Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Teksts Jānis Lipšāns   Foto Maksis Kotovičs

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Pie šīs tā sauktās “padomju tehno revolūcijas” lielā mērā vainojams bija latviešu žurnālists un elektroniskās mūzikas entuziasts Indulis Bilzēns, kurš likumsakarīgi ir arī filmas galvenais varonis. Bez viņa tajā redzami arī tādi leģendāri kungi kā Maksimilians Lencs (Westbam), Deriks Mejs, Jānis Krauklis, Artēmijs Troickis, Roberts Gobziņš (Eastbam), Uģis Polis, Aleksejs Hāss un citi. Plašu sarunu ar Induli Bilzēnu varat lasīt “Veto Magazine” 37. numurā, savukārt šoreiz vārdu dosim filmas “Deju laikmets” režisoram Viktoram Budam.


Prātojot par priekšvārdu šai sarunai, nevilšus aizdomājos par komponistu un mūziķi Oskaru Stroku jeb “Rīgas tango karali”. Kādus soļus jābūt gatavam spert, lai tiktu uz priekšu. Jo svarīgāk – kopā. Pirms pieciem gadiem uz deju neuzlūdza dāmas – filmas “Deju Laikmets” režisors Viktors Buda bija saticis operatoru un montāžas režisoru Ritvaru Bluku. Tango. Padejosim?

Viktors Buda: Viņš [Ritvars Bluka] ir super talants, un es redzu, kā viņš ir audzis pa šiem gadiem. Mēs esam no vienas ligzdas – abi esam tādi samaučkas kino jomā. Mums ir 10 gadu starpība, bet viņš faktiski dara to pašu, ko es darīju pirms 10-15 gadiem, vienkārši toreiz bija citi laiki. Nebija tādu digitālo kameru, bija lineārā montāža. Bet mums ir viens background.

Jānis Lipšāns: Kā jūs satikāties?

VB: Tas bija pirms 7 gadiem. Diezgan komiska situācija. Mans bijušais kolēģis, ar kuru kādreiz Rīgā darīju visas tās klubu lietas, bija pārvaldnieks vai īpašnieks – es vairs neatceros – 1938. gadā celtajai Jelgavas pasta ēkai, tur tolaik bija lokālais klubs “Post”. Tam nebija laba reputācija, cik es sapratu, tur apgrozījās lokālie huligāni, vietējās skaistules un afēristi. Es tajā laikā jau dzīvoju un strādāju Ibizā, un viņš man piedāvāja atbraukt vienkārši palīdzēt sakārtot tur lietas, jo čaļi, kas tur strādāja, bija bez pieredzes, viņiem nebija vīzijas. Klubs nebija rentabls, īres netika maksātas. Tā nu es atbraucu uz kādiem 3 mēnešiem viņam palīdzēt. Atceros, ka klubā valdīja baigais haoss – tur nebija pat struktūras, neviens nesaprata, kas kuram ir jādara un kā klubam jāfunkcionē. Tomēr tur bija viens džeks, vīdžejs, kuram acīmredzami bija talants, dotības un kurš visu darīja no sirds, viņam vienkārši tas patika. Viņš bija visjaunākais – tolaik laikam kādus 20 gadus vecs –, un neviens viņu neņēma pierē, sak – ieliesim viņam pa dzērienam un lai viņš tur ņemas.

Bija tāda epizode – Ritvars pienāk klāt manam draugam, savam priekšniekam un saka: “Klausies, es atradu kaut kādā komisijas veikalā divus vecos televizorus no 80. gadiem, man vajadzētu tos video projekcijām. Es tos sačiņīšu un mums būs video projekcijas no vecajiem televizoriem.” Un mans kolēģis viņam prasa: “Kas tu domā, ka es tos vecos krāmus savā jaunajā mersī likšu?” Ritvars uz viņu tā pazemīgi paskatījās un teica: “Nu, lūdzu!” Mēs ar Ritvaru sadraudzējamies uzreiz, pirmajā dienā. Ritvars īrēja dzīvokli turpat pie kluba, un es sāku dzīvot tur kopā ar viņu. Tas faktiski arī bija sākums filmai. Ritvars vēl toreiz aktīvi nefilmēja, tikai vīdžejoja un veidoja videoprojekcijas.

