Ziņojums: 147 no 494

Teksts Zane Roķe   Foto ↑ Kristīne Madjare

Ar četrām personālizstādēm 8. decembrī tika atklāts jauns izstāžu cikls “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. Divu izstāžu autores ir amerikāņu mākslinieces – Sāra Magenheimere ar multimediju instalāciju “Viss liekas kā iepirkšanās” un Reičela Rosina ar “Mana mazā zaļā lapa”. Savukārt pārējās divas izstādes sagatavojušas latviešu mākslinieces – Ieva Epnere ar video “Dzīvo atmiņu jūra”, kur iedziļinās Baltijas piekrastes bijušo armijnieku un vietējo iedzīvotāju likteņos, un Diāna Tamane ar ekspozīciju “Ziņojums: 147 no 494”, kurā rada jaunu mūsdienu pēcpadomju sabiedrības portreta versiju. Gan Diānas, gan pārējo trīs mākslinieču personālizstādes apskatāmas līdz 15. janvārim “kim?” laikmetīgās mākslas centrā, Sporta ielā 2, Rīgā.

Diāna Tamane ir Mūsdienu mākslas muzeja Gentē “Friends of S.M.A.K.” balvas saņēmēja un Antverpenes Foto muzeja “Jaunais beļģu talants”. Māksliniece ir dzimusi Latvijā, kur arī rada lielāko daļu savu mākslasdarbu, taču pēdējos desmit gadus par viņas mājvietu kļuvušas tādas pilsētas kā Tartu, Porto, Barselona, Birsele un šobrīd – Gente. Diāna saka: “Eiropas valstis uztveru kā dažādus rajonus, tik ļoti neizjūtu robežas. Katrā pilsētā esmu kā mājās, bet visur arī nedaudz svešiniece – arī dzimtajā pilsētā Rīgā.”

Lai uzzinātu vairāk par Diānas Tamanes ikdienu, radošo darbību un HISK (Hoger Instituut voor Schone Kunsten jeb Augstākās mākslas institūts Gentē, Beļģijā) absolvēšanu, aicinājām mākslinieci uz nelielu sarunu.


Kāpēc šobrīd par tavu mājvietu kļuvusi tieši Beļģija?
2012. gadā Turcijā iepazinos ar Ievu Epneri, abas piedalījāmies ISSP rīkotajā “Middle Town” darbnīcā. Tieši no Ievas uzzināju par HISK. Programma likās man piemērota, un tā nu devos uz turieni. Briseles mākslas vide patlaban ir ļoti dzīvīga un daudzveidīga, starptautiska un draudzīga. Šķiet, esmu pareizajā laikā un vietā. Vismaz šajā dzīves posmā.

Kā sākās tava aizraušanās ar fotogrāfiju un kāda tā ir izvērtusies patlaban?
Interese parādījās, kad mācījos Jaņa Rozentāla vidusskolas pēdējos kursos. Toreiz drukas process mani vienkārši apbūra. Vēlāk ieguvu bakalaura grādu fotogrāfijā Tartu Mākslas koledžā. Laika gaitā, protams, mana attieksme pret foto mediju un veids, kā to pielietoju, mainījās. Pēdējos gadus nefotografēju, likās, ka mums apkārt jau ir pārāk daudz attēlu. Taču tāpēc arī ir interesanti vērot un analizēt, kā fotogrāfija tiek izmantota. Izmantojot dažādus žanrus, fotogrāfija man ir kā medijs, lai dokumentētu idejas.

Gribētu aprakstīt savus darbus kā sarunu ar tuvu draugu – dažkārt esat nopietni, reizēm jokojat, dažreiz vēlaties paklusēt, bet jebkurā gadījumā tas ir personiski.

Un vai šobrīd ir izdevies ikdienu iekārtot sev vēlamā ritējumā?
Dienu pavadu savā studijā, taču pats radīšanas process ir tikai maza daļa no manas rutīnas. Daudz laika jāvelta izpētei, finansējuma meklēšanai, projektu rakstīšanai, komunikācijai, dokumentācijai un tā tālāk. Taču es nesūdzos, man patīk mākslinieces profesijas daudzveidība.

Pēdējo gadu laikā man ir daudz jāceļo. Kādreiz par šādu dzīvesveidu un iespējām domātu kā par ideālu, bet tagad izbaudu, ja mēnesi varu palikt uz vietas. Bez lidojumiem, baudot mēreno ritmu, pat garlaikojoties. Bet vispār mainīt savā ikdienā neko negribu. Varbūt vienīgi no rītiem būtu labi sākt nodarboties ar vingrinājumiem vai ar jogu.

Fotogrāfija tev ir kā izpausmes veids, ar kuru atklāj savu identitāti un vietu, kur iederies?
Jā, taisnība, ka identitātes jautājums manos darbos ir klātesošs. Taču es pieeju visam, kas saistīts ar mani un manu ģimeni, kā antropoloģe – skatos pa gabalu uz sociālajiem procesiem, kas skar manu ģimeni. Mēs esam tikai piemēri, tikai materiāls lielākam stāstam, kas iekļauj gan psiholoģisko, gan ekonomisko, gan sociālo aspektu. Fotogrāfija man kaut kādā ziņā ir instruments, kas palīdz saprast, sakārtot zināšanas vai sagremot informāciju.

