Vingrotāju tempļa burvība

Teksts Zane Roķe   Foto Jānis Amoliņš

Vēl līdz 24. jūlijam peldošajā mākslas centrā “Noass” ir iespēja apskatīt mākslinieka Kristapa Epnera personālizstādi “Vingrinājumi”, kurā galveno lomu ieņem cilvēku – topošo profesionālo vingrotāju – ķermeņu kustību studijas, kā arī savdabīgā vide un rīki, kas veido vingrotāju ikdienu.

Atzīti pašmāju mākslinieki jau paspējuši “Vingrinājumus” nosaukt par nozīmīgu notikumu vizuālajā mākslā. Aprunājāmies ar mākslinieku Kristapu Epneru par izstādi un publikas reakciju uz to.


Kā jūs pats definējat savu nodarbošanos?
Vienkāršojot un vispārinot – esmu mākslinieks. Nodarbojos arī ar grafikas dizainu, bet pēdējo gadu laikā virsroku guvusi mākslinieciskā darbība. Izpaužos, veidojot video, instalācijas un telpiskus objektus, izmantoju arī fotogrāfiju un zīmēju.

Pastāstiet par izstādes “Vingrinājumi” tapšanu un tajā ietverto vēstījumu!
Vienmēr esmu piesardzīgs, dodot tiešas norādes attiecībā uz saviem darbiem, jo ceru, ka vērotājam radīsies pašam sava sajūta. Katrs jau tāpat interpretē subjektīvi, redzēto attiecinot uz savu personisko pieredzi. Sākās viss ar to, ka pirms vairākiem gadiem pietuvojos šai tēmai – sporta vingrotājiem un konkrētajai telpai, kurā notiek viņu nodarbības. Tiku uzaicināts par mākslinieku slovēņu avangarda grupas Laibach dziesmas “The Whistleblowers” video uzņemšanai. Režisors – norvēģu mākslinieks Mortens Trāviks (Morten Traavik) video filmēja Latvijā, mūziķus aizstājot ar sporta vingrotājiem. Tā bija mana pirmā saskarsme ar vingrotājiem, kurai pateicoties, vēlāk uz Rīgas vingrošanas skolu aizvedu arī savu meitu. Tā vispār ir salīdzinoši slēgta vide, kur nevar tā brīvi iet un skatīties. Pakāpeniski, vedot meitu uz treniņiem un sacensībām, man izdevās iefiltrēties un, vērojot skolā notiekošo, manī radās mākslinieciska interese. Tā sajūta, kas uzrunā un liek saprast, ka kaut kas ir konvertējams mākslas valodā, ir ļoti ēteriska un to ir grūti un, manuprāt, arī nevajadzīgi mēģināt aprakstīt vai ielikt plauktiņā, es to nemaz nevēlos. Es vispār nekonstruēju mākslas darbus, sēžot pie galda. Es ļaujos impulsam. Vēlākā posmā jāieslēdz profesionālais aparāts – apzinot pieredzi un prasmes, varēšanu un nevarēšanu. Un tad, izmantojot māksliniecisko valodu, jāatrod izteiksmes forma, kas ir iedarbīga.

Šajā izstādē centrālais darbs ir palēninātas kustības video, kas realitāti nobīda nosacītības līmenī un atklāj kaut ko tādu, kas nepalēninātas kustības ātrumā nebūtu pamanāms. Filma ir bez teksta, stāstu veidojošie vārdi ir vingrotāja āda, asinsvadi, muskuļi un emocijas.  Uzaicināju līdzautorus – operatorus Valdi Celmiņu un Jāni Šēnbergu, dodot tikai dažus mākslinieciskus norādījumus un uzstādījumus. Filmēšanas lokācijai izvēlējos šo veco vingrošanas skolas vidi, jo man ļoti svarīgs ir vingrinājumos pavadītā laika aspekts. Izstādē ir arī telpa ar saņurcītiem vingrošanas paklājiem – skulptūrāliem objektiem, kas ir simbols visiem vingrotāju pūliņiem. Tie bērni ir apbrīnojami! Visnopietnākie un mērķtiecīgākie trenējas sešas dienas nedēļā, citkārt pat pa diviem treniņiem dienā. Atkārtošanas rituāla prakse un motivācijas jautājums, kāpēc tas tiek darīts – tas ir intereses objekts arī citos manos darbos. No vairākiem simtiem filmā iekļuva tikai 31 dažāda vecuma un sagatavotības skolas vingrotāji. Gribētos, lai skatītājs viņus neuztvertu atsevišķi, bet gan kopā, kā vienu vienotu simbolisku vingrotāju, un lai tiktu saskatīta iekšējā spriedze, vingrotāja iekšējais ķermenis. Jo mani vairāk interesē tas, kas notiek vingrotāja galvā.

