Vecmīlgrāvis. Ceriņi un kūpinātas zivis

Teksts Oskars Madernieks   Foto Dace Pinka

Uģis Bērziņš prot būvēt mājas, rīkot diskotēkas, taisīt dronus, filmēt un montēt dažādus videoklipus, viņam patīk autorallijs un viņš mazliet arī spēlē klavieres. Viņš ir daudzpusīga un radoša personība ar ciltsrakstiem Vecmīlgrāvī, bet ar pamatdarbu Rīgas centrā. Ikdienā viņš strādā Filmu kanālā TV-21 un jau 20 gadus pilda videoinženiera pienākumus, sagatavojot ēteru pilnai diennaktij “ar 5 sekunžu precizitāti”. Lielu daļu sava brīvā laika Uģis velta Vecmīlgrāvja izzināšanai un iekustināšanai Vecmīlgrāvja attīstības biedrībā.

Ar Vecmīlgrāvja iedzīvotāju un apkaimes aktīvistu Uģi Bērziņu satikāmies saulainā un siltā darba dienas pievakarē Vecmīlgrāvī Augusta Dombrovska ielā iepretī “Rimi” un kopā devāmies uz viņa bijušo mājvietu turpat netālu. Pirms vairākām desmitgadēm tur bija māja, bet šobrīd – asfaltētā Kreimeņu iela. No kādreizējām mājām palicis laukumiņš ar zaļu zāli un koks, kurā Uģis bērnībā mēdzis sēdēt, bet visapkārt slejas daudzdzīvokļu piecstāvu mājas, kas padomju laikā strauji sabūvētas pirmskara privātmāju vietā.

Te pagāja visa mana bērnība. Tieši šeit mums bija māja, pāri ielai atradās vecmammas māja. 1976. gadā te visu sāka jaukt nost, jo būvēja jaunu ielu. Kādreiz Vecmīlgrāvī bija tikai vecās privātmājas. No manas mājas pa taisno varēja iziet uz Daugavu, uz vietu, kur piestāja ārzemju kuģi. Mēs, sīkie, gājām jūrniekiem diedelēt košļājamās gumijas.

Tagad tikt klāt pie Daugavas gandrīz nemaz nevar. Visa bērnība man pagāja pie ūdens: makšķerējām, naktīs gājām ar gruntenēm. Viss notika pie Daugavas. Nesen izpētījām, ka tagad ir tikai pārsimts metru, kur var tikt pie ūdens. Nolēmām to vietu nosargāt. Manam tēvam radās laba doma. Tā kā te reiz, ap 19. un 20. gadsimta miju, atradās Mangaļu jūrskola, viena no pirmajām jūrskolām Rīgā, tai par godu tika izdomāts uzlikt kādu piemiņas akmeni. Tika atrasts cilvēks, kurš akmeni izveidoja, un piekraste kļuva par vietu, ko neviens ar buldozeru nevarētu nošķūrēt. Vēlāk turpat blakus tika ierīkota pat atpūtas vieta, rezultātā sanāca viena sakārtota un smuka vieta Vecmīlgrāvī,” strāsta Uģis.

_DSC0134

Jūsu senču senči paaudzēs dzīvoja šeit?
Jā, tieši šeit. Te joprojām aug koks, kurš bija toreiz, manā bērnībā. Tieši šajā kokā bieži sēdēju. Bija vēl arī ķirsis. Šeit bija tēva dzimtas mājas. Mamma nāk no Ķesterciema Kurzemes jūrmalā, tēvam bija arī brālis un māsa, un tā mēs te visi dzīvojām. Mazliet tālāk, arī Vecmīlgrāvī, dzīvoja vēl citi radinieki. Mana skola atradās blakus kultūras pilij Ziemeļblāzma.

Kad 70. gadu vidū nojauca mūsu māju, tad visiem mājas zaudējušajiem piešķīra dzīvokļus iespējami tālāk no vietas, kur mitinājās pirms tam. Jaunā dzīvesvieta mums tika piešķirta Purvciemā, tāpēc skolā šeit nomācījos tikai vienu ceturksni. Pēc tam piecus gadus mācījos Purvciema 64. skolā ar teātra novirzienu. Vēlāk, par laimi, iznāca tikt atpakaļ, atsāku dzīvot un mācīties Vecmīlgrāvī. Vēl vēlāk, kad apprecējos, neilgu laiku padzīvoju Rīgas centrā, bet sapratu, ka mani kaut kas velk atpakaļ uz Vecmīlgrāvi. Tagad dzīvoju savā privātmājā, kas no šejienes atrodas mazliet uz Vecdaugavas pusi.