JL: Un kā tu viņu ievilki šajā projektā?

VB: Es redzēju, ka viņam ir talants. Mēģināju ievirzīt, lai viņš brauc uz Rīgu, jo viņam no tās bedres bija jātiek ārā – viņš tur pazustu, tur nebija nekādu variantu attīstībai. Tad es viņam izstāstīju par ideju veidot filmu, parādīju gan vecos arhīva materiālus, ko biju savācis, gan manis paša filmētos materiālus, kurus līdz tam brīdim biju uzkrājis, un tas bija kā tāds pieturpunkts. Katru gadu, kad es braucu uz Rīgu, mēs tikāmies. Pamazām viņš no Jelgavas bija ticis ārā un patstāvīgi sācis filmēt un montēt Rīgā, tad ticis pie darba kaut kādā aģentūrā. Notika tāda organiska attīstība. Un pēc trīs gadiem tieši viņš deva pirmo impulsu, lai sāktos reāls darbs pie filmas. Es atminos, kā Ritvars man prasīja tos arhīva materiālus, lai viņš varētu padomāt, ko no tā būtu iespējams izmantot. Un tad kādu dienu viņš man pajautāja, kad es beidzot grasos to filmu taisīt – es 12 gadus tiku vācis arhīvus tādā hobija līmenī un ideja par pašu filmu bija kļuvusi abstrakta. Līdz brīdim, kad Ritvars izteica vēlēšanos sākt pie tās reāli strādāt, jo viņu uzrunāja filmas ideja un nekur citur viņam nedeva iespēju pie kā tamlīdzīga strādāt. Viņam nebija ne atbilstošas izglītības, ne background, bet viņš ļoti vēlējās beidzot kaut ko sākt darīt. Ļoti labi atceros, ka viņš teica: “Bet kad tad tu sāksi to darīt? Tad, kad visi nomirs?” Un tikko kā mēs uzsākām darbu pie filmas, tā viens pēc otra aizsaulē sāka aiziet cilvēki – no Pēterburgas puses Georgijs Gurjanovs bija viens no tiem jaunā viļņa un pārmaiņu dzinējiem… No Vācijas puses Viljams Rotgers aizgāja, nepaspējām pat viņu satikt – mums divreiz bija sarunātas tikšanās, bet pēdējā brīdī tās tika atceltas. Izrādījās, ka viņam bija problēmas ar veselību. Viņš bija Westbam patēvs, to daudzi nezina. Viņš faktiski bija filmas galvenā varoņa Induļa Bilzēna cīņubiedrs. Viņi bija tie divi galvenie cilvēki no Vācijas puses. Tas lika apjaust, ka, velkot garumā darbu pie filmas, mēs varam zaudēt vēl citus svarīgus personāžus. Tā ir arī atbilde tiem, kas mums Krievijā jautāja, kāpēc mēs ņemam 80. gadus kā pirmsākumu un kāpēc netaisām filmu tīri par 90. gadiem. Jo par 90. gadiem vēl var uztaisīt, visi tie atslēgas cilvēki vēl ir salīdzinoši jauni. Savukārt no visiem tā laika cilvēkiem daudzi jau ir aizgājuši.

JL: Runājot par pirmsākumiem un jauniem mūzikas strāvojumiem, kas sākotnēji netiek izprasti, – muzikāli viss tomēr aizsākas aiz okeāna, Amerikā. Uz to norādīja arī Indulis Bilzēns.

VB: Skatoties no šodienas skatpunkta, ir diezgan smieklīgi dzirdēt, ka Amerikā saka – lūk, pie mums tagad ir atnākusi deju mūzikas kultūra. Jo tā mūzika taču pie viņiem arī piedzima! Tajā pašā laikā Amerikā ar to vispār nevarēja nopelnīt naudu – pelnīt varēja tikai ar Maiklu Džeksonu un Madonnu, deju mūzika viņiem nešķita interesanta. Tagad, kad ir pagājuši 25-30 gadi, tas ir kļuvis par mainstream, ar ko tiek taisīta liela nauda. Protams, ka tehno ir dzimis Detroitā un Čikāgā, bet elektronika kā tāda nāk no Vācijas. 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā Diseldorfā bija vienīgā universitāte – iespējams, pat pasaulē –, kur studēt elektroniskās zinības, un Indulis studēja tieši tur kopā ar kraftverkiem. Induli vairāk kā tādu kultūras vēsturnieku un vizionāru interesēja tā matērija mūzikā, tāpēc viņš aizgāja nevis muzikanta ceļu, bet vairāk vizionāra virzienā. Tam ir gara vēsture, bet patiesībā tā elektronikas pasaule tika radīta 70. gados.

