Ar festivāliem sirdī un atmiņās

Kāds cenšas saulstariņu, kas izlien starp divām lietusgāzēm, nosaukt par atvasaru un sevi steigt ierīvēt ar spf 50, kāds jau iemēģina nupat iegūtus ziemas zābakus, bet pavisam skaidrs ir tikai viens – kamēr astronomisko vasaru vēl nav nomainījis rudens de iure, ir pieklājīgi svinēt festivālu sezonas noslēgumu, pārlapojot šogad uzņemtās brīvdabas bildes. Lai jūsu pirksts slīd pār personisko ierīču svaigajiem ekrāniem, bet mēs, šķirojot vasaras piedzīvojumus, ielūkojamies senākā pagātnē un piedāvjam atskatu uz kādu pagātnes festivālu sezonu – no laikiem, kad dubļi bija dziļāki un ballītes reibinošākas. Jūsu uzmanībai vasaras festivālu stāsti no tālā “Veto Magazine” #6, kas iznāca 2007. gadā.


GLASTONBERIJA
Teksts Toms Grēviņš   Foto Toms Grēviņš, Līva Caune 

Par Glastonberiju mūsu platuma grādos cilvēkiem patīk runāt, taču nevienā no trim šī festivāla apmeklējumiem nevienu citu latvieti ārpus līdzbraucēju loka tā arī neesmu manījis un it nekādus komentārus par pasaules lielākajā festivālā pieredzēto no mūsu tautiešiem neesmu dzirdējis. 2002. gadā šis bija pirmais ārzemju festivāls, ko apmeklēju, un jāteic toreiz gan muzikālās programmas, gan nozīmības ziņā Glasto bija kaut kas pavisam cits. Gadu gaitā no milzīgas indie, hiphopa, pasaules un deju mūzikas ballītes, šis festivāls ir pāraudzis lielā TV un dzeltenās preses šovā, mūziku atstājot otrajā plānā. Pirmkārt, BBC telekanālos katru festivālu vakaru fragmentāri ir skatāmi gandrīz visi galveno skatuvju koncerti, kas Glastonberiju britiem liek uztvert tikpat nopietni kā Latvijā dziesmu svētkus. Otrkārt, lielākā uzmanība netiek pievērsta ne festivāla hedlaineriem, ne tajā gaidāmajiem leģendu koncertiem. Sestdienas rītā tikai uz viena britu laikraksta vāka redzams smaidīgs Alekss Tērners, kurš kopā ar Arctic Monkeys ir nospēlējis svarīgāko koncertu savā karjerā. Desmitiem citu izdevumu savu uzmanību koncentrējuši uz Lillijas Allenas, Eimijas Vainhausas, Pītera Dohertija un Keitas Mosas izdarībām.

Lai nokļūtu šī gada Glastonberijā visiem biļešu tīkotājiem februāra laikā bija jāreģistrējas un 1. aprīlī deviņos no rīta ar speciāli izsniegtu kodu jācenšas tās iegādāties. Pie savas biļetes tiku tirdzniecības 45. minūtē. Jau pēc mirkļa festivāls bija izpārdots. Mākslinieku saraksts tika paziņots tikai jūnija sākumā.

Nevienam biļešu pircējam pat prātā neienāca, ka pāri visu festivālu festivālam viena pēc otras gāzīsies milzu kataklizmas. Vispirms jau programma, kas uz galvenajām skatuvēm piedāvāja “uzpūstu” britu jauno grupu parādi (lai piedod visi The Holloways un The View fani, ja tādi tiešām kaut kur eksistē), gandrīz nemaz neakcentējot globālās mūzikas tendences. Secinājums, ka, izņemot leģendāro britu soul un pop dīvu Širliju Beisiju, visi pārējie festivāla mākslinieki šovasar būs atrodami bez maz vai arī visos pārējos festivālos, bija kaut kas diezgan negaidīts, jo Glasto allaž lepojies ar unikālu programmu. Pie tam šogad festivāla programmas sastādītāji desmitiem mūziķu lika uzstāties festivālā vairākkārt, kas patiešām nebija nepieciešams. Jaunā, videi un ausīm draudzīgā apskaņošanas tehnika lielāko daļu galveno skatuvju Pyramide Stage un Other Stage koncertus padarīja nebaudāmus vai nedzirdamus. Piektdienas vakarā, gluži kā ierindas Latvijas festivālā, cieta arī britu punktualitāte un festivāla programma nobīdījās par stundu. Bet pats “patīkamākais” – tiklīdz piektdienas rītā sāka līt, Vorsiju fermas ieleja vienā mirklī pārvērtās milzīgā dubļu jūrā. Lietus gāzēm ar katru mirkli pieņemoties spēkā, festivāla noslēgumā nacionālie svētki bija pārvērtušies par dabas katastrofu.