Kā izvēlaties vietu, kur nodot savu mākslas darbu skatītājam? Šajā gadījumā – Noasu?
Pavisam vienkārši. Galerijas vadītāju Dzintaru Zilgalvi pazīstu jau ļoti sen. Pirms diviem gadiem viņš teica, lai nāku uz Noasu ar savu izstādi. Jau tad man bija šī interese par vingrotājiem. Un, lai gan sākotnējā doma par iztādi bija 2015.gadā, ar laiku sapratu, ka tā, kā esmu iedomājies savu filmu, to nav iespējams uzfilmēt tik īsā laikā. Negribēju ieņemt atsvešinātu un formālu vērotāja pozīciju. Bija nepieciešams laiks, lai iedraudzētos, lai pieradinātos. Gan man pašam pie vingrotājiem un skolas vides, gan viņiem pie manis un kameras. Sākumā uz skolu devos viens, lai saprastu un izvēlētos, kam pievērst lielāko uzmanību, pēc tam sākām iet kopā ar operatoru. Kopā sanāca aptuveni desmit filmēšanas dienas, tādā ilgākā laika periodā – nepilna pusgada laikā. Vienas telpas piepildījumu Noasā atstāju neizdomātu līdz pašam pēdējam brīdim, nezinot, kas tur būs, lai viss nebūtu pārāk gatavs, lai pašam būtu interesanti. Burtiski pēdējās nedēļas laikā tapa sienas zīmējumi ar atmuguriska salto kustības fāzēm. Krāsas vietā izmantoju sporta vingrotāju iecienīto materiālu – magnēzija pulveri.  

Izstāde jau kādu laiku ir atvērta. Kā to uztver apmeklētāji?
Atklāšanā uz performanci uzaicināju trīs skolas vingrotājus. Ik pa laikam viņi uzrāpās pa virvi, pa kuru var rāpties arī jebkurš apmeklētājs. Pavisam īsta vingrošanas virve ir nostiprināta no Noasa griestiem līdz izstādes telpām apakšstāvā. Šo puišu iedvesmoti to pašu centās izdarīt arī pārējie skatītāji. Viena no “Vingrinājumu” sastāvdaļām ir vingrošanas paklāji – pēc skata šķietami īsti un mīksti, līdzīgi, kādi tie ir vingrošanas skolā, bet patiesībā ļoti atšķirīgi. Es tos veidoju savā autortehnikā, izmantojot īpašu materiālu, mani paklāji ir cieti objekti, un tajos ielekt varētu būt sāpīgi. Cilvēki uz to ļoti uzķeras – pirms nepatausta, domā, ka tie ir īsti un mīksti.

Ļoti aizkustināja kāda filmas varoņa – vingrotāja – mammas atsūtīta personīga ziņa ar pateicību, ka tagad viņa labāk izprotot to, cik daudz spēka un emociju viņas dēlam prasa vingrošanas nodarbības.

Kas jūs piesaista atkārtojumos?
Kopš 2013. gada beigām gandrīz vienmēr ikdienas treniņos skrienu kopā ar videokameru. No safilmētā materiāla izvēlos konkrētā skrējiena simbolizējošu kadru, kas pārtop fotogrāfiskā attēlā. Tā ir mana skrējienu dienasgrāmata, atkārtojums, kas ir klātesošs šajos it kā vienādajos skriešanas vingrinājumos, ir tā viena sižetiskā līnija jeb tēma, kas mani ļoti piesaista.

Izstādē “Vingrinājumi” ievērota apļa, kas izvērsts spirālē, kompozīcija. Nav īsti sākuma, nav beigu – gali ir savienoti, notiek nemitīga attīstība – rāpšanās pa virvi augšup. Mani piesaista perifēri notikumi, kurus līdz galam tiešā veidā nemaz negribas apskatīties, jo, atklājoties pilnībā, tie kļūst neinteresanti. Tāpēc labāk saglabāt viņus tādā pusnoslēpumā. Dažreiz arī ir jāsaņemas un jāpiespiež sevi kaut ko foršu atmest, kas tomēr nelīmējas kopējā kontekstā. Piemēram, man bija viens kadrs, kuru ļoti vēlējos iekļaut “Vingrinājumu” filmā, bet mans montāžas režisors Oskars Morozs pārliecināja, ka tas neiederēsies.

“Vingrinoties par atskaites punktu pieņemts tikai viens un pilnīgi pareizi izpildītas kustības kanons,” sacīts izstādes aprakstā. Vai jums nešķiet, ka šis princips tiek ievērots arī ikdienas cilvēku darbībās, ka ir tikai viens un pareizais veids, kā sabiedrība pieprasa rīkoties, reaģēt?
Sabiedrības ir ļoti dažādas un katru no tām veido vairāk vai mazāk izteikti individuāli priekšstati un aizspriedumi. Skaļāk kliedzošos labāk dzird, viņi ir pamanāmāki un bieži rada maldīgu priekšstatu, ka tā ir vairākuma nostāja. Skaidrs, ka nav vienprātības un droši vien nekad arī nebūs, bet arī nevajadzētu aizmirst vingrināties izkopt savstarpēju un abpusēju līdzcietību un toleranci. Nemitīgi notiek cīniņš par absolūtajām vērtībām vai vismaz katra priekšstatiem par tām. Arī vingrotāji tiecas un seko savam kanonam – tīri izpildītai kustībai, taisni izstieptai ķermeņa līnijai… Un viņu mērķis nav politisks, drīzāk pielīdzināms absolūtajam. Katra neprecizitāte velk nost punktus no kopējā vērtējuma, kura maksimumu nepiešķir nevienam, nekad. Sporta zāle ir vingrotāja templis. Bet tas īsti nav pielīdzināms sabiedrībai, kurā notiek konfrontācija starp dažādiem un nereti pretējiem viedokļiem.

Izstāžu zāles “NOASS” (Rīga, AB Dambis 2) darba laiks no otrdienas līdz svētdienai: plkst. 11:00-19:00

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.