Sarunāties caur mākslu

Teksts Ance Šverna   Foto Dainis KauliņšKurt Stallaert

Augusta pirmās nedēļas nogalē – no 3. līdz 6. augustam – pašmāju rietumkrastu ar pasaules mūziku un brīvdomību solās uzlādēt Liepājas mākslas forums. Lai arī šis notikums ir Liepājas kultūras dzīves sastāvdaļa kopš 2015. gada, tieši šovasar tam piešķirti jēdzienam ‘forums’ atbilstoši vaibsti – dažādu mākslu žanru performances un koncertus papildinās diskusijas, formālas un neformālas sarunas, un pirmo reizi koncertzāle „Lielais dzintars” paliks bez krēsliem, lai dotu vaļu tehno ballītei. Mākslas foruma programmu veido „Lielā dzintara” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.

rpusies vasaras kleitā, smagos zābakos, mugursomu pie rokas un ādas jaku pār elkoni, Baiba atzīst, ka jūtas kā nomads. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Latvijā apguvusi klaviermākslu un kordiriģēšanu, 22 gadu vecumā jaunā dāma aizmetās uz Ģenti, Hāgu, Parīzi, Reikjaviku, Amsterdamu, Briseli un vēl šur tur, lai uzaudzētu muskuļus arī tādās sfērās kā vokālā māksla un laikmetīgā deja. Pirms nepilna gada Baiba sakravāja savu Briseles iedzīvi koferī un pārcēlās uz Liepāju ar mērķi uzpildīt koncertzāli ar kvalitatīvu saturu. Šo pārvākšanos Baiba uzskata par loģisku soli uz priekšu savā dzīvesstāstā.

“Veto” sastapa Baibu Bartkeviču pa ceļam no Liepājas uz Amsterdamu, lai aprunātos par “mazo” ikdienu Baibas profesijā un iecerēm Liepājas mākslas forumā.


Kur mēs šobrīd tiktos, ja tu nebūtu saņēmusi uzaicinājumu strādāt “Lielajā dzintarā”?
Es noteikti nebūtu atpakaļ. Es droši vien strādātu Briselē, laikmetīgās dejas skolā “P.A.R.T.S.”, kur pasniedzu vokālo mākslu, un turpinātu koncertdarbību. Tā kā varbūt mēs varētu satikties Briselē. Bet varbūt arī nē, jo es jau arī agrāk regulāri braucu uz Latviju. Es jūtos absolūti kā pasaules pilsonis. Man nav tādas sajūtas, ka es tagad dzīvotu kaut kādā nekurienē, nomalē, kur viss ir beidzies. Es arī visu laiku braucu uz izrādēm, koncertiem. Šodien lidoju uz laikmetīgās mākslas festivālu “Holland Festival”, nākamnedēļ uz Venēcijas biennāli. Un ļoti novērtēju, ka Liepājā varu atgūties pēc tās izpētes.

Vai tu vēl pasniedz Briselē?
Sākumā man bija doma savienot – trīs dienas būt Liepājā un tad lidot uz Briseli, bet tad likās, ka gribu tomēr koncentrēties uz Liepāju, jo šis darbs prasa lielu atdevi. Un es to arī gribēju dot, jo arī pati gribu augt caur šo darbu. Manā dzīvesstāstā tas ir arī par mani. Tā ir iespēja augt pašai un dot to, ko es jau esmu savā veidā atradusi.

