Viss, ko nezināju. Piezīmes par kādu festivālu

Teksts un foto Ance Šverna

Tā bija viskarstākā vasaras diena. Kaķi satupa tuvējās pilsētiņas koku zaros, veikalnieces aizslēdza bodi vēlāk nekā parasti, bet večas, kas saņēmās pamest visu dienu kā nebūt vēsinātās istabas, atļāvās rušināties pa upes krastos ierīkotajiem dārziem līdz tumsai, pa laikam iešļūcot ūdenstilpnē arī pašas. Mums tuvojās toijota, kuras spīdīgā krāsa saplūda ar bula ņirboņu visriņķī. Stopējām. Gribējās ēst (mugursomās tramīgi kūļājās bodē sazvejots un ātri bojāties gatavs ēdiens). Gribējās atpakaļ uz festivālu. Toijota bremzēja.

– Uz kurieni jūs laižat? – mans ceļabiedrs jautā šoferim.

– Turpat, kur jūs. Gribu apskatīties, – braucējs atņurd.

Mēs iekāpjam.

Pa P73 Daugavpils virzienā kustamies visgausāk. No Rīgas braucošo mašīnu straume aizplūst garām, kamēr mūsu šoferītis turas sava uzņemtā tempa rāmjos.

– Re, te ir tā kalte, kur nupat notika koncerts, citi iet atpakaļ ar kājām, – no aizmugures sēdekļa informēju šoferi par notiekošo aiz mašīnas logu.

– Zinu, zinu, lasīju… Laikam internetā, – šoferis novelk, nepiegriezis vērību cilvēku virtenei, kas arī dodas uz mūsu galamērķi.

Pamanu, ka toijotas iekšpuse atgādina mūs pašus – pa priekšējo paneli, kurā spīd +29 celsijgrādu atzīme, stiepjas putekļu tīkli, bet nespodrajiem krēslu pārvalkiem itin labi piestāv mūsu ar ogu sulām notrieptās rokas, sviedriem pievilgušie tēkrekli un pāris dienu laikā salipušie, no pierēm atglaustie mati.

–Tūliņ jau būsim klāt, tepat ir pietura, var apstāties. Mēs tālāk aiziesim kājām, – ierosina mans ceļabiedrs, kurš sēž blakus šoferim.

– Labi, labi,– uzrunātais atbild un vālē tik garām milzīgajam P burtam, tad nogriež no šosejas, ignorējot cilvēkus atstarojošās vestēs, kuri plātās ar rokām.

– Jūs esat festivāla dalībnieks? – cilvēki vestēs mēģina izdibināt.

– Nē, esmu vienkāršs braucējs, – mūsu vadītājs sauc caur atvērto auto logu, uzdod gāzi un pietur kādu gabaliņu tālāk – epicentrā, kur sarindotas VIP automašīnas. Vestes pakaļ nedzenas.

– Es te kādreiz tai mājā dzīvoju. Tajos divos logos, – šoferītis norāda uz ēku, ap kuru notiek festivāls, precīzāk – festivāla praktiskā puse ar ģeneratoriem, teltīm, žūstošiem dvieļiem, batutu bērniem, kafejnīcu un citām parādībām, kas gluži dabiskā kārtā uzrodas vietās, kur kādu brīdi kopā nolēmuši pavadīt pieauguši un vēl nepieauguši cilvēki. Aizmirsu pieminēt āra tualetes ar klozetpodiem.

Mēs izkāpjam. Šoferis aizlīkumo tālāk Slates virzienā.

– Man liekas, viņš ar to mašīnu nebija kādu laiku braucis, – pēc brauciena konstatē mans ceļabiedrs.

***

Pēdējoreiz festivālā (citā) biju laikam pirms kādiem gadiem pieciem vai vēl senāk. Toreiz pirmajā vakarā lieliski pavadīju laiku, tempjot grādīgos un bučojoties, bet otrajā skaļi raudāju un telefonēju mammai (man, visticamāk, toreiz bija 30 gadi), lai brauc pakaļ. Mamma paklausīja, bet es beidzu interesēties par festivāliem. Jebkādiem. Šajā alternatīvajā kamermūzikas festivālā nokļuvu tāpēc, ka par to neko nezināju. Man nebija ne jausmas, ka programma tiek turēta spelenībā, ka jāmazgājas aukstā dušā bez durvīm (aleluja!), ka jāpeldas pa pliko ezerā un tāpat pa pliko ezerā jāsatiek kolēģi no vecā darba – ne jau tērpušies uzvalkos, protams. Lieki būtu piebilst, ka šis viss, ko es tik labi nezināju, man gāja pie sirds. Rezumē? Nekādas činkstēšanas. Mammai piezvanīju, braucot mājup no festivāla. Ziniet, ko viņa man pajautāja? Mammu interesēja, kas gan cilvēkiem bijis mugurā? Ātrumā nobēru festivāla saukli, kurā minēts, ka jāstaigā kedās, taču pēc tam apdomājos un nu varu sniegt izsmeļošāku atbildi uz praktiskās dabas jautājumu.