Kādēļ tur un ne pašā Vecmīlgrāvī?
Jo tajā vietā dabūjām zemi. Tas nav tālu, kādus divus kilometrus no šejienes.

Ko atceraties no bērnības?
Bija baigi forši. Visi mani draugi dzīvoja privātmājās, gājām cits pie cita ciemoties. Tepat zvejnieki gāja jūrā, kūpināja lucīšus, un šeit vienmēr smaržoja pēc kūpinātām zivīm. Viss Vecmīlgrāvis bija ceriņi un kūpinātas zivis.

Kad šeit būvēja to jauno ielu, bija aizraujoši. Zemē raka kabeļus un vadus. Mums, sīkajiem, tas bija baigais piedzīvojums. Visas ielas garumā bija izritināts resns kabelis, un otrā ielas galā traktors to kabeli vilka un tina. Mums rokās bija nūjas, mēs stāvējām uz kabeļa, ar nūjām turējām balansu, un mūs vilka pa visu ielu. Tas bija baigais piedzīvojums.

Kas šodien šķiet atšķirīgs no tiem laikiem?
Vecmīlgrāvis tagad vairs neliekas tik tālu no centra, kā tas bija agrāk. Tajā laikā te skaitījās nomale, lauki, nevis Rīga. Rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska laikā 20. gadsimta pašā sākumā tika dibināta atturības biedrība un uzcelts biedrības nams Ziemeļblāzma, tagadējā kultūras pils Ziemeļblāzma, ar domu aktivizēt kultūras dzīvi. Pat okupācijas gados ap pili visu laiku bija kustība. Cilvēkiem bija ko darīt, bija radošas aktivitātes. Bija kori, orķestris, teātris… Vecmīlgrāvis pats sevī varēja normāli pastāvēt. Tik patstāvīgu vietu Rīgā nebija daudz.

Vai no bērnības kādi draugi vēl ir palikuši?
No pašas bērnības laikam nav. Kad atnācu atpakaļ uz Vecmīlgrāvi, tad no 6. klases laikiem gan man aizvien ir pieci draugi. Viņi nav tik ļoti aktīvi un radoši sabiedriskajā darbā kā es, tāpēc es laikam varu sevi uzskatīt par viņu pārstāvi. Bet, ja vajag kaut ko konkrētu izdarīt, tad man ir kam piezvanīt, zinu, ka būs kāds, kurš atbrauc palīgā.

Runājot par ūdeņiem – vai pats arī peldat?
Es esmu slinks peldētājs. Tēvs gan savulaik tika peldējis pat pāri Daugavai – no Vecmīlgrāvja uz Bolderāju.

Kāds ir jūsu Vecmīlgrāvja maršruts? Varbūt kāds vietējais bārs, uz kuru mēdzat iet?
Ir vairāki krodziņi, kuros var aiziet paēst un pasēdēt, bet tādu vietu, kur padejot – tādu gan nav. Es pats uz bāriem neeju, jo nekad neesmu dzēris, man ir ļoti tuva Dombrovska ideja par “Ziemeļblāzmu” kā atturībnieku biedrības namu ar mērķi piekopt skaidru atpūtu, nevis iet un dzert.

Vecmīlgrāvī nav nekā aktīvai atpūtai. Rīgas 31. vidusskolā ir uzbūvēts stadions ar futbola un basketbola laukumu, tā ir vienīgā vieta, kur veikt vismaz kaut kādas sporta aktivitātes. Apkaimē nav ne trenažieru zāles, ne jaunrades pulciņu puikām. Bet te ir mākslas skola ar šūšanu, zīmēšanu un tādām lietām. Ir arī mūzikas skola.

Tepat blakus ir mežs, kur var braukt ar ragaviņām vai slēpēm. Kādriez tur gājām paši, tagad jau ar bērniem.

Skolas gados mēs, neliels draugu pulciņš, nodibinājām diskotēku. Tobrīd mācījos elektronikas būvi, pats arī būvēju visus tos pastiprinātājus un skaņu mikserus. No 1982. gada desmit gadu garumā kopā ar draugiem rīkojām ballītes Vecmīlgrāvī. Braukājām arī pa visu Latviju.

Kas notika tālāk, pēc tiem desmit gadiem?
Vēlāk parādījās sieva un bērni.