Dainis_K-1344

Līdz Liepājas posmam tu tomēr biji vairāk iekšā radošajā procesā, bet šobrīd drīzāk darbojies kā mūzikas pētniece un analizētāja, lai uzaicinātu uz Liepāju īstos māksliniekus īstajā laikā. Kā tev sokas?
Šis darbs ir ļoti radošs. Man tā interesantākā daļa ir darba izvērtēšana. Tieši tas man patīk un liek domāt par esenciālām lietām: kas ir mākslas darbs vai kas ir lielākā vērtība? Tā ir iedziļināšanās. Es tik daudz klausos gan ierakstus, gan koncertus – mani tas inspirē. Es jau arī ļoti labpt turpinātu dziedāšanu, bet es vienkārši vairs sevi tā neredzu. Stāvēt pie klavierēm skaistā princešu kleitā un dziedāt tradicionālu klasiskās mūzikas koncertu? Tā vairs neesmu es. Man šķiet, ka I passed that station! Bet, protams, ka mani interesē arī pašai radīt. Tikai tam nav bijis laika, kopš esmu šeit. Man ļoti patīk klasiskā mūzika – Šūmanis, Šūberts vai Brāmss. Tomēr man pašai vairs 25. reizi negribas dziedāt kādu Šūberta dziesmu ciklu. Es to esmu izdziedājusies un atkodusi. Mani interesē kaut kā jauna atklāšana. Un laikmetīgā mūzika un māksla mani ļoti uzrunā.

Daudz laikmetīgās mākslas būs arī mākslas forumā. Kāds bija tavs nolūks, veidojot šī gada formātu un programmu?
Man bija skaidrs, ka Liepājā laikmetīgā māksla nav pārāk daudz pārstāvēta. Bez tam pirmajā mākslas forumā 2015. gadā es pati piedalījos. Toreiz izpildīju Šēnberga “Mēness Pjero”. Biju priecīga, ka neformālā vidē savā pilsētā Liepājā varu pasniegt tik sarežģītu muzikālo rakstu. Cilvēki bija aizkustināti un piepildīti! Šogad sapratu, ka nosaukumā iekļautais ‘forums’ ir ārkārtīgi pateicīgs vārds. Ticu, ka festivālam ir vērts izveidot savu seju un profilu. Ka izteikt savu identitāti ir labāk nekā veidot rasolu. Tādēļ šogad forumu profilējam vairāk uz to bagātīgo klāstu, kas ir laikmetīgās mākslas pasaulē. Pārstāvēti būs dažādi mākslas veidi: teātris, deja, vizuālā māksla.

Senajā Romā forums bija vieta, kur noturēt apspriedes…
Jā, tāds arī ir mērķis. Tas ir formāts, ko gribu kultivēt. Lai tur rodas diskusija un kāds varbūt pabrīnās par to, kas ir redzēts, bet lai var forši parunāt par to, kas ir redzēts. Visi mākslinieki ir interesantas personības, labi runātāji. Un, jā, es ceru, ka tā atmosfēra būs bagātinoša. Es jau arī koncertzālē gribu lauzt – ne jau arī pašmērķīgi – to sajūtu, ka tā ir dogmatiski stīva vieta. Uzskatu, ka, paplašinot draugu loku, mēs varam iegūt plašāku publiku. Tāpēc ļoti piedomājam, kā mēs par māksliniekiem runājam un kādā tonalitātē un toņkārtā vispār paši runājam. Negribam visu laiku teikt vārdus ‘spožākais’, ‘spilgtākais’, ‘skaistākais’. Tāpēc, ka tad cilvēks sev pajautās: bet vai es pats esmu tik spožs, lai ietu skatīties? No tukšiem saukļiem izvairāmies, jo tāds snobisks glamūrs noteikti nav mūsu virziens. Mēs vēlamies ļaut būt tādam, kāds tu gribi būt. Un vienkārši ļaut otram dzīvot.

Kā jūs ar “Lielā dzintara” komandu līdz šādai attieksmei nonācāt?
Man vienmēr ir bijusi tāda nostāja. Kad atnācu strādāt uz Liepāju, es nodomāju – mēs vienkārši runāsim tādā toņkārtā. Jo tas, kā mēs runājam ar cilvēkiem, kā mēs stāstām par mūziku, spēj viest uzticību. Ir jāatrod tā saikne, kādā runāt. Mums vienkārši ir jāsaka, ka esam savējie un ka forši būtu aiziet paklausīties mūziku. Nerunājam no kaut kādiem augstumiem, viss ir tiešām pārdomāti. Cenšamies būt laipni, aicinoši, sniegt kvalitāti. Lai nav falši kaut kas jāsauc un jākliedz. Bet lai būtu saturs – īsts un patiess.

