Teika. “Te varētu uzfilmēt!”

Teksts Ance Šverna   Foto Jānis Amoliņš 

Kinorežisors Ivars Tontegode, kura svaigākais veikums – dokumentālā filma “Knutifikācija” – dzīvi uz kinoekrāniem sāks 4. maijā, savu filmu scenārijus raksta Teikā – Rīgas apkaimē, kurā mīt kopš tīņa gadiem. Arī ar režisora tēlu saderošā cigarete visbiežāk tiek aizsmēķēta Teikas mājas pagalmā, vēlams naktī, kad nav dzirdami satiksmes trokšņi. Dienasgaismā Ivars min riteņa pedāļus virzienā uz pilsētas centru, taču Teika nav tikai starta vai finiša punkts viņa ikdienas maršrutā. “Teikas apkārtējā dzīve un vide mani neinteresē, man patīk manas mājas noskaņa, es vienkārši iesēžos savā teritorijā, esmu prom,” saka režisors, kura “Lielā Kristapa” statuete par īsfilmu “Apsēstība” (2009) arī glabājas Teikā.

“Veto” devās uz Rīgas austrumu daļu, lai izpētītu kinorežisora un viņa apdzīvotās apkaimes Teikas attiecībās. Abu sakars ir teiksmaināks, nekā šķiet pirmajā brīdī.

Ivars stāv pie savas mājas verandas, smēķē. Saguris no “Knutifikācijas” – filmas par dzejnieku Knutu Skujenieku – reklāmas procesa. Toties saviļņots par iepriekšējā vakarā redzēto sava amata brāļa Matīsa Kažas “Vienu biļeti, lūdzu!”. “Vispirms iesim iekšā, iedzersim kafiju, visu sapratīsim,” nodzēšot cigareti, sev raksturīgajā režisora tonī, kas īpašas atkāpes nepieļauj, aicina Ivars.

Tontegodes senčiem no tēva puses – kuršu ķoniņiem – ir nepilnu 700 gadu sena dzimtas vēsture ar laika zoba nesagrauztiem dokumentiem, kas tiek uzglabāti Kuldīgas muzejā. Likteņa ironijas cienīgs ir fakts, ka kuršu ķoniņu pēctecis dzīvo Zemgaļu, nevis Kuršu ielā, kas arī atrodas Teikā tikai vienu šķērsielu tālāk. “Tas vispār ir tāds iekšējais ģimenes konflikts,” smejas Ivars. “Sākotnēji jau Zemgaļu ielas mājā ievācās manas mammas ģimene, kas pārcēlās uz dzīvi Rīgā no Jelgavas. Viņi šeit apmetās un mēdza stāstīt par varonīgajiem zemgaļiem.”

_DSC3891

Tontegodes ģimenes māja celta Teikas pirmsākumos – pagājušā gadsimta 30. gados apkaimei raksturīgajā funkcionālisma stilā. Ivara darba un privātās dzīves teritorija ir mājas pirmais stāvs. Viesistabā ar sarkanajiem aizkariem vēl nesen filmēti “Knutifikācijas” kadri, bet senāk – Ivara bērnībā – šeit dzīvojusi arī mājas pirmā saimnieka, Teikas rotaļlietu ražotāja meita Justīne. Talantīgā jaunkundze bija klavierskolotāja. Ivara slaidos pirkstus pieradināt pie balti melnajiem taustiņiem viņai gan neesot izdevies. “Neizskolotā pianista pirksti noder, montējot filmas,” smej Ivars. Lipinot kadru pie kadra un reizi pa reizei apmaldoties epizožu jūklī, “Knutifikācijas” pirmos variantus Ivars montēja darbistabā. Pie sienas viņa kuršu senči – melnbalts attēls litogrāfijas tehnikā – režisora diplomdarbs, absolvējot Mākslas akadēmiju (kino režijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā pie kursa vadītāja, profesora Pētera Krilova Ivars uzsāka uzreiz pēc Mākslas akadēmijas bakalaura programmas pabeigšanas 2007. gadā).

_DSC3872“Ja mana pirmā filma Sēņotāji” (2013) bija tāds baigais trakums, kur es ņirgājos par visu, ļoti viegli uztverot eksistenci, tad tagad man patīk, ka varu paņemt vienu varoni un sākt pie tā strādāt. Ar laiku viņš man kļūst kā tāds garīgais skolotājs.” Nesenā pagātnē apmeklējot Liepājas muzeju, Ivars esot noskatījis nākamo personu, par kuru vēlētos uzņemt filmu. Tas ir Miķelis Pankonks (1894-1983) – koktēlnieks, autodidakts. “Viņš, tāpat kā Knuts, ir nepieradināts. Līdzīgi ir arī ar manu dzimtu, kas bija autsaiderīga. Kuršu ķoniņi nebija dzimtļaudis. Viņi saglabāja brīvību, bet tas nenozīmē, ka viņi bija bagāti. Viņi lepojās ar to, ka viņi vienkārši tādi ir,” skaidro Ivars.