Ja neskaita Arctic Monkeys debiju hedlaineru lomā piektdienas vakarā un vairākus psihisko Klaxons koncertus, pēdējo gadu britu alternatīvā roka censoņi vai nu atstāja neglābjami vāju vai neatstāja it nekādu iespaidu. Glastonberijas vēsturē ir gadījies, ka tie koncerti, kas ažiotāžu izpelnījušies visvairāk, ir uz sevi liktās cerības arī attaisnojuši, taču ne šogad. Kataklizmu sarakstam Bjorka varēja pierakstīt Entonija Hogertija pēkšņo saslimšanu, kas Antony And The Johnsons līderim liedza piedalīties dziedātājas koncertā, The Killers galveno uzstāšanos “unikālās skaņu tehnikas” dēļ sestdienas vakarā principā varēja noklausīties tikai pirmajās rindās stāvošie, bet leģendārā Širlija Beisija, festivālā ierodoties ar helikopteru, gandrīz vai gāja bojā. Ārkārtīgi bēdīgi un bezjēdzīgi izskatījās teju vai ikkatrs pēdējā gada britu debitants, uz kuru tiek liktas “lielās cerības” – The Tiny Dancers, Reverend And The Makers, Annuals vai, piemēram, dziesminiece Bat For Lashes ir tikai daži vārdi, kas savā mūzikā atgremo kaut ko jau līdz nelabumam pazīstamu un kuru koncertu skatīšanos uzskatu par zemē nomestu laiku. Tikmēr, piemēram, Jaunmeksikas tīnis Zeks Kondons, kas pārsteidzis daudzus ar Beirut vārdu parakstītajā albumā Gulag Orkestar atrodamajām Balkānu balādēm, kopā ar pavadošo pūtēju orķestri bija vienīgais debitants, kura acīs bija rakstīts, ka nekādu īpašu vērību Glastonberijas koncertam viņš nepievērš. Un tieši tas arī šķita pats jaukākais – mīlestība pret savu mūziku, nevis pret vienas dienas slavu.

Jaunajā The Park rajonā, kas bezgalīgos Glasto pārgājienus no vienas skatuves uz otru šogad padarīja vēl bezgalīgākus, man bija tas gods pāris metru attālumā skatīties Pītera Dohertija slepeno un programmā neuzrādīto akustisko koncertu. Tas, ko Pīts darīja pirms vairākiem gadiem ar Karlu Baratu ir pavisam cits temats, taču šī brīža britu preses iemīļotākajam “neglītajam pīlēnam” vienam pašam pietrūkst harizmas, un izpildītāja harizma parasti ir tas, kas koncerta apmeklētājam ļauj noticēt tiem stāstiem, kas tiek izklāstīti mūzikā. Un patiešām noticēt Glastonberijā var tikai diviem Amerikas vīriem – Konoram Oberstam jeb Bright Eyes, kas pirms diviem gadiem pieredzēto narkotiku teātri ir nomainījis pret stilizētu kantrī uzvedumu – tā laikā svaigākajā albumā Cassadaga dzirdamais izklausās vēl pārliecinošāk. Savukārt no Rufusa Vainvraita koncertiem nav iespējams nogurt, jo katrs no tiem ir neatkārtojams. Arī viņu vajā ķibeles – sliktu skaņu un pat leģendārā Leonarda Koena Halleluyah noputrošanu duetā ar māsu Martu pārspēj koncerta fināls, kurā Veinvraits, pārģērbies par sievieti, popielas formā atveido Džūdijas Gārlendas Get Happy, un fonogrammas cd sāk lēkāt…

Festivāla labākais koncerts notiek lāpām ieskautajā The Park skatuvē, vēlā piektdienas naktī, dažu simtu klausītāju klātbūtnē, kad, atguvies pēc pamatīgām veselības problēmām, kopā ar stīgu kvartetu, trīs melnām bekvokālistēm un veco grupas biedru Dodženu, uzstājas Spiritualized galva Džeisons (Speismens) Pīrss. Latvijā maz pazīstamā ansambļa jaunā Spiritualized Acoustic Mainlines versija ne tikai pierāda Pīrsa neaptveramo ietekmi uz visu pēdējās desmitgades alternatīvo mūziku, bet galvenokārt ir divu stundu garš emocionālais pārdzīvojums, kurā jau sen zināmas dziesmas iegūst pavisam jaunu nozīmi.