Dainis_K-1329

Vai šaubas jūsu kolektīvā nemaz neieviešas?
Šaubām ir jābūt! Šaubas ir vajadzīgas, kritiskā domāšana un tā. Bet mēs zinām, kādā virzienā mēs strādājam, un zinām, kam mēs ticam.

Dainis_K-1313

Vai tu jūti ieguldītā darba un uzņemtā kursa rezultātu?
Es jūtu, es jūtu. Tas, protams, ir darbs ilgtermiņā, bet mums kā komandai ir ļoti skaidrs virziens. Varbūt tas nāk ar vecumu, bet es vairs arī pati sevi neizkaisu muļķībām. Man ir pilnīgi vienaldzīgi komentāri, ko raksta nikns liepājnieks. Jo liepājniekiem bija ļoti grūti pieņemt koncertzāli par savējo. Šausmīgi spļāva virsū un nikni bija, ka tik dārgs projekts. Tomēr liekas, ka aizvien vairāk un vairāk iemīl, jo es gribu sniegt roku un teikt, ka tas ir mums visiem. Diezgan bieži Liepājā mēdz pienākt klāt nepazīstami cilvēki, un viņi no sirds pateicas par to, ko piedzīvojuši koncerzālē. Bet vispār man nav tādas sajūtas, ka es tādas lielas lietas darītu. Es vienkārši dalos ar to, kas ir tik brīnišķīgs, un cilvēks to arī saņem. Tas vienkārši tāds misionāra darbs, saproti? Sarunāties caur mākslu – es nezinu, kas var būt skaistāks.

Sanāk – tevi iedvesmo, ka arī citi iekļūst tajā pasaulē, ko tu jau sen esi atkodusi?
(Skan izteiksmīgi soprāna smiekli) Varbūt. Jo tad es nejūtos vientuļa. Tad manai pasaules dzīvei, manai eksistencei pēkšņi ir jēga. Ir sajūta, ka es neesmu viena, bet ka ir vēl citi cilvēki, kas dzīvo līdzīgu dzīvi.

Kāda būs tā pasaule, kas atklāsies mākslas foruma apmeklētājiem?
Man ir doma paplašināt robežas – visvairāk jau iedomātās. Un parādīt to īpatnējo un dažādo laikmetīgajā mākslā. Bet es gribu arī, lai tas nav nekāds dīvaiņu šovs. Patiesībā es nevienu negribu pārsteigt pašmērķīgi – tā, ka nu tik es taisīšu cirku vai stāvēšu uz galvas. Pilnīgi nē! Un to es arī ņēmu vērā. Es nepaņēmu nekādus ekstrēmākos, izaicinošākos vai provokatīvākos projektus. To es varbūt darīšu vēlāk! (Skan īsi, paklusi smiekli)

Dainis_K-1204

Viens no foruma pīlāriem ir profesors Gotfrīds Villems Rāss ar savu robotu orķestri. Gotfrīds bija tavs avangarda mūzikas pasniedzējs Ģentē gandrīz pirms 20 gadiem. Saki, lūdzu, vai tev pašai bija jāpārkāpj kādas robežas, studējot pie Gotfrīda?
, tieši tā. Es biju formēta šeit – padomju, pēcpadomju skolā. Krievu skola mūzikā un tā. Biju ļoti stingra, ne pa labi un ne pa kreisi. Uzskatīju, ka klasiskā mūzika ir augstākais punkts cilvēces, mākslas vai mūzikas vēsturē vispār. Šis uzskats gan ir pilnīgi lauzts pa šiem gadiem. Gotfrīds bija viens no pirmajiem, kas to sēklu man sēja. Viņa sieva ir etnomuzikoloģe. Ļoti iedvesmojošs pāris. Abi izceļojušies pa visu pasauli, ierakstījuši pigmeju dziedāšanu un mūzikā sadarbojušies ar dažādu džungļu cilšu pārstāvjiem. Viņi pavēra skatu uz pilnīgi citām mūzikas formām un pārliecināja, ka cilvēces mākslas izpausmēm nav robežu. Toreiz tā varbūt nelikās nekāda lielā vērte. Bet tagad es redzu, kā viņš virza mūzikas attīstību. Viņš ir viens no pirmajiem, kas Beļģijā rakstīja avangarda mūziku sešdesmitajos, un ir atslēgfigūra Eiropas avangarda mūzikas vēsturē. Gotfrīds ļauj tvert dzīvi plašāk un nebūt tik kategoriskai arī mākslā.