JL: Es iztēlojos tādas kā laboratorijas, kurās eksperimentē ar skaņām, mēģinot saprast, no kurienes tās nāk, kā tās veidojas un kā tās vadīt.

VB: Jā, šī elektroniskā pasaule pēc 30 gadiem jau ir izpletusies varbūt jau 50 reizes, ja ne vairāk, bet tādu būtisku izmaiņu nav. Pat runājot par mūziķiem un māksliniekiem, man šķiet, ka šobrīd tā dzīve rit tik strauji un ātri, ka cilvēkiem vairs nav iespējas kaut kā attīstīt idejas. Tie pamati, kas tika ielikti, joprojām ir un paliek pamati, bet cilvēki tos vairs neattīsta. Mainās tikai detaļas.

JL: Varbūt ir sasniegti griesti un vairs nav kur augt?

VB: Jā, varbūt. Jo kad griesti tiek sasniegti, sākas naudas pelnīšana. Bet es uz to skatos pozitīvi. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas saka – mjā, agrāk bija forši, agrāk bija labāk un kreatīvāk, bet tagad vairs nē. Arī tagad viss notiek, bet forma ir pamainījusies.

JL: Viena atslēgas frāze, kas man ir iespiedusies atmiņā, ir Borisa “DJ Spyder” Zļenko teiktais, ka kādreiz mūziku mazāk centās saprast, bet vairāk juta.

VB: Tā ir ļoti interesanta doma. Kad devos no Latvijas strādāt uz Rietumiem, man Rietumu deju kultūra šķita ļoti progresīva, taču tagad, paejot laikam, esmu zaudējis šo pārliecību. Nostrādājot Ibizā vairākus gadus par Karla Koksa promotera asistentu – Karls ir viens no pasaules top diskžokejiem, tāda paša kalibra kā Westbam, ja ne pat lielāks –, apbružājoties tajā virtuvē, manī šī sajūta ir zudusi. Rietumu kultūra šodien mūsos rada impulsus cinismam. Tas, ko šobrīd kultivē Rietumu kultūra kopumā, tas laimes modelis sastāv tikai no baudām un komforta. Taču tās ir tādas plakanas kategorijas, kas vairs neveicina cilvēkā nekādu attīstību, tur nav nekādu progresīvu vērtību. Un tas ir attiecināms arī uz mūziku. Es ar deju mūziku esmu saistīts joprojām, taču tādu aktīvo pasākumu organizēšanu es no tā laika esmu nolicis malā. Tā bija laba skola, vērtīga pieredze, iespēja to darīt daudz nopietnākā līmenī. Taču izklaide izklaides pēc mani nekad nav interesējusi.

JL: Kādu lomu spēlē Ibiza laika nogrieznī no momenta, kad tas viss aizsākas Amerikā, līdz brīdim, kad elektroniskā mūzika ienāk Padomju Savienībā?

VB: Par Ibizu var teikt dažādi. Vairums to dēvē par klubu galvaspilsētu, es savulaik to saucu par deju mūzikas Holivudu, un tas ir ļoti tuvu patiesībai.

JL: Ibiza producē vai tikai replicē?