Festivāla muzikālais noslēgums ir The Chemical Brothers šovs, kas vizuāli savā krāšņumā pārspēj gan Muse kosmosa kuģi, gan The Killers zelta Las Vegasu. Pēc stundu gara labāko hītu nonstopa uz milzīgā diožu ekrāna koncertu noslēdz paziņojums Love Is Everything. Taču Love neglābs nevienu Glasto apmeklētāju no pēdējām katastrofām – pēc dažām stundām teltī būs jāmostas, saprotot, ka tā sākusi kuģot pa dubļu jūru, un nesakārtotās satiksmes dēļ arī jānokāvē mājupceļa lidmašīna.


FLUFF FEST
Teksts un foto Kristiāns Putniņš

Iepludinot latviešu un lietuviešu hārdkora asinssulas spēku dzeltenmelnā Mercedes muskuļbusiņā, leģendām vītā stūresvīra Anda (kurš visu festa laiku šķīstīja savu organismu ar ūdens diētu – atsakoties no jebkāda veida ēdiena) vadībā, tika sasniegts galamērķis – Fluff 2007. Starp vingriem, tetovētiem kungiem un čehu nacionālās dziras plūdiem augošais, bet vēl ne-izvirtušais fests piedāvāja spēcīgu internacionālu HC ansambeļu lainapu – no kuriem labprāt izceltu To Kill, Converge un malaiziešus Second Combat. Daudz veg, daudz DIY, daudz neatkarīgā kino un – ne mazāk friši pavadīta laika, sasodīts.


HURRICANE FESTIVAL
Teksts Agris Gecs   Foto Reinis Hofmanis, Agris Gecs

Festival – A festival is an event, usually staged by a local community, which centers on some unique aspect of that community (Wikipedia).

Tieši par to es arī gribu parunāt, un nevis tur par kaut kādu mūziku, jo kuru gan tā interesē, ja var vienkārši piedzerties līdz nemaņai.

Vācieši ir ļoti organizēti, kārtīgi, un kempingošana viņiem patīk. Teltis netiek celtas kur nu kurā, bet gan vairākos skaistos telšu kvartāliņos, kuriem pa vidu ir ielas, kas atdalītas ar strīpotajām lentēm. Paši kempingotāji ir profesionāli ekipēti festivālam, par ko sākumā smīkņāju, tomēr vēlāk – apskaudu. Visprofesionālākā ierīce ir ratiņi uz riteņiem, dažiem –tačkas (ķerras), ko izmanto pastaigai uz veikalu, kurš ir apmēram 2 kilometru attālumā. Visprofesionālākās personas šos ratiņus piekrauj pilnus ar alu, mazāk pieredzējuši festotāji iemet arī pārtiku. Vēl viena profesionāla ierīce ir saliekamais krēsls, ko izmanto, lai, apsēžoties uz galvenās ielas, dzertu un vērotu garāmgājējus. Bet vispārsteidzošākie kempingotāji ir treileru īpašnieki. Skatoties uz viņiem, rodas iespaids, ka šie tikai cep desiņas, dzer alu, klausās savu mūziku un ka daži simti metri līdz festivāla skatuvēm viņiem ir nepārvarams attālums. Vienā šādā apmetnē pat redzēju ledusskapi, televizoru un DVD atskaņotāju.

Tomēr tas, kas bija vairāk vai mazāk visiem festivāla teritorijas kempingotājiem vienojošs, par ko biju pilnīgā ekstāzē un tik ļoti gribu dalīties ar jums visiem, tik ļoti gribu ar to inficēt Latviju, tas ir nekas cits kā, jā, protams, arī ārprātīga alus dzeršana, bet galvenais – spēle!

hurricane_img_03

Spēles noteikumi:

Vajadzīgas divas komandas. Katrā komandā neierobežots spēlētāju skaits, bet vēlams vienāds. Komandas nostājas pretī viena otrai dažu metru attālumā. Katram spēlētājam pie kājām ir alus bundža vai pudele (neattaisīta vēlams). Starp komandām vienādā attālumā no katras ir mērķis (parasti kāda cita alus bundža, pudele, divlitrīgā pudele). Komandas izlozē, kura pirmā sāks. Tad kāds no komandas met ar priekšmetu pa mērķi (festivālā cilvēki izmantoja: kedu, ābolu, plastmasas pudeli, alus bundžu, tenisa bumbu, futbola bumbu u.c. Variāciju daudz. Man personīgi patīk pustukša 1,5 l plastmasas pudele). Ja aizmet garām, metiens pāriet pretinieka komandai. Ja trāpa – komanda, kas aizstāvas (komanda, kura neizdarīja metienu), skrien un noliek notriekto mērķi sākuma pozīcijā, paņem priekšmetu ar ko tika izdarīts metiens un atgriežas savās vietās pasakot STOP! Tikmēr uzbrūkošā komanda (kas izdarīja metienu) paķērusi pie kājām stāvošās alus bundžas un dzer, cik var izdzert, līdz izdzird šo STOP. Tālāk metienu izpilda komanda, kura aizstāvējās (nedzēra). Tas, kurš izdzer pie kājām stāvošo alus bundžu iet lepns malā, uzvar tā komanda, kura pilnībā noiet malā (visātrāk izdzer savus alus). Visi maināmie lielumi (attālums starp komandām, metamais priekšmets, mērķis) ir atkarīgi no jūsu profesionalitātes un vēlmes dzert!


OPEN’ER
Teksts Toms Grēviņš   Foto Uģis Briedis, Edgars Trops

Par Gdiņas Open’er festivālu leģendas dzirdētas jau vairāku gadu garumā un starptautisko reklāmas kampaņu ziņā šis Polijas festivāls ir pārsitis pat Ungārijas Sziget, šovasar kļūstot par pasaulē atpazīstamāko Austrumeiropas festivālu. Tūkstošiem iztērētās naudiņas par reklāmu pāris mēnešu garumā kaut vai britu avīzē NME vien, varbūt arī ir atmaksājušās, jo britu Gdiņā festivāla laikā netrūkst. Taču daudzi no viņiem, iespējams, ir vīlušies – festivāla kempings izskatās ārkārtīgi smieklīgi un solītās pludmales vietā, kur it kā esot fesitvāla norises vieta, patiesībā viss notiek labu gabalu prom gan no jūras, gan no Gdiņas centra – vecā lidostā, kas mīlīgi tiek saukta par Baby Dolly. Tāpat nekādas saprotamas norādes par to, kur īsti festivāls ir jāmeklē, iebraucot Gdiņā nav atrodamas, līdz ar to daudzi apmeklētāji, mani ieskaitot, tā arī neizbauda pirmās festivāla dienas programmu.

Ikvienam, kas ir redzējis Open’er dalībnieku sarakstu ir skaidrs, ka šis festivāls drīzāk atgādinās milzīgus lielkoncertus, kas notiek vienuviet, nevis pierasto skraidīšanu starp skatuvēm un informācijas pārbagātību. Teikšu atklāti, tieši tas Gdiņas gadījumā sajūsmina – visas grupas un izpildītāji spēlē vismaz pusotru stundu garus setus, bet poļu pasīvais raksturs ļauj viegli pat dažas minūtes pirms koncerta nonākt tuvu skatuvei un panākt brīnišķīgu redzamību. No šī gada pasaules festivālu hedlaineru klāsta Gdiņā atlasīta dažāda, taču ļoti interesanta un pēdējos gados reti dzīvajā baudīta mūzika. Festivāla galveno viesu lomā pelnīti ir Ņujorkas hiphopa žuļiki Beastie Boys, kas fantastiski apvieno lielāko hītu atspēlēšanu ar jaunā, ļoti pretrunīgi vērtētā instrumentālā ieraksta The Mix-Up materiālu. Tāpat nav iespējams sajusties slikti Bjorkas koncerta laikā, jo fakts vien, ka kopā ar šīs vasaras turnejas pavadošo sastāvu mūžīgi jaunā eksperimentētāja ir samēģinājusi tik daudz materiāla, lai katrs koncerts atšķirtos, arī uzstāšanos Gdiņā padara ļoti īpašu. Neko sliktu nevar teikt arī par Groove Armada un LCD Soundsystem deju paraugstundām, it īpaši pēdējie festivāla noslēgumā liek kājām pašām kustēties un mesties trakā dejā, izmantojot Baby Dolly plašumus. No bankrota Open’er spēj izglābties vienīgi, pārdodot biļetes arī uz atsevišķām dienām, bet visa festivāla apmeklētājam ne mirkli nerodas sajūta, ka viņš atrodas vietā, kur savākušies daudzi jo daudzi mūzikas mīļotāji. Piemēram, pēc salīdzinoši nelielas lietus gāzes sestdienas naktī ir iespēja dažu tūkstošu ielenkumā noskatīties Muse nu jau pierasto šovu, jo poļi ir saguruši un vairāk koncertus acīmredzot konkrētajā vakarā negrib skatīties. Pētot publikas reakciju, izskatās, ka pa radio nevienu Muse dziesmu viņi dzirdējuši nav, un tas visu situāciju padara vēl komiskāku.