_DSC0076

Satiekoties Uģis uzreiz teica, ka vedīs uz “Ziemeļblāzmu”, uz Dombrovska izloloto kultūras pili. “Ziemeļblāzma” viņam nav tikai ēka, bet tā ir daļa no viņa dzīves, ģimenes un darba mūža. Uģa vectēvs bijis pirmais “Ziemeļblāzmas” direktors tūlīt pēc Otrā pasaules kara, un arī Uģa bērnības gadi saistīti ar šo kultūras kompleksu. Dodamies pastaigā gar „Ziemeļblāzmu”.

Šobrīd esam „Ziemeļblāzmas” parkā. Sacījāt, ka jūsu ģimenes vēsture ar šo vietu ir saistīta…
Jā gan. Pēc Otrā pasaules kara, jau okupācijas laikā mans vectēvs bija pirmais “Ziemeļblāzmas” pils direktors. Mani neviens šeit nav apzināti vilcis darboties, es šeit esmu nonācis pavisam organiski. Mani senči jau paaudzēs bijuši iesaistīti „Ziemeļblāzmas” kultūras dzīves notikumos un šo notikumu veidošanā, ņemot vērā šo pēctecību, arī es šobrīd šeit darbojos.

2007. gadā Vecmīlgrāvī radās aktīvistu grupiņa, kurā bija arī mans tēvs Ansis Bērziņš. Ar laiku arī es pievienojos. Nu jau pirms desmit gadiem nodibinājām Vecmīlgrāvja attīstības biedrību. Pils bruka kopā, jumts tecēja, un sienas gandrīz gāzās, nolēmām kļūt par juridisku personu, lai mūs vispār kāds ņemtu vērā. Panācām, lai pils tiek remontēta. Man šeit patīk darboties, daru to, nežēlojot laiku un spēkus.

Agrākā jaunībā tepat “Ziemeļblāzmā” spēlējām arī ballītes, bet toreiz vēl neiesaistījos sabiedriskajā darbā. Laikam līdz tam vēl nebiju izaudzis. Sākumā ar to visu vairāk nodarbojās tēvs. Pēc viņa lūguma sāku visā iesaistīties, vēlāk saaicināju arī draugus. Kopumā ir spēks.

Kas būtu citādi, ja nebūtu biedrības?
Individuāli jau katrs kaut ko darīja arī iepriekš. Bet, lai tiešām kaut ko mainītu, nācās visiem censoņiem apvienoties. Sākumā, jau atjaunotās Latvijas valsts laikā, pilī nebija direktora, tikai administrators. Viss bija atstāts pilnīgā novārtā, visi pūliņi kaut ko mainīt bija kā pret sienu.

Biedrībā sapratām seno patiesību, ka Vecmīlgrāvis ir ciešā saistībā ar ostu, precīzāk – Vecmīlgrāvis atrodas ostā. Osta tur ir bijusi jau sen, un ap ostu izaudzis Vecmīlgrāvis. Ūdens tuvums ir bijis vienmēr, tāpēc ar ostu jāmeklē sadarbība. Jo aktīvāka osta, jo vairāk jūtams arī dzīves vides piesārņojums tās tuvumā, aktīvāki kļuva arī kaitējumu ieraudzītāji. Tāpēc Biedrībai gadu gaitā izdevās panākt sadarbību ar ostu – lai viņi mums būtu partneri, nevis pretinieki, kā tas ir daudzās citās ostu apkaimēs.

Mans ieguldījums biedrībā saistāms arī ar bērnu un citu svētku rīkošanu. Sagatavojam svētku aktivitātes, galvenā būtība – lai nodarbošanās nebūtu tukšas. Savulaik mani vecāki organizēja bērnu svētkus un iesaistīja arī mani. No 80. gadu beigām es pats aktīvi piedalījos rīkošanā. Man patīk šaut ar lokiem, man savulaik bija vieta pie “Ziemeļblāzmas”, kur Vecmīlgrāvja bērniem mācīju šaut ar loku. Tur dārzā ir tāda arka, kurā biju ieklājis brezenta gabalu. Svētku laikā “cauri” loku šaušanas mācībām izgāja kādi 600 bērni. Man ļoti patika katram parādīt, palīdzēt notēmēt un iemācīt. 30 gadus bērnu svētkos bērniem mācīju loka šaušanu, tagad mazliet piebremzēju, jo šobrīd pietiek darbu – esmu atbildīgs par visu kultūras pasākumu organizēšanu Vecmīlgrāvī.