VB: Es teiktu, ka drīzāk diktē noteikumus, nosaka modi, tas būtu visprecīzāk teikts. Ibiza pati neko vairs neražo, tā tikai apstrādā idejas. Var likties, ka tā ir tāda nošķirta sala Vidusjūrā, pilnīgi atrauta no reālās pasaules, bet vienlaicīgi tā ir pasaules centrs, jo visi brauc uz turieni. Kad tu atrodies tur, tev pat neinteresē, kas notiek ārpusē. Tas savā ziņā ir pat bēdīgi. Bet, ja mēs runājam par 80. gadiem un kontekstā ar filmu, tad tas Ibizas stāsts gāja paralēli un nav nekādi saistīts ar Vācijas stāstu vai Padomju Savienības sabrukumu. Tajā laikā Ibiza bija tāds īsts avangards un mākslinieciski bagātīga vieta, kur līdz pat 90. gadu vidum varēja būt prom no visiem… Bet tagad tie “visi” jau ir tur. 

JL: Nu jā, kādā brīdī tas noslēpums pazūd un visi pavelkas.

VB: Jā. Ir viena lieta, ko mēs filmā neiekļāvām, bet kas man pašam likās ļoti tuva un saprotama – kad Artemijs Troickis pateica, ka, viņaprāt, elektroniskā mūzika beidza attīstīties jau 10 gadus pēc tās aizsākumiem. 90% sociuma tam nepiekrīt, bet viņa vārdos ir ļoti liela daļa patiesības, jo tas, ko mēs šobrīd dzirdam, ir tas pats, kas bija 80. gados, 90. gadu sākumā.

JL: Cikls ir noslēdzies un…

VB: … un tas viss iet pa riņķi. Nu, kā saka Uģis Polis un Jānis Krauklis, bet tie ir Bilzēna vārdi – mainās detaļas. Tā kā kubiks-rubiks – tiek mainītas krāsas, kombinācijas, be tas kubiks-rubiks paliek. Nekas būtiski jauns netiek radīts. Šodien ir kompjūteri, jā… Redz, tas, ko teicu par Rietumu kultūru un to, ka attīstība šobrīd ir beigusies, tas viss ir iegājis tādā digitalizētā pasaulē. Bet saturs jau ir tas pats, kas bija pirms tam – vienkārši tagad tas ir jaunā kastē.

JL: Tu pats dejo?

VB: Reti. Es pēdējos gados uz pasākumiem vispār eju ļoti reti. Filma bija tāds zīmīgs posms dzīvē, kad es no tāda sociāli aktīva cilvēka kļuvu par introvertu. Filmas veidošanas laikā atkrita viss liekais, arī personīgaja telpā. Kaut kādā ziņā es tobrīd risināju arī savus iekšējos jautājumus… Tā bija tāda laba sajūta. Varbūt tas nāk ar gadiem, kad tu saproti, kas tiešām ir svarīgs. Kas ir tie impulsi. Šīs izmaiņas bija kā vērtīga atklāsme. Mūsu enerģijas līmenis ir atkarīgs no apkārtējās vides. Tas, vai tev vispār ir interesanti. Tā bija arī Ibizā – tas bija cits lauciņš, es nesaku, ka labāks vai sliktāks – es sāku skatīties, kas ir tie promoteri, kuri ir veiksmīgākie, kas viņus atšķir no citiem? Un atšķir tas, ka viņi netērē savu laiku un enerģiju uz visiem. Viņi ir tie, kas pirmie aizbrauc mājās. Viņi no rīta ir pirmie, kas pieceļas. Viņiem ir kaut kāda pašdisciplīna, dienas režīms, un es domāju, ka tas tā ir jebkurā sfērā. Tad tu sāc aizdomāties, kādi ir tie priekšnosacījumi, lai sasniegtu mērķi. Jo sākotnēji ideja par filmu bija diezgan nosacīta, tas viss bija tā abstrakti. To četru ar pusi gadu laikā mēs kopā ar Ritvaru izgājām cauri tādai dramaturģijai…

JL: Kurā brīdī jūs sajutāt, ka filma ir pabeigta? Ticu, ka laiks ieviesa zināmas korekcijas filmas tapšanā un tajā, kā filma izskatās tagad tieši montāžas ziņā?

