Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Teksts un foto Linards Āboltiņš

Rīgas pilsētas vissenākā apkaime Vecrīga ir UNESCO pasaules mantojuma saraksta biedre, kura apbur ar ievērojamiem arhitektūras paraugiem, smalkām kafejnīcām, restorāniem, ielu tirgotājiem, elegantiem apģērbu un suvenīru veikaliņiem. Vecrīga nenoliedzami ir viena no glaunākajām un ekskluzīvākajām Rīgas apkaimēm gan dzīvošanai, gan biznesam, un daudziem tā šķiet ļoti iekārojama vide. No ārpuses skatoties, varētu šķist, ka šeit dzīvot un uzturēties ir prestiži un smalki, taču medaļai ir arī otra puse. Vecrīgā notiek skaļas ballītes, pat naktī bieži valda nemiers, zeļ sekstūrisms, prostitūcija un pirmo stāvu ēkām mēdz izsist stiklus. Šīs ir vienas no nepievilcīgākajām ainavām, kuras ieskicē Nikola Krištopane – viņa jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Ar viņu tiekamies vienā no īres ēkām Kaļķu ielā, pie Līvu laukuma. Nikola visu savu dzīvi, jau kopš mazotnes, sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst. Viņas stāstītais liek atmiņā ataust ainām no skandalozā zviedru režisora Pola Holandera (Pål Hollender) dokumentālās filmas par sekstūrismu Rīgā “Buy Bye Beauty”.


Ar ko tev visvairāk saistās Vecrīga?

Varētu teikt, ka man Vecrīga vienmēr ir bijusi darba vieta, kas manā ģimenē ir saistīts ar nekustamo īpašumu. Šeit, Vecrīgā, mainot darba vietas, mani vecāki ir strādājuši jau kopš manas bērnības, un tagad daudzas darba lietas Vecrīgā esmu pārņēmusi es. Šī apkaime vispār ir ļoti mainījusies, sevišķi pēdējo 10 – 15 gadu laikā. Ja kādreiz es būtu teikusi, ka vakaros var pavadīt brīvo laiku Vecrīgā, tad tagad es gan tā vairs neteiktu, jo es vairs neuzskatu to par izklaides vietu. Protams, ir labi, ka mums kā jau katrā lielā metropolē ir sava vecpilsētas daļa, kas ir tūrisma centrs.

Šeit ir daudzi bāri, restorāni, klubi. Ārēji te viss ir radīts laiskai atpūtai, bet kādēļ tomēr daudzi vietējie iedzīvotāji šo neizvēlas par izklaides vietu?

Es varu spriest pēc bāra, kas atrodas lejas stāvā, jo zinu, kāda tur ir telpu īres maksa – tas viss ir vistīrākais bizness. Īres maksas atpūtas vietām Vecrīgā ir ļoti augstas, tāpēc nekas cits neatliek kā piesaistīt ārzemniekus, lai viņi varētu šeit pavadīt laiku un tērēt savu naudu. Līdz ar to, te ir liels tūristu daudzums un ir pilnīgi saprotams, kādēļ vietējais iedzīvotājs te varētu nevēlēties pavadīt brīvo laiku, tā ir ļoti daudzās lielpilsētās pasaulē. Daudzi par šādu pārtūristizēšanos var šausmināties, bet es tajā visā redzu tikai izaugsmi, jo mēs ejam metropoles attīstības ceļu. Vietējie, tai skaitā arī es, vakarus labāk pavada vietās ārpus vecpilsētas. Īpaši interesanti ir tad, kad pie manis atbrauc klienti no ārzemēm un lūdz brīvā laika pavadīšanas ieteikumus. Es arvien vairāk pieķeru sevi pie tā, ka iesaku doties ārpus Vecrīgas, taču viņiem jau visvairāk interesē tieši vecpilsēta. Tajā pašā laikā arī daudzi labāk izvēlas aplūkot to pilsētas daļu, kas nav tūristiem paredzēta. Bet, ja viņiem tiek dota izvēle, mana pieredze rāda, ka viņi tomēr izvēlēsies vecpilsētu. Es pat zinu, ka booking.com ir veidojis pētījumu par iemesliem, kādēļ cilvēki ceļo tieši uz Rīgu, un Vecrīga ir pašā pirmajā vietā, kas man ir izdevīgi. Pastāvīgai dzīvošanai Vecrīga gan nav ļoti ērta, jo ir milzīgi nekustamā īpašuma nodokļi, neizdevīgi šeit mitināties ir autobraucējiem ar saviem spēkratiem, jo auto nav kur novietot.

