par savām mājām sauc kopš 1989. gada, kad ar ģimeni izlēma uz pastāvīgu dzīvi ievākties dzīvoklī, kur savulaik uzaudzis viņas vīrs. Šobrīd Baiba strādā veikalā “Elkor”, tomēr pirms tam divdesmit gadus maize nesta mājās turpat no Sarkandaugavas, strādājot gan par vietējās poliklīnikas reģistratori un saimniecības māsu, gan apkopēju Narkoloģiskās palīdzības dienesta Alkohola, narkotisko un psihotropo vielu reibuma ekspertīzē. Viņas pūrā esošais Sarkandaugavas stāstu krājums lielā mērā veidojies no vīra atmiņām un no pašas pieredzētā vēl deviņdesmitajos. Klīstot pa apkaimes pēcpusdienas dūmaku, Baiba ar prieku izrādīja un pastāstīja par rajonu.


Kā sākās jūsu attiecības ar Sarkandaugavu?

Pirmā iepazīšanās notika vidusskolas laikos, kad ar draudzeni sākām bastot. Iekāpām trešajā trolejbusā un braucām līdz galapunktam šurp blandīties. Vēlāk – pirms trīsdesmit septiņiem gadiem – iepazinos ar savu vīru. Tad sākām abi šeit pavadīt laiku. Pa brīdim mainījām dzīvesvietas – tad Sarkandaugavā, tad atkal pie manis Grīziņkalnā. Kad piedzima abi bērni, bieži vēl mēdzu braukāt uz vecajām mājām, jo tur mums bija pašiem sava mājiņa, dārzs, dzīvojām pirmajā stāvā, bija telefons, un apkārt visas draudzenes. Kad vīramāte dabūja dzīvokli Vecmīlgrāvī, dzīvoklis Sarkandaugavā tika atstāts mums. Vīrs šeit dzīvojis no septiņu gadu vecuma. Viņa vecāki bija šķirotāji, kuri maiņas ceļā tika iekārtoti uz dzīvi šajā rajonā.

Vai jūs iepazināties Sarkandaugavā?

Nē, bijām kolēģi universālveikalā, iepazināmies kādā jubilejā. Sākumā Sarkandaugavu īpaši nemīlēju. Tā man šķita visai drūma un atpalikusi. Toreiz apkaime likās kriminālāka nekā šobrīd. Tagad šeit mitinos jau divdesmit astoņus gadus, esmu īsta Sarkandaugavas fane un nekur citur vairs negribu dzīvot. Te ir labs gaiss, nav drūzmas, blakus ir Mežaparks, Zooloģiskais dārzs un Ķīšezers – apmēram stundu ilgas pastaigas attālumā. Šeit man ļoti patīk pastaigāties arī pa māju pagalmiņiem, kur cilvēki joprojām uz striķiem izkabina žāvēties veļu. Daudzi siltajā laikā savos pagalmos cep šašliku, ugunsdzēsēji te savos brīvbrīžos spēlē futbolu. Vasarā man vienīgi nepatīk, ka jau no astoņiem rītā kaimiņos ar motorzāģi visu dienu tiek zāģēta malka.

Uz tramvaju šeit bieži vien eju pa ielas viduci. Daudzi šeit staigā kā laukos. Vienīgi laukos cilvēki cits citu labāk pazīst nekā te. Bet arī šeit veidojas savi kontakti, man ļoti patīk, ka, ieejot veikalā, jau zini pārdevēju un vari aprunāties. Mazajos veikaliņos parasti strādā vietējie. Ja man būtu jādzīvo kādā guļamrajonā, mazie veikaliņi būtu pirmais, kā man pietrūktu.

Kad šeit ievācos, te bija ļoti daudz kaķu, un mani šokēja, ka daudzi no tiem dzīvojas pa pārtikas veikaliem. Citur Rīgā neko tādu nebiju redzējusi. Kad savulaik strādāju poliklīnikā, reiz tur ieklīda melns kaķis. Par godu 80. gadu beigu televīzijas slavenībai, psihoterapeitam Anatolijam Kašpirovskim kustoni iesaucām viņa uzvārdā, jo abiem bija ļoti līdzīgs skatiens. Vēlāk izrādījās, ka tā ir Kašpirovskene, kas mums piedzemdēja kaķēnus. Tā kā pa nakti poliklīnikā tos nevarējām atstāt, nācās lūgt blakus mājas celtniekiem mazos noslīcināt. Tie nebija mūsu vienīgie piedzīvojumi ar kaķiem. Tolaik poliklīnikā mums bija pieejamas lielas pudeles ar baldriāniem. Lai gan dabas draugiem tagad tas nešķistu pieņemami, dažreiz kaķiem devām to prieku – ar vecākās māsas atļauju saslapinājām baldriānos vati un izmetām pie mājas. Tad kaķiem bija lieli prieki, ņaudēdami tie uz šejieni skrēja no visas apkārtnes.