_DSC3898

Drūmi un tumši uz mums lūkojas kurši no Tontegodes mākslasdarba, kura tuvumā niekojamies ar kafijas patērēšanu. Pēc ciltstēvu izpētes nolemjam pamest māju, lai dotos pa pēdām citiem Ivara Teikas stāstiem. Trīs minūšu gājiena attālumā no kinorežisora mītnes vietas atrodas bijušais kinoteātris “Teika”. 1933. gadā kino “Teika” bija moderns platekrāna kinoteātris ar 404 sēdvietām. Lai arī kinoteātris izčākstēja, tieši pateicoties tam, vēlāk visa apkaime ieguvusi folklorisko nosaukumu.


“Teika” (Ivars iesāk, norādot uz uzrakstu pie bijušās kinoteātra ēkas)! Mēs esam klāt! Daudz kas ir lost, bet varbūt labi vien, ka tā. Es šeit esmu redzējis “Rembo” un vēl kaut kādas trakās filmas. “Kingkongu” arī, jā (ievelk dūmu). Kad kino jau galīgi nīkuļoja, tur bija tāds balkons ar bāru, kur varēja sēdēt un paralēli skatīties “Džeimsu Bondu”. Pilnīgs vājprāts, ne?

Deviņdesmitie?
Tie bija deviņdesmitie, jā. Patiesībā jau tur bija baigais šarms visā tajā vājprātā. Man arī “Knutifikācijas” materiālos ir daudz no deviņdesmitajiem. Filmā es daudz ko neieliku, bet man ir hronika, kā atklāja šo pieminekli (Zemitāna laukumā, 1995. gadā). Es toreiz vēl biju riktīgi sīks. Vienkārši super redzēt to visu hronikā. Atmiņā tev it kā tas ir, bet dokumentālos kadros redzēt, kā [Guntis] Ulmanis izkāpj no mersedesa un tājautri.

_DSC3228

Tu teici, ka kinoteātrī tagad esot lietoto apģērbu tirgotava?
Kaut kas baigi traks tur ir, jā. Ieiesim iekšā! Tur vēl jābūt arī aktieru fotogrāfijām pie sienas.

Aiz stiklotām durvīm masīvkoka rāmjos paveras skats uz kinoteātra foajē. Telpas tiek izmantotas praktiski te var iegādāties jaunas (ne lietotas) preces. Aiz vairākām ar apakšveļu un apģērbu kalniem apkrautām letēm rosās pārdevējas. Laipnas un smaidīgas. Lai arī Ivars mērķtiecīgi uzsāk pārdevēju izprašņāšanu, aktieru fotogrāfijas pie sienām nav atrodamas, arī zālē, kurā, kā apgalvo pārdevējas, aizvien esot bordo aizkari, iekļūt neizdodas. Virs noputējušām, ar čaukstošu maisiņu barikādēm aizblīvētām durvīm ir uzraksts: “Vietas, no 11 līdz 20″. “Eu, nu, bet kādreiz patiesībā te varētu uzfilmēt,” straujā optimismā iesaucas Ivars, pirms sejā iesitas dzestra pavasara gaiss un mēs atkal esam uz laukā ielas, turpat pie Zemitāna laukuma, un dodamies tālāk.

_DSC3905

Netālu no kino, iepretim Rīgas Teikas vidusskolai Ivars paziņo, ka “šī ir skola, kurā es netiku iekšā“. Kā izrādās, 1953. gada 1. septembrī atklātā skola, kurā mācības notiek no 1. līdz 12. klasei, jau astoņdesmito gadu beigās bija ļoti pieprasīta. “Mani neuzņēma, jo es nemācēju lasīt pietiekami labi. Tur bija ātrā lasīšana. Es vienkārši tik ātri nevarēju lasīt. Man mamma daudz lasīja priekšā. Bet vispār par ātru mani ielika skolā. Es biju visjaunākais un arī visīsākais tajā brīdī. Ja godīgi, es izstiepos vēlu. Tas notika divu gadu laikā,” dodoties tālāk – Biķernieku meža virzienā, stāsta Ivars, kuram “Veto” brigāde – žurnāliste un fotogrāfs – ir apmēram līdz pleciem.