Vai tev ir pazīstams kāds pastāvīgais Vecrīgas iedzīvotājs? Kādas atsauksmes esi dzirdējusi?

Jā, ir pazīstami cilvēki un viņi kļūst arvien neapmierinātāki ar dzīvi šeit, jo, piemēram, vairs nav nekāda regulējuma par trokšņošanu diennakts tumšajā laikā, naktīs šeit ir ļoti skaļi un var būt grūti gulēt daudzo izklaižu vietu dēļ. Privātpersona, kas šeit dzīvo, vairs tikpat kā nevar cīnīties par to, lai būtu klusāk, jo arī policija neko nespēj īsti izdarīt. Zinu, ka daudzi īpašumus šeit ir pārdevuši vai izīrē. Zinu daudzus, kuriem ir divi īpašumi, piemēram, Vecrīgā un ārpus Rīgas, viņi šo dzīvošanos sadala sezonāli – vasarā ārpus Rīgas un ziemā, tiklīdz paliek klusāks, Vecrīgā. Ziemā Vecrīga ir fantastiska, var, piemēram, aiziet uz Ziemassvētku tirdziņu un doties garās naksnīgās pastaigās, bet, visu laiku dzīvojot šeit, zūd jebkāds šarms.

Tātad tev Vecrīga ir galvenokārt darba vieta, nevis izklaides vieta?

Pavisam noteikti, es gan maz tā izklaidējos, un esmu te tik bieži, ka var teikt, ka es šeit tikpat kā dzīvoju. Man ir ļoti daudz jāstrādā tieši brīvdienās, kad ir pastāvīgs nemiers.

Ja jau vietējo atpūtnieku te ir tik maz, kur būtu tās vietas, kur baudīt brīvo laiku izvēlas, piemēram, rīdzinieki?

Ir jau visādas paralēlās ieliņas, kur ir daudz visādu vietiņu, piemēram, Lāčplēša un Ģertrūdes ielā… Manuprāt, Klusais centrs ir laba atpūtas vieta. BEt viss atkarīgs no vecuma grupas – ir arī cilvēki, kurus apmierinās “Piens”, K.K. fon Stricka villa, “Labietis”, “One One”Tas ir vesels izklaides kvartāls, un labas tusēšanās vietas arvien vairāk parādās ārpus vecpilsētas apkārtnes, jo Vecrīga mainās.

Kas tieši Vecrīgā ir mainījies kopš tavas bērnības? Vai ir kādas jaunas tendences, piemēram, tūrismā?

Tā bilde, kuru es varu uzzīmēt un izkrāsot, nebūt nav no tam skaistākajām, jo zemo alkohola cenu dēļ ir attīstījies alkohola tūrisms un sekstūrisms, kas ir pilnīgi reāla Vecrīgas ikdiena, tas varbūt nav redzams tādam vidusmēra rīdziniekam, bet ar laiku, šeit esot, es vienkārši redzu tās meitenes, kuras sniedz intīmpakalpojumus, un viņu klientus, kas uz šejieni brauc. Es jau redzu, ar kādu mērķi un nolūkiem katrs tūrists, kurš pie manis izīrē apartamentus, šeit ir ieradies. Lielākā daļa tūristu Vecrīgā ir lielas vīriešu grupas, kas brauc pēc attiecīgajiem pakalpojumiem. Esmu runājusi ar daudziem kolēģiem, tai skaitā ar viesnīcu menedžeriem, un varu teikt, ka tā nav tikai apartamentu, dzīvokļu īrei raksturīga klientūra, jo arī viesnīcu administrācijās novēro tieši to pašu. Mums, protams, ļoti gribētos, lai šāds nebūtu mūsu tirgus, jo ikvienam ir daudz izdevīgāk, ja apartamentus īrē, piemēram, ģimenes, tad ir daudz lielāks miers un es varu būt droša, ka nododu dzīvokli labās rokās, bet diemžēl tā nav…