Esmu dzirdējis baumas, ka Open’er organizatori ir noskaitušies uz pašmāju Positivus. Skaidrs, ka galvenokārt viņiem kremt ideāla norises vieta un attīstīta avio satiksme ar visu Eiropu, kas galu galā jau pāris gadu laikā varētu britu tūristiem likt Open’er aizmirst. Tikmēr Gdiņas Rietumeiropas aura un lētās cenas ir ideāls iemesls, lai mēs uz visiem laikiem aizmirstu par Roskildi vai Hurricane, un nedēļu pēc Jāņiem pāris stundu laikā aizbrauktu uz Poliju apskatīties smukus koncertus un patēlot plebejus.


ROSKILDE
Teksts Jānis Volkinšteins   Foto Germans Ermičs, Jānis Volkinšteins

Jūlija karstumā ar pārīti modīgu T-kreklu, šortiņām un importa hūdiju mugursomā, kāpu lidaparātā, lai dotos pie “Veto Magazine” dizaina papiņa Germana – uz Dānijas Karalisti. Kā reportieris un fotogrāfs, atbildības sajūtas vadīti, iegādājāmies vienreiz lietojamu fotokameru (ar zibspuldzi!), pāris aliņus un devāmies ceļā.

Kaut arī Roskildes festivāls ilgst tikai četras dienas, “iesildīšanās” ilgst teju nedēļu. Skanot mūzikai, spēlējot grupiņām un cilvēkiem lēnām pārtopot par “festivālu pērtiķiem”. Ieradāmies dienu pirms festivāla oficiālā sākuma.

Ak jē…

To smaržu nav iespējams aizmirst – līdzīgi kā mūža pirmās kanēļmaizītes vai slimnīcas cigoriņu kafijas aromu. Gaisā virmoja lietainas zemes, urīna un alus smārds. Un dubļi – tie tik bija dubļi! Pat centīgākais zemnieks atzinīgi novērtētu ainu, ko piedāvāja festa teritorija – teltis, līgani kā laivas, peldēja pa dubļu vienmērīgi harmonisko masu. Peldēja aizmirstībā un nebūtībā. Daži festivālu pērtiķi – telšu lielpilsētas iemītnieki-, sajūtot pirmatnēju darba sparu, nenogurdināmi radīja dubļu aizskalošanas kanālus un grāvjus. Citi bija pievērsušies nopietnu lamatu izstrādei – pārsteidzot nevainīgu garāmgājēju, kurš ierasti šļūkājot pa 25 cm šķidrzemes pļuru, sūcot dienišķo “Tuborg”, pēkšņi attopas 60 cm dziļā akā.

Oficiāli dati ziņo, ka laika apstākļu dēļ 30% apmeklētāju kapitulējuši un devušies mājās priekšlaicīgi. Nīkuļi! Man, piemēram, nesagādā problēmas embrija pozā gulēt pārmirkušā teltī ar uzburbušu pasi kabatā, pārciešot Lauska un nāves salto elpu uz kakla, kas ievīstīts pēdējajā nosacīti sausajā drānā – džinsās… zinot, ka tajā pašā brīdī uzstājas Bjorka. Atkārtoju – nīkuļi ir tie, kas mājās devās.

Bet cilvēka organisms, gluži kā pamatskolnieka prāts, adaptējas brīnumātri. Jau drīz vien godprātīgi izzinājām Grēku Plūdu Karalisti. Papildus festu obligātajām muzikālajām iespējām Roskildes stepēs bija iespējams aplūkot daiļas instalācijas, ko ik gadu rada dažādu Dānijas dizaina skolu studenti. Tematiski dominēja omulīgas sēdvietas, kur miklajam ceļiniekam piesēst. Piesēst, lai pēc brīža dotos iepirkties veikaliņos, kas pārsteidzošā kārtā nebija klasiskie “nopērc stulbu cepuri” vai “aizved čomam rēcīgu tīšērtu” (piemēram: “fizmats labākajos gados”) – bija atrodami jauki dāņu dizaineru drēbjprodukti, kas sniedz i’ to smukum’, i’ to siltum’. Īstena oāze lietus vajātajam bija Roskildes kino telts, kuras piedāvājuma spektrs apvienoja vēstures pērles (Eizenšteina “Bruņukuģis Potjomkins”) ar mūsdienu indie (Asgera Leta skarbais garadarbs “Ghosts of Cité Soleil”) kā arī vienkārši jauku izklaidi Borata gaumē. Tās, protams, tikai dažas no desmitiem filmu, kas tika projicētas 4 dienu garumā.