Kā pamatdarbu spējat savienot ar biedrības aktivitātēm?
Pamatdarbā man ir konkrēts uzdevums, kas ir jāizdara konkrētā dienā – vienalga cikos. Tā kā mans darba laiks neaizņem visu dienu, tad arī darbā es ar šo visu varu nodarboties. Ja es tā nevarētu, diez vai es varētu te tik aktīvi darboties. Varbūt uzbraucam „Ziemeļblāzmas” skatu tornī? Tas uzbūvēts bijušā jāņuguns kalniņa vietā “Ziemeļblāzmas” pils un parka pēdējās rekonstrukcijas laikā. No Dombrovska savdabīgās arhitektūras viedokļa tas parkam ir ļoti svešāds, bet apmeklētājiem ļoti noderīgs, jo ļauj no augšējās platformas aplūkot visu Vecmīlgrāvja apkārtni – ostu, Daugavu, Ķīšezeru un skaidrā laikā pat Daugavas ieteku jūrā. Ir doma kopā ar alpīnistu Kristapu Liepiņu šī torņa sienu pārveidot kā alpīnistu sienu. Tā ir ļoti nesena ideja, kura vēl nav kustināta.

_DSC0094

Re, esam augšā! Tagad tā osta nāk arvien tuvāk un tuvāk. Kundziņsala apbūvējas. Vecmīlgrāvja zaļā zona gan paliks neskarta. Tie, kuri šeit tornī brauc aplūkot apkārtni, var izpētīt arī manis izdomāto fotogrāfisko vizualizāciju. Tajā ir atzīmētas reālas, dabā redzamas vietas – šādi cilvēkiem ir vieglāk precīzāk saprast un noorientēties apkārtnes objektos. Tās ir lielizmēra fotogrāfijās rāmjos.

Vai ārpus biedrības ir vēl kādi vietējie, kas regulāri veic aktivitātes – varbūt savos iekšpagalmos?
Agrāk neko tādu nebiju pamanījis, bet Facebook lapai ir liels spēks. Kopš sociālajā tīklā tika izveidota Vecmīlgrāvja grupa, kurā apvienojas apkaimes aktīvisti, kaimiņi sākuši vairāk biedroties, rīkot svētkus, ziemā rotāt eglītes, kopā būvēt sniegavīrus… Kāpjam lejā?

Vai tev ir kādas vīzijas par Vecmīlgrāvja nākotni?
Gribam atjaunot Dombrovska dibināto bērnudārzu jeb “Zaļo skolu”, un, ja tas izdotos, tad būtu atjaunots viss mūsu lielā filantropa un mecenāta Augusta Dombrovska ēku komplekss. “Zaļā skola” bija pirmais bērnudārzs pilsētā. Diemžēl jau atjaunotās Latvijas valsts laikā nams tika nodedzināts. Bija sākusies kapitālisma ēra, un kādam dikti iekārojās skaistais pakalns Vecmīlgrāvī. Mums ir doma “Zaļo sloku” atjaunot, saturiski ēka būtu kā jaunrades nams. Tur varētu nodarboties ar visādām jaunām tehnoloģijām, robotu pulciņiem utt. Kad bijām sīki, turpat blakus tai ēkai bija tāds tornītis, kurā rāpāmies. Taisījām mačus ar papīra lidmašīnām – kuram tālāk aizlidos.

Re, “Zaļajai skolai” pat vēl ir visi pamati saglabājušies. Domāju, ka ir iespējams to atjaunot. Man bija ideja, ka visi Latvijas mecenāti varētu savākties un šo namu uzbūvēt par godu viscildenākajam latviešu mecenātam Augustam Dombrovskim. Bet, re – tepat blakus kāds ir uzcēlis kaķu barošanas mājiņu, ļaudis kaķiem nes ēdienu.