Man sākotnēji šķita, ka šie vīriešu bari šeit brauc, meklē kaut ko, bet nekad īsti neko nedabū, es jutu, ka viņiem ir ilūzija, ka te viņi atradīs katrs savu fantastisko meiteni, kas gribēs viņus precēt. Realitāte ir tāda, ka viņi atbrauc un dabū to, par ko ir samaksājuši. Daudziem ārzemniekiem arī ir šāds priekšstats, ka te tik būs lēts alkohols un sekss. Tā nu viņi dabū to, pēc kā atbraukuši, vēlāk pastāsta to mājiniekiem, un uz Rīgu brauc nākamās vīriešu grupas. Mēs šeit ar vietējiem bārmeņiem smejamies, ka tūlīt vēl kāds tūrists bārā ienāks Sniegbaltītes tērpā un ka tas jau kļūst neizturami. Īpaši neizturamas var kļūt tieši vecpuišu ballītes. Trakākais laiks ir aprīlis un maijs, kad šīs vīriešu grupas te ir nenormālā daudzumā, jo acīmredzot tā ir tāda pirmskāzu sezona. Tiesa, jāpiebilst, ka sekstūrisms nav novērojams Vecrīgā.

Ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums…

Nu ja, protams, un uz to daudzi piever acis, jo savā ziņā jau tas ir ļoti izdevīgi. Vietējie jau nemaz ar to nesaskaras un nenojauš, kas īsti notiek Vecrīgā. Es jau redzu numuriņos atstātās vizītkartītes no dažādām interesantām vietām. Arī meitenes, kuras apkalpo šīs ārzemnieku grupas, atstāj vizītkartes. Es tikai lasu: “Eskorta meitene, eskorta pakalpojumi… Piedāvāju tādus un tādus pakalpojumus…” Visi pakalpojumi, protams, ir norādīti uz vizītkartes, un pēc tam visu var ļoti labi arī paskatīties internetā. Paši vairs jau neguglējam, bet zinu, ka ir 101 vietne, kas piedāvā eskorta pakalpojumus. Kādreiz domāju, ka ir pieejamas tikai kaut kādas tur masāžas, bet patiesībā tur viss ir ļoti detalizēti – šāds minets, tāds minets… Ir pat atsevišķi pakalpojumi, kas piedāvā jau pie lidostas “Rīga” sagaidīt klientu ar limuzīnu, divām meitenēm un veselu performanci. Pakalpojumu ir ļoti daudz, un acīmredzot ar to var labi nopelnīt. Godīgi sakot, pēc šiem pakalpojumiem nebrauc tikai labi situēti cilvēki, es teiktu, ka viņi savās mītnes valstīs ir vidusslānis. Vienkārši šeit tas viss sanāk lētāk, un šī tūristu daļa ir gatava uz alkoholu un seksu iztērēt vairāk naudas, jo tai pat laikā maltīti viņi ietur nevis kādā glaunā restorānā, bet “McDonald`s”. Pārsvarā pēc šiem pakalpojumiem brauc tūristi no Lielbritānijas, Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes.

Tomēr ir arī tūristi, kuriem primārais nav lēts alkohols un sekss.

Jā, tā mazā tūristu daļa ir tie, kas brauc patiešām aplūkot un iepazīt pilsētu. Lielākoties tie ir tūristi no Krievijas – viņi ir tiešām ieinteresēti izzināt Rīgas vēsturi, apskatīt arhitektūru, apciemot radus un draugus. Vēl daļa tūristu ir no ASV, Austrālijas un citām tālākām valstīm, viņi brauc ar patiesi lielu interesi par pilsētu un valsti kopumā. Protams, ka ir daudz lietuviešu, igauņu, kas ierodas Rīgā ģimenes izbraucienos. Ar šiem tūristiem ir mierīgi un komunikācija ir pat ļoti patīkama. Šie tūristi atbrauc ļoti pozitīvi noskaņoti, priecīgi un pārsvarā ir ļoti pārsteigti par Rīgu – viņi nav gaidījuši, ka mūsu vecpilsēta ir tik liela un pilsēta kopumā tik sakopta. Daudzi ir braukuši ar pārliecību, ka redzēs ļoti daudz padomju laika arhitektūras, bet tās te nemaz tik daudz nav. Viņi ir šokēti, ka mums te ir tik izcila jūgendstila arhitektūra. Iespējams, mūsu vēstures dēļ tūristi sagaida, ka šeit viss vēsturiskais ir ticis iznīcināts, bet tā nav. Pēdējā laikā brauc tūristi no Izraēlas, kuriem radi te ir dzīvojuši.