Kā jūs raksturotu sarkandaugaviešus? Vai pastāv kāda kopīga saliedētība?

Vietējo publiku galvenokārt sastāda cilvēki ar diezgan zemu dzīves līmeni, daudzi ir vienkārši strādnieki. Nevarētu teikt, ka cilvēki šeit vienmēr ir ļoti laimīgi, jūtama arī viņu neapmierinātība ar dzīves apstākļiem. Daudzās mājās tualetes joprojām atrodas kāpņu telpās, dzīvoklīši ir ļoti mazi, aizvien ir malkas apkure, tiek izmantoti gāzes baloni. Arī īpašas kopības šeit nav. Kad par kārtējo notikumu Sarkandaugavu dažreiz rāda “Degpunktā”, nevienu varoni nepazīstu. Vīram gan šeit ir vairāk paziņu un draugu, daļa ir palikuši šeit kopš bērnības un skolas laikiem. Pēdējā laikā šeit ir kļuvis daudz sakoptāks, tomēr īpašu aktivitāšu Sarkandaugavā, manuprāt, nav. Daudzi iet darboties uz jauniešu vai sporta centru, spēlēt futbolu, ziemā – hokeju. Zinu, ka citos rajonos Rīgā ir vietējās avīzes, mums gan nav. Katrs šeit ir vairāk pats par sevi. Arī ar ienācējiem, kādi te gadās diezgan bieži, tā vienkārši uz ielas neiesi un neiepazīsies.

Ar vīru vasarā dažreiz mēdzam aiziet uz “Širhanu”, restorānu, kas atrodas pie sliedēm. Padomju laikos tautā to sauca par “Fantomasu” un tur tika tirgots izlejamais alus. Visi apkārtnes alusmīļi vienmēr stāvēja garās rindās, lai dzertu gan uz vietas, gan ņemtu alu burkās līdzi. Tolaik kafejnīcas oficiālais nosaukums bija “Bērzu birzs”, taču bieži vien pat vecie sarkandaugavieši šo nosaukumu neatceras. Vietu par “Fantomasu” nosauca tāpēc, ka alu tur lēja vīrietis ar pliku pauri.

Un kā vietējie sadzīvo ar Tvaika ielas slimnīcas klātesamību?

Mani tā netraucē. Dažreiz citi gan noreaģē: „Ā, nu tad jau pie tiem trakajiem.” Tomēr, manuprāt, tagad cilvēku nostāja pret ārstniecības iestādi ir mainījusies. Pirms dažām dienām uz ielas redzēju pastaigājamies vienu pacientu – mugurā slimnīcas halāts. Neesmu dzirdējusi nevienu stāstu, ka ar šiem pacientiem būtu noticis kāds precedents vai kāds būtu kādam uzbrucis, visi sadzīvo.

Vīrs atceras, ka 60. gadu beigās pēc neparasti spēcīgas vētras ūdens līmenis Daugavā esot tiktāl pacēlies, ka pa Tvaika ielu cilvēki braukuši ar laivām. Kādreiz Sarkandaugavā bija brīvāka pieeja upei. Tepat blakus bija skaistas pļavas, kur mēdzām svinēt Jāņus. Tagad ir palicis tikai mazs krasta gabaliņš ar piekļuvi pie upes, tomēr attiecīgā vieta peldēšanai nav piemērota. Rūpniecības un ostas apbūves darbi šeit ir darījuši savu. Tilta uz Kundziņsalu kādreiz nebija, tolaik turienieši šurp uz poliklīniku braukuši ar laivām. Esot bijis pat speciāls laivinieks, kas pārvadājis par brīvu.

Savulaik biju lieciniece arī tam, kā tika uzceltas divas daudzstāvu ēkas tieši pretī manām mājām. Labi, ka manam dzīvoklim logi ir uz pretējo pusi. Celtniecības laikā blakus ieliņa, kas veda uz tramvaja galapunktu, bija tā pārpildīta ar smiltīm, ka to gandrīz nebija iespējams izbrist. Lai dēlu aizvestu uz bērnudārzu, no mājām bija jāiziet agrāk nekā iepriekš un īpaši jādomā, kā milzīgos smilšu kalnus apiet.

Kā vietējie pieņēma jauno apbūvi?

Manuprāt, bez īpašām emocijām, jo jaunajās mājās ievācās galvenokārt paši vietējie. Kādu brīdi šeit apkaimē dzīvoja ļoti daudz vjetnamiešu, kuri strādāja vietējā rūpnīcā. No darba gadiem poliklīnikā atceros, ka ārstējām viņu bērnus.