Kādēļ būtu vērts dzīvot Vecmīlgrāvī?
Katrā ziņā “Ziemeļblāzmas” dēļ. Tā ir ļoti īpaša. Vecmīlgrāvi ir jēga izvēlēties, ja spēj novērtēt to, ko dod “Ziemeļblāzma”. ”Ziemeļblāzma” ir unikāls arhitektūras paraugs, tā jau Augusta Dombrovska laikā ap sevi pulcēja inteliģenci. Liela nemateriālās kultūras vērtība, ne vien vēsturisks piemineklis. ”Ziemeļblāzma” Vecmīlgrāvī vienmēr ir bijusi kultūras dzīves dzinējspēks, vieta, kurā radās un ritēja kultūras dzīves procesi. Šie procesi atjaunoti rit arī šodien. Jaunā “Ziemeļblāzmas” vadība ar lielu vērienu rīko mūsu laikmetam atbilstošus kultūras pasākumus gan pašā pilī, gan parkā. Ne tikai rīdzinieki, bet visas Latvijas iedzīvotāji un pat ārzemju tūristi ierodas apmeklēt šo savdabīgo arhitektūras pieminekli, šeit notiekošās teātra izrādes, koncertus, balles un izglītojošus pasākumus. Pilī darbojas arī plaša bibliotēka. Te ir arī Vecmīlgrāvja attīstības biedrības mājvieta. Bet tepat pavisam blakus ir mežs un jūra. Nav daudz tādu vietu Latvijā.

Vecmīlgrāvī dzīvo daudz mākslinieku. Koktēlnieks Jānis Straupe, gleznotājs Roberts Muzis un citi. Savulaik Burtnieku namā, ko uzbūvēja Dombrovskis, ilgu laiku dzīvoja Krišjānis Barons. Ar visu Dainu skapi. Visa radošā inteliģence pulcējās šeit. Tajā laikā te bija augsta līmeņa kultūras dzīve.

Lai arī par ko mēs runājam, tiek pieminēts Dombrovskis.
Tā jau sanāk, jā. Vai nu cilvēks visam nododas pa īstam, vai arī tā nenopietni. Dombrovskis visu darīja pa īstam. Lūk, te, “Ziemeļblāzmas” parkā, koki sastādīti tā, lai veidotu Dombrovska vārda pirmo burtu – A, un arī viņa sabiedriskā darba līdzgaitnieces, izcilās latviešu “bērnudārzu mātes” un “Zaļās skolas” dvēseles, pedagoģes Martas Rinkas uzvārda sākumburtu R. Tā bija tāda neparasta draudzības, varbūt pat mīlestības izpausme. Par to stāsta dažādas leģendas. Šeit Vecmīlgrāvī bija pirmais bērnudārzs Rīgā, un Marta Rinka kopā ar Katrīnu Dombrovsku abas bija šī bērnudārza vadītājas un skolotājas. Daudzus gadus Marta Rinka sadarbojās ar Augustu Dombrovski, palīdzot organizēt atturības biedrības darbu un kultūras pasākumus.

Vai jūs Dombrovska personību un dzīves gājumu esat pētījis padziļināti?
Mans kādreizējais skolasbiedrs Andrejs Grāpis sarakstīja grāmatu par Vecmīlgrāvja vēsturi. Viņš rakās cauri arhīviem un visu atrasto apkopoja grāmatā. Man šis avots krietni atviegloja uzziņas procesu.

Tagad uzkāpsim “Ziemeļblāzmas” trešajā stāvā! Kad zāli remontēja, man izdevās dabūt no griestiem nost uzslāņojumus, atklājās skaists griestu fragments – ar ziediem. Radās ideja parādīt kādi izskatījās oriģinālie griesti, īstenojām projektu “Rožu zāle”. Šajā zālē ir digitāli apskatāms Vecmīlgrāvis, kāds tas bija līdz 1940. gadam. Ēkas trešajā stāvā ir liels monitors, uz kura digitāli var izstaigāt visu Vecmīlgrāvi. Ideja tika īstenota sadarbībā ar manu darba kolēģi Aldi Kopštālu, viņš ir trīsdimensiju grafikas pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Mana ideja un viņa saprašana par izpildījumu – rezultātā unikāls darbs, citur Latvijā nekā tamlīdzīga nav.

Arī Dombrovska telpa šeit, “Ziemeļblāzmas” ēkā, ir biedrības veidota. Man par lielu pārsteigumu brīdī, kad pili atklāja pēc remonta, nebija paredzēta neviena vieta, kurā pieminētu Dombrovski. No sagruvušās “Zaļās skolas” dabūjām nelielu ēkas fragmentu un piestiprinājām to telpā pie sienas. Pats restaurēju Dombrovska dzelzs galdu.