Kādu tu redzi risinājumu, lai samazinātu lētā alkohola un seksa tūristu skaitu? 

Tā ir tieši tik liela problēma, cik mēs vēlamies to redzēt kā problēmu. Jā, šie tūristi ir izdevīgi, viņi te atstāj daudz naudas un pasilda mūsu ekonomiku. Tādā ziņā viss ir kārtībā. Protams, ka kāds nodoklis šur tur netiek samaksāts, taču uz tiem seksa pakalpojumiem viņi neiztērē tik daudz, cik par nakšņošanu apartamentos, un es visus nodokļus godīgi samaksāju, tāpēc zinu, ka vismaz daļa viņu naudas aiziet valstij. Bet, no otras puses raugoties, man nepatīk šāda vecpilsētas iznīcināšana. Man nepatīk visi šie neona uzraksti, izkārtnes, Rīgā vispār tos ir grūti saskaņot, jo tas ir diezgan birokrātisks process. Realitātē uzņēmums var izkarināt pilnīgi jebko, un tur nekas netiek saskaņots. Kopumā jāsecina, ka mēs sevi esam ielikuši tādā kā ķīlnieku situācijā, jo mums vajag tūristus, arī sekstūristus, jo tā tomēr ir Vecrīgas viesnīcnieku, veikalnieku maize. Protams, mēs visi daudz vairāk vēlētos redzēt tos tūristus, kuri tiešām brauc pilsētas skatu dēļ, bet par tādu mērķi vajag vienoties. Tepat, Kaļķu ielā, kur esam šobrīd, ir viens bārs, kurš ir daudzreiz mainījis nosaukumu, un uz turieni dodas tikai ārzemju tūristi, kas parāda, uz ko šī vieta ir tendēta – tās ir tūristu lamatas. Ir dzirdēts par dažādām krāpšanām un aizdomīgām lietām.

Manuprāt, mums ir tā pašvakāk ar piedāvājumu tūristiem, ne mums ir sen solītā akustiskā koncertzāle, ir tikai “Arēna Rīga”, kur vienu vakaru ir hokeja spēle un jau nākamajā dienā kāds liels koncerts. Nacionālajam vēstures muzejam vispār ir atvēlēti kaut kādi daži stāvi, tam nav pat savas atsevišķas ēkas, nav arī atsevišķa modernās mākslas muzeja… Mums nav iespēju piesaistīt lielus māksliniekus, lielus uzvedumus, izstādes. Nu labi, es tūristus sūtu uz Mākslas muzeju, Rīgas biržu,  Pulvertorni… Vecrīga piedāvā tusiņu vietas, bet kultūru mazāk. Man patīk, piemēram, restorāns “Rozengrāls”, kur ir viduslaiku virtuve, tas ļoti iederas vecpilsētas ainavā, zinu, ka ļoti daudziem Rīgas tūristiem tā šķiet gluži vai Disnejlenda, jo tur ir vesels vēsturisks piedzīvojums. Šobrīd populārākā tūristu vieta ir “Folkklubs Ala”, daudzi gidi tur iesaka doties, jo tur esot latvian food, latvian people… Biju tur aizgājusi un secināju, ka tur nav itin neviena latvieša.

Bieži man nākas satikties arī ar pašvaldības policiju, kas šeit visu pieskata, viņi jau smejas, ka Vecrīgā ir savs Bermudu trijstūris starp bāriem “Funny Fox”, “Omas briljants” un “Latvijas 1. rokkafejnīcu”. Tur izsaukumi par kautiņiem esot teju vai katru vakaru.