Līdz ar lielajām politiskajām pārmaiņām, kas deviņdesmito gadu sākumā notika Azerbaidžānā, bēgļu gaitās devās daudzi turienieši. Daudzi apmetās arī šeit un nu jau ir iedzīvojušies, kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Runā, ka liela daļa Sarkandaugavas stāvlaukumu piederot tieši viņiem. Sākotnēji vairums azerbaidžāņu sieviešu neprata runāt krieviski un, kad ar bērniem nāca uz poliklīniku, ņēma vīrus līdzi kā tulkus. Atceros, ka man ļoti patika šie bērni, viņiem bija lielas, brūnas acis. Netālu no Kundziņsalas tilta deviņdesmito gadu beigās un varbūt pat vēl divtūkstošo gadu sākumā bija tāda izbetonēta dziļa bedre, kur azerbaidžāņu ļaudis turēja aitas un jērus, no kuriem tika gatavoti šašliki. Starp citu, arī jau minētais “Širhans” šobrīd pieder azerbaidžāniem.

Vai ir kāda īpaši spilgta Sarkandaugavas leģenda no laikiem, kopš šeit dzīvojat?

Ļoti spilgti atceros, kā 90. gadu sākumā, kādā vasaras sestdienā gaidīju 5. tramvaju, bet tas nebrauca un nebrauca. Pieturā saradās arvien vairāk cilvēku, līdz uzzinājām, ka to nesagaidīsim, jo pa nakti jaunieši tramvaju esot nozaguši.

Kā iespējams nozagt tramvaju?

Viņi esot izmetuši vadītāju, iesēdušies viņa vietā un lielā ātrumā braukuši posmā no “Aldara” līdz Sarkandaugavas ielai. Pagriezienā uz Tilta ielu jaunieši vairs neesot varējuši tramvaju novaldīt, tas noskrējis no sliedēm un iebraucis pretējā koka mājā, kur tolaik atradās saimniecības preču veikals. Vēl ļoti ilgi uz asfalta tur varēja redzēt metāla riteņu pēdas. Paveicās, ka veikals tobrīd bija slēgts un braucamais ietriecās ēkas stūrī.

Ir, protams, arī pa kādam traģiskākam stāstam. Strādājot poliklīnikā, tādi gadījumi mums nepaslīdēja garām. Mājā pie Alekša skvēra kādreiz dzīvoja ne pārāk labvēlīga ģimenīte, kurai bija daudz bērnu. Deviņdesmito gadu vidū kādā pavasarī pazuda viņu meitenīte. Blakus tolaik bija kādas pussagruvušas ēkas drupas, kurās dzīvojuši bezpajumtnieki. Pēc apmēram diviem mēnešiem meitenīte tur tika atrasta izvarota un mirusi. Vēlāk graustu renovēja, un tagad tā ir normāli apdzīvojama māja. Tomēr esmu pārliecināta, ka daudzi mājas šībrīža iemītnieki šo stāstu nezina. Es pati tur negribētu dzīvot.

90. gadu sākumā Sarkandaugavā notika arī viena no pirmajām inkasācijas aplaupīšanām Latvijā – tika uzbrukts inkasatoru autobusam un nogalināta apkalpe.

Izklausās, ka dzīve šeit bijusi tik spraiga kā filmās.

Tāpēc jau mūs ik pa laikam arī rāda “Degpunktā”.

Bet vai pati esat šeit izjutusi briesmu draudus, patiesu neomulību?

Nē. Lai gan no darba pārrodos ap pusvienpadsmitiem vakarā, neko aizdomīgu nekad neesmu manījusi un nebaidos. Arī neviens no man pazīstamajiem šeit nav cietis. Lai nokļūtu mājās, man bieži jāiet cauri tunelim, kas Sarkandaugavu savieno ar Viestura prospektu. Vīrs vienmēr baidās, ka eju tam cauri, bet man tunelis šķiet ļoti pieklājīgs – vienmēr izgaismots, tīrs un nav pat apzīmēts.

Pirms četriem gadiem Sarkandaugavā darbojās somu māksliniece Heidi Henninena un uz apkaimes sienām izveidoja trīs ielu mākslas darbus. Vietējos esot satraukušas viņas aktivitātes.

Patiesībā arī man tie zīmējumi ne visai patīk. Man tas neliekas kaut kas īpaši foršs. Piemēram, Vecmīlgrāvī un, braucot ar 5. tramvaju gar Eksporta ielu, ir garas sienas ar bērnu veidotiem zīmējumiem. Uz tiem gan man ir interesanti paskatīties.

Kādu jūs redzat Sarkandaugavas nākotni?

Cilvēki šeit noteikti turpinās dzīvot. Negribētos, ka šeit notiktu pārmērīga industrializācija, lai gan smagās mašīnas jau tagad te briesmīgi braukā. Vēlētos, lai šī vieta arī paliek savā ziņā mierīga un klusa. Ceru, ka koka mājas tiks restaurētas un cilvēki kļūs priecīgāki. Tomēr realitātē daudzas vecās ēkas tiek likvidētas, iemītnieki no šejienes tiek pārcelti uz dzīvokļiem Vecmīlgrāvī. Domāju, ka tādu likteni diemžēl piedzīvos lielākā daļa šejienes koka māju un to iemītnieku.

 

 

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.