Kādus maršrutus tu mēro pa Teiku?
Mežs man te ir. Ļoti daudz staigāju, audiogrāmatas klausos (Ivars nupat noklausījies eksistenciālistu izlasi Sartrs, Dostojevskis u.c.). Sezonāli es nodarbojos ar tādu oldskūlīgu lietu kā nūjošana (smejas). Man tas ir pietiekami, jo man ir traumēts mugurkauls tā jumta dēļ (2010. gada ziemā Ivaram uzgāzās jumts, kas sargāja Baronielas “Krišnas apziņas biedrības” durvis. Konstrukcija neizturēja sniega blāķa svaru tieši tajā sekundes simtdaļā, kad no “Dzīvības ēdiena” ēstuves iznāca dižciltīgo kuršu pēcnācējs. Toreiz viņa komentārs dzeltenajai presei no slimnīcas palātas, kurā tika pavadīti vairāki mēneši, bija šāds: “Katram latvju vīrietim ir jāuzceļ māja – tāda, kas nekrīt citiem uz galvas.”). Nūjošana man ir visjēdzīgākais sporta veids, jo tas nodarbina gan kājas, gan rokas. Svarus cilāt es īpaši nevaru.

_DSC3906

Kā apkaime tevi ietekmē?
Teika, līdzīgi kā Mežaparks, ir klusa. Ir nedaudz tāda kā lauku sajūta. No bērnības atceros, ka es spēlējos pa dārzu, parasti vientulībā. Spēlējos ar kukaiņiem, būvēju smilšu pilis, taisīju kukaiņiem kapsētas. Bija, protams, bērnības kaimiņi vai draugi, bet šobrīd viņi visi ir pačibējuši. Lielākā daļa nodzērās, kaut kā tā.

Vai tagad tev šeit ir citi domubiedri?
Mani cilvēki ir centrā. Taču Teikā rakstu scenārijus, montēju. Naktīs, kad ir montēts šausmīgi ilgi, var iziet ārā un paskatīties uz mēnesi, papīpēt. Teikā ir tā latviski tipiski – kaimiņi īpaši cits ar citu nerunā. Bet viņi par sevi dod ziņu, piemēram, kad es esmu uzlicis par skaļu mūziku savā dzimšanas dienā. Reizi gadā tad bļauj pāri sētai.

Tontegodes iepriekšējās filmas “Sēņotāji” iznākšanas laikā ar Ivaru centās iepazīties Teikas ziedu pārdevējas. “Kā klājas režisoram?” vēlējās izdibināt tantes, bet teju divus metrus garais teicinieks, apdullis no apjēgas, ka apkārtējie viņu pazīst un vēro, gājis vien tālāk.

_DSC3231

Vai Teikā ir kāds bārs, uz kuru tu mēdz iet?
Nē, nav. No vietējiem bāriem izvairos, jo tie ir tādi barčiki. Nezinu, varbūt esmu snobisks, bet man nepatīk. Teikas bāros ir rajončika publika. Un īpaši interesanta tā nav. Ir slavenais “Piebalgas alus” krogs uz Brīvības ielas. Tur pudeles nodevu bērnībā.

Iegrimuši Ivara bērnības atmiņu labirintā, esam nonākuši skujkoku teritorijas pamalē netālu no Infektoloģijas centra. Teikai piekļaujas Biķernieku meža Šmerļa daļa, kas savulaik izrādījās pateicīga vieta vairāku slimnīcu būvei.

Ja godīgi, Teikas mežs jau nav nekāds baigais. Tam piestāvētu apzīmējums “rainbow of pain”, jo tur dziļāk ir ebreju masu kapi. Es bērnībā daudz dzīvojos pa tiem kapiem. Tā ir arī vieta, kur cilvēki ziemā slēpo. Tāds nu ir tas dzīves ūdens plūdums. Visiem ir diezgan vienalga par masu kapiem, visi tur slidinās ar dēlīšiem un tādā garā.

Un tad te tālāk ir tirdzniecības parks “Alfa”, tā arī ir manā maršrutā.

Tu tur dodies iepirkties?
Jā. Tur pa Zemgaļu ielu vienkārši pa taisno var aiziet. Bet paejam te vēl pa mežu un tad griezīsim atpakaļ, ja?

Vai par projektu “Jaunā Teika” esi kaut ko dzirdējis?
Tur seriālu “Eņģeļu māja” filmēja. Kaut kas tur dzīvo, bet man liekas, ne viss ir apdzīvots. Rīga vispār ir pustukša. Es biju pie draudzenes Liepājā nedēļas nogalē – tagad tā ir tāda kā saremontētāka, bet arī tukša, cilvēku nav.