_1166x1000_mom

“Mom”, foto no sērijas “From my family album I”, 2011

Kādi ir bijuši tavi līdz šim lielākie sasniegumi?
Par lielāko sasniegumu uzskatu to, ka man ir iespēja strādāt ar brīnišķīgiem cilvēkiem pie projektiem, kas mani interesē un man šķiet nozīmīgi. Varu kustēties, ceļot un dzīvot vietās, kas iedvesmo. Varu strādāt sev piemērotā ritmā.

Kas ir tavs atbalsts, kas ļauj turpināt darboties fotogrāfijā?
Tie laikam būtu mani kolēģi – un te nav runa tikai par atbalstu, svarīgi ir arī brīži, kad dalāmies ar  šaubām, kad esam atklāti un ievainojami viens otra priekšā. Protams, ka arī manas ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs, jo viņi ir ne tikai manu darbu subjekti, bet bieži arī līdzautori.

Šogad absolvēsi HISK institūtu Gentē. Ko tas devis tev kā māksliniecei?
Šo laiku ļoti novērtēju. Esmu satikusi brīnišķīgus cilvēkus, māksliniekus no visas pasaules. Daudzi man kļuvuši par tuviem draugiem. Domāju, ka tieši no citiem HISK programmas dalībniekiem iemācījos visvairāk. HISK programma ir visai brīva, katram ir individuāla studija, kur darboties. Vienu nedēļu mēnesī satiekam arī starptautiski atzītus profesionāļus – dažādus cilvēkus ar dažādiem viedokļiem par vienu un to pašu tēmu. Tas mudina būt pastāvīgā pašrefleksijā; ļoti intensīvs un arī ražīgs process, ja tam ļaujies pilnībā.

mg_7358_small_3

Izstāde “Coming People”, 2016, S.M.A.K., Gente, Beļģija

Pastāsti par savu personālizstādi “kim?” laikmetīgās mākslas centrā!
Bieži vien manu darbu galvenie varoņi ir mani ģimenes locekļi. Šoreiz centrā ir mana mamma, kura pirms dažiem gadiem pēc sava uzņēmuma bankrotēšanas pārkvalificējās par kravas mašīnas vadītāju un tagad braukā pa Eiropu, transportējot produktus no vienas valsts un otru. Šis ir stāsts ne tikai par mātes un meitas attiecībām, bet arī par attiecībām starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, par cilvēku un produktu kustību pa Eiropu.

Vairāk informācijas:
www.dianatamane.com

Jan, 2018

Notiks projekta “Visas Taisnības” koncerti

Mūzikas projekts “Visas Taisnības” jaunā gaismā un laikmetīgā skanējumā iepazīstinās ar Raimonda Paula mūziku, kurā izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi, pirms koncertu apmeklēšanas aicinot arī uz izstādi “Latvijai 60”. “Visas Taisnības” mūzikas projekta autori, mūziķis Raimonds Gusarevs un DJ Monsta, ir uzspodrinājuši 70. gadu latviešu estrādes mūzikas dziesmas un pārrakstījuši tās mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs.

Dec, 2017

Vecrīga. Ar čīzburgeru pie sienas 

Nikola Krištopane jau kopš pusaudža gadiem nodarbojas ar apartamentu īstermiņa izīrēšanu Rīgas vecpilsētā. Jau kopš mazotnes viņa sevi atceras Vecrīgā, soļojot līdzi vecākiem uz darbu, un stāstu par šo apkaimi viņai netrūkst.

Dec, 2017

Ķīpsala. Pārbaudītas vērtības

Aizvadītajos Ziemassvētkos apritēja apaļi 20 gadi, kopš uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis sauc sevi par īstu ķīpsalnieku. Lielāko daļu no šiem gadiem viņš kopā ar sievu arhitekti Zaigu Gaili veltījis šīs apkaimes attīstībai.

Dec, 2017

Imanta. Pazudusī pagalmu bērnība

Kas ir kopīgs Brodvejai ar Imantu? Abās šajās vietas mājas radis dejotājs un horeogrāfs Rolands Meržejevskis. Cilvēks, kurš jebkuru notikumu var pārvērst muzikālā skatuves pārdzīvojumā.

Dec, 2017

Mūki aizlidoja – templis palika

Tādi sirsnīgi smiekli. Daudz. No dienām televīzijā līdz pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Lidojošo mūku templis”, kas nule palaista pasaulē un Latgales vēstniecībā Gors piedzīvojusi savu kārtējo pirmizrādi. “Vispār tās filmas tomēr ir sarežģīta lieta. Būtu zinājusi…’’ smejas režisore Žanete Skarule.