VB: Šodien mēs noskatījāmies filmas Eiropas versiju (filmas pirmizrāde notika 14. septembrī, Riga International Film Festival – J.L.). Es domāju, ka mums ļoti paveicās ar to, ka radās iespēja uztaisīt divas versijas. Tā notiek ļoti, ļoti reti. Parasti uztaisi vienu filmu un viss. Bet mēs otru versiju (filmas Krievijas versija savu pirmizrādi piedzīvoja šī gada 28. martā Maskavā, lielākajā kinozālē Krievijā “Oктябрь” – J.L.) taisījām ar domu, ka šī filma varētu būt interesanta ne tikai postpadomju telpā, bet arī Eiropā. RIGA IFF sanāca kā tāda Latvijas pirmizrāde, bet Eiropas kontekstā ir vēl četri festivāli, kas ir paņēmuši šo filmu. Festivāla ieteicamais formāts ir 70 minūtes, tāpēc mums nācās to saīsināt. Pēc 247 reizēm, ko mēs paši bijām šo filmu jau redzējuši, mums tā pašiem atkal likās interesanta.

JL: Kas ir svarīgi, jo, tik daudzas reizes noskatoties filmu, rast iespēju tajā atkal saskatīt kaut ko interesantu – tas, šķiet, ir svarīgs moments.

VB: Mēs jau netaisījām filmu kritiķiem. Sākotnēji tā bija vien maza ambīcija uztaisīt filmu un sarunāt vienu divus seansus kādā mazā kinoteātrītī, parādīt to visiem vecajiem party-goers. Bet, kad tas iegāja jau nopietnākā gultnē, radās nojausma, ka varbūt kāds festivāls varētu gribēt paņemt filmu. Mēs negribējām taisīt McDonald’s produkciju, tās tipiskās DVD filmas, kuras izdod top dīdžeji, radot filmu tikai par sevi pašu. Mēs taisījām filmu sev, tādu filmu, kādu mēs paši gribētu redzēt. Gribējām ielikt to vēsturiskajā kontekstā, kas noderētu arī jaunajai paaudzei.

JL: Kā atšķiras Eiropas un Krievijas versijas?

VB: Kardināli nekas nav mainīts, bet Eiropas versijā Induļa tēls ir kļuvis spēcīgāks. Mēs atmetām visu lieko, kas Eiropas publikai varētu šķist neinteresanti – mazāk Krievijas, nedaudz mazāk Latvijas.

JL: Pēc kādiem kritērijiem jūs izsecinājāt, kas varētu būt interesantāks Krievijai un kas Eiropai?

VB: Mēs ieklausījāmies cilvēkos, kuriem ir lielāka pieredze šajā ziņā, jo ir kaut kādas lietas, kas Eiropas auditorijai un industrijas cilvēkiem neko nenozīmē. Kaut kādi lokālie Rīgas vai Maskavas stāsti un personāži, kas viņiem pilnībā neko neizsaka. Mēs mēģinājām atrast kompromisu. Filma šobrīd liekas dinamiskāka. Daudziem likās, ka filmai ir jābūt garākai un ir ļoti daudz svarīga, kas nedrīkst tikt izlaists, taču mēs vienā brīdī nonācām pie tā, ka ir vienkārši jāgriež. Tas ir Ritvara nopelns, jo man kā režisoram vienmēr liekas, ka ir jāatstāj. Viņam kā montāžas režisoram liekas pretēji. Mums tas viss reizēm aizgāja līdz tam, ka gandrīz sakāvāmies. Bet, kā jau es teicu, man tiešām ir paveicies ar Ritvaru.

JL: Kā filmu uzņēma Krievijā?

VB: Mums ļoti paveicies arī ar filmas producentu Konstantīnu Nafikovu (Relfexion Films) no Krievijas, lai gan sākotnēji mēs strādājām ar latviešu producentu. Konstantīnam piemita tā producentam neraksturīgā pacietība, un viņš nemaisījās filmas tapšanas procesā. Tā ir ļoti reta parādība, ka producents nemēģina kaut ko mainīt, diktēt. Filmas tapšans gaitā mums bija pat piedāvājumi izgriezt Krieviju vispār ārā. Bet mēs nolēmām, ka ar šo filmu mēs būsim godīgi paši pret sevi. Saskārāmies ar vienmēr klātesošo naudas trūkumu, tika organizētas divas crowdfunding kampaņas, un tas tieši parādīja, ka no Krievijas ir lielāks atbalsts. No Latvijas, ja nemaldos, bija tikai divi ziedotāji, kas noziedoja pa 10 un 15 eiro, viss pārējais nāca no Krievijas.