Izlīkumojuši pa zaļo teritoriju, kur skaļākas par ļautiņu balsīm ir putnu čalas, apsteidzam dažas tantes ar kaķiem un iepirkumu tarbām un atgriežamies uz asfaltētas ietves. Darbadienas viducī civilizētā Teika ir mašīnu motoru rēkoņas pārpilna, bet kājāmgājēji ir retums. Šobrīd Teika ar paaudzēs pārmantotajām privātmājām, ieliņu nacionālromatiskajiem nosaukumiem un izpārdotajām apbūves vietām tiek uzskatīta par respektablu pilsētas daļu.

_DSC3238

Vai Teika kopš tavas bērnības ir mainījusies?
Nē, te ir diezgan liels sastingums. Savā ziņā tas uztur miera stāvokli arī prātā. Manā mājā jau arī ir sastingums. Ja es bērnībā pie Justīnes uz lejasstāvu nokāpu, tad man bija sajūta, ka esmu nokļuvis bezlaikā. Tur bija visas tās vecās mantas, kaut kāds tāds Ulmaņlaiks. Arī tās mēbeles, kas mājās ir saglabājušās, ir riktīgs retro. Ir pāris reklāmas uzņemtas manā dzīvoklī, un pat kaut kādu krievu seriālu gribēja filmēt. Man patīk manā mājā. Par to, kas ir ārpus mājas – man ir diezgan vienalga, kā citi te dzīvojas.

Par ko tev nav vienalga?
Man sāp, piemēram, cilvēku iekšējais stulbums un nespēja pieņemt kaut ko citādu un savādāku. Tā šausmīgā noslēgtība, kas valda mūsu sabiedrībā. Mēs dzīvojam Baltijas valstīs, bet vai mēs zinām, ko dara igauņi? Vai mēs interesējamies par igauņu jaunajām filmām? Man ir igauņu draugs, ar kuru daudz runājamies. Man ir nedaudz kauns viņa priekšā, jo apziņas līmenī Latvija ir iepalikusi Igaunijai. Mēs esam tādi barbariskāki. Igauņiem pat māksla ir dzīvīgāka. Iedomājies, viņiem ir tāds joks: sēž igauņu ģimene uz koferiem, ienāk čekisti un saka: “Jūs brauksiet uz Sibīriju.” Viņi: “Ja? Wow! Sibīrija! Mēs tik tālu brauksim! Par velti? Ko mēs tur redzēsim?” Latvietis droši vien nespētu “pacelt” tik smagu lietu. Man tā sāpe ir, ka es gribu par tādām lietām runāt, bet es vienkārši jūtu to, ka būs baigā pretreakcija.

_DSC3247

Vai tās ir bailes?
Jā, bailes. Man ir tāda sajūta, ka tās nav bailes no Krievijas vai no kaut kā cita ārēja patiesībā mēs baidāmies paši no sevis un no apkārtējiem. Mēs paši sevi turam pie rīkles. Tādēļ arī Knuta filmā tiek runāts nevis par lielo, ļauno Padomju Savienību, bet par šļoti tuvo, personisko žņaugšanu. Knuts saka – tolaik, 1962. gadā, tādu tiesas prāvu pret viņu nebūtu varējuši sarīkot ne padomju Lietuvā, ne Igaunijā, tāda lieta bija iespējama tikai padomju Latvijā (Knuts Skujenieks tika notiesāts uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā, t.s. “gulagā” Mordovijā). Tas ir traki! Vienas mazpilsētas kultūras nama direktore esot pateikusi, ka viņa nerādīs manu iepriekšējo filmu “Sēņotāji”, tāpēc ka vienkārši tādu nedrīkstot rādīt. Un tas notiek mūsdienās! Slima cenzūra vēl joprojām! Man tās ir mokas. Cilvēki lasa grāmatas, lai nonāktu pilnīgi citā pasaulē, prom. Varbūt mums vienkārši ir grūti atrasties šajā pasaulē.