Kā tev izdodas satikties ar pašvaldības policiju?

Es varu simtprocentīgi apgalvot, ka nevienam namīpašniekam Rīgas apkaimē nav tik bieži kāds izsists logs kā Vecrīgā. Tas tāpēc, ka pa naktīm te regulāri pārvietojas cilvēki smagā alkohola reibumā un daudzi no tiem, cenšoties kaut ko pierādīt, arī izdauza kādu logu vai rada citas nekārtības. Pirms desmit gadiem, kad te vēl nebija Pašvaldības policijas uzstādītās kameras, policija man bieži nāca un jautāja par nakts notikumiem šeit. Vēl nesen man bija viena franču tūristu grupa, astoņi vīrieši, kuri netālu esošajam “Black Magic” bāram izsita logus, protams, man bija jāsauc pašvaldības policija. Vienreiz man te ielauzās veļas telpā – viņš, laikam būdams reibumā, izvēlējās nepareizo telpu, kur bija tikai dvieļi un palagi, nu, nepaveicās viņam.

Viens gan man ir skaidrs – ja cilvēkam pieder kāds īpašums Vecrīgā, tad tam pavisam noteikti ir jābūt apdrošinātam. Vienīgā sūdzība no maniem klientiem ir tas, ka reizēm te ir pārāk skaļi un ir grūti gulēt.

Kādi paliek numuriņi pēc Vecrīgas viesiem?

Teiksim tā – 80% gadījumu viss ir solīdi un kārtīgi, 10% vajag papildu tīrīšanu un pārējos 10% ir čīzburgers pie sienas un kaut kas saplēsts. Šeit vajag ļoti spēcīgus nervus gan viesnīcniekiem, gan bārmeņiem, gan viesmīļiem, pārdevējiem, policistiem un, protams, pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Ar gadiem mani nervi ir norūdījušies, un pat galēji katastrofālās situācijās es uzvedos ļoti mierīgi. Kas citam šķiet fatālas šausmas, man tā ir ikdienas norma. Ja man nakts vidū zvana klienti un stāsta, ka pa kāpņu telpu ir izpūsts ugunsdzēšamais aparāts, tad es uz to reaģēju mierīgi un kopā ar savu draugu – cik labi, ka viņš man ir! – braucam visu sakopt. Un šis #metoo prikols ar tūristiem man arī ir bijis pārāk bieži. Es regulāri ar to saskaros, ka kāds tūrists iegrābjas dibenā. Neuzskatu, ka latviešu vīriešiem būtu šāda veida problēmas, par ko tagad daudzi pasaulē runā. Turpretī daļai ārzemju viesu šādi izturēties pret sievieti šķiet normāli, un tagad es saprotu, kādēļ citur pasaulē par to sūdzas. Mūsu vīrieši ir audzināti, viņiem ir manieres. Indiešu tūristi vispār mani uzskata par ko daudz zemāku, viņi uzskata, ka sievietei ir cita vieta, tas viņiem, laikam, ir tā pieņemts. Es gan ar visiem cenšos komunicēt, man nav pretestības pret nevienas valsts tūristiem, bet zināmi stereotipi rodas. Stereotips jau nav slikts termins, tā ir informācija, kas balstīta uz kādiem novērojumiem ilgākā laika posmā. Es to visu pieņemu, mums, latviešiem, arī ir savas iezīmes, un tagad, kad pati ceļoju, es ļoti, ļoti laipni un jauki izturos pret apkalpojošo personālu, jo, aizbraucot uz citu valsti, tu radi iespaidu nevis par sevi, bet par savu tautu un valsti. Jo labāk tu izturēsies, jo labākus bonusus var dabūt. Ja, piemēram, klients pret mani ir nepieklājīgs un lūdz vēlāk izrakstīties, es to neļauju, taču, ja izturas laipni, es varbūt varu viņam pat piedāvāt labākus, lielākus apartamentus, jo izmaksas man jau ar to nemainās. Cilvēki tevi atcerēsies un, iespējams, nākamreiz gribēs viesoties tieši pie tevis.

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.