Vai Vecmīlgrāvī ir daudz tādu kā jūs – cilvēku, kas deg par apkaimes uzlabošanas idejām?
Tādu, kas deg, ir daudz, bet tādu, kuri var kaut ko izdarīt, ir maz. Vecmīlgrāvī dzīvo apmēram 50 tūkstoši iedzīvotāju. Ļoti daudz ir cittautiešu. Padomju laika rūpniecības ražošanas periodā šeit tika sabūvētas mājas, un tajās tika izmitināts liels skaits strādnieku no visas Padomju Savienības. Pasākumos cenšamies iesaistīt jebkuru apkaimes cilvēku. Vasaras laikā te notiek sporta spēles, kurās piedalās visdažādākie iedzīvotāji. Sports vieno pilnīgi visus.

Sarunas noslēgumā apskatām apgleznoto sētu Meldru ielā. Uz sētas esot uzzīmēts arī Uģa vectēvs ar kuģīti. Un filmas “Fantadroms” tēli – Uģa tēvs Ansis Bērziņš savulaik bijis studijas “Dauka” vadītājs.

_DSC0236

Seko “Apkaimju stāstu” jaunumiem Facebook lapā!

#58rīdzinieki

Nov, 2017

Čiekurkalns. Spiegi un dzelzceļš

Čiekurkalnā ir vērojams raibs arhitektūras stilu maisījums, jo šeit ir saglabājusies gan rajona oriģinālā apbūve – divstāvu koka mājas, gan padomju laika mantojums – pelēkās blokmājas, gan arī pavisam svaigi būvētas daudzstāvu mājas.

Nov, 2017

Norisinās “LULU” laikmetīgo operu cikls bērniem

‘’LULU bērniem’’ nu jau kļuvis par neatņemamu sezonas notikumu tiem vecākiem un bērniem, kuri vēlas sadraudzēties ar laikmetīgās operas un baleta pasauli. Arī šoziem katru svētdienu no 19. novembra līdz 10. decembrim plkst. 13:00 kino Splendid Palace Cafe Film Noir zālē būs iespēja vērot īpaši izvēlētus priekšnesumus vadošo pasaules orķestru un solistu izpildījumā. Kā jau

Oct, 2017

Bieriņi. Nepabeigtais mākslas koridors

“Būs jākopj pagalms un nevarēs halātā klīst gar māju. Bet vispār šī ir vislabākā Rīgas daļa, tas jau sen zināms,” daloties ziņā par jaunu velomaršrutu, kas savieno Torņakalnu ar Bieriņiem, savā sociālā tīkla profilā pajoko māksliniece Laura Feldberga.

Sep, 2017

Katrīna Jaunupe: laikmetīgajai mākslai joprojām vajag telpu

Laikmetīgā kultūra un ar to saistītās aktivitātes uzņem arvien jaunus apgriezienus. Arvien aktuālāks kļūst pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts – tiek atdzīvinātas pamestas ēkas, kurās tiek ierīkoti dažnedažādi mākslas centri, rīkoti kultūras pasākumi, attīstās radošie kvartāli, kurus pārpludina arī jaunie mākslinieki. Veicināt radošumu un jaunradi mākslā, dot atspēriena punktu jaunajiem māksliniekiem un galvenais – izveidot

Sep, 2017

Rīgas mākslas telpā tiks atklāta Māra Subača izstāde

Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē no šī gada 8. septembra līdz 12. novembrim apmeklētājiem būs pieejama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā tiks eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu. Īpaši izveidotā mākslas darbu labirinta konstrukcijā Māra Subača ierastās grafikas sērijas tiks papildinātas ar

Sep, 2017

Kaspars Lielgalvis: Rīga ir pilna aizslēgtu durvju

Attīstīt jaunu mākslas formu rašanos, veicināt sadarbību starp dažādu disciplīnu māksliniekiem – jau gandrīz 10 gadu mākslas centrs “Totaldobže” pastāv cēla mērķa vārdā. Pagaidu izmantošanas jeb temporary use koncepts, kura popularitāte aug visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, ir viens no “Totaldobžes” instrumentiem, kas ļauj atvērt pamestu, tukšu un neizmantotu namu durvis kultūrai un radošumam –

Sep, 2017

Mārtiņš Mielavs par fon Stricka villu, radošumu un biznesu

Ne viens vien garāmgājējs, veroties pamestu namu tukšajos logos, ir iedomājies – cik skumji, ka ēkas tiek aizlaistas postā un turētas aiz slēgtām durvīm. Tādu ēku Rīgā ir daudz, dažviet pat veseliem kvartāliem. Tomēr ne visas pamestās ēkas ir pavisam aizmirstas. Arvien vairāk pasaulē, tostarp arī Rīgā, aktivizējas urbānās vides kustība – pamesti nami iegūst „otro elpu”,