Muzikālās kvalitātes Roskildes skatuvēs bija nediskutējami lieliskas. Ja parasti vasaras festivālos apmeklētājs tiek “pārēdināts” ar kāda konkrēta žanra nospiedošu pārsvaru, balanss, ko piedāvāja programma, bija teicams. Labs hiphopiņš no Talib Kweli un Beastie Boys, rociņš no Arctic Monkeys un RHCP (Entonijam kājās stāvēšana sagadāja nopietnas problēmas, tamdēļ pusi repertuāra koncertā dziedāja Džons un Flī), spēkmetāls no Mastodon un Machine – Fuckin’ – Head. Un jā – kā gan bez trakiem bītiem Basement Jaxx spilgtajā, apģērbiem bagātajā šovā un francūžu Justice festivālu noslēdzošajā koncertā. Par Bjorkas koncertu es labprāt nerunātu.

Un tad tu attopies vilcienā. Festivāls ir beidzies… Visapkārt redzi festivālu pērtiķus – noskrandušus, saļimušus, bet – laimīgus. Tas, ko pirms nepilnas nedēļas uzskatīju par smaku, ir kļuvis par mājīgu aromu. Bet tas, ko uzskatīju par sliktiem laika apstākļiem, ir kļuvis par marķieri festa iespaidu spilgtināšanai. Es sajūtu festivāla suvenīru – viegli apsaldētās nieres – un pasmaidu. Jo zinu, ka pačurāšu uz ielas.


SZIGET
Teksts Sandra Liepiņa, Ilze Buša, Dairis Leitāns, Herberts Blumbergs   Foto Vinsents Nātra

Stāsts par ko neaptveramu – par garāko Eiropas festivālu „Sziget“, kurš norisinās Budapeštā uz Obudai salas katru gadu no augusta 2. nedēļas vidus līdz 3. nedēļas vidum. Tātad veselu nedēļu 64 hektāru lielā teritorijā ar 66 uzstāšanās vietām, 30 perfekti apskaņotām skatuvēm, 30 000 kvadrātmetriem telšu vietām un festivāla apmeklējumu, kas pietuvojies 400 000 tūkstošiem festivāla dzīves baudītāju, notiek grandiozs pasākums, kas sevī ietver gan pasaules slaveno, vareno un atzīto, gan pilnīgi nezināmas izcelsmes mūzikas grupu koncertus, dīdžeju uzstāšanos, teātra, cirka mākslinieku, visplašākās amplitūdas deju grupu izrādes, Afro ciematu, daudzkrāsainu tirgošanos, tematiskās teltis, kurās var apprecēties, rekrutēties Ungāru armijā, kļūt par dažādu reliģisku konfesiju piekritēju, saņemt atbildes uz jebkuru jautājumu, stundām sēdēt pie neatrisināmām galda spēlēm, iesaistīties Green Peace un citās organizācijās, apmeklēt meistardarbnīcas, workshopus, peldbaseinu, sporta atrakcijas un vēl ārkārtīgi daudz dažādu iespēju sevi nodarbināt/izklaidēt/padzirdīt/paēdināt/izskaistināt un, galu galā, atrast vai pazaudēt kādā no Szigeta labirintiem.

Latviešu nācijas invāzija šajā psihi plosošajā festivālā sākusies apmēram pirms 10 gadiem, kad, kā leģenda vēsta, divi Ādažu džeki, no kuriem viens ticis par Kāmi saukts, aizstopojuši līdz Budapešatai un ieraudzījuši festivāla afišu. Par to, kas ar puišiem noticis festivāla ietvaros un pēc tam, leģenda klusē, bet fakts ir tāds, ka Latvijas Szigeta braucēju pulks kopš tā laika turpina pieaugt ģeometriskā progresijā. Kaislības sākas jau vasaras sākumā, kad tiek risināts, kurš brauks, kā brauks, ar cik un par cik brauks. Pēdējos piecus gadus latviešu nometne tiek ierīkota eksluzīvā vietā – pie peldbaseina. Nosaukta par Piebalgu. 2006. gada Szigetā pēc sirsnīgas sarunas ar festivāla administrāciju tika ierakts papildus karoga masts un uzvilkts Latvijas karogs. Letiņu mentālās tradīcijas neizskauž pat Szigets – kopīgs saimes galds brokastīm un pusdienām, nebaudāmā Ungāru alus gānīšana/dzeršana, no dzimtenes savesti pārtikas krājumi (maize, gurķi, šprotes, šņabis) un vakarēšana nometnē līdz rīta gaismai, plaukstot mākslinieciskai pašdarbībai – dziesmas, dejas pie/uz galdiem, bungu un citu mūzikas instrumentu skandēšana. Rodas jaunas pazīšanās, draudzības, mīlestības, kuras pēc atgriešanās LV tiek intensīvi meklētas draugos.lv, lai varbūt nākamā sirdi plosošā tikšanās atkal notiktu taisni turpat – Szigetā – festivāla dzīvē uz salas.