001810690026

Sākam no apakšas

Viena no skaistākajām iespējām bija iešana uz koncertiem, kas norisinās meža amfiteātros vai citās vietās bez pēļiem un lielākoties arī bez durvīm, basām kājām. Vai vismaz apavu novilkšana priekšnesumu laikā. Man likās saviļņojuši, ka var noaut Birkenstock vai Salt Water sandales, krokšus, snīkerus vai pat solīdās ielas kurpes un, kamēr pianista Reiņa Zariņa rokas lidinās pa klavieru taustiņiem, ierušināt kāju pirkstus tumšā, mitrā zemē, blenzt uz koku galotnēm, tās viegli kustas un čab, vispār visas lapas čab. Vai piespiest pēdas vēsam graudu kaltes klonam. Sajust eļļas un putekļu smaržu, nošķaudīties. Atjēgties, kad skaļruņos kāds paziņo: “Lūdzam izslēgt mobilos tālruņus, šis pasaules pirmatskaņojums tiks ierakstīts.” Bet vispār kāda talantīga dīva kāpa uz meža skatuves sarkanās laka laiviņās uz papēža. Ar mazmazītiņu naturālu dubļu kārtiņu bonusā, ko taču laikam gan, ja vien tas nav iepriekš paredzēts scenārijā, nevarētu atļauties uz opernamu skatuvēm.

Vidus

Uz rumpjiem bija savilkts viskautkas. Vienīgais, kas varbūt bija mazākumā – apspīlētas un sportam paredzētas ūzas. Kādai māksliniecei bija apgleznoti zīda svārki. Maigi, gari, ārkārtīgi viegli… Vēlāk pamanīju, ka zem svārkiem padilušas Vans kedas.

Augša

Daudz melnās krāsas. Daži artisti nēsāja žaketes – viņus neapskaudu tveices dēļ, tomēr, skatoties uz viņiem, aizdomājos par Markesa “Pulkvedim neviens neraksta”. Tātad kaut kas elpu aizraujošs tur bija!

Nedaudz par rumpi kopumā

Festivāla pēdējā dienā sekoju līdzi divu vīriešu – Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona – dejai. Viņu vērpetei (tāds arī izrādes nosaukums). Tur bija viss, lai vairāk negribētos iztirzāt “ko vilkt mugurā” tēmu. Šī priekšnesuma laikā abu mākslinieku drēbes paliek netīras, it kā izpildot savu drēbes funkciju un pierādot apģērba gabalu būtiskumu un absolūtu nebūtiskumu reizē. Vīru ķermeņus lāsi pa lāsei pārklāj sviedri, kas izdalās caur ādas porām vēl un vēl. Bet mirklis, šķiet, apstājas, kad ieraugu, kā uz vīriešu basajām pēdām un vēlāk  uz potītēm kārtu pa kārtai klājas smiltis no apmeklētāju (tātad arī manis pašas) izmīņātā meža. Pārdzīvojums ir noticis! Izrādes beigās abi puiši guļ uz skatuves grīdas. Kad viņi pieceļas, uz tās ir palikuši divi slapju vietiņu nospiedumi.

001810690006

Kas paliek pēc festivāla?

Kaut kas pravietisks, kas, iespējams, iekodēts festivāla slepenajā programmā. Un tad nāk atmiņas par takām, kas ved uz skatuvēm. Asaras festivāla noslēgumā. Trausli pirksti virs kokles. Vai mūsu gājiens uz bodi un stopējiens atpakaļ. Tad vēl aklais ceļš, par kuru neko negribas stāstīt, jo šī ceļa piedzīvojums spēja aizbāzt muti ziņkārīgajam prātam. Jo vienkārši vajadzēja klausīties. Visu laiku vajadzēja klausīties. Klausīšanās paliek. Cerams, arī ieklausīšanās. “Tuvojas rudens,” kāds bērzs man pateica priekšā – un ne jau klusējot. Baskāju un zīmolotu apavu zoļu iztraucētā zāle atgūs elpu līdz nākamā augusta otrās nedēļas vīkendam. Ņemšu līdzi mammu.

Postskipts. Varu ielīst teltī un iemigt, klausoties grupu Regīna, toties nevaru piecelt ne savu augumu, ne garu uz koncertu cirsmā piecos no rīta. Tas ir viss, ko zinu.

001810690033

001810690029

001810690022

001810690016

001810690015

001810690013

001810690005

001810690002

 

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.