_DSC3895

Ausaine kūļājas uz Ivara galvas, viņš ir aizrāvies ar stāstiem, esam apreibuši no aukstuma un Teikas maršruta, kas, izrādās, izraisa vairāk atmiņu un asociāciju, nekā režisors bija domājies atceramies pirms pastaigas.“Tā tāda režisoru štelle,” viņš ir pārliecināts. Tikmēr pusdienas laiks ir pārvērties pēcpusdienā. Mēs ienirstam pirmajā kafejnīcā, kas trāpās pa ceļam turpat uz Brīvības gatves. Sūcot pienputainus dzērienus, Ivars prāto, ka vecajā Teikas kino ēkā varētu sarīkot slēgto filmu skati. Lai nešķiestu jūsu, dārgie lasītāji, dārgo laiku, godprātīgi darām zināmu, ka diktofons kafejnīcas apmeklējuma laikā tika izslēgts, lai tādi Ivara izteicieni kā “starp ģenialitāti un trakumu ir mata robeža”, “manā galvā nav robežu, ar mokām nākas nobremzēt” vai “visi tikai baidās būt traki” sarunas laikā tiktu uzšņapti uz saburzītas lapas. Papīra gabals, saprotams, tika pazaudēts kaut kur mūsu izpētes objektā – Teikā.

Es domāju, ka drīzumā es līdīšu ārā. Knuts mani ievilka baigajā dziļajā literatūras un dzejas kosmosā, kas ir ārpus visa. Bet ir atkal jāatgriežas. Projekts beidzas, un tad ir jāmeklē kaut kas jauns. Vispār es jau tagad elpoju daudz vieglāk. Vēl vakar es uztraucos par mākslinieku, kuram jāsazīmē gulaga ainiņas “Knutifikācijai”. Bet nupat viņš uzrakstīja: “Jā, šodien visu beidzu!” Tā kā tālabi, čau!

Seko “Apkaimju stāstu” jaunumiem Facebook lapā!

#58rīdzinieki

_DSC3884

_DSC3887

_DSC3889

_DSC3251

_DSC3254

_DSC3250

_DSC3235

_DSC3240

_DSC3245

_DSC3230

_DSC3229

_DSC3945

RIGAS DOME un gerbonis

Jul, 2017

Kas notiek, “Positivus”?

Kad tika izziņota 2017. gada “Positivus” festivāla programma, daudzi rauca degunu – neesot neviena “lielā iemesla” festivāla apmeklēšanai. Galu galā alternatīvas izklaides iespējas šogad ir pietiekami daudz – pasaulslavenas rokgrupas koncertē Lucavsalā vai laicīgi jau ir ieplānots ceļojums uz siltajām zemēm.

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Jun, 2017

Dialogs jāveido gudri

Aplūkot izstādi “Kopā viens” un piedalīties sarunā ar izstādes autoriem – Evelīnu Vidu (agrāk Deičmani) un amerikāņu mūziķi un komponistu Andrē Vidu – iespējams šo ceturtdien, 29. jūnijā galerijā “Alma”.

Jun, 2017

Brīnumzeme Igaunija

Izstāde “Vieta, kur viss ir labāk” mākslas un koncepcijas valodā apskata Latvijā populāro viedokli, ka kaimiņvalstī Igaunijā klājas daudz labāk nekā Latvijā. Gandrīz jebkurā pētījumā par vietējo situāciju ekonomikā, politikā, tautsaimniecībā, pilsoniskuma apziņā tiek salīdzinoši norādīts, ka Igaunijas Republikai ir labāki sasniegumi. Rezultātā Latvijas iedzīvotāju apziņā Igaunija un igauņi pēdējās desmitgades laikā no anekdotēs apsmietiem

Jun, 2017

Āgenskalns. Šlāgerpanks, slepenās ejas un literatūra

Ar rakstnieku, publicistu, nerimstošu pagrīdes mūziķi un vienkārši marginālu personību – Edmundu Frīdvaldu – tiekos spiedīgi saulainā, bet ne īpaši siltā dienā pie Āgenskalna tirgus. Ieraudzījis manu rozā skrejriteni, viņš nosaka, ka es esot palicis galīgi traks.

Jun, 2017

Ilgi gaidītais, visilgākais koncerts

Ir teiciens – kas ilgi nāk, tas labi nāk. Un 21. jūnija vakarā Lucavsalā šis teiciens ieguva reālas aprises, lielajiem, labsirdīgajiem rokeriem Foo Fighters beidzot nospēlējot koncertu Latvijā.

Jun, 2017

Sarunāties caur mākslu

“Veto” sastapa Baibu Bartkeviču pa ceļam no Liepājas uz Amsterdamu, lai aprunātos par “mazo” ikdienu Baibas profesijā un iecerēm Liepājas mākslas forumā.

May, 2017

Izcilā koncertgrupa – Foals

Jau ziņojām, ka 31. jūlijā Viļņā “Kalnai Park” estrādē uzstāsies britu indie grupa Foals, kuru mūzikas kritiķi nodēvējuši par vienu no pasaulē vislabākajām koncertgrupām. Kāds ir Foals noslēpums?