JL: Pag, bet kā tas ir – izgriezt Krieviju?

VB: Tāds piedāvājums nāca, bet mēs tam nepiekritām. Tas mums būtu atrisinājis ļoti daudzas finansiālās problēmas un mēs to filmu būtu pabeiguši, iespējams, jau gadu vai pat divus gadus agrāk. Filmu Krievijā izrādīja 35 pilsētās, un, kad mēs braucām uz Krieviju, bija nedaudz tāda ņipoņatka, jo mēs nezinājām, ko gaidīt, lai gan no Krievijas atgriezniskā saite ir milzīga, un es novēlu kaut ko tādu pieredzēt arī Latvijā. Šī ir pirmā tāda veida filma par šo tēmu.

JL: Nu, mums ir Likteņdārzs un cita veida projekti, bet tur laikam sentiments ir cits.

VB: Zini… tur ir tā sāpīte. Latvijas kultūra un māksla nav veltīta cilvēkam, bet kaut kādai nacionālajai idejai. Joprojām. Pa šiem gadiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nekas nav mainījies. Pie mums ir teatris un opera, kas ir ieņēmuši ļoti stabilu vietu kultūras nišā un apkalpo noteiktu sabiedrības slāni pašapmierināšanās nolūkos, bet pārējā kultūra grimst kaut kādā pagrabā. Ko šeit pie teikšanas esošās amatpersonas vairumā negrib saprast – Eiropā nevienam neinteresē nacionālās identitātes darbi. Visas tās Venēcijas biennāles un tamlīdzīgi – tas viss ir baigi forši un super, bet tas ir viena līmeņa pasākums. Nevienam Rietumos neinteresē kaut kādi darbi, kas prezentē tikai Latviju un latvisko identitāti. Rietumu sabiedrībai mēs esam tādi paši kā slovēņi vai rumāņi. Mums nevajadzētu idealizēt savu nacionalitāti. Rietumniekiem interesē cilvēki, personības, un ar šo filmu nāca atklāsme, ka nevienam tāds lokālais Latvijas stāsts pats par sevi nav interesants. Tad, kad tu ņem tēmu plašāk – ir Latvija, Rīga, kura nospēlēja būtisku lomu kopējā globālā stāstā un ir action, drāma ar Padomju Savienības sabrukumu un tehno kultūras ienākšana šājā telpā –, kad tas viss tiek parādīts vienkopus kontekstā kopā ar personībām, tad tas ir interesanti. Bet, ja tu bīdi kaut kādu pliku tautisko ideju, tad tā nevienam nav vajadzīga, ne Krievijā, ne Eiropā. Tas ir jāsaprot, tā ir realitāte. Tāpēc es neatbalstu šo nacionālās identitātes ideju.

JL: Tev liekas, ka tā mūs apzog?

VB: Tas neļauj mums attīstīties! Jo šobrīd Latvijā ar mazo cilvēku skaitu un ar joprojām milzīgo emigrācijas vilni mums vajag jaunus impulsus, multikulturālu vidi. Es esmu priecīgs par tiem ārzemju studentiem, kas brauc uz Latviju studēt, jo viņi pienes kaut ko. Lai notiek tas mikss, tas dos kaut ko kultūrvidei. Nedrīkst nošķirties no pasaules, citādi mēs būsim latvieši un tikai uztrauksimies, kā saglabāt savu nacionālo identitāti. Bullshit! Vēlēšanās integrēties pašiem veicina arī attīstību.

JL: Elektroniskā mūzika laikam nekad sevi nav pozicionējusi kā nacionālistisku. Tā, šķiet, ir konsolidējusi daudzus elementus no dažādām vietām un vienkārši pavelk cilvēkus visapkārt pasaulei.

VB: Tur tev ir absolūta taisnība.

JL: Bet tajā pašā laikā negribas teikt – lūdzu, nāciet un drāziet mūs ar savu basu. Mums ir svētas mūsu tradīcijas, teiksim, kormūzikā, klasiskajā mūzikā, opermūzikā, mākslā un kultūrā. Kaut kur noteikti ir vidusceļš, kur tas viss var harmoniski līdzpastāvēt. Es kaut kādā ziņā saprotu to pozīciju, kādu ieņem naciķi – krievs, vācietis vai latvietis –, bet es ņemos to tulkot kā kaut kādas iekšējās bailes un kompleksus.