ZAĻUMBALLE
Teksts Mārtiņš Leja   Foto Agnese Surkova, Vinsents Nātra 

Nu jau otro gadu pēc kārtas neatkarīgās kultūras festivāls “Zaļumballe”, kas norisinājās no 17.- 19. augustam, sevi pierādījis kā vibrējošu skaņu virpuli, izklaidēm bagātu smilšukasti, krāsām bagātiem skatiem apveltītu vietu, dzērienu baseinu, nepārspējamu restorānu un video pasauli.

Jau festivāla ieskaņā bija novērojams, ka telšu pilsētā tiek radīta aura, kas apreibina cilvēkus līdz baudas virsotnei, neatņemot tiem spēku un jaudu visu trīs festivāla dienu garumā. Izdzirdot pirmās skaņas no skatuves puses, muzikālo vergu pūlis metas tai virzienā, kur, sargājot šo posteni, arī pavada laiku līdz pat noslēguma grupai. Tikmēr citi, kuru sejās redzama iegrebta festu veterānu grumba, mierīgi pavada laiku gulšņājot uz mašīnu jumtiem, smēķējot, kā arī sniedzot intervijas zinātkārajiem „112“ TV videoreportieriem. Fui šiem jauniešiem, kas izklaidējas bez Bībeles!

Netālu no skatuves ir dzērienu uzpildes stacija, kas bez pārtraukuma ir pārpildīta. Savukārt pasaules otrā malā ir restorāns uz salas, kas izlīdz pārvarēt badu un izglīto tos, kas izsalkumā ziņkārīgi, kur performanci veic mantru dziedājuma speciālisti, Indijas deju zinošie cilvēki, bet tiem, kas pēc intelektuālās maltītes vēlējās kļūt par skaistajiem zeņķiem un čiksām, bija iespēja iegūt gopi-dotu jeb Indiešu parfimēriju sev uz sejas.

Neatņemama pasākuma sastāvdaļa, bija super izdevuma “Veto” telts, kur cilvēki spēja atpūsties un izārdīties nežēlīgos disko deju ritmos, kā arī nobaudīt lielisko, performances „Kuprainais Kalns“ ietvaros puskailu kovboju piedāvāto maltīti – pupiņām tomātu mērcē. Arī 8 bitu Super Mario mači netika piemirsti. Bija aplūkojamas/apklausāmas arī grupas, kas operatīvi izveidojās, lai spēlētu skaņdarbus uz dzeltenas krāsas auto jumta seguma. Frīstaila betli, hārdkora improvizācijas, kā arī skarba metāla solo artilērijas šāviņi, kurus gan centās pārtraukt kāda dāma, draudot vadus pārgriezt ar nazi.

Šogad fanu ausis priecēja tādas grupas kā Cacophonics, S.I.L.S., Soundarcade, All day long, Pent- in dreams, 7 pieauguši vīrieši, Baložu Pilni Pagalmi, Tribes of the City, IndyGo (ekskluzīvā boibenda sastāvā), Tesa un daudzas citas muzikālās apvienības.

Kad bungu ritmi bija beiguši dunēt un eiforijas pārņemtie ļautiņi pierimuši, arī Zaļumballes zvērs ieslīdēja migā līdz nākamajam gadam. Tamdēļ saņemies, ja neesi bijis un vēlies nobaudīt visus šos labumus! Krāmē mantas jau tagad, lai neko neaizmirstu paņemt uz neatkarīgās kultūras festivālu “Zaļumballe 2008”!