Tavs plāns ir arī savest kopā vietējos mūzikas scēnas darboņus ar festivāla dalībniekiem?
Gotfrīdu noteikti būtu forši sastapt jauniešiem, kas Liepājā studē elektronisko mūziku universitātē! Gotfrīds ir spējīgs runāt un dalīties. Mūsdienu mākslā vispār ir svarīgi spēt sevi definēt un runāt. Jo tu vairāk gribi cilvēkus sasniegt, jo tev vajadzēs vairāk stāstīt. Nevajadzētu kaunēties vai domāt, ka tu pats infantilizējies, ja tu stāsti, ko dari savā mākslā vai kam tu tici, arī tādam cilvēkam, kas par to neko nezina. Latvijā ir tādi intelektuāļi mūzikā, kas raksta sarežģītu laikmetīgo vai elektronisko mūziku. Skaidrs, ka ir tikai neliela interesentu grupa, kas par to kaut ko zina. Bet vajadzētu līst ārā no malām. Vienkārši spēt un mēģināt runāt par to, ko tu dari, un iepazīstināt ar savu mākslu vēl vairāk. Arī forumā esmu aicinājusi tādus māksliniekus, kas spēj komunicēt un nodot savu ziņu tālāk. Man tas ir ļoti svarīgi. Man gribētos uz to vērst uzmanību Latvijā.

Pret ko tu nomainītu fona mūziku, kas tagad skan šajā kafejnīcā?
Latvijas kafejnīcās ir briesmīga mūzika. Es vispār nezinu, ko lai ar to dara. Vajadzēs pieķerties kaut kad šim jautājumam! Vienkārši nav tādas vietas, kur aiziet un ļauties mūzikai. Vienmēr tas mainstream.

Un tomēr, kas spēj tevi pašu aizkustināt mūzikā?
Mani vairāk aizkustina pigmeju dziesmas nekā Verdi operas ārijas. Es neticu tam! Es ticu vienkāršībai, kaut kam pārlaicīgam. Un to uzreiz var dzirdēt! Liepājā mums ir tāds vecs kinoteātris, kas pārtop par ko līdzīgu Kaņepes kultūras centram. Un tur, nejauši ejot garām, redzēju, ka bija maza afišiņa, pilnīgi neredzama, ka būs grupa no Holandes. Mēs ar manu dēlu Henriju aizgājām, un tas bija tik skaisti! Jauni puiši, 20 gadus veci, dziedāja tik patiesi un tik meistarīgi. Es nopirktu viņu disku (albums “Woodfalls”, grupa “Matt Winson” – A.Š.), un tas ir tas, ko es klausījos, braucot uz šejieni. Ir tik daudz labu mūziķu. Viņi ir absolūti nezināmi un absolūti bez spožām karjerām, vai arī viņi nemaz pēc tām nedzenas, tas viņus neinteresē. Bet viņiem tā patiesā muzicēšana ir tik īsta un laba, ka arī tev tas saslēdzas kopā ar visumu, un top mākslas darbs. Atslēga ir tajā, ka tev ir jāļaujas un ka tu pats arī atver sevi. Mākslas darbu uztverot, tev ir jādod arī pašam sevi – kā dots devējam.

IMG_0378

  14102375_10154059319547961_4450905219523518016_n

IMG_0382

Nov, 2017

Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas.

Nov, 2017

Norisinās “LULU” laikmetīgo operu cikls bērniem

‘’LULU bērniem’’ nu jau kļuvis par neatņemamu sezonas notikumu tiem vecākiem un bērniem, kuri vēlas sadraudzēties ar laikmetīgās operas un baleta pasauli. Arī šoziem katru svētdienu no 19. novembra līdz 10. decembrim plkst. 13:00 kino Splendid Palace Cafe Film Noir zālē būs iespēja vērot īpaši izvēlētus priekšnesumus vadošo pasaules orķestru un solistu izpildījumā. Kā jau

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,