VB: Es domāju par Induli, viņš varētu būt mans vectēvs… viņa vecumā saglabāt tādu uztveres plašumu, saprast, kur savu enerģiju tērēt nav vērts, un būt lietas kursā par to, ko pat mēs, jaunie, nefiltrējam. Tā ir paaudze, kas faktiski tagad aiziet. Induļa paaudze. Un man nāk prātā Induļa stāstītais kādā reizē, kad ciemojāmies pie viņa, – mēs sēdējām pie viņa virtuvē un smējāmies, viņš stāstīja, ka tās tautiskās lietas, Dziesmusvētki, tas viss ir forši, bet ir jārunā par globālām lietām, par to, kas ir pasaulīgs – tas esot tas, ar ko viņš nodarbojoties. Un deju mūzika ir globāla, pasaulīga, tā ir kultūra, kas vienmēr ir jauna. Tolaik, kad padomju gados viņš brauca uz Rīgu, protams, te bija daudz skauģu un noliedzēju, kuri viņā redzēja vienārši dīvainu tipu melnā apģērbā, bet viņš spēja un joprojām spēj paskatīties tālāk. Ja tu paskaties uz tiem cilvēkiem, kas joprojām ir biznesā pēc 30 pagājušiem gadiem, – viņi ir jauni savā domāšanā, savā uztveres plašumā. Tā ir jaunatnes kultūra un arī viņiem apkārt ir jaunieši, starp tiem tu nekad nenoveco. Un varbūt tā ir atslēga progresam. Iekšējam progresam.

Dec, 2017

Sarkandaugava. Kaķu veikali un nozagtais tramvajs

Pusstundas braucienā ar 5. tramvaju no centra uz Rīgas ziemeļiem atrodas Sarkandaugava jeb, kā daudzi vietējie mēdz to saukt, Kraska. Tā ir Rīgas apkaime ar bagātu vēsturi un vēl bagātāku slavu, pateicoties ne tikai Tvaika ielas psihiatrijas un narkoloģijas centram, bet arī vietējo raibajai dzīvei un arhitektūras kontrastiem.

Dec, 2017

Brekši. No papīra līdz sūnām

“Daudziem rīdziniekiem ļoti bieži sanāk skaidrot, ka tur aiz Mežciema, kur turpinās Biķernieku iela, arī vēl ir Rīgas teritorija – tas ir Juglas papīrfabrikas ciemats,” tā par savu dzimto vietu stāsta vietējā iedzīvotāja Edīte Platenberga.

Dec, 2017

Avoti. Proletariāta vēsture 

“Tieši šeit ir īstā Rīga. Nacionālās valsts galvaspilsēta ir kaut kur šeit, Avotos. Un kāda no apkaimes rūpnīcām būtu ideāla “prezidenta pils” – visleģendārākā, protams, ir Rusobalt,” prāto dzejnieks un mākslinieks Artūrs Punte.

Dec, 2017

Brasa. Kaimiņu būšana

Koleģiāla cilvēcība un komūnas burvība – tā Brasu raksturo apkaimes jaunpienācēja Gunta Upeniece, mamma un izšūšanas hobijbiznesa “em’bo” īpašniece.

Nov, 2017

Vai viegli būt jaunam. Rekviēms deju mūzikai.

Šonedēļ kinofestivālā “Black Nights” Tallinā pirmizrādīta filma “Deju laikmets” – stāsts par to, kā elektroniskā deju mūzika 80. gadu otrajā pusē no Rietumiem nokļuva Padomju Savienībā. Dosim vārdu filmas režisoram Viktoram Budam.

Nov, 2017

Iļģuciems. Visaugstākais punkts

Iļģuciema veikalā „Aibe“ strādā Linda Feldmane. Pārdevēja, kam piemīt sirsnīgs smaids – tāds, kas nav formāls, bet patiesi labsirdīgs. Veikals atrodas triju pieturu attālumā no Iļģuciema tramvaja galapunkta.