Pārējie žurnāli

Jul, 2017

Veto Magazine #40

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” 40. numurs; šoreiz tiek pētīta “dari pats” jeb “do it yourself” tēma. Žurnāls ir kļuvis biezāks un ieguvis jaunu dizainu. Jaunākajā “Veto Magazine” numurā lasāma intervija ar mūziķi, dzejnieku un psihoterapeitu Pēteri Dragunu, intervija ar stilistiski mainīgās grupas Ezeri līderi Miķeli Putniņu, saruna ar fotogrāfu Alni Stakli, kurš nominēts prestižajai “Prix

Nov, 2016

Veto Magazine #39

Iznācis mūzikas, mākslas un modes žurnāla “Veto Magazine” 39. numurs, kurā šoreiz tiek izzināta rokraksta tēma. Jaunajā “Veto Magazine” numurā lasāmas intervijas ar grupas Carnival Youth dvīņiem Edgaru un Emīlu Kauperiem, grafiti un stencilu mākslinieku Daini Rudeni jeb Rudens Stencil, kinovēsturnieci Kristīni Matīsu, dokumentālā kino leģendu Jeržiju Sladkovski (Jerzy Sladkowski), basku ilustratoru Ikeru Ajestarānu (Iker

Jul, 2016

Veto Magazine #38

Iznācis žurnāla “Veto Magazine” jaunākais, 38. numurs, kas šoreiz veltīts kultūršoka tēmai. Izdevumā lasāmas intervijas ar mūziķi un komponistu Jēkabu Nīmani, eksperimentālās repa mūzikas izpildītāju Zebra Katz no ASV un citiem.

Mar, 2016

Veto Magazine #37

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 37. numurs, kas veltīts tēmai atkārtojums. Šajā numurā lasāmas intervijas ar teātra režisoru un komponistu Vladislavu Nastavševu, pilsētpētnieku un sociālantropologu Viesturu Celmiņu, grupu Tehnikums, emigrācijas latvieti un žurnālistu Induli Bilzēnu, mākslinieku Ati Jākobsonu un citiem. Viesturs Celmiņš sarunā ar “Veto” runā par publiskās sfēras svarīgumu un atklāj savu skatījumu uz

Nov, 2015

Veto Magazine #36

Iznācis kultūras žurnāla “Veto” 36. numurs, kas veltīts tēmai mežs. Žurnālā atrodamas intervijas ar leģendāro pagan metal grupu Skyforger, ar kinozinātnieku un pasniedzēju Viktoru Freibergu, scenogrāfu Artūru Arni, mākslinieku Klāvu Upacieru, mežzini un dīdžeju Raimondu Mežaku un citiem. Grupas Skyforger dalībnieki sarunā ar “Veto” apspriež pagānisma simbolu komercializāciju mūsdienās, atceras grupas pirmsākumus un divdesmit gadu

Aug, 2015

Veto Magazine #35

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 35. numurs, kas veltīts komandas tēmai. Tajā lasāmas intervijas ar raksnieku Paulu Bankovski, sport-punk grupu Rīta stienis, elektroniskās mūzikas apvienību Lamb, vācu reklāmas dinozauru Ingmaru Jansonu (Ingmar Janson), producentu un mūziķi no Londonas – Powell jeb Oskaru Pauelu, ilustratoru Mārtiņu Zuti un citiem. Pauls Bankovskis sarunā ar “Veto” dalās pārdomās par

Apr, 2015

Veto Magazine #34

Ir iznācis kultūras žurnāla “Veto” 34. numurs, tēma – maņas. Šajā “Veto” lasāmas intervijas ar fotogrāfu Andreju Strokinu, grupas Sigma solistu Jāni Ozoliņu, arhitektu, žurnāla izdevēju un vīnzini Mārtiņu Pīlēnu, animācijas filmu režisoru Esbenu Toftu Jakobsenu (Esben Toft Jacobsen) no Dānijas, mākslinieci, mūziķi un režisori Kseniju Zaķi un citiem. Maņu tēmai veltītajā žurnālā Mārtiņš Pīlēns stāsta

Nov, 2014

Veto Magazine #33

“Veto” 33. numura tēma – slinkums. Tajā lasāmas intervijas ar multimākslinieku Kasparu Bindemani, modes dizaineri Baibu Ladigu, britu mūziķi Sohn, ādas aksesuāru veidotāju Mareku Freimutu, zviedru apvienību Goat, amerikāņu fotogrāfu Ādamu Kacu Sindingu (Adam Katz Sinding), grupu Art of Keeping Secrets un citiem.

Oct, 2014

Veto Magazine #32

Ir iznācis žurnāla “Veto” 32. numurs, kura tēma ir mājas. Šajā numurā lasāmas intervijas ar mūziķi Kasparu Rogu, fotogrāfu Arni Balču, elektroniskās mūzikas meistaru Robertu Henki (Robert Henke), britu komiķi Bilu Beiliju (Bill Bailey), arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu, dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru, avangarda filmu veidotāju Jonu Meku (Jonas Mekas), postmetāla grupu Tesa un citiem. Māju numurā